Atšķirības starp "191393" versijām
(Set original images) |
|||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
|Abstract=Kas notiek Latvijas Zinātņu akadēmijā? | |Abstract=Kas notiek Latvijas Zinātņu akadēmijā? | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/191/393/191393.jpg}} | ||
{{Written by|Jānis Stradiņš}} | {{Written by|Jānis Stradiņš}} | ||
{{About domain|Zinātne}} | {{About domain|Zinātne}} | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 12. februāris, plkst. 11.00
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Esmu ierosinājis nākamajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas kopsapulces sesijā pārskatīt mūsu ZA nosaukumu, proti, turpmāk to saukt par Latvijas Zinātņu akadēmiju. Atsaucos uz analoģiju, proti, š. g. 7. maijā Igaunijas PSR ZA pieņēma lēmumu mainīt savu vārdu un turpmāk saukties par Igaunijas ZA. Tiesa, tur bija motivējums, ka Igaunijas Republikā jau 1938. gadā dibināta Zinātņu akadēmija, ko likvidēja 1940. gadā, pēc tam 1946. gadā (reizē ar Latvijas PSR ZA), nodibinot Igaunijas PSR ZA. Tātad — igauņi tikai atjauno pēctecību ar savu veco Zinātņu akadēmiju.
Mums tiešas pēctecības nav, tāpēc motivācijai jābūt citai. Tiesa, pirms «padomju varas» Latvijā Zinātņu akadēmija oficiāli nav pastāvējusi. Tomēr gribu atgādināt, ka diskusijas par ZA dibināšanu Latvijā ritēja jau 1919. gadā (viens no iniciatoriem bija Pagaidu valdības izglītības ministrs K. Kasparsons), pēc tam 1936. un sekojošos gados, tikai pirmskara apstākļos to nepaguva īstenot. 1932. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija noorganizēja jau Latvijas zinātņu komiteju, kas faktiski bija neoficiāla zinātņu akadēmija (prezidenti — profesors P. Šmits, vēlāk — prof. J. Endzelīns). Drīz uzsāka priekšdarbus īstas ZA dibināšanai, proti, trīsdesmito gadu beigās sāka organizēt neatkarīgus pētniecības institūtus ārpus Latvijas universitātes. Pirmais no tiem bija Vēstures institūts 1936. gadā, tā dibināšanas likumā rakstīts (8. paragrāfs): «Nodibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa.»
Kā otro 1939. gadā organizēja Zemes bagātību pētīšanas Institūtu (ironiskā kārtā — tagadējās Inžmorgoo tiešu priekšteci), bet trešais 1942. gadā bija iecerēts Dabaszinātņu institūts. Ar šo triju institūtu izveidošanu un Latvijas zinātņu komitejas reorganizēšanu par valstisku zinātņu akadēmiju būtu nobeigta Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošana. Nepaguva.
Gods un slava «padomju Latvijas» valdībai, ka tā grūtajos pēckara apstākļos. 1945. gadā atgriezās pie Zinātņu akadēmijas dibināšanas idejas (kaut arī varbūt pēc norādījuma «no centra»). Jaunās akadēmijas dibināšanu dedzīgi apsveica un atbalstīja Latvijā palikušie zinātnieki, un pirmajās sēdēs tika runāts par Latvijas Zinātņu akadēmiju. Oficiāls nosaukums gan veidojās tāds, kāds toreiz varēja veidoties, bet lietas būtību tas nemaina.
Tagad nosaukums būtu jāvienkāršo. Jo pasaules zinātņu akadēmiju tradīcijās ZA apzīmējuma netiek norādīts valsts pilns oficiāls nosaukums. Monarhijās gan tradicionāli ietverts valdnieka protektorāts (Pēterburgas ķeizariskā ZA, Londonas karaliskā biedrība, Zviedrijas karaliskā akadēmija, Spānijas karaliskā akadēmija u. tml.). bet republikās ir Somijas Akadēmija, Austrijas Zinātņu akadēmija, Polijas ZA, Ungārijas ZA, Atēnu ZA Grieķijā, Lisabonas ZA Portugālē, Itālijas nacionālā ZA, Čehoslovakijas ZA, Dienvidslāvijas Zinātņu un mākslas akadēmija. Bulgārijas ZA u. tml., federatīvajās valstīs — arī Slovākijas ZA, Serbijas ZA. Zinu, ka vienīgi Rumānijas SR un VDR zinātņu akadēmiju nosaukumos ietverts pilns valsts vārds.
Domāju, ka nosaukuma maiņa nemazinātu «padomju varas» nopelnus Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanā. Toties jaunais nosaukums būtu vieglāk izrunājams un saīsināms, mazāk birokrātisks un vairāk atbilstošs pasaules zinātņu akadēmiju tradīcijām. Tas celtu mūsu ZA prestižu. Ļoti patīkami, ka arī mūsu Ministru Padomes priekšsēdētājs V. E. Bresis ZA kopsapulces sesijā šo iesniegumu atbalstīja, gan ļoti trāpīgi vilkdams paralēles ar Nacionālo teātri un Nacionālo operu un bilzdams, ka nosaukuma precizēšana kļūtu īpaši nozīmīga, ja ZA līdz ar to sāktu strādāt labāk. Ierosinājumu atbalstīja daudzi mūsu ZA locekļi, bet būtu labi, ja par to izteiktos arī mūsu ZA institūtu kolektīvi un plašāka sabiedrība.
