Atšķirības starp "426741" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1987/11/20 |Issue number=224 |Page number=2 |Original title=Valoda, kurai nepazust (1) |In section=Mēs un mēs |Source fil...) |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Newspaper Article | + | {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1987/11/20 |Issue number=224 |Page number=2 |Original title=Valoda, kurai nepazust (1) |In section=Mēs un mēs |Source file=paja1987n224_002_02 |Abstract=Mēs un mēs }} {{Written by|Elita Veidemane}} {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} {{About topic|Daugavpils HES }} {{About domain|Valodniecība}} {{About person|Aleksandrs Nikolajevs}} {{About person|Ēvalds Apinis}} {{About person|Imants Eglītis}} {{About person|Veronika Nagle}} {{About place|Baltkrievija}} {{About year|1987}}Pie galda mēs sarunājāmies piecās valodās: latviešu, krievu, baltkrievu, portugāļu un angļu. Enrike dudināja portugāliski, uzrunādams sievu Gaļinu un mazulīti Igoru. Aleksandrs raiti atbildēja uz Enrikes jautājumiem, es, neprazdama portugāliski, bildu Enrikem šo un to angliski, Gaļinas un Allas vecāki man par prieku sarunājās baltkrieviski, savukārt mēs ar Aleksandru — latviski. Bet starpnāciju sazināšanās nolūkā, protams. Izmantojām krievu valodu. |
| − | |Article in=Padomju Jaunatne | ||
| − | |Published on=1987/11/20 | ||
| − | |Issue number=224 | ||
| − | |Page number=2 | ||
| − | |Original title=Valoda, kurai nepazust (1) | ||
| − | |In section=Mēs un mēs | ||
| − | |Source file=paja1987n224_002_02 | ||
| − | |Abstract=Mēs un mēs | ||
| − | + | Īpatnējas bija šīs ikdienas sarunas pie galda, kad kļuva gluži vai neērti no viesmīlības, kas staroja no visiem mājiniekiem. Nu, par ko gan atbraucēja no Rīgas būtu pelnījusi tādu siltumu un gādību, ar kādu varētu apbalvot varbūt vienīgi tuvus radus un draugus? Taču ar laiku pieradu: viesmīlība Baltkrievijas sādžā ir tikpat dabiska kā gaiss, kā maize, kā piens, kuru tikko slauktu mājasmāte atnes no kūts. | |
| − | + | ||
| − | + | Pavasarī mūsu laikrakstā publicējām vēstuli, ko no Baltkrievijas bija atsūtījis skolotājs Aleksandrs Nikolajevs. Vēstulē viņš stāstīja, ka mācoties latviešu valodu, strādājot skolā. Viņam bija arī savs viedoklis par skolu sistēmu, bet galvenais, kas pārsteidza vismaz mani. bija aicinājums viņam rakstīt ne tikai krievu vai latviešu valodā, bet arī vairākās romāņu vai slāvu valodās. Aleksandrs abonēja un vēl šobrīd abonē «Padomju Jaunatni». | |
| − | + | ||
| − | + | Pirmām kārtām taču ir svarīga tieši interese par kaimiņrepubliku, par kuru Aleksandrs uzzina galvenokārt no laikrakstiem. Bet kāds gan viņam no tā labums?! — var pajautāt cilvēks, kas allaž meklē «taustāmus» labumus jebkurā rīcībā? Patiešām — vai ir kāds labums? Mēģināšu pierādīt, ka ir. | |
| − | + | ||
| − | + | Visai nosacīti varu sadalīt savu stāstījumu tematos: | |
| − | + | ||
| − | + | * vēstules no Latvijas. | |
| − | + | ||
| − | + | * valodu nepieciešamība, | |
| + | |||
| + | * valodas skolās, | ||
| + | |||
| + | * skolu sistēmas sastingums, | ||
| + | |||
| + | * Aleksandram tuvie cilvēki, | ||
| + | |||
| + | * kontakti starp republikām, | ||
| + | |||
| + | * dzimtā valoda… | ||
