256768

Anatolijs Gorbunovs, LATINFORM

[[CN19890507|]]

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vienpadsmitā sesija

Avots: Cīņa Nr.: 106 Datums: 07.05.1989 Tirāža: Lappuse: 1 Virsraksts: Par Latvijas PSR likuma projektu «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildināšanu» un par Latvijas PSR Valodu likuma projektu. Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija priekšsēdētāja deputāta Anatolija GORBUNOVA referāts Rubrika: Tēmas: Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Nozares: Politika Valodniecība Organizācijas: Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Mediji: Cilvēki: Aina Blinkena Vietas: Notikums: Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, kurā par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju ievēl A. Gorbunovu un par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāju ieceļ V. E. Bresi. Izskata jautājumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija pieņem LPSR valodu likumu, kas latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu Gads: 1989

Biedri deputāti! Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ir uzdevis man ziņot par republikas likumprojektu «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildināšanu» un par Latvijas PSR Valodu likumprojektu, kuri iesniegti izskatīšanai republikas Augstākajai Padomei.

1988. gada 6. oktobrī Latvijas PSR Augstākās Padomos sesijā mēs pieņēmām lēmumu, ar kuru latviešu valodai tika piešķirts valsts valodas statuss. Par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai balsoja visi deputāti, neatkarīgi no tautības un valodu zināšanām.

Teritorija un valoda ir nācijas pamats, un tautas rūpes par valodas saglabāšanu un tās dabisko attīstību ir likumsakarīga parādība, jo tauta dzīvo tik ilgi, cik ilgi dzīva ir tās valoda. Tāpēc pilnīgi loģiska un ļeņiniskās nacionālās politikas principiem atbilstoša bija jautājuma nostādne par latviešu valodas kā valsts valodas konstitucionālu nostiprināšanu. Kaut gan Latvijas PSR teritorijā latviešu valoda ir iedzīvotāju vairākuma valoda, ko pārvalda arī daudzi republikas citu tautību iedzīvotāji, pēdējās desmitgadēs latviešu valodas lietošana dažādās mūsu dzīves sfērās ievērojami un, galvenais, strauji samazinājās. Mēs nonācām pie tās kritiskās robežas, pie kuras nācās atzīt, ka latviešu valodas un nācijas turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta. Latviešu tautas īpatsvara samazināšanās cēloņi ir skaidri saskatāmi, par tiem pēdējā laikā daudz esam sprieduši un runājuši, un tie nav vis demogrāfiskie faktori, bet gan ilgstoši realizētās sociāli ekonomiskās politikas izkropļojumi. Bīstamākais nācijai un tās valodai bija forsētā nāciju sajaukšana — galvenokārt ar rūpniecisko objektu pastiprinātu veidošanu, kuru celtniecībai un darbībai ieveda darba spēku no citām republikām.

Kā liecina statistikas dati, 1979. gadā mūsu republika dzīvoja vairāk nekā 128 nacionalitāšu pārstāvji, kuriem, protams, vajag savstarpēji sazināties. 80 procentu Latvijā dzīvojošo latviešu prot krievu valodu, bet latviešu valodu vairāk vai mazāk prot tikai 20 līdz 25 procenti cittautiešu. Līdz ar to arvien vairāk pieauga nepieciešamība izmantot krievu valodu ka starpnacionālās sazināšanās valodu.

Tātad republikā izveidojušās valodu situācijas vienīgais risinājums bija nodrošināt latviešu valodai juridisku aizstāvību un reālu atbalstu. Nosakot latviešu valodai valsts valodas statusu, vienlaikus tika uzdots Augstākās Padomes Prezidijam izstrādāt likuma projektu par Latvijas PSR Konstitūcijas papildināšanu, kā arī likumdošanas akta projektu par latviešu valodas un citu valodu lietošanu un nodot tos tautas apspriešanai.

Šo uzdevumu veikšanai izveidoja speciālu komisiju, kuru vadīja filoloģijas zinātņu doktore, profesore Aina Blinkena. Jāpiebilst, ka komisijā ietilpa 24 locekļi – dažādu nacionalitāšu un profesiju pārstāvji, galvenokārt valodnieki un juristi.

