Atšķirības starp "029510" versijām
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
{{About topic|1990. gada 4. maija Deklarācija}} | {{About topic|1990. gada 4. maija Deklarācija}} | ||
{{About topic|Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, 1990. gada 4. maijā}} | {{About topic|Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, 1990. gada 4. maijā}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About person|Boriss Jeļcins}} | {{About person|Boriss Jeļcins}} | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 2. aprīlis, plkst. 21.00
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Svētdien, 15. jūlijā, Maskavā notika vispilsētas manifestācija, kurā, pēc organizētāju ziņām, piedalījās vairāk nekā 400 tūkstoši cilvēku. No Kultūras un atpūtas parka, kur sākās manifestācija, līdz Manēžas laukumam pie Kremļa gāja cilvēki, saukdami lozungus: «Nost PSKP un tās pagrīdes organizāciju VDK!», «Partijas salaupītos miljardus – tautai», «Partijas komitejas ārā no uzņēmumiem, politorgānus ārā no armijas!».
Pēc iepriekšējās masveidīgās 1990. gada 4. februāra manifestācijas PSRS sabiedriski politiskajā dzīvē bijuši vairāki svarīgi notikumi: PSRS Tautas deputātu kongress pierādīja, ka nespēj pieņemt tādus likumus, kas valsti izvestu no krīzes, Baltijas valstis pieņēma Neatkarības deklarācijas; KPFSR AP Borisa Jeļcina vadībā pieņēma veselu virkni likumu, kas diezgan krasi maina situāciju valstī. Notika vairāki komunistu saieti, to vidū arī PSKP XXVIII kongress, un 72 gadus vadījusī un valdījusī partija sašķēlās un sākās masveida izstāšanās no PSKP. Kaut arī no PSKP vadības atbrīvotas dažas ultralabējas personas, tomēr pēc demokrātu aiziešanas no kongresa šajā partijā palikuši tikai labēji noskaņoti biedri, kuru darbība vieš bažas, ka valstī varētu notikt labējo spēku apvērsums.
Atcerēsimies Krievijas komunistu mītiņu, par ko mūsu avīzē rakstīts 20. jūnijā. Tieši pret to protestēja manifestācijas dalībnieki. Pirmo reizi Krievijas demokrātisko kustību vēsturē manifestācija tik lielā mērā izcēlās ar ļoti izteiktu antifašistisko būtību. Agrāk par sarkano fašismu Krievijā katrs domāja tikai klusībā vai par to tika runāts Demokrātiskās savienības mītiņos. Tagad manifestācijā atklāti pieprasīja saukt komunistus pie atbildības par noziegumiem, ko tie pastrādājuši pret savu tautu un cilvēci. Pirmo reizi Krievijā atklāti tika runāts par otro Nirnbergas prāvu, tiesa, runātāju uzskati šajā jautājumā atšķīrās. Un tomēr tautas reakcija liecināja, ka agri vai vēlu tik un tā šādai prāvai ir jānotiek.
Maskavas «Memoriāla» loceklis Valērijs Fadejevs teica: «Runājot par PSKP salaupītās mantas atņemšanu, nevar aizmirst, ka nedrīkst mantu atņemt tam, kas nav notiesāts. Mūs gaida otrā Nirnbergas prāva. 20. gadsimtā PSKP palikusi vienīgā partija ar savu pagrīdes organizāciju Valsts Drošības Komitejā. Bet tā vēl joprojām nav tiesāta par noziegumiem, ko pastrādājusi pret savu tautu.» Stefans Suladšins – viens no demokrātiskās platformas līderiem – sacīja, ka beidzot demokrātiskā platforma esot atbrīvojusies no sava piedēkļa – «PSKP sastāvā» – un ka tiekot veidota sava organizācija, sava politiskā partija, lai tā līdzīgi Nirnbergas prāvai tiesātu PSKP. Viņš aicināja visus komunistus, kam vēl ir sirdsapziņa, izstāties no PSKP.
Kāds no grupas «Demokrātiskā Krievija» jokodams teica. ka esot trīs kritēriji, kuri kopā nesaskan, t. i., gudrs, godīgs un PSKP biedrs. Varot būt vai nu gudrs, bet negodīgs un PSKP biedrs, vai nu godīgs, bet ne gudrs un PSKP biedrs, vai arī gudrs un godīgs, bet ne PSKP biedrs. «Tad nu, komunisti, būsim gudri un godīgi un izstāsimies no partijas,» ar šādu aicinājumu viņš beidza runu.
Un tiešām Krievijā pēc PSKP XXVIII kongresa sākusies masveida izstāšanās no partijas, kuru bez jau zināmajiem Borisa Jeļcina u. c. atstāja arī citi pazīstami cilvēki – par savu lēmumu izstāties no PSKP paziņoja arī Krievijas Augstākās ekonomiskās padomes priekšsēdētājs Mihails Bočarovs, ar prezidenta Gorbačova dekrētu – bijušais VDK ģenerālis Oļegs Kalugins – komunists ar 33 gadus ilgu stāžu – un daudzi citi.
Beigās tika paziņots, ka manifestācijas prezidijā neesot vairs neviena komunista. Runātāju vidū bija daudzi pazīstami cilvēki – garīdznieks Gļebs Jakuņins, partijas «Demokrātiskā savienība» līdere Valērija Novodvorska, aktieris Jurijs Ļubimovs, rakstnieks un publicists Oļess Adamovičs, kā arī daudzi PSRS un KPFSR deputāti.
Uzstājās vairāki ogļrači no Vorkutas, Donbasa u. c. vietām. Viņi raksturoja 11. jūlija streiku lielumu un ogļraču politiskās prasības, par pašu svarīgāko minēdami Vissavienības valdības atkāpšanos un PSKP un VDK likvidēšanu.
Valērija Novodvorska sacīja, ka nevarot būt demokrātijas ar piebildi «padomju» vai «sociālistiskā», nevarot būt demokrātijas, ja vara ir PSKP rokās. Tā jau esot aksioma. Un zīmīgi ir arī Viktora Aksjučika vārdi, kas spilgti raksturoja noskaņojumu Manēžas laukumā:
– Komunismu komunistiem! Krieviju tautai! Ar šodienu Krievijā sākas pēckomunistiskais posms.
Manifestācija ilga no pulksten 18 līdz vēlam vakaram. Beigās tās dalībnieki pieņēma rezolūciju un vairākus aicinājumus. Pasākuma organizētāji pateicās Maskavas milicijai, kas bija korekta, un aicināja miličus atstāt PSKP rindas. Kā teica manifestācijas organizētāji, par šo pasākumu televīzijas programma «Laiks» atkal esot izplatījusi dezinformāciju. Tāpēc deputāti izteica prasību slēgt programmu «Laiks».
ARVĪDS BARŠEVSKIS
