691061

Inese Vaidere

[[CN19871006|]]

Avots: Cīņa Nr.: 230 Datums: 06.10.1987 Tirāža: Lappuse: 2 Virsraksts: Par oratoru nepiedzimst, par oratoru top Rubrika: Tēmas: Studentu aktivitātes Nozares: Tautas izglītība Organizācijas: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte (LVU) - Latvijas Universitāte (LU) V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskais institūts Mediji: Cilvēki: Ausma Briede, Inese Leitāne, Tomass Romanovskis Vietas: Notikums: Gads: 1987

Lai kaut ko iestāstītu, iemācītu citiem, vispirms ir labi jāzina pašam. Tomēr ar to vien nepietiek. It bieži ir nācies dzirdēt šādu epitetu: iekšā ir, bet ārā nenāk. Un pavisam bēdīgi, ka to var attiecināt arī uz daudziem propagandistiem. Kā izkopt propagandista runātmāku? Kad to sākt darīt? Protams, labāk vēlu nekā nekad. Bet P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes vecākā pasniedzēja Inese Vaidere uzskata, ka pats pēdējais laiks to sākt ir jau augstskolas (un tehnikuma) sienās, katru jauno speciālistu reizē gatavojot par labu propagandistu oratoru.

Iedomāsimies dažas situācijas. Viena. Studentu auditorija gaida lekciju, visi sagatavojušies jauna, interesanta materiāla uztverei. Ienāk zinošs, erudīts profesors un sāk uzstāšanos. Paiet desmit minūtes, un, skat, auditorija jau dzīvo savu dzīvi. Tikai centīgākie vēl pūlas satvert lekcijas vāro pavedienu, bet arī viņiem to grūti izdarīt, kaujoties ar snaudienu. Visnotaļ loģiskā, argumentētā lekcija izrādījusies monotona, pilnīgi neuztverama. Auditorijā, kā saka, mušas mirst.

Otra. Jauns, labi sagatavots speciālists piedalās savas pirmās darbavietas ražošanas apspriedē, kurā tiek iztirzāts vitāli svarīgs perspektīvās attīstības jautājums. Kājās ceļas vairāki runātāji, ar gludām un pareizām frāzēm rūpīgi maskējot savu nekompetenci un nevēlēšanos reāli «sapurināties». Jaunais speciālists, nespēdams samierināties, ceļas kājās un pauž savu, viņaprāt, interesanto, vērā ņemamo viedokli. Taču klausītāju uzmanība pamazām atslābst, pēc brīža dzirdami čuksti, kas, protams, uz lietu neattiecas, taču galīgi apslāpē speciālista jau tā kluso un nedrošo balsi. Viedoklis tā arī paliek nesadzirdēts.

Ievads iznāca pagarš. Taču, domājams, katrs redzam, ka nepietiek tikai ar to, ka cilvēks labi prot savu darbu, orientējas sarežģītās problēmās, prot saskatīt perspektīvus risinājumus. Ne mazāk svarīgi ir mācēt droši, pārliecinoši un interesanti savu viedokli izklāstīt, jo tikai tad tas nesīs reālu labumu citiem. Diemžēl daudzos gadījumos jākonstatē, ka pat augstskolu beidzēji, potenciāli vadošie darbinieki un propagandisti ir visai vāji oratori, neprot rast kontaktu ar auditoriju, vēl mazāk — to aizraut un pārliecināt.

Protams, katrā augstākajā mācību iestādē tiek meklēti un arī atrasti ceļi, kā nonākt pie vēlamā rezultāta; tie ir daudzveidīgi Taču nekas nevar atsvērt paša runātāja vēlēšanos uzstāties labi un interesanti. Tātad tā ir jārosina.

Viena no šādām rosinājuma formām ir atrasta P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes politekonomijas katedrā, proti, ikgadējais oratoru konkurss. Šopavasar tam nosvinējām divdesmito gadskārtu. Konkursus rīkojam aprīlī. Tos veltī izciliem notikumiem republikas vai valsts dzīvē. Centrālā temata ietvaros dalībnieki — studenti — izvēlas uzstāšanās konkrēto virzienu. Konkursa virsvadību veic politekonomijas katedras mācību spēki, kas «atlasa» spējīgākos studentus, palīdz viņiem sagatavoties un rekomendē sacensībai.

Kādi ir vērtēšanas kritēriji? Svarīgi jau ar pirmo teikumu piesaistīt klausītāju uzmanību, orientēties atvēlētajā laikā (cik gan bieži ikdienā vērojam, ka runātājs pārtērē laiku, neprot izteikties īsi un kodolīgi, radot pamatotu auditorijas sašutumu!). Mūsu konkursā noteikumi ir stingri: pēc 6 minūtēm atskan brīdinājuma zvaniņš. Bet, ja runātājs nav iekļāvies atvēlētajās 8 minūtēs (kas gan nenotiek bieži), uzstāšanās tiek pārtraukta. Studentam sava versija par izvēlēto tematu jāizklāsta brīva stāstījuma veidā, nevis lasot no lapiņām. Žūrija vērtē uzstāšanās saturu, loģiku, emocionalitāti, kontaktu ar auditoriju, prasmi izmantot uzskates līdzekļus. Veiksmīgākos oratorus izvirza tālākai cīņai — kopš 1977. gada, pateicoties politekonomistu sadarbībai, konkurss ir ieguvis republikas «nokrāsu». Tā otrajā kārtā, kas notiek pēc nedēļas, piedalās gandrīz visu Latvijas augstskolu politekonomistu deleģētie pārstāvji, un nereti žūrija var ar prieku vērot, kā pat īsajā starplaikā ievērojami ir augusi studenta meistarība.

Runājot par laureātiem, var atzīmēt, ka to vidū bijuši ļoti dažādu universitātes specialitāšu pārstāvji. Pirmā oratoru konkursa uzvarētājs Tomass Romanovskis ir republikā pazīstams fiziķis, LVU docents Trīskāršas čempiones godā sumināta ekonomiste, Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta aspirante Inese Leitāne. Panā kūmus guvuši arī topošie žurnālisti, juristi, filologi. Konkursu organizācijas dvēsele docente Ausma Briede pašlaik gatavo brošūru, kurā apkopt gūto pieredzi. Jācer, ka tā interesentiem dos plašākas iespējas iepazīties ar šo, mūsuprāt, attīstāmo oratoru gatavošanas formu.

Pēc pašu dalībnieku atzinuma, tieši konkursā daudzi ne viņiem pirmoreiz ieguvuši pārliecību, ka spēj labi izteikties plašākas auditorijas priekšā, nebaidīties ieinteresēt klausītājus. Piedalīšanās, un jo īpaši uzvara, rosinājusi pilnveidot runas māku, arī praktiski izmantot sasniegto.

Politiskās un ekonomiskās izglītības sistēma prasa zinošus propagandistus. Un ne tikai — viņiem jāprot savas zināšanas nodot tālāk. Varbūt politekonomistu oratoru konkurss varētu dot impulsu arī citām augstskolām, fakultātēm, katedrām? Varbūt savu zināšanu propagandētmākā drīz sacentīsies topošie radiotehniķi, agronomi, mediķi? Kāpēc gan ne?

 

I. Vaidere,

P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes politekonomijas katedras vecākā pasniedzēja