Komisija savu darbu pabeidza šī gada janvāra beigās, un sagatavotie projekti februāra sākumā tika nodoti tautas apspriešanai. Tās gaitā republikas iedzīvotāji parādīja sevišķi lielu aktivitāti un ieinteresētību. Vēstules saņēma gan republikas Augstākās Padomes Prezidijs, gan sabiedriskās organizācijas, gan arī masu informācijas līdzekļi. Pavisam projektu apspriešanas laikā šie orgāni saņēma ap septiņiem tūkstošiem vēstuļu, kuras bija parakstījuši 331 191 pilsonis. Vēstulēs izteikti 27 606 priekšlikumi, turklāt vairākums rakstītāju iesnieguši ļoti konstruktīvus un konkrētus un dažkārt pat ļoti oriģinālus ieteikumus. Saprotams, mūsu republikas daudznacionālie iedzīvotāji šī projekta pirmvariantu uzņēma dažādi. Viegli ieraugāmi bija divi atšķirīgi viedokļi, vieni — lielais vairums latviešu — to uztvēra kā pārāk liberālu, izplūdušu, nenoteiktu, otri — tos pārsvarā veido citu nacionalitāšu pārstāvji — vērtēja projektu kā pārāk stingru, kā tādu, kas it kā pakļauj cilvēku zināmai diskriminācijai.

Ievērojot sabiedrības prasības un izmantojot ļoti daudzos apspriešanas materiālus, likumprojekts tika konkretizēts un pārstrādāts. 1989. gada 10. aprīlī republikas Augstākās Padomes Prezidijs akceptēja pārstrādātos projektus, tie bija publicēti presē un šodien tiek iesniegti izskatīšanai Augstākajā Padomē. Spriežot pēc saņemtajām atsauksmēm, šis likumprojekta variants ir tāds, kas lielākā vai mazākā mērā apmierina visu republikas iedzīvotāju intereses. To apliecināja arī vakar notikušais Latvijas Kompartijas Centrālās Komitejas plēnums un tā lēmums. Konstitucionāli nosakot republikas pamatnācijas valodai valsts valodas statusu, valsts uzņemas rūpes par šis valodas attīstību, garantē tiesības un iespējas to neierobežoti lietot. Vienlaikus valsts rūpējas arī par cieņpilnu attieksmi pret visām republikā lietojamām valodām un dialektiem, nodrošinot arī citu nacionalitāšu pilsoņu konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu, iegūt tajā izglītību. Līdz ar to likumam ir jābūt tādam, lai visi valsts orgāni, sabiedriskās organizācijas un pilsoņi to ne tikai ievērotu, bet lai, organizējot savu darbību konkrētā vidē, tiem būtu arī reālas iespējas likumu izpildīt. Un ne mazāk svarīgs faktors ir arī likuma izpildes kontroles moments. Tiklīdz likumā mēs iekļausim tikai vienas iedzīvotāju daļas interesēm atbilstošas prasības, kas pirmajā acumirklī liekas pat visai pamatotas, bet, kuras realizējot, mēs ierobežosim citu iedzīvotāju tiesības, līdz ar to mēs faktiski likumu devalvēsim, padarīsim to nepieņemamu un, galvenais, praktiski nerealizējamu.

Atcerēsimies, ka deputāti pārstāv republikas valsts varas augstāko orgānu. Bet valsts intereses pirmām kārtām ir valsts pilsoņu intereses, un pati likumdevēja lielākā māksla ir ievērot visu savu valsts pilsoņu intereses, lai cik dažādas un nereti pat pretrunīgas tās arī nebūtu.

Atzīstot divas patiesības un, proti, ka valoda ir viens no vissvarīgākajiem nacionālā gēna sargātājiem un kultūras glabātājiem un ka katrs cilvēks sevi visspilgtāk var izteikt vienīgi savā mātes valodā, mums ir jāpieņem tāds likums, kas valodu funkcionēšanas sfērā nodrošinātu vienādas tiesības un iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet šobrīd valodu vide republikā ir ļoti neviendabīga, un pretrunu šai sakarā patiesi ir ļoti daudz. Pārvarēt tās varēsim vienīgi, ja, apspriežot un balsojot par likumprojektu, teiksim, Kuldīgas deputāti domās arī par Daugavpils situāciju, bet Daugavpils deputāti centīsies iedziļināties Kuldīgas problēmās. Tikai tā mēs varēsim realizēt daudzkārt skanējušo aicinājumu — būt vienotiem Latvijai. Jo vienotības pamatprincipi neapšaubāmi ir savstarpēja cieņa, izpratne un cenšanās cauri savām vaimanām sadzirdēt arī svešu nelaimi Manuprāt, likuma projekts savā pēdējā redakcijā pilda šo virsuzdevumu. Akcentu pārbīde uz vienu vai otru pusi var izjaukt šo interešu līdzsvaru, un rezultātā tas nevis vienos Latviju, bet sašķels to. Un atbildība būs jāuzņemas mums — likumdevējiem. Un nebūs mums tiesību aizbildināties, ka mēs jau, lūk, gribējām tikai labu, domājot par vienas vai otras valodas attīstību.

