664596

J. Strautmanis

[[CN19890104|]]

Likums un ekonomika

Avots: Cīņa Nr.: 3 Datums: 04.01.1989 Tirāža: Lappuse: 2 Virsraksts: Likuma spēks un nespēks Rubrika: Par tiesisku valsti Tēmas: Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība Latvijas PSR Konstitūcijas grozīšana Psrs kon Republikas saimnieciskais aprēķins Nozares: Ekonomika un finanses Tautsaimniecība Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Vietas: Notikums: Gads: 1989

Šodien priekšplānā asi izvirzās ekonomikas un tiesiskie jautājumi, kas atrisināmi, lai izveidotu sociālismam atbilstošu saimniecisko mehānismu un valsts pārvaldes aparātu. Abiem šiem uzdevumiem ir sava specifika, tomēr tie cieši savstarpēji saistīti un risināmi vienlaikus. Piemēram, republikas saimniecisko aprēķinu var izveidot tikai tad, kad tiks noteiktas Latvijas PSR valsts īpašuma tiesības uz tās teritorijā esošajiem dabas resursiem un citiem ražošanas līdzekļiem. Jo tikai īpašniekam ir neierobežotas savas mantas valdījuma, lietošanas un rīcības tiesības.

Ja šādas Latvijas PSR tiesības mēs ierakstīsim republikas Pamatlikumā — Konstitūcijā, tad arī nostiprināsim republikas suverenitātes (augstākās varas) ekonomisko pamatu un varēsim precizēt republikas valsts pārvaldes funkcijas dabas bagātību un citas mantas mērķtiecīgā izmantošanā un aizsardzībā. Tad arī varēs daudz efektīvāk risināt ekoloģijas uzdevumus, kas radušies galvenokārt sakarā ar republikas valsts pārvaldes nespēku pretoties Vissavienības iestāžu resoriskajam spiedienam. Tāpēc daudzi saimnieciskie objekti ir pakļauti nevis republikas pārvaldes orgāniem, bet Vissavienības ministrijām un resoriem, kuri bieži darbojas pretēji republikas ekonomiskajām un sociālajām interesēm.

Pašlaik padomju tiesību zinātnē valda koncepcija, ka vienīgais visas mūsu Padomju valsts dabas resursu īpašnieks ir PSRS, bet savienotās republikas tikai palīdz tai realizēt īpašuma tiesības attiecīgajā republikas teritorijā. Ja šāda koncepcija, tad Vissavienības iestādēm un organizācijām ir «visas durvis vaļā» un tikai tām pieder izšķirošais vārds, nosakot kādas republikas dabas resursu likteni. To jo spilgti redzam Jūrmalā, Olainē, Ventspilī, kur vietējām un republikas valsts pārvaldes iestādēm reizēm jāiztur gandrīz vai bezcerīga cīņa pret Vissavienības iestāžu ekonomisko un sociālo invāziju. Pašreizējie republikas likumi, sākot ar Latvijas PSR Konstitūciju, pret to ir bezspēcīgi. Tātad — tie ir radikāli jāgroza un jāpārstrādā, lai republikas intereses būtu tiesiski garantētas.

Ja tiks grozīta republikas Konstitūcija, nāksies pārstrādāt daudzus republikas kodeksus un likumus. Bet, lai to izdarītu, jāpanāk, lai tiktu izmainīta arī PSRS Konstitūcija un dažādu nozaru (zemes, ūdeņu, civilās, kriminālās) likumdošanas pamati. Vissavienības likumos nostiprinātā republiku kompetence vairs neatbilst jaunajām dzīves prasībām un ir būtiski jāpaplašina.

Jāpanāk, lai jaunie ekonomiskās un sociālās attīstības jautājumi tiktu risināti ar tiem atbilstošas likumu un tiesību sistēmas palīdzību. Ekonomikai un tiesībām jāiet roku rokā.

Tādēļ absolūti nepieciešama ekonomistu un juristu sadarbība jauno ekonomisko un juridisko koncepciju izstrādāšanā, piemēram, par republikas saimniecisko aprēķinu. Nesen presē tika publicēts Latvijas PSR saimnieciskās vadīšanas pārbūves vispārīgais modelis (republikas saimnieciskais aprēķins), kurā norādīts, ka republikas īpašums uz ražošanas līdzekļiem pastāv valsts īpašuma, kooperatīvā (kolektīvā) īpašuma un individuālo ražotāju īpašuma formā.

No juridiskā viedokļa šī koncepcija nav precīza. Nevar būt valsts īpašumā kolhozu, kooperatīvā un personiskā manta.

Saskaņā ar likumu šis jautājums risināms šādi: republikai kā valsts īpašuma tiesību subjektam ir tiesības rīkoties tikai ar valsts īpašumā esošajiem objektiem. Par kolhozu un kooperatīvo, personisko un citu īpašumu republikas Augstākā Padome var pieņemt tikai likumdošanas aktus, kas regulē īpašuma tiesības un to realizāciju, nevis pēc sava prāta rīkoties ar kolhozu, kooperatīvu un pilsoņu personisko mantu. Konkrēta rīcība ar mantu un rīcības tiesību regulēšana ir divas dažādas lietas, ko nedrīkst jaukt.