| + | |||
| + | *…un tā, kas nepazūd. | ||
| + | |||
| + | Un vēl — iepazīstināt ar Aleksandra ģimenes locekļiem: dzīvesbiedre Alla, strādā Pariču vidusskolā, turpat, kur Aleksandrs, māca svešvalodas, bet patlaban audzina dēliņu, Allas māte Nadežda Petrovna un tēvs Sergejs Fjodorovičs, abi — bijušie skolotāji. Allas māsa Gaļina, kas apprecējusies ar Portugāles pilsoni Enriki (kad ciemojos pie Aleksandra, Gaļina un Enrike bija atbraukuši pavadīt atvaļinājumu pie vecākiem). | ||
| + | |||
| + | Pēc tam, kad 1. maijā publicējām Aleksandra vēstuli, uz Svetlogorskas rajona Novobelicas sādžu sāka ceļot vēstules no Latvijas — no cilvēkiem, kas patiesi ieinteresējušies par Aleksandru, vēlas vairāk uzzināt par viņu, viņa domas, uzskatus. «Jūs esat ļoti gaišs cilvēks.» — tā Pariču skolas pedagogu uzrunā kāda sieviete. Un, lai vismaz daļēji Izstāstītu par Aleksandru Nikolajevu, ieskatījos dažās uz Novobelicu atsūtītajās vēstulēs. Jau iepriekš lūdzu piedošanu tiem cilvēkiem, kas tās sūtījuši Aleksandram: bet bez sirsnības un pārsteiguma pilnā prieka, kas lasāms vēstulēs, nav iespējams parādīt to neparasto saikni, kas šobrīd vieno Novobelicu ar daudzām Latvijas vietām. | ||
| + | |||
| + | '''«Jūs, ka redzu, esat apdāvināts un turklāt meklētājs, nemiernieks.» RAKSTA ĒVALDS APINIS. «Tas ir tas, kas nepieciešams mūsu valstij, daudzus vadošos posteņus pagaidām aizņem gan negodīgie, gan sliņķi, jums laimējies: «Padomju Jaunatnē» ir cilvēki, kas spēj Jūs saprast. Bet, Ja tur sēdētu cita kalibra «kāstuve»? Jūsu vēstule nogultos uz ilgu laiku…»''' | ||
| + | |||
| + | '''• Domāju, ka jautājumu (par skolām, par izglītības sistēmu. — E. V.) nevarēs atrisināt tikmēr, kamēr nevērsīsies pie nemācīšanās cēloņiem,» RAKSTA PROFESORS IMANTS EGLĪTIS. «Bet cēloņi ir skaidri: mūsdienu cilvēkam mūsu valstī izglītība neko nedod — ne algu, ne statusu sabiedrībā.»''' | ||
| + | |||
| + | Aizgāršas astoņgadīgās skolas skoloti ja E. Celmiņa: | ||
| + | |||
| + | '''«Tagad reti dzirdu tik precīzi runājam (kā Aleksandrs) pat mūsu latviešu valodas skolotājus.»''' | ||
| + | |||
| + | Skolotāja Veronika Nagle: | ||
| + | |||
| + | '''«Jūsu gaišā personība, kas atklājas vēstulē, liek man atsaukties, kaut neesmu vairs jauna…»''' | ||
| + | |||
| + | Lūk. vēl dažas domas: | ||
| + | |||
| + | '''«Paldies par Jūsu attieksmi pret svešām tautām, svešām kultūrām. Rīgā ir daudz nelatviešu, arī ļoti inteliģentu un kulturālu, tomēr daudzi uzskata latviešu valodu par lieku greznību.»''' | ||
| + | |||
| + | '''«Stāvoklis skolās ir adekvāts stāvoklim sabiedrībā.»''' | ||
| + | |||
| + | '''« Kamēr darba samaksa nebūs tieši atkarīga no izglītības līmeņa un atbildības daudzuma, stāvokli uzlabot būs visai grūti.»''' | ||
| + | |||
| + | Un visbeidzot šī vēstule: | ||
| + | |||
| + | '''«Liktenim labpaticis man lemt grūtu laimi: smaga trauma piesaistīja mani uz visiem laikiem pie kruķiem. Man ir 36 gadi, esmu beigusi Raiskuma sanatorijas internātskolu. Tagad mācos neklātienes vidusskolā. Viegli jau nav. Skolotājas ne visai vēlas mani apmeklēt. Cenšos pati ar visu tikt galā.''' | ||
| + | |||
| + | '''Gribu lūgt Jums palīdzību. Mūsu skolā mācījās arī baltkrievu tautības bērni. Es gribētu apgūt baltkrievu valodas pamatus. Krievu valodu pārvaldu pilnībā. Pieņemiet mani, lūdzu, par Jūsu neklātienes skolnieci!''' | ||
