Atšķirības starp "354813" versijām
| 37. rindiņa: | 37. rindiņa: | ||
{{Written by|I. Baumane}} | {{Written by|I. Baumane}} | ||
{{Written by|A. Radiņš}} | {{Written by|A. Radiņš}} | ||
| − | {{Written by| | + | {{Written by|Aija Fleija}} |
{{Written by|V. Rozenberga}} | {{Written by|V. Rozenberga}} | ||
{{Written by|V. Zemītis}} | {{Written by|V. Zemītis}} | ||
| 45. rindiņa: | 45. rindiņa: | ||
{{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} | {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About person|Josifs Staļins}} | ||
| + | {{About person|Leonīds Brežņevs}} | ||
| + | {{About person|K. Dzirkalis}} | ||
| + | {{About person|Zigurds Zuze}} | ||
| + | {{About person|Edgars Lejnieks}} | ||
| + | {{About person|Pēteris Stučka}} | ||
| + | {{About person|Matīss Siliņš}} | ||
| + | {{About person|Pēteris Šmits}} | ||
{{About place|Rīga}} | {{About place|Rīga}} | ||
{{About place|Ogre}} | {{About place|Ogre}} | ||
| 50. rindiņa: | 58. rindiņa: | ||
{{About place|Jūrmala}} | {{About place|Jūrmala}} | ||
{{About place|Kuldīga}} | {{About place|Kuldīga}} | ||
| + | {{About year|1988}} | ||
Domāju, ka nav nekādas vajadzības pēc jauna «vecā» karoga. Mūsu pašreizējais karogs ir vispareizākais, vistipiskākais, visvairāk izteicošais mūsu valsts simbols — zilais vilnis ar baltām putām simbolizē jūru, un katrs, kas kaut ko saprot no simbolikas, zinās, kurā valsts malā šī republika jāmeklē. Tas atgādina un simbolizē arī mūsu tautas raksturu (daudzi to gan negribēs atzīt), bet tādi nu mēs esam — ar līkloču un viļņainiem raksturiem. Mūsu paaudze ar to gājusi un pieradusi — tas jāuzskata par valsts un nacionālo karogu, nevis sarkanbaltsarkanais, kas neko neizsaka. | Domāju, ka nav nekādas vajadzības pēc jauna «vecā» karoga. Mūsu pašreizējais karogs ir vispareizākais, vistipiskākais, visvairāk izteicošais mūsu valsts simbols — zilais vilnis ar baltām putām simbolizē jūru, un katrs, kas kaut ko saprot no simbolikas, zinās, kurā valsts malā šī republika jāmeklē. Tas atgādina un simbolizē arī mūsu tautas raksturu (daudzi to gan negribēs atzīt), bet tādi nu mēs esam — ar līkloču un viļņainiem raksturiem. Mūsu paaudze ar to gājusi un pieradusi — tas jāuzskata par valsts un nacionālo karogu, nevis sarkanbaltsarkanais, kas neko neizsaka. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 12. februāris, plkst. 18.09
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Domāju, ka nav nekādas vajadzības pēc jauna «vecā» karoga. Mūsu pašreizējais karogs ir vispareizākais, vistipiskākais, visvairāk izteicošais mūsu valsts simbols — zilais vilnis ar baltām putām simbolizē jūru, un katrs, kas kaut ko saprot no simbolikas, zinās, kurā valsts malā šī republika jāmeklē. Tas atgādina un simbolizē arī mūsu tautas raksturu (daudzi to gan negribēs atzīt), bet tādi nu mēs esam — ar līkloču un viļņainiem raksturiem. Mūsu paaudze ar to gājusi un pieradusi — tas jāuzskata par valsts un nacionālo karogu, nevis sarkanbaltsarkanais, kas neko neizsaka.
Ar parakstu vākšanu uz ielas ir tā — daudzas man pazīstamas meitenes esot parakstījušās tikai tāpēc, ka aicinātas parakstīties, teksts esot bijis grūti salasāms. Parakstiem tikai tad ir nozīme, ja tos vāc kolektīvā, kur iepriekš apspriests un izrunāts, lai katrs var nolemt, parakstīt vai ne.