LIKUMS UN VALSTS PĀRVALDES STILS

Rodas jautājums: ciktāl jaunās ekonomiskās pārvaldes metodes ir saistītas un atkarīgas no likuma? Šis jautājums nav pietiekami izpētīts ne juridiskajā, ne ekonomiskajā zinātnēs. Šobrīd varam tikai teikt, ka stagnācijas periodā, kad uzplauka administratīvās pavēles metodes tautas saimniecības vadīšanā, aktivizējās arī likumu un lēmumu pieņemšana visdažādākajos līmeņos, it īpaši milzīgi savairojās ministriju un resoru instrukciju, nolikumu un dažādu citu normatīvo dokumentu skaits. Tas sniedzās desmitos tūkstošu, un dažkārt ministriju un resoru normatīvie akti, kuriem principā vajadzēja būt stingrā saskaņā ar Konstitūciju un citiem Augstākās Padomes pieņemtajiem likumiem, deva tiem savu interpretāciju. Likumi tika iztulkoti no resoru šauro interešu viedokļa. Bet daudzus vispār nepildīja, it īpaši saimnieciskajos un ekoloģiskajos jautājumos. To realizēšanai nebija atbilstošu organizatorisko, materiālo un tehnisko resursu.

Tā daudzi likumi un lēmumi gadiem ilgi palika tikai lozungi un aicinājumi. Krasi kritās to autoritāte. Dzīve gāja savu ceļu, likumdošana — savu. Bet sociālistiskās likumības un morāles degradācija kaitīgi ietekmēja arī saimniecisko darbību. Saimnieciskie vadītāji bieži ignorēja likumu prasības dabas aizsardzībā, līgumu disciplīnu, savu uzņēmumu darbinieku tiesības un sociālās intereses, aizbildinoties ar plāna izpildes interesēm un saimniecisko lietderību. Diemžēl šis process vēl joprojām turpinās.

Uzpūstais valsts pārvaldes aparāts, lai attaisnotu savu eksistenci, centās pieņemt pēc iespējas vairāk lēmumu un priekšrakstu, ko adresēja pakļautajām organizācijām un amatpersonām, prasot no tām visdažādākās atskaites, izziņas un citus dokumentus, parādot savu varu un spēku. Šodien šāds administrēšanas stils, kas ierobežo pakļauto organizāciju un amatpersonu darbību, ir pretrunā pārbūves prasībām un nekavējoties likvidējams. Tas panākams, ne tikai samazinot pārvaldes aparāta štatus, bet arī krasi samazinot ministriju, komiteju un citu resoru pieņemto normatīvo dokumentu skaitu, kā arī pakļaujot šos dokumentus stingrai konstitucionālai kontrolei (Konstitucionālajai tiesai). Šādai kontrolei jābūt gan Vissavienībā, gan republikā, lai nodrošinātu visu lēmumu un instrukciju atbilstību likumam — visautoritatīvākajam normatīvajam aktam, kas pieņemts, ievērojot visas tautas intereses.

Var rasties jautājums: vai viens un otrs valsts pārvaldes stils ir atkarīgs tikai no likumu un lēmumu daudzuma, no saimnieciskās darbības tiesiskās reglamentācijas pakāpes? Tiesa, sīkumaina darbības tiesiskā reglamentācija galu galā noved pie birokrātiska administrēšanas stila. Bet vai ekonomiskais vadības stils var iztikt bez likumiem un tiesībām? Protams, ne. Tikai likumiem un no tiem izrietošajām tiesībām jābūt jaunā kvalitātē, proti, tiem jāatbilst jaunajām ekonomikas un sociālās attīstības prasībām.

TIESISKĀS REFORMAS GALVENAIS MĒRĶIS

Jāizveido mūsu valstī tāda likumdošanas un tiesību sistēma, kas atbilstu sociālistiskas tiesiskas valsts principiem. Viens no tiem ir pieņemto likumu realitāte un neapstrīdama autoritāte, it īpaši valsts iestāžu un amatpersonu darbībā, protams, arī pilsoņu ikdienas dzīvē un darbībā. Saskaņā ar Konstitūciju valstij jāuzņemas atbildība par pilsoņu tiesību ievērošanu un aizsardzību. Katrs pilsonis savukārt atbild valstij par likumā noteikto pienākumu izpildi. Likumu realitāte nozīmē, ka ikvienam likumam, sākot ar Konstitūciju, jābūt no objektīvā viedokļa simtprocentīgi izpildāmam. Diemžēl vēl joprojām tā nav. Piemēram, 1988. gada 1. janvārī stājās spēkā PSRS likums par valsts uzņēmumu (apvienību), bet saimnieciskajā dzīvē ir vēl daudz praktisku šķēršļu tā izpildei (nepamatoti valsts plāna uzdevumi, pasūtījumi, nepietiekama materiālā un tehniskā apgāde, kvalificētu kadru trūkums). Neprecīza ir arī jaunā likumdošana par mītiņiem, demonstrācijām un manifestācijām. Turpmāk, pieņemot likumus, šādas situācijas nedrīkst pieļaut. Tādēļ jābūt arvien ciešākai ekonomistu, juristu, sociologu un psihologu sadarbībai. Daudz plašāk likumprojekti jāapspriež sabiedrībā un presē. Ja to panāksim, tad ikviens Padomju valsts likums būs reāls un efektīvs. Tam būs ne tikai formāls spēks, bet arī patiesi pozitīva iedarbība uz sabiedrības procesiem.

 

J. Strautmanis,

profesors, juridisko zinātņu doktors, LVU Juridiskās fakultātes civiltiesību un civilprocesa katedras vadītājs