| + | |||
| + | '''Pie mums vēl pastāv nesaprašanās nacionālajā Jautājumā. Pirms datiem gadiem zēni centās apsmiet un pazemot savu biedru. Kāpēc? Saņēmu satriecošu atbildi: tāpēc ka viņš ir invalīds un turklāt vēl — krievs. Jutos kā ar samazgām aplieta…''' | ||
| + | |||
| + | '''Blakus dzimtajai valodai vajadzētu mācīt kādas savienotās republikas valodu…»''' | ||
| + | |||
| + | Vēstuli parakstījusi Antra. Ko lai saku? Vienīgi to. ka apbrīnoju Antras darbaprieku, salīdzinādama to ar daža laba veselīga čīkstētajā gaudām par grūto dzīvi. Bet uz tiem, kas ņirgājās par invalīdu, gan gribētu palūkoties . . . | ||
| + | |||
| + | Antra joprojām sarakstās ar Aleksandru. «Šīs vēstules ir gaiša optimisma pilnas, tās ir cerīgas un spītīgas. Apbrīnojams cilvēks,» — saka Aleksandrs. | ||
| + | |||
| + | Viņš šobrīd joprojām sarakstās ar vairākiem cilvēkiem Latvijā. Tās ir profesionālas, ieinteresētas, problemātiskas sarunas starp domubiedriem. Antra sarunājas dvēseles valodā. | ||
| + | |||
| + | — Pirmās vēstules. — stāsta Aleksandrs, — ko atsūtīja latviski, lasīju ar grūtībām: rokraksts reizēm bija neskaidrs, tomēr vairāk laika prasīja dažādu īpatnēju, tieši latviešu valodai raksturīgu izteicienu sapratne. Tādiem nolūkiem man ir frazeoloģiskā vārdnīca. | ||
| + | |||
| + | No grīdas līdz griestiem — tik daudzi plaukti piepildīti ar daždažādām vārdnīcām, skaidrojošās literatūras un rokasgrāmatu sējumiem. Tas viss — vairāk nekā 500 rubļu vērtībā. Bet krājumi vēl papildināsies: Aleksandrs neapstājas pie apgūtā — viņš pilnveido jau zināmās un apgūst arvien jaunas valodas. Tagad «rindā» — albāņu valoda. | ||
| + | |||
| + | — Tai ir ļoti interesanta vārdu morfoloģiskā uzbūve, — saka Aleksandrs un nosauc dažus šīs valodas vārdus. Man šķiet, ka viņš to dara aizrautīgi: katra jauna valoda viņam ir kā bezgalinteresanta azartspēle. | ||
| + | |||
| + | Ko cilvēkam dod valodu zināšanas? | ||
| + | |||
| + | — Vispirms jau: informāciju. Bet to, protams, necenšos uztvert un atcerēties pilnībā: valodas prasme man ļauj atlasīt nepieciešamo. Vēl. Valodu prasme dod iespēju sarunāties ar cilvēku viņa dzimtajā valodā. Nu, piemēram. Enrike. Viņš tikai nedaudz prot krieviski, toties es — portugāliski zinu vairāk. Un man ir patīkami runāt portugāļu valodā, klausīties, kā veidojas vārdi, teikumi… Bet, lai valodas zināšanas nezustu, tajā jāsarunājas katru dienu. Ja nav ar ko sarunāties, tad lasu, tulkoju, izrakstu no teksta vārdus un izteicienus, kurus tekstā atrodu pirmo reizi. Un vēl: valodu prasme ir viena no kulturāla cilvēka pazīmēm. Es jūtos daudz bagātāks, ja zinu valodas. Lasu dzejoļus latviski, tur ir pilnīgi cita mentalitāte, citi salīdzinājumi un alegorijas, nekā ir, teiksim, krievu vai baltkrievu dzejā. Pilnīgi cita intonācija. Man šķiet — ārkārtīgi piesātināta, satraukta. Prozā viss latviskais, manuprāt, tik krasi neizceļas, bet dzejā… Dzejā latvietis ir viņš pats. | ||
| + | |||
| + | To visu Aleksandrs pasaka skaidrā latviešu valodā. Kādu reizi «aizķerdamies», meklēdams vārdus, bet — intonatīvi pareizi un tīri. Īsu mirkli šķiet, ka runāju ar latvieti Latvijā. | ||