R. Puļajeva
Ogrē
***
Ja mēs noniecinām savu seno tautas karogu, mēs noniecinām savu tautu, savu zemi, kultūru, tradīcijas. Ir pienācis laiks atgriezt atpakaļ šo karogu, kā mēs atgriežam savus pieminekļus, kapus, tautas garamantas… Ņemsim priekšzīmi no čehiem, poļiem, dāņiem, ungāriem un citām tautām, kas nav noniecinājušas savus senos nacionālos karogus un tos pasludinājušas par oficiāliem valsts karogiem.
Latvijas pilsētām ir bijuši savi ģerboņi. Laiks arī tos celt gaismā.
D. Gūtmane
Rīgā
***
Esmu pārdzīvojis diezgan sarežģītu dzīvi, kurā pār manu galvu plīvoja gan sarkanbaltsarkanais, gan sarkanais, gan vācu (neskaitot kāškrusta), arī angļu un amerikāņu karogi, bet vai jūs domājat, ka karogs ir tas, kas apspiež, kas nokauj? Varaskāres spēks izmanto sev visbiežāk to simboliku, kas tautā godājama, lai tikai maskētu savus tumšos nodomus un netīros darbus.
Man skolā tika mācīts, ka karoga sarkanās krāsas esot latvju tautas un strēlnieku izlietā asins. Baltā svītra esot mīlestība uz tēvu zemi. Es domāju, ka strīdi ap šo tautas simboliku ir neloģiski.
R. Stacēvičs
Zentenē
***
Pret sarkan-balt-sarkanas krāsas salikumu karogā var būt tikai tādi cilvēki, kuri nezina Latvijas vēsturi un kuriem tā ir pilnīgi vienaldzīga. Nezināšanu viņi slēpj aiz skaļiem vārdiem, bet apziņā tiem vēl ilgi saglabāsies vecie stereotipi un vienpusīgā, virspusīgā pieeja vēstures faktu skaidrojumam.
LVPI ievirzes sesijas dalībnieces
D. Vēriņa, B. Brūve,
D. Zajaučkauska, S. Berga,
I. Karpoviča, G. Kinta,
I. Gerharde
pavisam 94 paraksti
***
Es esmu pats bijis leģionāru pulkā un zinu, ka ne jau krāsas, kādas nēsātas uz mundiera piedurknes, noteikušas naidu vai pārliecību. Daudziem bija naids par Staļina vardarbības nesaudzētiem piederīgiem. Ja liktenis būtu iegrozījies citādi, daudzi būtu karojuši sarkanarmiešu formas tērpā pret hitleriešiem. To laiku jaunatne taču tika audzināta tādā garā, ka Latvijai ienaidnieks ir viens — kas ar krustu un zobenu ienācis pirms 600 gadiem.
Artūrs Krišjānis
Rīgā
***
Mēs nevaram samierināties ar to. ka sarkanbaltsarkanais karogs tiktu vienīgi ķengāts kā buržuāziskās Latvijas simbolika un nekas cits. Arī Padomju Latvija tika proklamēta zem šā karoga, un tās sākumā nebija runas par karoga maiņu.
M. Priede, T. Vītiņš,
A. Priedkalns u. c.
Jūrmalā
***
Mēs esam vienisprātis ar publikāciju autoriem, kas ierosina sarkan-balt-sarkanā karoga cieņas atjaunošanu, atbrīvošanu no dogmatiskiem aizspriedumu sārņiem. Ierosinām sekot igauņu paraugam un ar LPSR AP lēmumu sarkan-balt-sarkanajam karogam nodrošināt nacionālo krāsu statusu.
J. Ventiņš, V. Glušins,
J. Čudovs, V. Kleperis,
pavisam 39 paraksti
***
Manuprāt, iegansts par sarkanbaltsarkanā karoga aptraipīšanu buržuāzijas varas laikā ir ļaudīm ar šauru skatu, kas baidās no savas ēnas. Zem mūsu valsts karoga, tā visu republiku karogiem Staļina un arī Brežņeva laikā notikušas daudzas nelikumības. Tad arī tie jānoliedz?
