Atšķirības starp "352592" versijām
| 19. rindiņa: | 19. rindiņa: | ||
{{About domain|Jurisprudence}} | {{About domain|Jurisprudence}} | ||
{{About person|Mihails Gorbačovs}} | {{About person|Mihails Gorbačovs}} | ||
| − | {{About person|Sergejs | + | {{About person|Sergejs Dīmans}} |
{{About person|Jānis Dinevičs}} | {{About person|Jānis Dinevičs}} | ||
{{About organization|PSRS Augstākā Padome}} | {{About organization|PSRS Augstākā Padome}} | ||
| 70. rindiņa: | 70. rindiņa: | ||
Līdz ar to darba kārtībā loģisks ir jautājums par demokrātiskā centra izveidošanu, par kura bāzi varētu būt vēlēšanās patiesi uzvarējušās partijas – LNKP – deputāti, kas ieguvuši visvairāk – 48 mandātus. Rubika runā minētie dati par viņa partijas rīcībā it kā esošajiem 59 mandātiem, protams, ir nepatiesi. Šādu LKP deputātu skaitu neapliecina ne Augstākās Padomes sekretariāta dati, ne jebkuras balsošanas rezultāti parlamentā. | Līdz ar to darba kārtībā loģisks ir jautājums par demokrātiskā centra izveidošanu, par kura bāzi varētu būt vēlēšanās patiesi uzvarējušās partijas – LNKP – deputāti, kas ieguvuši visvairāk – 48 mandātus. Rubika runā minētie dati par viņa partijas rīcībā it kā esošajiem 59 mandātiem, protams, ir nepatiesi. Šādu LKP deputātu skaitu neapliecina ne Augstākās Padomes sekretariāta dati, ne jebkuras balsošanas rezultāti parlamentā. | ||
| − | Savu satraukumu un noraidošo attieksmi par jaunās parlamentārās grupas izveidošanu, lai cik interesanti tas arī būtu, presē tūlīt paziņoja gan | + | Savu satraukumu un noraidošo attieksmi par jaunās parlamentārās grupas izveidošanu, lai cik interesanti tas arī būtu, presē tūlīt paziņoja gan Dīmans, gan Dinevičs, abi acīmredzot no sava ganāmpulka kādas avis zaudēt bīdamies. |
Taču mums vispirms droši vien jāvienojas, ko mēs te ceļam – jaunu demokrātiju vai jaunu autokrātiju. Ja mūsu mērķis ir mūsdienu Skandināvijas valstīm līdzīga daudzpartiju demokrātija, tad ne ar kādiem aizbildinājumiem nedrīkstam pieļaut jauna varas monopola izveidošanu. Šaura personu loka «vadīta un limitēta» demokrātija neglābjami izvirst šo personu varas nostiprināšanā un tālākā tās uzurpācijā. Tāda ir sabiedrisko attiecību attīstības likumsakarība. | Taču mums vispirms droši vien jāvienojas, ko mēs te ceļam – jaunu demokrātiju vai jaunu autokrātiju. Ja mūsu mērķis ir mūsdienu Skandināvijas valstīm līdzīga daudzpartiju demokrātija, tad ne ar kādiem aizbildinājumiem nedrīkstam pieļaut jauna varas monopola izveidošanu. Šaura personu loka «vadīta un limitēta» demokrātija neglābjami izvirst šo personu varas nostiprināšanā un tālākā tās uzurpācijā. Tāda ir sabiedrisko attiecību attīstības likumsakarība. | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 6. aprīlis, plkst. 19.03
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Divus mēnešus garais laika posms, kas pagājis kopš Neatkarības deklarācijas publicēšanas, ir pietiekams, lai varētu izvērtēt gan pirmsvēlēšanu prognozes, gan pēcvēlēšanu guvumus, gan pametumus.