Un tagad par jautājumu, kas visdziļāk satrauc tieši latviešu tautu — vai pašreizējā likumprojekta panti dod garantijas latviešu valodas izdzīvošanai, saglabāšanai un attīstībai? Es gribētu atbildēt pilnīgi noteikti, ka likums šādā redakcijā šis garantijas nodrošina, gan piebilstot, ka tas notiks vienīgi tad. ja visi republikas iedzīvotāji tik pat ieinteresēti un aktīvi, kā piedalījās likuma apspriešanā un veidošanā, piedalīsies arī likuma prasību iedzīvināšanā un pildīšanā. Un vēlreiz uzsveru ka pirmām kārtām mums, likumdevējiem, jādara viss, lai, garantējot latviešu valodas likumīgās tiesības, neradītu konflikta situāciju un nesaasinātu starpnacionālās attiecības. Valodu vislabāk var apgūt dzīvā saskarē ar to: lasot skatoties televīzijas pārraides, klausoties radio un, protams, lietojot valodu sadzīvē. Domāju, ka tieši sadzīves situācijās, darba procesos mums aktīvāk jāpalīdz citu tautību cilvēkiem apgūt latviešu valodu.

Augstākā Padome, pieņemot šo likumu, vienlaikus uzņemas gan valsts valodas apguves praktiskā darba organizētājas funkcijas, gan arī nodrošina garantijas reālas divvalodības radīšanai republikā.

Projekta pirmajā pantā noteikts, ka saskaņā ar republikas Konstitūciju Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda, bet otrais pants pasludina, ka valsts nodrošina visiem Latvijas PSR iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansējot tās mācīšanas programmu. Kā jūs, biedri deputāti, dzirdējāt biedra Viļņa Breša ziņojumā, republikas valdība paredzējusi pasākumu kompleksu, kas tiks veikts, lai nodrošinātu latviešu valodas funkcionēšanu dažādās valsts, tautas saimniecības un sabiedriskās darbības sfērās. Šeit jāatzīmē, ka likums neregulē valsts valodu lietošanu PSRS Bruņotajos Spēkos, robežapsardzes, iekšējā un dzelzceļa karaspēkā, kas atrodas republikas teritorijā.

Projekta otrajā nodaļa nostiprinātas pilsoņa valodas izvēles tiesības. Būtiski svarīgi ikvienam republikas iedzīvotājam ir noteikumi, ka saskaņā ar valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā arī ar iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām saziņas valodu izvēlas pilsonis, tas ir, apmeklētājs, klients, pacients un tamlīdzīgi, bet šo orgānu un iestāžu darbiniekiem ir pienākums atbildēt pilsoņa izvēlētajā valodā — latviešu, krievu vai arī citā abām pusēm pieņemamā valodā. Protams, lai realizētu šis tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai. Apgalvojumu, ka tas ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju, es varu vērtēt vienīgi kā demagoģiju, jo nedrīkst profesionālās kompetences līmeni jaukt ar nacionālo piederību. Un tādēļ šeit vietā būtu vēlreiz uzsvērt, ka likumprojekts nekādā gadījumā neparedz diskriminēt nevienu republikas iedzīvotāju pēc nacionālas piederības. To apliecina nākošais projekta pants, kas nosaka, ka republikā rīkotajos kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs runātāja valodas izvēle ir brīva.

Trešajā nodaļā valsts valoda nostiprināta kā lietvedības, sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda republikas valsts varas un valsts pārvaldes orgānos. Turklāt paredzēts, ka tās nepratēji sēdēs un sanāksmēs var lietot krievu vai pēc vienošanās kādu citu valodu, bet nepieciešamības gadījumos rīkotājs nodrošina tulkojumu. Uzskatu, ka šobrīd šai jomā vismazāk pamata bažām ir tieši latviski runājošai iedzīvotāju daļai. jo iepriekšējā šis likumprojekta nodaļas redakcija izraisīja dedzīgus iebildumus, kritiku un dažkārt pat apgalvojumus, ka tāds likumprojekts latviešu valodu neaizsargās. Šodien izskatāmais likumprojekts paredz, ka pēc trim gadiem jebkurā republikas iestādē vai organizācijā visas lietas būs iespējams kārtot latviešu valodā.

Īpašs jautājums — tas ir jautājums par valodu izglītībā, zinātnē un kultūrā. Augstākās Padomes Prezidijs vadījās no apsvēruma, ka valodu vienlīdzība tiek sasniegta, nodrošinot visiem republikas pilsoņiem vienādas tiesības iegūt izglītību latviešu vai krievu valodā.