L. Druviņa
Rīgā
***
Vai varat nosaukt kaut vienu karogu, uz kura tā oficiālās pastāvēšanas laikā viens vai otrs tautām naidīgs režīms nebūtu atstājis lielākus vai mazākus traipus?
E. Kalnarājs
Rīgā
***
Es piederu pie tiem I. Latkovska atklāti nozākātajiem latviešiem, droši vien skaitīšos tagad staļiniste, nacionālisma aizstāve utt., jo šā karodziņa uzšuve uz manis ļoti cienītā (viņa dziedāšanas manieres, izpildījuma dēļ) solista Muktupāvela apģērba manī izraisīja nepatiku un ļoti lielu nepatiku.
Es neapšaubu (ja jau jūs to nedarāt) K. Dzirkaļa sarkanbaltsarkanās simbolikas pētniecību kopš XIII gs. Bet kamēr mēs, gājēji, būsim dzīvi, sarkanbaltsarkanā emblēma un «Dievs, svētī Latviju» mums būs buržuāziskās Latvijas valsts zīmes… Drīz jau mēs apmirsim, pagaidiet, tad viciniet šo «jauko» nacionālo karogu. Jo mūsu, gājēju, mazbērni vairs negrib zināt un netic, ka pavisam nesen tik slikti dzīvoja, ka es vēl 16 gadu vecumā zīdu mugurā uzvilkusi nebiju, ka pastalās un basām kājām skolā gāju.
Nora Gailāne
Kuldīgā
***
Manuprāt, neatliek nekas cits, kā beidzot atzīt de iure to, kas ir de facto. Nekādi dogmatiski spriedumi nelīdzēs.
Nacionālās simbolikas reabilitāciju prasa arī ideoloģiskās cīņas elementāra loģika. Kāpēc gan to, kas tautai tuvs, atdot idejisko pretinieku rokās?! Paturot mēs būsim tikai ieguvēji.
Arvīds Kalme
Rīgā
***
Uzskatu, ka tās ir mūsu tautai tuvas krāsas. Tuvas tāpēc, ka bija klāt latviešu tautas atmodai pagājušajā gadsimtā. Ar tādām krāsām tauta izgāja pirmajos Dziesmu svētkos, šo karogu mīlēja un cienīja Rainis.
Karoga sarkanbaltsarkanās ir atmodas krāsas!
A. Liepiņš
Rīgā
***
Mēs, kā vienmēr, esam pārlieku piesardzīgi, skatāmies vispirms uz kaimiņiem, daudz domājam, vai tikai kāda iniciatīva netiks atzīta par neveselīgu. Domāju, ka ir pienācis laiks reabilitēt sarkanbaltsarkanās krāsas. Pašlaik šis karogs pauž tautas atbalstu pārbūvei un tauta to ir izvēlējusies ar citu nozīmi, nekā tam līdz šim tika piedēvēta.
A. Pabriks
Jūrmalā
***
Esmu ne tikai par sarkanbaltsarkanā karoga reabilitāciju, bet arī par pārējiem tautas simboliem. Auseklīti ieskaitot. Varbūt izstrādāt nolikumu par novadu nacionālajām krāsām un simboliem?
Tautas ornamentika mums ir krāšņa, simbolu ir daudz, tie mums bagātīgi.
Ja mums nav Līgo dienas karoga vai simbolu, to varētu reāli izveidot, piemēram, izsludinot konkursu.
Atbalstu Z. Zuzes rakstā izteiktās domas – folkloristiem un etnogrāfiem ir vēl jo plašs darba lauks. Latviešu tautas gadsimtiem vecie nacionālie simboli, kas mūsdienu jaunatnei maz zināmi, plašāk jāizmanto un jāievieš dzīvē.
