408368

Velta Vilcāne

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 3. janvāris, Nr. 1

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 1 Datums: 03.01.1990 Tirāža: 246000"" can not be assigned to a declared number type with value 246000. Lappuse: 3 Virsraksts: «Nē, es nenožēloju neko...» Rubrika: Tēmas: Prese Nozares: Žurnālistika Organizācijas: Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: Fricis Bārda, Laima Vilsone Vietas: Notikums: Gads:

— Ko tev devis un ko ņēmis šis «PJ» pavadītais laiks?

— Tā kā nevaru izvēlēties sev citu likteni kā vien to, kas ir, tad vienmēr esmu domājusi un arī tagad saku: kopā ar «PJ» nodzīvotais laiks ir skaistākais un arī nežēlīgākais manā mūžā. Tas bija daudzu skaistu tikšanos, aizrautības, varētu teikt, arī izaugsmes laiks, kas reizēm ļoti skarbi pārmācīja, lika no daudz kā atteikties...

«Jaunatnes» redakcija ienācu ļoti jauna, ļoti naiva — ar iekšējā izbrīnā pavērtu muti skatījos uz saviem kolēģiem un domāju: «Ak, ja es tā spētu, bet... kur nu man...». Viņi bija tik lepni, tik gudri, tik neatkarīgi. To, ka visi esam tikai cilvēki (dažkārt vāji, dažkārt sīkumaini), pamanīju vēlāk. Tāpat arī to, ka tie nepieejami lepnie un par pārgudriem turētie ir tādi paši kā visi — viegli ievainojami, reizēm kādu drošāku balstu meklējoši... Un vēl — ļoti ātri sapratu, ka sevi jāaudzina, jāveido izturība un pacietība.

Tagad ir grūti nošķirt, kur sākas un kur beidzas «PJ» ietekme, kaut gan, ko tur liegties? «Jaunatne» man devusi ļoti daudz. Vispirms Jau profesionālās iemaņas, tad ticību saviem spēkiem... Visbeidzot — pašcieņu, savu stāju un spēju nebaidīties. Neuzdrošinos teikt, ka tā ir drosme (nē, nē, drosme tā tomēr nav, jo man joprojām ir bail no tumsas), bet pa šiem gadiem esmu iemācījusies nebaidīties no savām un citu bailēm.

Ir vēl trīs īpašības, ko uzskatu par «PJ» laikā iemantotām vērtībām:

1. reālistisks dzīves redzējums un normālkritisks tās vērtējums,
2. spēja saglabāt sevī dzīvu savu sapni,
3. spēja nesabrukt, katru reizi pārliecinoties, cik tāls no realitātes ir mans sapnis un cik nepārvarams ir šis attālums.

Bez tam, tieši «Jaunatnē» strādājot, iemācījos negaidīt atzinību par savu darbu. Sākumā tik ļoti reizēm gribas dzirdēt kādu labu vārdu, bet tik reti tos kāds saka... Un tad sapratu — man jābūt pārliecinātai par savu darbu pilnīgi, jāpadara tas tā, lai neviens nekad nevarētu pateikt: nu, paklausies, tu jau atkal visu esi salaidusi «sviestā»... Jā, kad sāku sevi kritiski vērtēt, tad arī kļuva vienaldzīgi, vai kāds manu darbiņu pamana vai ne, jo ne jau skaļie atzinības vārdi vai tie daži rubļi kaut ko izsaka. Nebūt ne. Man daudz vairāk nozīmē mierīgs prāts un apziņa: labāk izdarīt es neprotu, te ir manu pašreizējo spēju robeža. Prieks ir tajos ļoti retajos brīžos, kad šķita — es to nespēju, bet strādājot izrādās, ka spēju gan.

Un visbeidzot — esmu sapratusi, ka nasta, ko esi uzņēmusies, jānes nečinkstot. Nedrīkst visu laiku gausties un sevi žēlot, jo virspusīgu žēlastību varbūt saņemsi gan, bet būsi sevi par pīkstuli un nevarīti citu acis pataisījis. Nav ko lielmocekli tēlot, nav ko izlikties par vārgu, lai izpelnītos līdzjūtību, jo dzīve ir ļoti nežēlīga. Īpaši tad, ja strādā dienas laikrakstā.

