166570

Anatolijs Gorbunovs

[[CN19890505|]]

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnums 1989. gada 4. maijā Cīņa, Nr. 104 (1989-05-05)

Referātus publicējam izklāstā

Avots: Cīņa Nr.: 104 Datums: 05.05.1989 Tirāža: Lappuse: 1 Virsraksts: VALODU LIKUMA PAMATĀ – SADARBĪBU UN KONSOLIDĀCIJU. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Anatolija GORBUNOVA referāts Rubrika: Tēmas: Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Nozares: Politika Valodniecība Organizācijas: LKP Centrālā Komiteja Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Mediji: Cilvēki: Aina Blinkena Vietas: Notikums: Gads: 1989

Itin visu mūsu sabiedrības dzīves sfēru revolucionārās atjaunotnes laiks ir ļāvis atklāti un tieši sākt izskatīt akūtās starpnacionālo attiecību problēmas, to skaitā arī valodas problēmu, sacīja referents. Pēc tam, kad republikas Augstākās Padomes sesija 1988. gada 6. oktobrī pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, ne vienu reizi vien pacēlies jautājums, vai ir vajadzīgs Valodu likums. Republikā notikušās diskusijas devušas faktiski neapstrīdamu atbildi, ka ir vajadzīgs. Tiek izteikta vienīgi nožēla, ka mēs ar tādu novēlošanos esam izpratuši un novērtējuši to lielo nozīmi, kāda valodai ir kā ļoti svarīgam starpnacionālās saskarsmes elementam. Reālā situācija tagad prasa, lai likuma funkcijas netiktu reducētas tikai uz divu vai vairāku līdztiesīgu valodu lietošanas regulēšanu, bet lai likums ņemtu savā aizsardzībā republikas pamatnācijas valodu — latviešu valodu. Pamats šādam apgalvojumam ir acīm redzams. Latviešu valoda pilsētās ir gandrīz izspiesta un tā nefunkcionē valsts, partijas un sabiedriskajā sfērā, nemaz jau nerunājot par specifiskajām zinātnes un tehnikas nozarēm.

Kādi tam bijuši cēloņi, tas ir pavisam skaidri redzams. Pirmkārt, nedabiski plašie, jebkādas saprātīgas normas pārsniegušie imigrācijas procesi — pēdējos piecpadsmit gados apmēram 70 procentus no republikas iedzīvotāju skaita pieauguma veido iebraucēji no citiem reģioniem. Otrkārt, mūsu attieksme pret latviešu valodas mācīšanos. Tā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja vairākkārt pieņēmusi lēmumus par krievu valodas mācīšanas uzlabošanu. Rezultātā republikā radīti labi apstākļi krievu valodas apgūšanai, kas neapšaubāmi ir pozitīvs fakts, taču, neradīdami tādus pašus apstākļus latviešu valodas apgūšanai skolās ar krievu mācībvalodu, mēs faktiski sākam stimulēt valodu nelīdztiesību, tas ir, diskriminējoši izturēties pret latviešu valodu un krievu valodā runājošiem iedzīvotājiem. Šāds stāvoklis izveidojies ne tikai Latvijā, bet arī citās republikās. Tāpēc nav nejaušība, ka partijas XIX konferencē tika atzīmēta nepieciešamība attīstīt nacionālās valodas un krievu valodas divvalodību un īpaši tika akcentēta doma, ka jāpaplašina nacionālo valodu lietošana valsts un sabiedriskās dzīves sfērā.

No sacītā ir skaidrs, ka Valodu likuma funkcijas nedrīkst aprobežoties tikai ar valodu lietošanas regulēšanu. Lai latviešu valodu pasargātu no izzušanas, ir par maz iet tās lietošanas reglamentēšanas ceļu, nepieciešams panākt, lai latviešu valodu varētu apgūt tie apmēram 30 procenti republikas iedzīvotāju, kas pašlaik to neprot. Pēc tam referents pakavējās pie likumprojekta sagatavošanas komisijas darba īpatnībām. Šajā komisijā filoloģijas zinātņu doktores profesores A. Blinkenas vadībā strādāja 24 cilvēki, dažādu tautību un profesiju pārstāvji, arī valodas speciālisti un juristi. Pēc Valodu likuma projekta publicēšanas sākās tā aktīva un ieinteresēta tautas apspriešana. Šo apspriešanas procesu plaši atspoguļoja mūsu prese, radio un televīzija. Pavisam tika saņemtas gandrīz 7 tūkstoši vēstuļu, kurās ir ietverti 27.606 priekšlikumi. Vēstules rakstījuši gan atsevišķi pilsoņi, gan arī veseli darba kolektīvi un sabiedriskās organizācijas. Šīs vēstules parakstījuši vairāk nekā 330 tūkstoši cilvēku. Lielākajā daļā no saņemtajām atsauksmēm likumprojekts novērtēts atzinīgi un izteikti konstruktīvi, konkrēti un dažkārt arī visai oriģināli ierosinājumi. Komisija rūpīgi izskatīja un izstudēja ikvienu priekšlikumu un ņēma tos vērā, sagatavojot Valodu likuma projekta pēdējo variantu.

