Atšķirības starp "403546" versijām
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
{{Written by|Akvilina Liepiņa}} | {{Written by|Akvilina Liepiņa}} | ||
{{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | {{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | ||
| + | {{About topic|Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība}} | ||
{{About domain|Tautsaimniecība}} | {{About domain|Tautsaimniecība}} | ||
{{About person|Edmunds Stūre}} | {{About person|Edmunds Stūre}} | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 28. novembris, plkst. 08.52
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pagājušajā nedēļā trīs dienas Rīgā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas speciālistu apspriede par jaunu republiku un reģiona sociāli ekonomiskās attīstības modeli. Tika pieņemti saskaņoti republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipi, ko publicējām 28. septembri.
Sākam publicēt apspriedes dienās radušās divu mūsu žurnālistu pārdomas. Turpmāk dosim vārdu speciālistiem. Tāpat gaidīsim lasītāju atsaucību.
1. TĀ BŪS CĪŅA PAR PATSTĀVĪBU
Dienu iepriekš par republikas saimniecisko patstāvību vēl nerunāja. Valsts plāna komitejas zinātniskās pētniecības institūtā sarīkotajā nelielajā preses konferencē no mutes mutē staigāja vienīgi «pilnais saimnieciskais aprēķins». Un šī institūta direktora E. Stūres, Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieka J. Gūtmaņa un nodaļas vadītāja U. Ziemeļa skaidrojumi žurnālistos uzurdīja tādu kā nemieru: vai tikai arī šoreiz, tāpat kā daudzos citos republikas iedzīvotājiem vitāli svarīgos šķirtnes jautājumos, Latvijas sabiedriskā un ekonomiskā doma nebūs tā, kas pēdējā pievienosies citiem «avangardistiem» – Igaunijai, Lietuvai, pa priekšu palaižot arī Baltkrieviju, kurai, tāpat kā Baltijas trijotnei, ļauts pirmajām izrauties no Vissavienības nivelēšanas sistēmas. Un saņemta visai izvairīgā atbilde šīs bažas neizgaisināja, neradīja pārliecību, ka mūsu zinātnisko iestāžu noslēgtībā tapušie projekti varētu pavērt durvis patiešām radikāliem saimnieciskajiem — un ne tikai saimnieciskajiem — pārveidojumiem Latvijā.
Kāpēc saku: noslēgtībā tapušie? Bija taču izsludināts (kaut ne visai skaļi) konkurss. Bija taču iespējas apvienoties brīvprātīgiem censoņiem un mēģināt teikt savu vārdu republikas likteņstāstā — tomēr atsaucība ne no zinātniekiem, ne arī no citiem pietiekami kompetentiem un autoritatīviem cilvēkiem nebija diža. Uzdrošinos teikt: tas tāpēc, ka ne jau līdz katram līdzdomāt spējīgam cilvēkam bija aizkļuvusi doma, ka šis ir izšķirošais brīdis un ka arī programma ir izšķiroša.
Igauņu kolēģi nākamajā, apspriedes, dienā bez liekas lepošanās pavēstīja, ka projekta tapšanā pārstāvēta praktiski visa republikas zinātne, presē publicēts ap simts rakstu, bijušas vairākas radio un televīzijas pārraides, kur par šīm lietām runāts krustām šķērsām, un savas domas par Igaunijas turpmāko gaitu izteikuši tūkstošiem cilvēku. Un ka paredzēts arī zinātnieku izstrādāto galīgo variantu nodot visas tautas apspriešanai.
Apspriedīsim arī mēs, Latvijas iedzīvotāji, tikai — kā? Vai tā kā līdz šim likumprojektu par valsts uzņēmumu, par kooperāciju, kā republikas attīstības koncepciju? Ar atsevišķām, bieži vien ar žurnālistu pūliņiem sagādātām atsaucēm? Bez garantētas atgriezeniskās saites — no ierosmes saņēmēja uz ierosmes devēju? Turklāt tik īsā laikā, ka vēl līdz katra cilvēka saprašanai nepagūst aiziet pati galvenā doma: te taču lemj manu likteni, te taču arī man būtu kas sakāms!
Acīmredzot ar šādu apspriešanas izsludināšanu vien ir par maz. Republikas attīstības koncepcijā, piemēram, lauksaimniekiem pavērta tik žilbinoša perspektīva, pareģotas tādas ražas un izslaukumi, ka, šos ciparus uzlūkojot, rodas nevis darba entuziasms, bet — tieši otrādi — rokas nošļūk. Un neapspriež jau arī to, pat Valsts agrorūpnieciskajā komitejā ne!
Uz četru republiku saimnieciskā aprēķina modeļa apspriedi mēs tomēr negājām nesagatavoti. Bija taču Latvijas radošo savienību pieņemtā kopīgā Rezolūcija. Un daudz kas caur radošo inteliģentu rakstāmspalvu tajā nonācis tieši no tautas sirds un prāta. Bija republikas vadības priekšlikumi Savienības vadībai, kas darāms, lai Latvija iegūtu lielāku patstāvību. Tiesa, šo priekšlikumu konkrētie formulējumi mums tā arī palika nezināmi. Un pēdējā iespēja veldzēt dvēseli labos, cerīgos nākotnes metos bija abās republikāniskajās jaunatnes avīzēs publicētais pilna saimnieciskā aprēķina tā saucamais komjauniešu variants.
