Atšķirības starp "763092" versijām
(Set original images) |
|||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
|Comments=Sākums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/904418 un nobeigums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/159085 | |Comments=Sākums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/904418 un nobeigums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/159085 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/763/092/763092.jpg}} | ||
{{Written by|Ināra Egle}} | {{Written by|Ināra Egle}} | ||
{{About topic|Abrene — diskusijas}} | {{About topic|Abrene — diskusijas}} | ||
| 46. rindiņa: | 47. rindiņa: | ||
Aloizam Vaznim bija savs viedoklis: «Ar likumu strikti nevajadzētu aizbēgt bijušo LKP un VDK darbinieku darbību aizsardzības struktūrās, tad jau iznāk, ka arī Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs nevar veikt šo pienākumu. Nevajadzētu praktizēt tik kategorisku pieeju, bet būtu jānosaka ārkārtīgi stingri kritēriji, ar individuālu pieeju izvērtējot katru personu.» | Aloizam Vaznim bija savs viedoklis: «Ar likumu strikti nevajadzētu aizbēgt bijušo LKP un VDK darbinieku darbību aizsardzības struktūrās, tad jau iznāk, ka arī Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs nevar veikt šo pienākumu. Nevajadzētu praktizēt tik kategorisku pieeju, bet būtu jānosaka ārkārtīgi stingri kritēriji, ar individuālu pieeju izvērtējot katru personu.» | ||
| − | |||
<p style="text-align: center;">''(Turpmāk vēl)''</p> | <p style="text-align: center;">''(Turpmāk vēl)''</p> | ||
<p style="text-align: right;">'''Ināra Egle'''</p> | <p style="text-align: right;">'''Ināra Egle'''</p> | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūlijs, plkst. 06.20
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
(Sākums vakardienas numurā)
«Visa pasaule ar bažām vēro, kas notiek Padomju Savienības teritorijā,» sacīja Tālavs Jundzis, atcerēdamies, ka tikšanās laikā Maskavā nelika pat pieminēta armijas un tai domāto izdevumu samazināšana. «Ja pie bijušā savienības bruņota potenciāla vēl pievieno armijas, kas veidojas republikās un jaunajās Baltijas valstīs, tad «pasaule būs šoka stāvoklī". Tāpēc šobrīd lietderīgi būtu precizēt, vai mēs runājam par LR armijas atjaunošanu un veidošanu vai tikai par robežapsardzes dienesta radīšanu. Tālavs Jundzis atgādināja Aloiza Važņa vairākkārt sacīto: «Ar ko tad mēs karosim?» Ko nozīmētu armija atomlaikmetā un vai jaunu militāro formējumu veidošana neradīs disharmoniju Eiropas kolektīvajā drošības sistēma?
Latvijas Republikas armija palika un būs LTF piedāvātajā valsts aizsardzības koncepcijā, bet šobrīd, rēķinoties ar mūsu reālajām iespējām, tā galvenokārt saistāma ar robežapsardzi un tai pakļautajam apakšvienībām, kuru vidū ir arī ātrās reaģēšanas vienības un pretgaisa aizsardzība.
Aktuālākais, protams, ir likums par robežapsardzi, kas līdz šā semināra dienai bija pieņemts tikai pirmajā lasījumā, bet, iespējams, tā galīgo variantu ieraudzīsim visai drīz. Tad arī varēs atbildei uz šobrīd bieži vaicāto par robežsargu atalgojumu, darba reglamentu, tiesībām utt. Likums, iespējams, paātrinās kadru komplektēšanu.
Mihails Stepičevs — Sabiedrības drošības departamenta robežapsardzes nodaļas priekšnieks, raksturodams nepieciešamo robežsargu skaitu, minēja orientējošus skaitļus — 4000 cilvēku uz sauszemes robežas, 900 — uz rietumu robežas. Pretgaisa aizsardzību šobrīd vēl nevar plānot. Jau savas uzstāšanās sākuma Mihails Stepičevs aizskāra visnotaļ diskutējamu problēmu par robežapsardzes internacionalizāciju. Proti, vai pārejas posmā varam izmantot lojālus citas valsts pilsoņus, ļaut mūsu cilvēkiem strādāt uz viņu flotes kuģiem, kuru apkalpes ir tehniski izglītotas (vai vismaz ar pieredzi) un kuras palīdzētu mūsu kadru sagatavošanā. Viedokļi atšķīrās. Viens: «Viņi atrastos mūsu uzraudzībā un nevarētu darboties pret mums, ka tas bija puča laikā.» Otrs: «Ja šos kuģus uzreiz noņemam, tad robeža paliek atvērta melnajiem spēkiem, kas dažās dienās var sagraut mūsu ekonomiku.» Šķiet, galavārdu pateica Tālavs Jundzis: «Internacionalizācija nav pieļaujama. Mēs nevaram integrēties ar okupācijas karaspēku. Runa var būt tikai par mūsu novērotājiem okupācijas karaspēka pagaidu atrašanās laikā līdz robežapsardzes funkciju pilnīgai pārņemšanai. Manuprāt, par šo problēmu nav jāaizsāk plaša diskusija, jo šai parādībai nevajadzētu būt.»