Tādējādi droši var sacīt, ka likuma izstrādāšanā ir pie dalījusies visa republika.

Apspriešanas process bija pretrunīgs un sarežģīts. Situācija arī pašlaik ir sarežģīta. Tas ir dabiski, jo valodas sfēra ir viena no visaktuālākajām un vissarežģītākajām starpnacionālo attiecību sfērām, iebildumus izsaka tiklab viena, kā arī otra puse. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi, kādā veidā un cik argumentēti šie iebildumi tiek izteikti, un, pats galvenais, kāda mērķa vārdā tas tiek darīts. Visiem ir zināms, kādu nostāju ieņem Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, it sevišķi pēdējās dienās. CK birojs nosodījis ultimatīvo toni un ekonomisko šantāžu kā politiskās cīņas metodi. Tomēr republikas Augstākās Padomes Prezidijs ir centies objektīvi izskatīt un ņemt vērā tiklab priekšlikumus, kā arī prasības. Tās Interfrontei mainījās. Šis fakts izskaidrojams ar to, ka tika grozīts pats likuma projekts, ievērojot arī Interfrontes izteiktos priekšlikumus un prasības.

Es. piemēram, kā Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts saņēmu Ļeņingradas rajona Interfrontes piekritēju rezolūciju ar prasību atlikt Valodu likuma projekta izskatīšanu līdz tam laikam, kad visa tauta būs apspriedusi valsts programmu latviešu valodas kā valsts valodas ieviešanai. Bažas ir pamatotas: programmai tiešām ir jābūt reālai, proti, tai jārada pienācīgi apstākļi tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome uzņemas ārkārtīgi lielu atbildību par šīs programmas realizēšanu. Taču ne mazāka atbildības sajūta un izpratne jāparāda tiem, kas vēlēsies iemācīties latviešu valodu. Ja attiecībā uz likumu nav principiālu iebildumu, tas ir jāpieņem un kopīgi jāpabeidz līdz galam izstrādāt programmu un. galvenais, tā kopīgi jāpilda. Ne var taču tajā paredzēt visas detaļas, kamēr nav pieņemts pats likums. Bet attiecībā uz referendumu jautājumā par pašu likumu diemžēl ir jākonstatē, ka biedri no Interfrontes līdz šim nav sapratuši, manuprāt, pašu būtiskāko, proti, ka starpnacionālos jautājumus, it sevišķi valodas sfērā. nekad nebūs iespējams atrisināt referendumu ceļā. Šīs problēmas var atrisināt tikai ar savstarpēji pieņemamu ceļu meklēšanu. Jā, visas tautas apspriešanai ir jānotiek. Bet vai tad šie aizvadītie trīs četri mēneši nav bijuši visas tautas apspriešanas laiks?

Var piekrist, ka pats ap spriešanas mehānisms tiešām bija tāls no pilnības, tāpat kā pagaidām tālas no pilnības ir visas mūsu demokrātiskās formas.

Taču ir arī citāda rakstura iebildumi. Piemēram, vakar apvienībā RER notikušajā sapulcē, kurā es biju klāt, darba kolektīva padomes locekļi, latvieši, vērsās pret priekšlikumu likumā paredzēt darba kolektīvu padomēm piešķirt zināmas tiesības iekšējās lietvedības valodas izvēles jautājumos, motivējot savus iebildumus ar to, ka viņi ir mazākumā un, kā viens no viņiem izteicās, trīsdesmit gadus neviens viņu balsi nav uzklausījis.

Likums nevar aizšķērsot ceļu katram negodīgas izturēšanās gadījumam. Tas nosaka galvenos principus. Balstoties uz tiem, ikvienā darba kolektīvā jāmeklē savstarpēji pieņemami risinājumi. Likumprojekts ir pamatīgi izsvērts, un ļoti gribētos, lai šāsdienas plēnumā apspriešanas gaitā tas nenošķiebtos uz vienu vai otru pusi.