Pirmsvēlēšanu prognoze, ka nākamais parlaments būs visai konfrontējošs un emocionāli noskaņots, acīmredzot ir piepildījusies. Tieši šādu rezultātu determinēja vēlēšanu kampaņas gaisotne, kad galvenais kritērijs bija ne tik daudz kandidātu profesionālisms, cik to pozīcija – par vai pret tūlītēju izstāšanos no PSRS.
Līdz ar to no profesionālisma viedokļa jaunais deputātu korpuss pagaidām varētu būt labāks. Taču PSRS Augstākās Padomes darba pieredze, kur sākums bija gluži līdzīgs, liecina, ka arī pie mums viena daļa deputātu pēc zināma prakses laika neapšaubāmi apgūs nepieciešamās iemaņas un kļūs par darbaspējīgiem, profesionāliem parlamentāriešiem.
Turpretim otri, gluži tāpat kā Maskavā, personiskās ambīcijas ar deputāta mandātu kabatā apmierinājuši, tikpat kā vairs nerādās parlamentā, kas izraisa lielas grūtības, lai būtu kvorums.
Trešie, vēl ambiciozāki, burtiski nav dabūjami nost no mikrofoniem. Tie ar vienādu savas gudrības pārliecību tiecas runāt par jebkuru jautājumu – gan par lauksaimniecību, gan mājsaimniecību, gan seksoloģiju, gan patoloģiju. Prakse pierāda, ka tieši viņi parlamentos ir viskaitīgākie, jo tos vairāk urda tieksme sevi parādīt nekā, pacietīgi strādāt komisijās ar likumprojektiem. Mums pazīstamie interfrontes pārstāvji pieder tieši pie tiem. Un viņu darbība ir vairāk destruktīva nekā konstruktīva.
Pagājušās vēlēšanas arīdzan pierādīja, ka pašlaik spēkā esošā likumdošana jau novecojusi, jo tā nav piemērota ne daudzpartiju sistēmai, ne proporcionālai sociālo un politisko slāņu pārstāvībai parlamentā. Atkārtotās vēlēšanu kārtas un kampaņas vēlētājiem ātri apnīk, iestājas zināma apātija pret sabiedriskās dzīves pārsātinātību ar politiku, un cilvēki pārstāj iet pie urnām.
Šīs vēlēšanas ieviesa arī pārmaiņas personu sarakstā, kas atmodas laikmetā bija nokļuvušas politiskās skatuves priekšplānā. Visumā attaisnojās prognoze par varbūtēju kreiso radikāļu, kas cieta pilnīgu sakāvi PSRS tautas deputātu vēlēšanās, lielāku mandātu skaitu Latvijas Augstākajā Padomē. Tam par iemeslu bija LTF demokrātiskā centra, tās reālpolitiski domājošo dibinātāju, kas bija frontes stabilizētājspēks, ievēlēšana PSRS Tautas deputātu kongresā. Šie deputāti bija spiesti starpvēlēšanu posmā gandrīz vai pārcelties uz dzīvi Maskavā un godprātīgi cīnīties par Augstākās Padomes akceptēto un toreizējā vēstures posmā reāli sasniedzamo mērķi – republiku suverenitāti Savienības ietvaros.
Būsim atklāti, tolaik vairākums no mums vēl ticēja, ka M. Gorbačovs ir godīgs politiķis un vienīgais PSRS augstākās varas cienīgais līderis. Taču drīz vien izrādījās, ka solījumi par «reālās suverenitātes» piešķiršanu savienotajām republikām ne tikai netika pildīti, bet jaunie likumi, kas skāra republiku tiesisko statusu, faktiski vēl vairāk ierobežoja jau tā iluzoro suverenitāti.
Rodas jautājums, vai Maskavā velti nezaudējām laiku, vai pat, kā daži apgalvo, tur nenodarbojāmies ar klaju savas tautas interešu nodevību. Pozitīva atbilde te varētu būt vienīgi tīras nenovīdības dēļ.