Lai visiem republikas pilsoņiem būtu iespējams apgūt valsts valodu, likumprojekts paredz latviešu valodas mācīšanu visās Latvijas PSR mācību iestādēs, neatkarīgi no to resorpakļautības, un arī to, ka republikas augstāko, vidējo un vidējo speciālo mācību iestāžu absolventiem jākārto eksāmens valsts valodā. Tam neapšaubāmi būs liela nozīme patiesas un harmoniskas divvalodības izveidē. Blakus latviešu valodas brīvai un vispusīgai lietošanai visās kultūras jomās paredzēts aizsargāt un tālāk attīstīt izlokšņu un latgaliešu rakstu valodu. Nozīmīgs ir 15. pantā dotais formulējums, ka tieši valsts garantē arī lībiešu kultūras saglabāšanu un attīstīšanu lībiešu valodā. Un vēl, Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu Vīnes tikšanās Noslēguma dokuments uzliek mums tiešu pienākumu godprātīgi pildīt konkrētas saistības pret personām, kas pieder pie nacionālām minoritātēm vai reģionālajām kultūrām. Tātad likums rūpēsies, lai katra Latvijas tauta varētu iegūt nacionālo audzināšanu un nacionālo izglītību un attīstīt savu nacionālo kultūru dzimtajā valodā.

Likumprojekta piektajā no daļā izskaidrota valodas lietošana nosaukumos un informācijā.

Būtiska nozīme ir projekta sestajai nodaļai, kura paredz valodu aizsardzību. Tā apliecina, ka mēs esam sapratuši, ka galvenā vērtība ir mūsu cilvēki un ka mums, likumdevējiem, ir pienākums aizsargāt viņu brīvas izvēles tiesības lietot savu dzimto valodu. Amatpersonas, kas pārkāpj šīs tiesības, ir saucamas pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

Šodien mums jāpieņem arī Augstākās Padomes lēmums par Valodu likumprojekta spēkā stāšanās kārtību. Lēmums paredz, ka galvenie likuma panti stāsies spēkā triju gadu laikā pēc likuma pieņemšanas. Tas ir laiks, kurā valodas nepratējiem vajadzētu to apgūt sarunu valodas līmeni. Šeit domāti tie cilvēki, kas strādā valsts iestādēs, tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu un medicīnas sfērā, tātad tie, kam abas valodas būtu jāprot sakarā ar savu dienesta pienākumu pildīšanu. Turklāt šo valodas apguvei atvēlēto triju gadu laikā darbiniekiem nedrīkst radīt nekādus šķēršļus dienesta pienā kurnu pildīšanai, ja arī viņi vēl neprot latviešu valodu. Tas attiecas gan uz pieņemšanu darbā, gan uz atbrīvošanu no darba. No iestāžu un organizāciju vadītājiem tiks prasīts, lai viņi to konsekventi ievēro. Augstākajai Padomei tas būtu jāgarantē.

Lēmums nosaka, ka Valodu likuma spēkā stāšanās termiņus nepieciešamības gadījumā var pagarināt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, bet 4. punktā paredzēts, ka Valodu likuma 7. panta pirmās daļas noteikumi (lietvedībā iestādēs, uzņēmumos un organizācijās) neattiecas uz valsts iestādēm, kuras realizē pārvaldes funkcijas attiecībā uz vairāku savienoto republiku teritorijā izvietotajām organizācijām. Tās ir iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuru darbība vienlaicīgi notiek vairāku savienoto republiku teritorijās. Šeit var minēt, piemēram, Baltijas dzelzceļa pārvaldi un līča organizācijas transporta celtniecības trestu. Tomēr arī šajās iestādēs un organizācijās darbiniekiem, kuri strādā Latvijas PSR teritorijā, dienesta informācija jānodrošina latviešu valodā.

Valodu likuma pieņemšana būs tikai zināma pakāpe valodas situācijas noregulēšanā. Mēs visi labi apzināmies, ka būs vajadzīgs milzīgs darbs, visu republikā dzīvojošo tautu laba griba un savstarpēja cieņa, lai likums darbotos nevainojami, tikai tad tam būs svarīga nozīme arī starpnacionālo attiecību uzlabošanā. Un, galvenais, būs vajadzīgs laiks. Jo procesus, kas risinājušies desmitiem gadu garumā, pagriezt pretējā virzienā nav iespējams nedēļu, mēnešu un pat dažu gadu laikā. Te vajadzīgi gadi. Bet jāsāk, protams, jau šodien, un pacietība un neatlaidība top par visnepieciešamākajām īpašībām šodienas darbā.

Biedri deputāti!

Kā jau es teicu, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ir akceptējis likuma un lēmuma projektus valodu jautājumā un lūdz sesiju apstiprināt tos, kā arī pieņemt lēmumu par Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību.

Es ticu mūsu deputātu godaprātam šī visai republikai svarīgā jautājuma pozitīvā izlemšanā.

 

LATINFORM