Tagad par pašu likumprojektu, ko republikas Augstākās Padomes Prezidijs iesniedz sesijai izskatīšanai. Vispirms jāatzīmē, ka tas garantē latviešu valodas aizsardzību un tālāku attīstību, neierobežojot citu tautību pilsoņu konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu vai citu valodu. Mums šķiet, ka šajā likumā uz demokrātiskiem pamatiem ir ietverti humāni mērķi. Galvenais no tiem ir panākt, lai mūsu republikas pastāvīgie iedzīvotāji brīvi pārvaldītu latviešu un krievu valodu. Likuma uzmanības centrā ir republikas pilsonis un viņa tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu. Šim galvenajam principam ir pakļauti visi likuma panti, arī pants, kurā paredzēta atbildība par pilsoņa valodas iztēles tiesību pārkāpšanu. Bet šādi pārkāpumi diemžēl jau notiek. Piemēram, mūsu krājkasēs parādījušās dažas veidlapas tikai latviešu valodā. Es uzskatu, ka no amatpersonu puses tā ir ne tikai nolaidība, bet arī provokācija. Un tie diemžēl nav vienīgie šāda veida gadījumi. Atbildība par to gulstas uz ministriju un resoru, uzņēmumu un organizāciju visu rangu vadītājiem. Pie reizes jāatzīmē, ka tieši ministrijās un resoros nelokāmi jāizpilda likuma prasības ievērot pilsoņu tiesības valodas izvēlē.

Rodas jautājums: kāpēc valsts varas un pārvaldes orgānos paredzēts lietvedībā pāriet uz latviešu valodu, nevis kārtot lietvedību latviešu un krievu valodā. Tas ir tāpēc, ka krievu valodā tā jau pašlaik kārtīgi funkcionē, bet latviešu valodā daudzās sfērās lietvedība vispār netiek kārtota. Faktiski valsts varas un pārvaldes orgānos lietvedībai jānotiek divās valodās, kā to prasa arī pats likuma princips. Pilsonim taču vajadzēs izsniegt dokumentu un ar viņu sarunāties viņa dzimtajā valodā Arī lēmumi jāpublicē abās valodās.

Turpretim uzņēmumu, iestāžu un organizāciju iekšējās lietvedības jautājums ir sarežģītāks. Kā zināms, republikā ir vesela virkne tādu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju, kuros strādā lielākoties krievu valodā runājoši kolektīvi. Likumā ir paredzēts, ka šajos gadījumos krievu valodas un citu valodu lietošanu to darbības dokumentācijā nosaka republikas Ministru Padome, balstoties uz likuma principiem un ievērojot darba kolektīvu padomju priekšlikumus. Sevišķi tas attiecas uz tiem uzņēmumiem un organizācijām, kuru darbība aptver ne tikai Latvijas teritoriju vien. Tāda ir, piemēram, Baltijas dzelzceļa pārvalde un tai līdzīgas organizācijas.

Īpašs jautājums ir tautas izglītība. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs balstījās uz pārliecību, ka valodu līdztiesība panākama ar visiem vienādām iespējām iegūt izglītību dzimtajā valodā. Tālab valsts garantē visāda veida izglītību latviešu un krievu valodā. Konkrēto specialitāšu sarakstu apstiprina republikas Ministru Padome. Taču te ir iespējama citāda veida galējība — mācību iestādēs ar krievu mācībvalodu jauniešiem var būt grūtības ar valsts valodas apgūšanu. Lai no tā izvairītos, likumā paredzēta latviešu valodas mācīšana visās republikas mācību iestādēs neatkarīgi no to resoriskās piederības. Vidusskolu, vidējo speciālo un augstā ko mācību iestāžu abiturientiem vajadzēs kārtot eksāmenu arī valsts valodā. Šķiet, ka tas būs labs pamats patiesi harmoniskas divvalodības radīšanai mūsu republikā.

Spriežot pēc atsauksmēm, kas saņemtas pēc pārstrādātā likuma projekta publicēšanas, tā pēdējā redakcija apmierina lielāko daļu republikas iedzīvotāju. Taču tagad mūsu galvenā rūpe un mūsu galvenais uzdevums ir ieviest latviešu valodu, nodrošināt tās brīvu funkcionēšanu valsts un sabiedriskās dzīves sfērās, pie tam nesaasinot starpnacionālās attiecības republikā. Būtu pilnīgi nepareizi vienādi pieiet likuma realizēšanai, teiksim, Krāslavā un Talsos. Vienotām jābūt vispārīgajām likuma prasībām, bet pieeja likuma izpildei var būt dažāda. Ja patlaban Krāslavā šajā sakarā tiek izteiktas lielākas bažas nekā jebkurā citā reģionā, tad tas ir pilnīgi dabiski.