Tieši mūsu, baltiešu deputātu, PSRS parlamentārajās struktūrās sētie un vissavienības TV translācijās negribot tiražētie demokrātisko ideju graudi tagad jo kupli sazēluši Krievijas tautas deputātu kongresā. Krievijai proklamējot suverenitāti un savu likumu prioritāti pār PSRS aktiem, interfrontei pilnīgi atņemta argumentācija.
Tādējādi, nospēlējuši PSRS politiskās sistēmas vispārējās demokratizācijas katalizatoru lomu, tagad jau mierīgi varam manevrēt milzīgajā Krievijas kuģu fārvaterī.
Tas nebūt nenozīmē, ka darbu Maskavas parlamentārajās struktūrās varam pamest novārtā. Tieši otrādi – to šajos apstākļos nepieciešams tūlīt aktivizēt kā līdzdalību vienīgā mums pieejamā tik lielā starptautiskā (jo tur pārstāvētas visas PSRS .tautas) forumā tagad jau daudz labākā gaisotnē, salīdzinot ar laiku, kad mūs tur centās pārtraukt, apsaukt, nedot vārdu vai dabūt nost no tribīnes.
Patlaban, piemēram, varam strādāt, lai uz impēriskiem pamatiem veidoto pašreizējo PSRS transformētu par brīvu, neatkarīgu un suverēnu valstu savienību, kas līdzinātos Rietumeiropas savienībām. Atkarībā no rezultātiem tad arī suverēni izlemsim par vēlamību vai nevēlamību iestāties tajā. Kad gada sākumā šo ideju vairākkārt izteicu no PSRS Augstākās Padomes tribīnes, auditorija līdzīgas koncepcijas akceptēšanai nebija sagatavota un iekšpolitiskā situācija tam nebija pietiekami nobriedusi. Vārdu sakot, vēl pērn PSRS vadība, patiesi demokratizējot valsts politisko sistēmu, iespējams, būtu varējusi saglābt kaut ko no pašreizējās Savienības. Tomēr vadība nebija diezgan tālredzīga, jo ar Tbilisi un Baku notikumiem uzskatāmi pierādīja, ka Padomju Savienībā neviena tauta nevar justies drošībā. Līdz ar to tā patiesībā piespieda mūs pasludināt savu neatkarību un pati izraisīja neatgriezeniskā objektīvā procesa paātrināšanu, kura vienīgais samērā precīzi paredzamais rezultāts ir pašreizējās struktūras pilnīgs sabrukums.
Tāpēc sevišķu nozīmi visu PSRS tautu drošībai un izdzīvošanai iegūst šā sarežģītā procesa ievirzīšana demokrātiskā, parlamentārā gultnē, jo impērisko spēku pūķis vēl nebūt nav miris. Tā pirmsnāves konvulsijas var būt ļoti bīstamas. Tādēļ mūsu līdzdalība PSRS parlamentārajās struktūrās līdz pat pilnīgas neatkarības iegūšanai un tādējāda šīs neatkarības garantiju radīšana ir vitāli nepieciešama. Šāda rīcība pilnīgi iekļaujas pārejas posma stratēģijā un nebūt nenozīmē, ka atzīstam sevi par PSRS neatņemamu sastāvdaļu. Tas ir vienīgi mūsu de facto statusa akcepts «ad hoc», respektīvi – pašreizējam brīdim.
Tāpēc stratēģisko mērķu pildīšanai nepieciešams tūlīt atteikties no pašreizējās uzkrītošās mūsu PSRS deputātu bīdīšanas malā no politiskās skatuves. Nepieciešams steigšus organizēti sākt gatavot viņiem darba materiālus, radot šim nolūkam speciālu smadzeņu centru, kas visupirms detalizēti analizētu Krievijas tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes materiālus, veidotu modeli līdz šim PSRS vadīto mūsu republikas struktūru pārņemšanai Latvijas īpašumā un valdījumā un izstrādātu mūsu neatkarības starptautiskās atzīšanas panākšanas metodes.
