804283

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 14. marts, Nr. 21

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 21 Datums: 14.03.1991 Tirāža: 150000"" can not be assigned to a declared number type with value 150000. Lappuse: 2 Virsraksts: Gremde Sarkanajā laukumā* Rubrika: Kas notiek Padomjzemē Tēmas: PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu IV kongress Nozares: Politika Organizācijas: PSRS Augstākā Padome PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: Viktors Alksnis, Mihails Gorbačovs, Gorjačeva, Henrihs Igitjans, Boriss Jeļcins, Dimitrijs Saims, Ivans Silajevs, Saži Umalatova Vietas: Maskava, Minska Notikums: Gads: 1987, 1991

1991. gada 9. martā, runādams Maskavas Kinematogrāfistu namā, Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins paziņoja, ka pienācis laiks uz demokrātisko spēku bāzes veidot jaunu, stipru un labi organizētu partiju, un aicināja pieteikt karu valsts vadībai. Turklāt viņš ierosināja tiesiskā kārtā izskatīt to apgabalu padomju vadītāju lietas, kas vienlaikus apvieno šo darbu ar PSKP apgabala sekretāru amatiem. Tas ir lielākais republikas vadītāja izaicinājums partokrātijai visā padomju valsts vēsturē.

Atgādināšu, ka neilgi pirms tam Jeļcins aicināja atsaukt no amata PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu. Pagājušā gada jūlijā bijušais PSKP sekretārs un Politbiroja loceklis nolika savu sarkano biedrakarti. 1987. gadā PSKP CK oktobra plēnumā, kurā tika apspriests M. Gorbačova oktobra revolūcijas 70. gadadienai veltītais ziņojums, B. Jeļcins izteica apmēram divdesmit kritiskas piezīmes. Tā dzima PSRS vēsturē lielākais politiskais oponents. Un tikai pagājušo svētdien robežšķautne starp opozīcijas un valsts līderiem kļuva tik krasa un nepārprotama.

* * * 

Prasība atsaukt Gorbačovu nav nekāds jaunatklājums pēdējo laiku «lielajā» politikā. Atcerēsimies kaut vai IV PSRS Tautas deputātu kongresa spožo ieskaņu komunistes Umalatovas izpildījumā. Enerģiskā čečeniete toreiz pieprasīja prezidenta atkāpšanos. Protams, kongress šo priekšlikumu noraidīja. Umalatova toreiz bija varone, un nevienam pat neienāca prātā turpmākās kongresa darba nedēļās apspriest dumpīgās izlēcējas morālo stāju un viņas graujošo ietekmi uz savienības svētumiem. Nevienam no boļševiku valsts elites neienāca prātā vismaz skata pēc aizrādīt Viktoram Alksnim, ka nepiedien tik dikti kritizēt PSKP ģenerālsekretāru un PSRS prezidentu. Pulkvedim, šķiet, pats Gorbačovs bija spiests piešķirt sevis vajāšanas indulgenci, savukārt Umalatovas «izlēciens» atgādina rūpīgi izplānotu farsu, lai jau foruma pašā sākumā sacītu: redzi, Mihail Sergejevič, pagaidām tu vēl esi sedlos, taču tas nepavisam nenozīmē, ka no tiem tevi nevar nogrūst.

To, ka Jeļcins, pieteikdams karu prezidentam un centrālās varas aparātam, bija rīkojies pareizi, pierāda paša prezidenta, PSRS Augstākās Padomes un KPFSR tautas deputātu prokomunistiski orientētās daļas turpmākā rīcība. Augām dienām savienības likumdevēji ar to vien nodarbojas, kā apspriež atsevišķu Jeļcina izteikumu ētiskās, juridiskās un politiskās nianses, nereti demonstrēdami savu gluži nepiedienīgo nesavaldību. Valsts ir līdz kaklam s…, bet parlaments būtībā nestrādā. Tiesa, tas nav strādājis arī līdz šim — visu PSRS parlamentā veikli «ierotēto» pensionāru, kas līdz šim bijuši «obkomu» vai «gorkomu» pirmie sekretāri, atvaļināto pulkvežu un kokvilnas audzētāju enerģija tiek izlietota, «konstitucionāli» apturot Krievijas un citu republiku iniciatīvas. Klasisks paraugs — ekonomiskās programmas 500 dienas nogremdēšana. Centrs jūt, ka republiku varas struktūru darbība, nostiprinot horizontālās saites, kļūst pārlieku efektīva, un līdz ar to arvien acīmredzamāka ir Kremļa funkcionālā bezjēdzība. Lai saglabātu savu viltus image un vēl kaut vai uz īsu laiku — lielos amatus un privilēģijas, savienības pārvaldītāji spiesti konstruktīvu darbu valsts labā aizstāt ar destruktīvu un darīt vienīgi to, lai apturētu republiku «patvaļīgo» aizsteigšanos priekšā. Tas tiek darīts, formāli aizbildinoties ar PSRS konstitūcijas svēto burtu, reāli — nemitīgi pārkāpjot šo konstitūciju.