Šis darbs paņem tevi visu, ja to gribi padarīt godīgi. Visu tavu brīvo laiku, tavas domas, tavu dzīvi. Tas nomāc tavas intereses, tev vairs nav laika ne draugiem, ne teātriem, ne saviesīgiem pasākumiem. Tu soli būt kopā ar saviem tuviniekiem, bet pēdējā bridi zvani: atvainojiet, darbs... Un ar laiku visi pie tā pierod, vairs tā īsti ar tevi nerēķinās, jo: atvainojiet, darbs... Un tad tu pēkšņi apjēdz, ka tev nekas cits vairs nav atlicis kā vien paši vistuvākie cilvēki un: atvainojiet, darbs...

Ja šā tā loderē un lavierē, simulējot darba atmosfēru, tad droši vien ir citādi, bet to es nezinu. Zinu ko citu — ne «Padomju Jaunatnē», ne «Latvijas Jaunatnē», ne kādā citā dienas laikraksta sekretariātā strādājot, personiskā laime nav iespējama, ja tu strādā no sirds, jo šīs divas lietas nav savienojamas.

— Kāpēc šajā ellē, ko mēs saucam par «PJ» sekretariātu, vīrieši neiztur, bet sievietes iztur?

— Vispār jau viņi iztur — citās redakcijās. Tikai «Jaunatnē» ir tāds kā sekretariāta sieviešu kults. Es nezinu... Varbūt viņi neiztur tāpēc, ka jūtas brīvību zaudējuši? Varbūt nevis neiztur, bet gan vienkārši iet prom smieklīgi zemā atalgojuma dēļ. Ar to naudu, ko vēl pirms pāris gadiem mēs katra saņēmām, iztikt kaut kā varbūt varēja, bet ne jau ģimeni uzturēt. Tas pats arī tagad — algas paaugstināja, bet pa to laiku arī «dzīves līmenis paaugstinājās»... Varbūt viņi aizgāja tāpēc? Varbūt sievas, draudzenes pierunāja... Vai tad tā ir dzīve? Elle vien.

Jā, darbs sekretariātā atgādina verga ķēdi ap kāju, nē, drīzāk — ap sirdi. Tev visu laiku jābūt kā nospriegotai atsperei, ka uzvilktam pulkstenim, kas iet, bet nesit... Darba dienās un svētkos, no rīta, pusdienā un vakarā, un reizēm arī nakti. Ak, kungs, kad atceros visus šos referātus, kongresus, aktīvus, svinīgās sēdes un bēres...

Bet no otras puses — nav ļaunuma bez labuma: sen vairs neticu tiem, kuru runas atgādina plastmasas eglēs sakārtus vizuļus. Neticu skaļiem vārdiem un dūres sišanai pie krūts. Neticu frāzēm, kas it kā kaut ko izsaka, tikai nevienu vārdā nenosauc. Vispār neticu tiem, kas daudz runā. Man pret visu to ir alerģija.

Ak, bet jautājums taču bija par vīriešiem! Tiešām nezinu, kāpēc viņi neiztur... Varbūt arī tāpēc, ka viņi tomēr cerēja uz atzinību, kuru tā arī nesagaidīja. Ir jābūt ļoti pārliecinātam par sevi, lai varētu atļauties greznību palikt nemanītam. Un sekretariāta darbs jau tāds ir — nemanāms, no malas skatoties.

Turklāt šis monotonais ritms: būt formā, būt formā, būt formā... Un šī nepārtrauktā upurēšanās darba labā un atteikšanās no visa, kas varētu kļūt personisks... Ne visi to var, ne visi to grib, ne visiem to vajag.

— Kāpēc ir bail no šīs elles aiziet?