Līdz ar to ne par kādu mūsu Neatkarības deklarācijas iesaldēšanu nevar būt ne runas. Tas nozīmētu uz nenoteiktu laiku apstāties ceļā uz mūsu brīvību. Tas nozīmētu parlamentam turpmāk nodarboties tikai ar otršķirīgiem, nenozīmīgiem jautājumiem, kamēr Savienības vadība visticamāk lietu cik vien iespējams vilktu garumā. Vienlaikus Gorbačovs būs veiksmīgi paspējis izpildīt. rietumvalstu līderiem doto solījumu uzsākt ar mums sarunas.
Pirmo divu sarunu mēģinājumu nulles rezultāti ar tik pieredzējušu un veiklu politiķi kā Gorbačovu pierāda, ka nedrīkstam šo visas mūsu tautas izdzīvošanai vitāli svarīgo jautājumu atstāt ne tikai vienas, bet pat šaura personu loka izlemšanai. Laiks reiz par visām reizēm ielāgot, ka saskaņā ar Konstitūciju Latvijā ir tikai viens kolektīvs, kas iemieso Republikas suverenitāti, un tā ir Augstākā Padome, kurai pakļauts tās priekšsēdētājs, bet nevis otrādi. Nekādu suverēnu amatpersonu esamību Konstitūcija, paldies Dievam, neparedz.
Viena galva laba, bet 131 (frakcija) vēl labāka. Un nav tāda projekta, ko kolektīvais parlamenta prāts nespētu pilnveidot. Turklāt darba grupai steidzīgi jāstrādā ne tikai pie pārejas posma koncepcijas, bet arī pie paša galamērķa – neatkarīgās Latvijas ekonomiskā un politiskā modeļa, kura pagaidām vēl nav. Un nebūtu nopietni atļaut sākt sarunas ar citas valsts vadītājiem par mērķi, kura koncepcijas vēl nav.
Taču atgriezīsimies pie sava parlamenta, kuram tad arī būs izšķirīga loma mūsu virzībā uz neatkarību. Savā suverenitātē ne ar vienu citu sabiedrisku struktūru, neskatoties ne uz kādām pretenzijām ne no labās, ne no kreisās puses, tas, protams, nedalīsies. Pretējā gadījumā tas pilnīgi zaudēs savu demokrātijas galvenā garanta un dzenuļa nozīmi. Atcerēsimies, ka ar pretenzijām uz varas funkciju realizāciju uzstājas gan Pilsoņu komitejas, gan dažādas kā paralēlas varas struktūras ieplānotas, labējo spēku veidotas formācijas, kurās darbojas personas, kam nav izdevies vēlēšanās iegūt Augstākās Padomes mandātu.
Piekāpdamies mēs labprātīgi atdosim viņiem varu. Tāpēc drīkstam atļauties ar šīm sabiedriskajām struktūrām sadarboties vienīgi tik daudz, cik tas neapdraud parlamenta varu un sekmē galvenā mērķa – Latvijas neatkarības – sasniegšanu un daudzpartiju demokrātijas iedibināšanu republikā.
Šajā sakarā mums nevilšus jāatzīst, ka mūsu parlaments pagaidām sabalansētas daudzpartiju sistēmas kritērijam nebūt neatbilst. Tas patiesībā ir klasisks nelīdzsvarots divpartiju parlaments. Taču politiskajā zinātnē divpartiju parlamentu parasti uzskata par mazāk demokrātisku nekā daudzpartiju parlamentu. Divpartiju sistēmas dominantes apstākļos abas lielās partijas vai frakcijas apspiež jaunu mazāku partiju parādīšanos uz politiskās skatuves, līdz ar to neizbēgami ierobežojot domu daudzveidību ārpus savām frakcijām. Frakcijas disciplīna tad kļūst par nospiedošu deputāta domu un rīcības brīvību ierobežotājfaktoru.