| + | |||
| + | Aleksandrs teic, ka vēstures jautājumi viņu agrāk neesot īpaši aizrāvuši, taču pēdējā laikā viņš pamanījis pēc «PJ» publikācijām — saasinājusies interese par vēsturi tieši jauniešu vidū. Avīzes uzsvars šim jautājumam piesaistījis Aleksandra uzmanību, līdztekus rosinādams domāt par Baltkrievijas vēsturi. | ||
| + | |||
| + | — Baltkrievijā, — turpina Aleksandrs. — vēl nav tāda vēstures buma, kāds ir patlaban Latvijā. Bet arī pie mums, šo un to vērojot, rodas dažas rūgtas pārdomas. Nu. piemēram, Vitebskā spridzināja vecās pilsdrupas — neesot nepieciešamas! Taču nekādi nevarēja visu uzspridzināt (re, kas par mūri!), atstāja to mierā, uzlika uzrakstu: «Atrodas valsts aizsardzībā». No Latvijas avīzēm uzzināju par sabiedrības cīņu pret Daugavpils HES celtniecību. Šīs būves uzsliešana patiešām būtu barbarisks akts pret tautas kultūru un vēsturi… Pēc tam nodomāju: cik daudz es neuzzinātu par Latviju, par vistuvākajiem kaimiņiem, ja nelasītu avīzes, nesaņemtu vēstules. Un tagad — ja nesatiktos ar cilvēku no Latvijas. | ||
| + | |||
| + | Ienāca prātā: patiesībā mēs ļoti maz zinām par kaimiņrepubliku dzīvi — tikai to, kur atrodas veikali, kur var šo un to «dabūt», kur var desas nopirkt… Nu, un vēl pāris estrādes dziedātājus esam tālrādē manījuši. Un viss. Bet būsim godīgi: vai bieži mūsu Interese par kaimiņrepubliku sniedzas tālāk par veikala slieksni? … Protams, daudzi šobrīd var justies aizvainoti, sak, kā tad tā? Mēs apskatām kultūras un vēstures pieminekļus, mēs… Bet man, atvainojiet, tā šķiet dīka ekskursantu interese, kas zūd brīdī, kad piemineklis jau ir aiz muguras, bet priekšā spīd veikalu reklāma. | ||
| + | |||
| + | Vairums cilvēku «vārās savā sulā». Vairums republiku — arī. Ko gan mēs zinām par problēmām, kas ir aktuālas Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā? Aleksandrs teic, ka vajadzētu biežāk tikties vienas profesijas pārstāvjiem, vajadzētu avīzēs publicēt materiālus par kaimiņrepubliku dzīvi. Tieši tāpēc, ka kaimiņu dzīve man šķiet bezgala interesanta, turpina Aleksandrs, mācos valodas, lai varētu nepastarpināti uzzināt to, kas satrauc, iepriecina un gandarī latviešus. Arī igauņus — šo valodu Aleksandrs nupat ir apguvis. | ||
| + | |||
| + | — Katra republika, — saka Aleksandrs. — dzīvo it kā savā pasaulē, katrai ir sava mentalitāte. Esmu laimīgs, ja varu kaut daļēji uztvert. Nebūtu slikti, ja skolā sāktu mācīt arī vēl kādu savienotās republikas valodu. Protams, iepriekš attiecīgi sagatavojot skolotājus. Es zinu, tas ir grūti, bet — vajadzīgi. | ||
| + | |||
| + | <p style="text-align: center;">''(Nobeigums sekos.)''</p> | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 2. februāris, plkst. 21.15
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pie galda mēs sarunājāmies piecās valodās: latviešu, krievu, baltkrievu, portugāļu un angļu. Enrike dudināja portugāliski, uzrunādams sievu Gaļinu un mazulīti Igoru. Aleksandrs raiti atbildēja uz Enrikes jautājumiem, es, neprazdama portugāliski, bildu Enrikem šo un to angliski, Gaļinas un Allas vecāki man par prieku sarunājās baltkrieviski, savukārt mēs ar Aleksandru — latviski. Bet starpnāciju sazināšanās nolūkā, protams. Izmantojām krievu valodu.