— Vienkārši ir bail mainīt ritmu. Bail, ka nepratīsi dzīvot kā normāls cilvēks. Bail no pārmaiņām, par kuru rezultātu nevari būt pārliecināts. Varbūt arī — bail novecot, jo «Jaunatnes» laiks neapšaubāmi ir arī jaunības laiks, azarta laiks, saistīts ar maksimālām slodzēm un maksimālu prieka izpausmi. Jā, droši vien arī tas — balles zaudēt mūžīgās jaunības ilūziju sevī, pat ja mati sirmo...

Bet vienu gan tagad zinu droši: lai kā arī būtu bail visām pārmaiņām, kas saistītas ar aiziešanu no darba «Jaunatnē», ir jāiet prom, ja jūti, ka tavs laiks pagājis. Morāliem vecīšiem ir vēl grūtāk. Un nav nekā briesmīgā par sajūtu — es te vairs neiederos.

Un, kad esi tam grūtākajam — aiziešanai no «Jaunatnes» — pāri, tad atkal ir interesanti, jo iepazīt sevi no jauna vienmēr ir interesanti. Vismaz man tā šķiet.

— Ja tev piedāvātu atgriezties...

— «O nē, o nē, pardon, bet es jūs lūdzu ...» Redzi, Fricis Bārda to ir pateicis labāk par mani. Bez tam — atgriezties nav manā dabā. Kaut gan būtiskākais ir tas, ka, fiziski pārvietojoties, tomēr palieku saistībā ar «Jaunatni». Vienkārši pāreju «PJ» vecīšu kārti, tas ir viss. Un vārdam «vecīši» nav nekādas vainas: vecīši ir visi tie, kas izauguši no īsajam bikšelēm.

— Vai tu esi laimīga, ceturto mēnesi promesot?

— Laime ir pārāk skaļš vārds, jo es, Laimas vārdu nesdama, gan zinu, ko nozīmē par Laimīti būt.

Man ir interesanti dzīvot. Ko vairāk var vēlēties? Jā, un nav ko izlikties, esmu apmierināta ar savu pavisam normālo un kluso ikdienu.

Vēl pirms aiziešanas no «Jaunatnes» man Jautāja: kā tu iztiksi bez šā virpuļa, bez šā darbības zenīta? Nu varu teikt, ka iztieku tīri labi un nejūtos kaut ko zaudējusi. Visi cilvēki, kas man kaut ko nozīmē, ir aizsniedzamā attālumā. Mēs esam kopā, un tas ir galvenais. Ja, teiksim, jaunās attiecības mani šķir no dažiem bijušajiem paziņām — nu lai... Bez rūgtuma redzu, ka ne visi agrākie superdraugi ir tādi arī tagad. Zināju, ka tā būs, tāpēc neesmu pārsteigta. Vienmēr esmu paturējusi prātā, ka reizēm labas attiecības kļūst vēl labākas kaut kāda izdevīguma labad. It kā amats būtu kaut kas īpašs, it kā krēslam būtu kāda nozīme... Jāsmejas — man visi krēsli vienādi. Kaut gan — atceros tā jaunā, naivā skuķe pirms gadiem četrpadsmit piecpadsmit skatījās uz toreizējiem atbildīgajiem sekretāriem un sapņoja: «Ja es tā varētu... ja es kādreiz būšu atbildīgā sekretāre...» Sapnis ir piepildījies, bet, ak kungs, cik ļoti realitāte atšķiras no sapņiem... Tomēr es neko nenožēloju — viss, kas notiek, noder. Un man atliek tikai pateikties. Cilvēkiem, kas ir kopā ar mani, «Jaunatnei», liktenim...

— «Latvijas Jaunatne» — kādai tai vajadzētu būt?

— Nezinu. Zinu ko citu — kāda tā nedrīkst būt. Te es domāju ne tikai avīzi vien. Vēl zinu, ka strādāt vajag. Visiem godīgi strādāt vajag. Ne jau ar mēli vien. Un pats galvenais — Latvijas vārdu nedrīkst velti valkāt.

Ar iepriekšējo atbildīgo sekretāri LAIMU VILSONI sarunājās pašreizējā atbildīgā sekretāre VELTA VILCĀNE