Kādus pasākumus likuma realizēšanas nodrošināšanai velc republikas valdība, par to jau referēja biedrs Vilnis Bresis. Vēlos vienīgi uzsvērt, ka mums šiem pasākumiem būs jānosaka zināmi termiņi. Mēs uzskatām, ka trīs gadi ir optimāls laiks galveno likuma pantu realizēšanai.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanās kārtību ir paredzēts, ka īpašas nepieciešamības gadījumā republikas Augstākās Padomes Prezidijs ir tiesīgs pagarināt atsevišķu likuma daļu spēkā stāšanās termiņu.

Un pēdējais. Vai Valodu likums likvidēs starpnacionālo saspīlējumu vai ne — te daudz kas būs atkarīgs no mūsu daudznacionālās inteliģences. Es te domāju gan radošo, gan arī tehnisko inteliģenci. Man vārds «inteliģents» asociējas vismaz ar diviem jēdzieniem. Pirmais ir intelekts. Bet intelekts bez valodu prasmes, kā zināms, vienkārši nav iedomājams. Otrais ir humānisms. Varbūt tieši tāpēc mums šobrīd ir tik grūti šķirties no daudziem savu laiku nodzīvojušiem stereotipiem, arī cilvēcisko attiecību sfērā, ka mēs esam pieraduši nožēlojami mazu vietu ierādīt patiesai inteliģencei — proti, prasmei un gatavībai saprast otra cilvēka, otras tautas dvēseli un sāpi? Vai vienmēr, risinot kārtējos sasāpējušos jautājumus, mēs atceramies vispārcilvēcisko vērtību prioritāti?

Man, piemēram, šķiet, ka inteliģenta humānista īpašības apvieno krievu inteliģences tēls. Tās labākās iezīmes, tās patieso humānismu savā daiļradē iejūtīgi atainojis A. Čehovs.

Pašlaik īpaša loma ir inteliģencei. kas strādā masu informācijas līdzekļos. Es, piemēram, nekad nenosaukšu par inteliģentu cilvēku tādu žurnālistu, kas atļaujas raidīt ēterā vai ierakstīt laikraksta slejās tāda veida apgalvojumus, ka mūsu nelaimju cēlonis, redziet, meklējams tai apstāklī, ka par vadītājiem strādā ne tās nacionalitātes cilvēki. Masu informācijas līdzekļiem ir nevis jāuzkurina kaislības, publicējot galējos viedokļus par valodu problēmu, bet gan, tieši otrādi, jāpropagandē labākie savstarpējas cieņas un valodu apgūšanas centienu paraugi. Šķiet, ka īsts inteliģents nekad neatļausies nolaisties līdz tautu naida kurināšanai un nicīgai attieksmei pret citu tautu.

Nevar neievērot arī to, ka mūsu likumdošanas iniciatīvām, tai skaitā Valodu likumam, ir jābūt orientētām uz nākotni, uz perspektīvu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā šo likumu uzņems mūsu jaunatne, it sevišķi jaunieši mācību iestādēs ar krievu mācībvalodu. Vai viņi nepieciešamību zināt latviešu valodu uztvers kā iespēju dziļāk izprast savas republikas daudzveidīgo dzīvi, kultūru un vēsturiskās tradīcijas, vai arī virsroku gūs negatīvās emocijas — tas lielā mērā būs atkarīgs no mūsu pedagogu prasmes. Gribētos cerēt, ka mums vairs nebūs tādu gadījumu, kādus latviešu valodas skolotāji minēja sarunā pie apaļā galda, proti, kad viens skolotājs cenšas savā stundā ieaudzināt mīlestību uz latviešu valodu un interesi par to, bet otrs pedagogs tajā pašā laikā staigā pa klasēm un vāc parakstus pret valsts valodu. Nedrīkst pieļaut arī ko citu: latviešu skolu pedagogi nedrīkst pieļaut, ka skolēniem mazinātos interese par krievu valodas apgūšanu. Taisni tāpēc tieši skolotājiem, kas veido krietnu dalu no mūsu republikas inteliģences, vajadzēs uzņemties jaunā likuma ideju iedzīvināšanas funkcijas.

Šajā pārejas posmā ir sevišķi svarīgi būt taktiskiem un iecietīgiem. Es patiesi ceru, ka partijas organizācijas un mūsu inteliģence spēs šo likumu, kas tiks pieņemts, pārvērst par iedarbīgu instrumentu starpnacionālo attiecību nokārtošanai un savstarpējo pārmetumu izbeigšanai. Pārmetumu un pretenziju vietā jānāk savstarpējai sapratnei. Bet savstarpēja saprašanās nenāks pati no sevis. Centīsimies visi kopā pacietīgi un neatlaidīgi strādāt šajā virziena un sāksim ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas labo paraugu.