Īpatnējas bija šīs ikdienas sarunas pie galda, kad kļuva gluži vai neērti no viesmīlības, kas staroja no visiem mājiniekiem. Nu, par ko gan atbraucēja no Rīgas būtu pelnījusi tādu siltumu un gādību, ar kādu varētu apbalvot varbūt vienīgi tuvus radus un draugus? Taču ar laiku pieradu: viesmīlība Baltkrievijas sādžā ir tikpat dabiska kā gaiss, kā maize, kā piens, kuru tikko slauktu mājasmāte atnes no kūts.
Pavasarī mūsu laikrakstā publicējām vēstuli, ko no Baltkrievijas bija atsūtījis skolotājs Aleksandrs Nikolajevs. Vēstulē viņš stāstīja, ka mācoties latviešu valodu, strādājot skolā. Viņam bija arī savs viedoklis par skolu sistēmu, bet galvenais, kas pārsteidza vismaz mani. bija aicinājums viņam rakstīt ne tikai krievu vai latviešu valodā, bet arī vairākās romāņu vai slāvu valodās. Aleksandrs abonēja un vēl šobrīd abonē «Padomju Jaunatni».
Pirmām kārtām taču ir svarīga tieši interese par kaimiņrepubliku, par kuru Aleksandrs uzzina galvenokārt no laikrakstiem. Bet kāds gan viņam no tā labums?! — var pajautāt cilvēks, kas allaž meklē «taustāmus» labumus jebkurā rīcībā? Patiešām — vai ir kāds labums? Mēģināšu pierādīt, ka ir.
Visai nosacīti varu sadalīt savu stāstījumu tematos:
- vēstules no Latvijas.
- valodu nepieciešamība,
- valodas skolās,
- skolu sistēmas sastingums,
- Aleksandram tuvie cilvēki,
- kontakti starp republikām,
- dzimtā valoda…
- …un tā, kas nepazūd.
Un vēl — iepazīstināt ar Aleksandra ģimenes locekļiem: dzīvesbiedre Alla, strādā Pariču vidusskolā, turpat, kur Aleksandrs, māca svešvalodas, bet patlaban audzina dēliņu, Allas māte Nadežda Petrovna un tēvs Sergejs Fjodorovičs, abi — bijušie skolotāji. Allas māsa Gaļina, kas apprecējusies ar Portugāles pilsoni Enriki (kad ciemojos pie Aleksandra, Gaļina un Enrike bija atbraukuši pavadīt atvaļinājumu pie vecākiem).
Pēc tam, kad 1. maijā publicējām Aleksandra vēstuli, uz Svetlogorskas rajona Novobelicas sādžu sāka ceļot vēstules no Latvijas — no cilvēkiem, kas patiesi ieinteresējušies par Aleksandru, vēlas vairāk uzzināt par viņu, viņa domas, uzskatus. «Jūs esat ļoti gaišs cilvēks.» — tā Pariču skolas pedagogu uzrunā kāda sieviete. Un, lai vismaz daļēji Izstāstītu par Aleksandru Nikolajevu, ieskatījos dažās uz Novobelicu atsūtītajās vēstulēs. Jau iepriekš lūdzu piedošanu tiem cilvēkiem, kas tās sūtījuši Aleksandram: bet bez sirsnības un pārsteiguma pilnā prieka, kas lasāms vēstulēs, nav iespējams parādīt to neparasto saikni, kas šobrīd vieno Novobelicu ar daudzām Latvijas vietām.
«Jūs, ka redzu, esat apdāvināts un turklāt meklētājs, nemiernieks.» RAKSTA ĒVALDS APINIS. «Tas ir tas, kas nepieciešams mūsu valstij, daudzus vadošos posteņus pagaidām aizņem gan negodīgie, gan sliņķi, jums laimējies: «Padomju Jaunatnē» ir cilvēki, kas spēj Jūs saprast. Bet, Ja tur sēdētu cita kalibra «kāstuve»? Jūsu vēstule nogultos uz ilgu laiku…»
• Domāju, ka jautājumu (par skolām, par izglītības sistēmu. — E. V.) nevarēs atrisināt tikmēr, kamēr nevērsīsies pie nemācīšanās cēloņiem,» RAKSTA PROFESORS IMANTS EGLĪTIS. «Bet cēloņi ir skaidri: mūsdienu cilvēkam mūsu valstī izglītība neko nedod — ne algu, ne statusu sabiedrībā.»
Aizgāršas astoņgadīgās skolas skoloti ja E. Celmiņa:
«Tagad reti dzirdu tik precīzi runājam (kā Aleksandrs) pat mūsu latviešu valodas skolotājus.»