Nācās viest skaidrību arī jautājumā par Latvijas-Lietuvas un Latvijas-Igaunijas robežu, kas, dažuprāt, ir visai simboliska. M. Stepičevs: «Mums nav jāaizsargājas pret lietuviešiem vai igauņiem, bet mums ir jāaizsargājas pret noziedzīgiem elementiem, kas var pārvietoties pāri robežai. Kamēr nav vienotas cenu sistēmas, ja nebūs stabilas robežapsardzes, tad, līdzko vienā republikā šīs cenas palielinās, tā otra valsts tūdaļ var sabrukt.»
Starpvalstu komisija lems arī par Abrenes likteni, kuras seši pagasti teorētiski (pēc robežām, kādas bija pirms 1940. gada 16. jūnija) pieder Latvijai. Abrene gan mūs varētu interesēt tikai kā Latvijas dzelzceļa sastāvdaļa. Ja tā atradusies ārpus Latvijas teritorijas, mums būs jāmaksā muita, lai aizvestu preces, piemēram, uz Igauniju. Jārēķinās arī ar to, ka robežu atjaunošana un nospraušana ilgs vairākus gadus.
Par robežapsardzes kadru jautājumu jau ir runāts. Līdz 15. septembrim šajā dienestā bija pieteikušies apmēram 400 cilvēku. Jāatgādina, ka šo militāro veidojumu sastāva būs gan vispārējai karaklausībai pakļautie, gan profesionāļi. Šobrīd par profesionālismu var runāt kā par ļoti nosacītu jēdzienu, jo sabiedrība bija izveidojies priekšstats, ka neviens normāls latvietis netiecas pēc militārās izglītības. Un varbūt pareizi darīja, jo, kā informēja Jānis Baškers, Sabiedrības drošības departamenta rīcībā ir 20 iesniegumi no virsniekiem, kas vēlas atgriezties Latvijā, bet nav garantijas, ka kāds viņus pieņems darbā. To jauno puišu — potenciālo robežsargu — mātes, piemēram, uztraucas, vai viņu dēliem nevajadzēs dienēt PSRS armijas virsnieku pakļautībā. Un ir jāsāk domāt, vai maz Latvijā ir profesionāli militāristi, kuru izglītības iegūšanas veids mums būtu pieņemams. Katra ziņā lielāku uzticību iegūs tie latviešu puiši, kas savus obligātos armijas gadus kādreiz ir vadījuši robežsargos. Viss ir atkarīgs no viņu atsaucības. Jānis Baškers: «Mandātu komisija strādājot, nācās konstatēt, ka rīdzinieki vēlas palikt Rīgā un negrib slēgt līgumu par izbraukšanu uz Ventspili vai Liepāju.»
Visbeidzot, kas tad īsti drīkstētu sargāt mūsu robežu — pilsoņi, Latvijas Republikas iedzīvotāji vai algotņi? Tika bilsts, ka pilsonību varot saņemt arī kangari. Stepičeva kunga viedoklis: «Šajā gadījumā cilvēka uzticamību nosaka ne tik daudz pilsonība, cik nodotais zvērests.»
Koncepcijas autori likumā par valsts aizsardzību, kā arī atsevišķu bruņoto formējumu nolikumos piedāvā iekļaut šādus kadru politikas pamatprincipus: lojalitāte Latvijas Republikai, valsts valodas prašana, LR pilsonība vai gatavība kļūt par LR pilsoni. Aizsardzības struktūru un bruņoto formējumu komandētājsastāvā nedrīkst būt: bijušie LKP nomenklatūras darbinieki, PSRS Bruņoto spēku politdarbinieki, bijušie VDK štata un ārštata darbinieki, citas valsts pilsoņi, cilvēki, kas izdarījuši noziegumu pret personu.
Aloizam Vaznim bija savs viedoklis: «Ar likumu strikti nevajadzētu aizbēgt bijušo LKP un VDK darbinieku darbību aizsardzības struktūrās, tad jau iznāk, ka arī Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs nevar veikt šo pienākumu. Nevajadzētu praktizēt tik kategorisku pieeju, bet būtu jānosaka ārkārtīgi stingri kritēriji, ar individuālu pieeju izvērtējot katru personu.»
(Turpmāk vēl)
Ināra Egle