«Cīņā» lasītājiem nupat bija dota iespēja iepazīties arī ar kopīgi pieņemto triju republiku programmu. Varat to salīdzināt ar komjauniešu izstrādāto. Diemžēl to variantu, ar kuru republika oficiāli nāca klajā kopīgajā apspriedē, piedāvāt nevaram. Un varbūt nevajag arī, jo patiešām ne jau katrai galvai būtu pa spēkam izprast, kas tajā sacīts.
Un apspriedes pārtraukumā dzirdēju mūsējos runājam: ja no vienas līgavas ņem rokas, no otras — kājas, no trešās — galvu, no ceturtās — ķermeni, no piektās — sirdi, to visu saliek kopā un rada jaunu daiļavu, būtu aplam gaidīt, ka nu tā vienlīdz labi patiks katram no pieciem līgavaiņiem. Arī mūsu republikas programma samontēta līdzīgā veidā – no piecu darba grupu piedāvātajiem diezgan atšķirīgajiem variantiem.
Taču nedomāju, ka tikai izteiksmes sarežģītība vien bija tā, kas izraisīja satrauktu jautājumu no kolēģu galda puses: vai tas ir saimnieciskais aprēķins vai nav? Un kādēļ jums bija vajadzīgs konkurss? — ar zemtekstu: no tā maz kas tiek kopīgai lietai. Un par ko galu galā ir runa — par aprēķinu vai par republiku saimniecisko patstāvību? Tad komjauniešu grupas vadītājs akadēmiķis A. Kalniņš apņēmīgi teica, ka cīnīšoties par savu domu, kas principā neatšķiras no kaimiņu republikās izlolotajām, līdz galam. Un visi viņa puiši arī bija klāt.
Pienāca arī tāds brīdis, kad dažs runātājs visai satraukts secināja, ka kopdomu šoreiz laikam rast neizdosies. Zālē ikviens juta saspringtumu: lietuviešu un igauņu kolēģi galvenajos jautājumos — par republikas īpašumu, par naudu un budžetu, par cenām, par attiecībām ar Vissavienību ir vienoti, turpretim mūsu republikas pārstāvju vidū — draudīga sašķeltība. Vieni grib revolūciju — kā to prasa laiks, otri samierinās ar pieticīgu reformu. Vieni grib izraut no resoru nagiem tās divas trešdaļas Latvijā izvietoto rūpniecības uzņēmumu, kas pašlaik atrodas Vissavienības pakļautībā, otri runā par grūti saprotamu «vistautas īpašumu». Ar atrunu, ka šie uzņēmumi varētu kļūt par republikas īpašumu, ja to kolektīvi tā vēlētos. Bet vēlas jau! Nupat nodibinātā ražošanas apvienības VEF Tautas fronte, vispārēju ovāciju aplīgota, savā rīcības programmā ierakstīja apņemšanos cīnīties par izraušanos no Vissavienības ministrijas ķetnām.
Vieni grib republikai savu valūtu, savu naudu, lai pasargātu republikas bagātības no izvazāšanas, otri grib ar dopingu uzfrišināt to pašu panīkušo rubli. Vieni uzskata, ka šāds saimnieciskais modelis var dzīvot vienīgi tad, ja tam ir pienācīgs juridisks nodrošinājums, un tādēļ lietderīgas būtu izmaiņas Konstitūcijā. Otri domā, ka itin sekmīgi var darboties arī pašreizējos likumības rāmjos, ja šo to pielabo, uzlabo, salabo. Igauņu zinātnieku brīdinājums: lai kāda būtu galīgā programma, mums jāapzinās, ka tā būtiski skars ikvienu mūsu republiku iedzīvotāju. Un ka tajā neizbēgams ir arī riska faktors. Tāpēc tautai skaidri jāapzinās, uz ko tā iet, ar ko tā riskē, ja turpmākais būs saimnieciskās patstāvības ceļš. Un lai rēķinās ar to, ka tuvākajos pāris gados brīnumu nebūs: dzīves līmenis pasliktināsies tādā pašā tempā kā pašlaik. Un tikai tad, kad būs kārtīgs atspēriens, republikas strauji ies augšup.
Mēs, žurnālisti, nebijām klāt tur, kur tika izstrīdēti pēdējie strīdi. Un bijām bezgala atviegloti, kad apjautām — kopīga valoda principiālajos jautājumos tomēr, par spīti visām bažām, ir atrasta. Un arī domstarpības, pat asas saķeršanās' ir bijušas svētīgas. Jo tā Baltijas republiku trijotnes gudrākie prāti jau laikus varēja uztaustīt programmas šaubīgās vietas. Priekšā varbūt pats grūtākais cīniņš — tiesību uz patstāvību izkarošana un aizstāvēšana Maskavā. Kā teica nupat amatā nākušais Igaunijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs R. Otsasons. tā būs cīņa par varu. Un varu neviens taču ar labu prātu neatdos. Bet — ja mēs visi būsim vienoti...
A. Liepiņa