PSRS Augstākās Padomes pirmdienas sēdē, kura atkal sākās ar Jeļcina zākāšanu, deputāts G. Igitjans mēģināja glābt parlamenta zaudēto prātu, godu un sirdsapziņu. Ja jau mums ir tik liela vēlēšanās diskutēt par Jeļcina paziņojumu, viņš teica, kāpēc gan mēs neapspriežam M. Gorbačova runu Minskā? Un kaut arī asinskārākie sociālistiskās izvēles aizstāvji pieprasa tūlītēju Jeļcina krustā sišanu, gudrākie bija spiesti atzīt: top jauna politiska partija. Tas nav pretrunā ar konstitūciju. Tas ir normāls process, nopietns politiskās cīņas vēstnesis.

Cilvēciski var saprast gan centru, gan Jeļcinu. Konfliktam saasinoties, centrs paplašina ideoloģiskās pretdarbības arsenālu, domājot, ka tas nāk par labu savienībai. Jeļcins polarizē savus pretiniekus no šķietamo domubiedru vidus (atcerēsimies kaut vai viņa vietnieces Gorjačevas «Sešu paziņojumu») un gūst sev jaunus sabiedrotos tautā. Kā liecina socioloģiskā aptauja, Borisa Jeļcina popularitātes pieaugums ir apgriezti proporcionāls pret viņu vērstās obstrukcijas kāpumam. Pašlaik Jeļcina «novākšanu» atbalsta tikai 20 procenti Krievijas iedzīvotāju. Stāv un krīt par viņu — 47 procenti. Tāpēc būtu naivi uzskatīt, ka KPFSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja «uguns izsaukšana» uz sevi ir tikai viņa emocionālās nesavaldības sekas.

Jeļcins nav viens. Viņam ir talantīga padomdevēju komanda. Viens no viņiem — pieredzes bagātais un nosvērtais sirmgalvis KPFSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivans Silajevs. Kaut arī joprojām komunists, centra izdarības viņš kritizē ne mazāk asi. Silajevs liek saprast, ka nākamais Jeļcina solis karā pret Gorbačovu var būt Krievijas tautas deputātu kongresa «brīvlaišana» sakarā ar KPFSR prezidenta vēlēšanām. Kongresa vietā tad varētu ievēlēt pastāvīgu parlamentu, kas lems likumdošanas jautājumus un tikai tajā gadījumā, ja parlamentāriešiem būs kaut vai minimāls profesionālās sagatavotības līmenis.

Vai Jeļcina paziņojumi nozīmē pilsoņu kara sākumu? Apgalvot var tikai to, ka uzskatāmāki kļuvuši pretspēki un to samēri. Turpmāk katram pilsonim, nostājoties vienā vai otrā pusē, būs vieglāk izdarīt savu izvēli. «Aukstais» pilsoņu karš jau ir sācies, atliek tikai cerēt, ka Gorbačova sakaitinātā un Jeļcina iekvēlinātā Krievija spēs pārliecināt centru, ka tā pretošanās ir bezjēdzīga. Lai gan pārlieks optimisms šeit ir nevietā. Līdzās komunistiem sākumā var nostāties iebiedētā un neizglītotā masa, kas spēj noticēt, ka Jeļcins ir varmāka, kurš laužas pie varas (velns ar ārā, kad cilvēki reiz sapratīs, ka cīņa par varu — tas ir LABI, tā ir civilizētas, parlamentāras valsts pamatpazīme!), ka viņa apsardzē ir čečeniešu mafija, ka Jeļcins gluži vienkārši ir populists, kas iedibinās valstī diktatūru un, kad viņa pilnvaras kļūs bezgalīgas, aizmirsīs par saviem draugiem un sabiedrotajiem.

Tiesa, pagaidām vēl nav skaidra Jeļcina stratēģija. Savukārt Gorbačovs acīmredzot ir nolēmis diskreditēt Borisu un viņa sabiedrotos tik pamatīgi, ka tie vairs nespētu būt opozīcijā Kremlim. Attiecībā pret kādu citu cilvēku šī taktika, iespējams, attaisnotos, bet gadījumā ar Jeļcinu, kura politiskais talants ir absolūta spēja izdzīvot, tā, visticamāk, piedzīvos fiasko. Zīmīgi šajā sakarā ir izteicies Kārnegi fonda vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Dimitrijs Saims: «Jeļcins ir virsotnē nevis tad, kad valda, bet kad ir saniknota pūļa priekšgalā.» Tātad 17. martā, nedēļu pēc grandiozākā demokrātisko spēku mītiņa Manēžas laukumā Maskavā, līdz ar formālo referenduma jautājumu par «Padomju Sociālistisko Republiku Savienības» saglabāšanu Krievijas iedzīvotājiem būs jāatbild arī uz izšķirīgo būt vai nebūt KPFSR prezidentam. Ja «jā» — tas būs uzticības plebiscīts Jeļcinam un Gorbačova līdzšinējās «piespiedu» popularitātes krišanās. Tas, protams, var izraisīt lielas jukas un pat vardarbības vilni. No tā, kā beigsies šī personību un to personificēto spēku divkauja, bez šaubām, būs atkarīgs savienības un tās bijušo republiku liktenis.

Juris Laksovs

*B. Jeļcins jaunības dienās bijis teicams volejbolists