Līdz ar to darba kārtībā loģisks ir jautājums par demokrātiskā centra izveidošanu, par kura bāzi varētu būt vēlēšanās patiesi uzvarējušās partijas – LNKP – deputāti, kas ieguvuši visvairāk – 48 mandātus. Rubika runā minētie dati par viņa partijas rīcībā it kā esošajiem 59 mandātiem, protams, ir nepatiesi. Šādu LKP deputātu skaitu neapliecina ne Augstākās Padomes sekretariāta dati, ne jebkuras balsošanas rezultāti parlamentā.
Savu satraukumu un noraidošo attieksmi par jaunās parlamentārās grupas izveidošanu, lai cik interesanti tas arī būtu, presē tūlīt paziņoja gan Dīmans, gan Dinevičs, abi acīmredzot no sava ganāmpulka kādas avis zaudēt bīdamies.
Taču mums vispirms droši vien jāvienojas, ko mēs te ceļam – jaunu demokrātiju vai jaunu autokrātiju. Ja mūsu mērķis ir mūsdienu Skandināvijas valstīm līdzīga daudzpartiju demokrātija, tad ne ar kādiem aizbildinājumiem nedrīkstam pieļaut jauna varas monopola izveidošanu. Šaura personu loka «vadīta un limitēta» demokrātija neglābjami izvirst šo personu varas nostiprināšanā un tālākā tās uzurpācijā. Tāda ir sabiedrisko attiecību attīstības likumsakarība.
Demokrātiskā centra izveidošanas un nostiprināšanas nepieciešamību lieti pierāda pavisam nesenas pagātnes pieredze, kad reālpolitiski un centriski noskaņotos LTF iedibinātājus un profesūras pārstāvjus ievēlēja darbam Maskavā. Lielās parlamentārās un profesionālās aizņemtības dēļ tie vairs nevarēja vienmēr būt klāt tūlītējus rezultātus nesološās, bezgalīgajās organizācijas vadības sēdēs, uzskatot par lietderīgāku piedalīties tobrīd jau demokratizētās republikas vadības likumu un ekonomisko projektu sagatavošanā.
Taču daba necieš tukšumu. Atstātās vietas organizācijā tūlīt aizņēma radikālāk domājoši un mazāk noslogoti cilvēki, kas dzīves piepildījumu profesionālajā karjerā tajā laikā vēl nebija raduši un nu varēja veltīt sevi darbam organizācijā. Un otrādi – praktiski neviens augstu profesionālo statusu sasniegušais pretendents nebija ar mieru savu iemīļoto darbu ziedot par labu krēslam organizācijas aparātā.
Gods kam gods, kampaņu enerģiski novadījusi, LTF kā «jumta organizācija» uzvarēja vēlēšanās. Atšķirībā no LNKP, kas savas atdalīšanās krīzes un jauno struktūru veidošanas radīto papildu problēmu ietekmē tikpat kā nenodarbojās ar vēlēšanu kampaņu, tādējādi zaudēdama daudz potenciāli iegūstamu mandātu. Vēl vairāk. Minēto apstākļu dēļ tā nepiedodami kļūdījās, pilnīgi nepiedalīdamās jauno parlamentāro struktūru sagatavošanā, tādējādi zaudēdama vietas arī tur.
Šo kļūdu nepieciešams labot, iedarbinot demokrātiskā centra grupu, kas būs nevis LTF frakcijas graušana, bet gan rezolūta grupas iezīmēšana, savas partijas interešu garantēšana un apriori nepieļaujamu lēmumu pieņemšanas novēršana. Un pats galvenais – tas būs pirmais solis patiesi demokrātiska daudzpartiju parlamentārisma izveidošanā.
Laiks pāriet uz normālu parlamenta darba stilu un ritmu, atsakoties no nedemokrātiska spiediena uz deputātiem, kas robežojas ar to pārvēršanu par paklausīgu balsošanas mašīnu. Latvijai vitāli svarīgus likumus un lēmumus pieņemsim tāpat ka citās demokrātiskās valstīs. Par to nav ko bīties. Bet tas notiks, panākot kompromisu starp deputātu demokrātisko partiju grupām.