Visvaldis Kurpnieks
Rīgā
***
Zem sarkanbaltsarkanā karoga par savām idejām cīnījušies gan progresīvi, gan reakcionāri spēki, bet neba pēdējiem piederējis gala vārds.
Pētīsim vēsturi! Kas vērtīgs, to paturēsim, no kļūdām mācīsimies, bet tautai neliegsim simboliku, ko tā nes sirdī. Cerēdams, ka arī republikas Augstākā Padome to sapratīs.
Andis Zālītis
Rīgā
***
Mans tēvs bija viens no LVU dibinātājiem 1919. gadā, pirmais Matemātikas fakultātes dekāns. profesors Dr. h. c. Edgars Lejnieks. Pārcilājot 1937. gadā mirušā tēva dokumentus sakarā ar viņa 100. dzimšanas dienu nākamā gada maijā, nejauši atradu klātpieliktu kartīti. Domāju, ka tā izdota aptuveni 1919. gadā, kad tēvs ieradās Rīgā, sekodams P. Stučkas uzaicinājumam.
«Sarkans ar šauru baltu sloksni vidū» ir latviešu, nevis Latvijas karogs. Kartītē labi redzams, ka toreiz Rīgā mierīgi sadzīvojuši gan sarkanais, gan sarkanbaltsarkanais karogs.
Ilgvars Lejnieks
Rīgā
***
Šobrīd, kad Latvijā notiek diskusija par latviešu nacionālo krāsu reabilitāciju, arī mēs, Latvijas PSR Vēstures muzeja darbinieki, nolēmām izteikt savu viedokli.
Uzskatām, ka sarkan-balt-sarkanās krāsas var uzskatīt par latviešu nacionālajām krāsām, kam ir pietiekams vēsturisks pamatojums — apraksts atskaņu hronikā (1215. — 1229. r.). Atgādināsim, ka daudzu valstu nacionālo karogu apraksti balstās tikai uz leģendāriem notikumiem, turpretī apraksts atskaņu hronikā attiecas uz konkrētu gadu — 1279., konkrētu notikumu un sniedz samērā precīzu karoga aprakstu. Šāds gadījums ir rets, un ir pareizi uzskatīt latviešu karogu par vienu no senākajiem Eiropā. Sarkanās un baltās krāsas salikums raksturīgs daudzām Eiropas tautām, īpaši rietumslāviem.
Karogs atdzima XIX gadsimta otrajā pusē. Toreiz tas bija simbols cīņai pret reakcionāro baltvācu muižniecību. Diskusijās par iespējamiem latviešu karoga variantiem iesaistījās tālaika ievērojamākie vēsturnieki un kultūras darbinieki: Matīss Siliņš, Pēteris Šmits un citi.
Uzskatām, ka ir principā nepareizi uzskatīt sarkan-balt-sarkano karogu par nacionālistisku simbolu. Karogs ir latviešu nacionālais simbols, uz kādu ir tiesības katrai tautai.
Nepareizi ir uzskatīt šo ka rogu par buržuāzijas kundzības simbolu. Jāatceras, ka Eiropas tautas saglabājušas savus nacionālos karogus neatkarīgi no valsts sabiedriskās iekārtas.
Atzīstot sarkan-balt-sarkano karogu par Latvijas atdzimšanas simbolu sociālisma apstākļos, tiktu atņemta iespēja šo simbolu izmantot ekstrēmistiem. Nacionālās simbolikas popularitāte tautā ir liela. Tās reabilitācija veicinātu tautas uzticību pārkārtošanās procesam.
LPSR vēstures muzeja direktore I. Baumane,
direktora vietnieks zinātniskajā darbā A. Radiņš,
Vēstures nodaļas vadītāja A. Fleija,
Zinātniski metodiskās nodaļas vadītāja M. Leimane,
Etnogrāfijas nodaļas vadītāja V. Rozenberga,
Arheoloģijas nodaļas vadītājs V. Zemītis,
Numismātikas nodaļas vadītāja vietniece L. Grīnberga,
Sociālisma perioda nodaļas vadītāja D. Kļaviņa