Skolotāja Veronika Nagle:
«Jūsu gaišā personība, kas atklājas vēstulē, liek man atsaukties, kaut neesmu vairs jauna…»
Lūk. vēl dažas domas:
«Paldies par Jūsu attieksmi pret svešām tautām, svešām kultūrām. Rīgā ir daudz nelatviešu, arī ļoti inteliģentu un kulturālu, tomēr daudzi uzskata latviešu valodu par lieku greznību.»
«Stāvoklis skolās ir adekvāts stāvoklim sabiedrībā.»
« Kamēr darba samaksa nebūs tieši atkarīga no izglītības līmeņa un atbildības daudzuma, stāvokli uzlabot būs visai grūti.»
Un visbeidzot šī vēstule:
«Liktenim labpaticis man lemt grūtu laimi: smaga trauma piesaistīja mani uz visiem laikiem pie kruķiem. Man ir 36 gadi, esmu beigusi Raiskuma sanatorijas internātskolu. Tagad mācos neklātienes vidusskolā. Viegli jau nav. Skolotājas ne visai vēlas mani apmeklēt. Cenšos pati ar visu tikt galā.
Gribu lūgt Jums palīdzību. Mūsu skolā mācījās arī baltkrievu tautības bērni. Es gribētu apgūt baltkrievu valodas pamatus. Krievu valodu pārvaldu pilnībā. Pieņemiet mani, lūdzu, par Jūsu neklātienes skolnieci!
Pie mums vēl pastāv nesaprašanās nacionālajā Jautājumā. Pirms datiem gadiem zēni centās apsmiet un pazemot savu biedru. Kāpēc? Saņēmu satriecošu atbildi: tāpēc ka viņš ir invalīds un turklāt vēl — krievs. Jutos kā ar samazgām aplieta…
Blakus dzimtajai valodai vajadzētu mācīt kādas savienotās republikas valodu…»
Vēstuli parakstījusi Antra. Ko lai saku? Vienīgi to. ka apbrīnoju Antras darbaprieku, salīdzinādama to ar daža laba veselīga čīkstētajā gaudām par grūto dzīvi. Bet uz tiem, kas ņirgājās par invalīdu, gan gribētu palūkoties . . .
Antra joprojām sarakstās ar Aleksandru. «Šīs vēstules ir gaiša optimisma pilnas, tās ir cerīgas un spītīgas. Apbrīnojams cilvēks,» — saka Aleksandrs.
Viņš šobrīd joprojām sarakstās ar vairākiem cilvēkiem Latvijā. Tās ir profesionālas, ieinteresētas, problemātiskas sarunas starp domubiedriem. Antra sarunājas dvēseles valodā.
— Pirmās vēstules. — stāsta Aleksandrs, — ko atsūtīja latviski, lasīju ar grūtībām: rokraksts reizēm bija neskaidrs, tomēr vairāk laika prasīja dažādu īpatnēju, tieši latviešu valodai raksturīgu izteicienu sapratne. Tādiem nolūkiem man ir frazeoloģiskā vārdnīca.
No grīdas līdz griestiem — tik daudzi plaukti piepildīti ar daždažādām vārdnīcām, skaidrojošās literatūras un rokasgrāmatu sējumiem. Tas viss — vairāk nekā 500 rubļu vērtībā. Bet krājumi vēl papildināsies: Aleksandrs neapstājas pie apgūtā — viņš pilnveido jau zināmās un apgūst arvien jaunas valodas. Tagad «rindā» — albāņu valoda.
— Tai ir ļoti interesanta vārdu morfoloģiskā uzbūve, — saka Aleksandrs un nosauc dažus šīs valodas vārdus. Man šķiet, ka viņš to dara aizrautīgi: katra jauna valoda viņam ir kā bezgalinteresanta azartspēle.
Ko cilvēkam dod valodu zināšanas?