Tāpat mums nepieciešams parlamentā atsākt agrāko tradīciju ar sevi attaisnojušām Latvijas un agrāk tik aktīvo, bet tagad pamazām malā atstumto PSRS deputātu kopsēdēm. Ja mums kā patlaban trūkst, tad – izcilu prātu darba grupās.
Un demokrātijas iedibināšanas un nostiprināšanas dēļ būsim modri pret pašu izveidoto aparātu. Kā pasaules, tā Latvijas vēl tik jaunā parlamenta pieredze liecina, ka mūsu pašu nule izveidotais aparāts nav vēl lāga ieguvis savas pilnvaras, ka jau nereti aiz parlamenta muguras tiecas izrīkoties šaurā personu lokā, tādējādi dažbrīd pieņemot nepārdomātus, citkārt nedemokrātiskus lēmumus svarīgos jautājumos.
Šādā ziņā uzskatu par nepieciešamu balstīties uz ASV demokrātijas tēva Medisona tēzi par to, ka būtu vienkārši izveidot demokrātisku valdību, ja cilvēki būtu eņģeļi. Tā kā cilvēki nav eņģeļi, tad nepieciešams izveidot tādu pārvaldes sistēmu, kur valdība var vadīt sabiedrību, bet sabiedrībai iespējams kontrolēt valdību.
Saskaņā ar šo principu Rietumu demokrātijās apriora neuzticība vadībai un tās darbības nepārtraukta kontrole no sabiedrības puses tiek uzskatītas par normālu un demokrātijai visnotaļ veselīgu fenomenu.
Bet tagad vēl dažus vārdus par to, kas mums būtu jāveic virzībai uz mūsu neatkarību. Jau pagājušā gadā rakstīju, ka viens no galvenajiem stratēģiskajiem virzieniem ir prasība par līdzdalību Helsinku procesā, jo mums ir svarīgs ikviens no tā aspektiem. Vienlīdz svarīgi būtu iegūt sākotnēji novērotāju, bet pēc tam pilntiesīgu locekļu statusu Ziemeļu padomē.
Manuprāt, mums piemērotāks būtu nevis neitrālas, bet gan nepievienojušās valsts statuss, jo nepievienošanās kustība ir spēcīgāka un populārāka par mazo neitrālo valstu grupu.
Armijas jautājumā esmu pret jebkuru ārvalstu bāzu eksistenci Latvijas teritorijā. Kas gan neatceras, kāda nozīme tām bija 1940. gada aneksijas sagatavošanā un realizācijā! Mēs pilnīgi varam uzņemties savas republikas aizsardzību paši, īpaši, ja nezinām, kas īsti no Rietumiem gribētu mums uzbrukt.
Apstākļos, kad nevaram paļauties uz Gorbačova vadības pozitīvu attieksmi pret mūsu neatkarības centieniem, nepieciešams tūlīt nosūtīt ar mandātiem pilnvarotas deputātu delegācijas uz mums draudzīgajām savienotajām republikām, lai sāktu sarunas par mūsu neatkarības atzīšanu. Īpaša uzmanība jāvelta sarunām ar Krieviju uz agrāk noslēgto līdztiesīgo līgumu bāzes.
Atbildīgas deputātu delegācijas nepieciešams nosūtīt arī uz agrākajām sociālistiskajām valstīm un mazajām Eiropas valstīm, kas mazāk pakļautas lielvalstu ievirzei uz Potsdamas līguma robežaspektu dominanti. Šo līgumu attiecībā uz Baltijas republikām lielvalstis noslēdza, nerēķinādamās ar to interesēm.
Vienlaikus jāsāk strādāt arī pie Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību izveidošanas, sākot ar vislētāko variantu – goda konsuliem.
Un ejam uz priekšu! Neko neiesaldējot.
JURIS BOJĀRS,
juridisko zinātņu doktors