Vēl piemetināšu, ka šī doma nav jauna, tā nav kārtējā cenšanās līdzināties pēc progresīvajiem igauņiem. Ar tēvu prof. P. Stradiņu esam to pārrunājuši jau 1956. gadā, tikko sāku savas darba gaitas Zinātņu akadēmijā, taču toreiz viss palika mājas sarunu līmenī.
Šai sakarā ir vērts atcerēties arī kādu citu mājas sarunu, kura varētu būt interesanta Latvijas mediķiem, proti, par Rīgas Medicīnas institūtu. Ja nealojos, sarunā piedalījās arī profesors K. Rudzītis, kas bieži nāca pie mums pārrunāt medicīnas terminoloģijas jautājumus.
Toreiz grasījās dibināt (vai arī tas bija jau izdarīts) Rīgas Medicīnas institūtu. Manu tēvu kā LVU Medicīnas fakultātes pirmo pēckara gadu dekānu (1946. —1947. g.) gan mēdz dēvēt par vienu no RMI dibinātājiem, viņa krūštēls šogad novietots jaunās institūta ēkas vestibilā, taču viņa attieksme pret jauno augstskolu nebija gluži viennozīmīga. Viņš bija liels universitātes «patriots» un sirds dziļumos labprāt būtu redzējis Medicīnas fakultāti paliekam LVU sastāvā, jo domāja, ka kontakts ar universitāti varbūt dotu jaunajiem ārstiem augstāku zinātnisko sagatavotību. Starp citu, šo problēmu viņš daudzkārt apsprieda ar igauņu un lietuviešu kolēģiem, kuri visumā bija līdzīgās domās. Igaunijā Medicīnas fakultāte tā arī palikusi Tartu universitātes sastāvā, arī Lietuvā, man šķiet, mediķi turējās pie universitātes, bet ģeogrāfiskā nošķirtība (universitāte — Viļņā, medicīnas klīnikas — Kauņā) lika viņiem izšķirties par Kauņas Medicīnas institūtu. Prof. P. Stradiņš atbalstīja ministra A. Krausa un toreizējā dekāna E. Burtnieka rosināto RMI dibināšanu tādēļ, ka tas pavēra iespēju daudzkārt plašākai studentu uzņemšanai, un arī tādēļ, ka pēc J. Jurgena stāšanās LVU rektora amatā (mediķa prof. A. Šmita kandidatūra rektora amatam intrigu dēļ netika akceptēta) Universitātē sākās īsti arakčejevisks režīms, toreizējais universitātes gars nekā laba mediķiem vairs nesolīja.
Tātad mūsmājās tika runāts par jauno medicīnas augstskolu. Ieminējos, vai to nevarētu saukt par Medicīnas akadēmiju, jo gan profesors K. Rudzītis, gan profesors P. Stradiņš (arī profesori P. Sniķers, J. Prīmanis, A. Šmits un vēl citi no tās paaudzes) taču paši bija beiguši kara medicīnas akadēmiju Pēterburgā; un tad arī neceltos misēklis ar toreizējo LPSR ZA Eksperimentālās medicīnas institūtu, kura direktors bija tēvs. Profesori piekrita, ka tā skanētu labāk, bet nez vai tas būtu reāli, jo Krievijas vēstures tradīcijās esot saukt par akadēmijām tikai militāras augstskolas (atšķirībā no Rietumeiropas, kur ir arī medicīnas akadēmijas) un nosaukums «medicīnas institūts» esot vienveidīgi akceptēts visai valstij, Latvijai jau izņēmumu netaisīšot. Varbūt modernizēju sarunas atstāstu un daru argumentāciju mūsdienīgu, bet jēga tāda bija. Saprotams, ka ne P. Stradiņam, ne K. Rudzītim toreiz nebija vairs lielas līdzrunāšanas par jaunās augstskolas nosaukumu, taču esmu pārliecināts, ka šodien viņi abi balsotu par Latvijas Medicīnas akadēmiju, kas labāk atbilstu eiropeiskām tradīcijām un varētu celt RMI prestižu.
Tuvojas Rīgas Medicīnas institūta 40 gadu jubileja (1990. gadā), varbūt institūts to varētu sagaidīt kā Latvijas Medicīnas akadēmija — esmu dzirdējis, ka šāds ierosinājums jau ir nācis no RMI Tautas frontes nodaļas, no jaunajiem mediķiem. Un, ja vēl senāk — vai 1910. gadā prof. P. Sniķers nav ieteicis pārcelt toreizējās Tērbatas (Tartu) universitāti uz Rīgu, veidojot te Medicīnas akadēmiju?
JĀNIS STRADIŅŠ,
Latvijas PSR ZA (varbūt drīz — Latvijas ZA) akadēmiķis