— Vispirms jau: informāciju. Bet to, protams, necenšos uztvert un atcerēties pilnībā: valodas prasme man ļauj atlasīt nepieciešamo. Vēl. Valodu prasme dod iespēju sarunāties ar cilvēku viņa dzimtajā valodā. Nu, piemēram. Enrike. Viņš tikai nedaudz prot krieviski, toties es — portugāliski zinu vairāk. Un man ir patīkami runāt portugāļu valodā, klausīties, kā veidojas vārdi, teikumi… Bet, lai valodas zināšanas nezustu, tajā jāsarunājas katru dienu. Ja nav ar ko sarunāties, tad lasu, tulkoju, izrakstu no teksta vārdus un izteicienus, kurus tekstā atrodu pirmo reizi. Un vēl: valodu prasme ir viena no kulturāla cilvēka pazīmēm. Es jūtos daudz bagātāks, ja zinu valodas. Lasu dzejoļus latviski, tur ir pilnīgi cita mentalitāte, citi salīdzinājumi un alegorijas, nekā ir, teiksim, krievu vai baltkrievu dzejā. Pilnīgi cita intonācija. Man šķiet — ārkārtīgi piesātināta, satraukta. Prozā viss latviskais, manuprāt, tik krasi neizceļas, bet dzejā… Dzejā latvietis ir viņš pats.
To visu Aleksandrs pasaka skaidrā latviešu valodā. Kādu reizi «aizķerdamies», meklēdams vārdus, bet — intonatīvi pareizi un tīri. Īsu mirkli šķiet, ka runāju ar latvieti Latvijā.
Aleksandrs teic, ka vēstures jautājumi viņu agrāk neesot īpaši aizrāvuši, taču pēdējā laikā viņš pamanījis pēc «PJ» publikācijām — saasinājusies interese par vēsturi tieši jauniešu vidū. Avīzes uzsvars šim jautājumam piesaistījis Aleksandra uzmanību, līdztekus rosinādams domāt par Baltkrievijas vēsturi.
— Baltkrievijā, — turpina Aleksandrs. — vēl nav tāda vēstures buma, kāds ir patlaban Latvijā. Bet arī pie mums, šo un to vērojot, rodas dažas rūgtas pārdomas. Nu. piemēram, Vitebskā spridzināja vecās pilsdrupas — neesot nepieciešamas! Taču nekādi nevarēja visu uzspridzināt (re, kas par mūri!), atstāja to mierā, uzlika uzrakstu: «Atrodas valsts aizsardzībā». No Latvijas avīzēm uzzināju par sabiedrības cīņu pret Daugavpils HES celtniecību. Šīs būves uzsliešana patiešām būtu barbarisks akts pret tautas kultūru un vēsturi… Pēc tam nodomāju: cik daudz es neuzzinātu par Latviju, par vistuvākajiem kaimiņiem, ja nelasītu avīzes, nesaņemtu vēstules. Un tagad — ja nesatiktos ar cilvēku no Latvijas.
Ienāca prātā: patiesībā mēs ļoti maz zinām par kaimiņrepubliku dzīvi — tikai to, kur atrodas veikali, kur var šo un to «dabūt», kur var desas nopirkt… Nu, un vēl pāris estrādes dziedātājus esam tālrādē manījuši. Un viss. Bet būsim godīgi: vai bieži mūsu Interese par kaimiņrepubliku sniedzas tālāk par veikala slieksni? … Protams, daudzi šobrīd var justies aizvainoti, sak, kā tad tā? Mēs apskatām kultūras un vēstures pieminekļus, mēs… Bet man, atvainojiet, tā šķiet dīka ekskursantu interese, kas zūd brīdī, kad piemineklis jau ir aiz muguras, bet priekšā spīd veikalu reklāma.
Vairums cilvēku «vārās savā sulā». Vairums republiku — arī. Ko gan mēs zinām par problēmām, kas ir aktuālas Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā? Aleksandrs teic, ka vajadzētu biežāk tikties vienas profesijas pārstāvjiem, vajadzētu avīzēs publicēt materiālus par kaimiņrepubliku dzīvi. Tieši tāpēc, ka kaimiņu dzīve man šķiet bezgala interesanta, turpina Aleksandrs, mācos valodas, lai varētu nepastarpināti uzzināt to, kas satrauc, iepriecina un gandarī latviešus. Arī igauņus — šo valodu Aleksandrs nupat ir apguvis.
— Katra republika, — saka Aleksandrs. — dzīvo it kā savā pasaulē, katrai ir sava mentalitāte. Esmu laimīgs, ja varu kaut daļēji uztvert. Nebūtu slikti, ja skolā sāktu mācīt arī vēl kādu savienotās republikas valodu. Protams, iepriekš attiecīgi sagatavojot skolotājus. Es zinu, tas ir grūti, bet — vajadzīgi.
(Nobeigums sekos.)
