714032

G. Burovs

«Rīgas Balss», 1990. gada 4. janvāris, Nr. 3

Viedoklis

Avots: Rīgas Balss Nr.: 3 Datums: 04.01.1990 Tirāža: 102033"" can not be assigned to a declared number type with value 102033. Lappuse: 4 Virsraksts: Audzināšana ar naidu? Rubrika: Viedoklis Tēmas: Karadienests Padomju Armijā LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums PSKP, LKP sabrukums, likvidācija PSRS karaspēka izvešana no Baltijas valstīm Traģiskie notikumi Tbilisi, 1989 Nozares: Politika Organizācijas: Baltijas kara apgabals Latvijas Sieviešu līga Mediji: Cilvēki: Bessmoļnijs, Doždikovs, N. Iļjičovs, Kolomijecs, Maļdovs, Ņikitins, Osadovskis, Rjabovs Vietas: Notikums: Gads: 1990

Pērnā gada 24. novembra Kirova rajona rezerves un atvaļināto virsnieku un ģenerāļu sapulcē, ko vadīja rajona kara komisariāta priekšnieks, skanēja pārskati par cīņu pret nacionālismu un ekstrēmismu. Daudzkārt tika citēts PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums par stāvokli Baltijā. Kā frontes ziņojums izskanēja rajona kara komisariāta priekšnieka pārskats par panākumiem cīņā pret sieviešu līgu: par spīti visām tās intrigām līgai neesot izdevies izjaukt rudens iesaukumu armijā. Sapulcei īpašu emocionālu lādiņu piešķīra ziņojums par ielas plakātu, kas vēstī, ka Latvijai nav jāmaksā pensijas atvaļinātiem karavīriem. Tika apsolīts, ka pretstatā 18. novembra manifestācijai tikšot organizēta ne mazāk varena 1. decembra kontrmanifestācija (tā notika 2. decembrī).

Un visā šajā laikā neatskanēja neviena laba vārda par latviešu tautu, neviena frāze par tās problēmām. Tā kā šī histērijas uzskrūvēšana sāka kļūt nepatīkama, es biju spiests lūgt vārdu. Īsumā izklāstīšu teiktā būtību.

«Rajona kara komisariāta veicināšanas komitejas pārskata referātā bija daudz vispārīgu vietu un nekas nebija teikts par darba jaunajām metodēm jaunajos apstākļos. Šeit daudzkārt skanēja aicinājumi aizstāvēt sociālismu, bet kādu konkrēti — administratīvo, valsts, kazarmu sociālismu? Ar vispārīgām frāzēm un aicinājumiem vēlēšanu kampaņas gaitā neizdosies pārvilkt cilvēkus savā pusē. Tāpēc jāatturas no asiem un nepārdomātiem izteicieniem, konkrēti, no tādiem, kādus pateica ģenerālis Osadovskis 23. februāra mītiņā, kur viņš piedraudēja, ka gadījumā, ja būs vajadzīgs, mūsu bruņotie spēki sakaus ne tikai arējos, bet arī iekšējos ienaidniekus.

Notikumi Tbilisi, kur tika izmantota armija pret savu tautu, kā jūs zināt, armijas autoritāti nepalielināja.»

Turpinoties runai, troksnis zālē auga augumā un beigās atskanēja klaigas: «Muļķis! Kur tāds uzradies!? Provokators! Tā ir Tautas fronte! To vajag atlaist!» Es te nerunāju par sapulces dalībnieku kultūras līmeni. Šāda reakcija liecina arī to, ka šās sapulces pārstāvji nejūt ne vismazākos sirdsapziņas pārmetumus sakarā ar notikumiem Tbilisi.

Konkrētajā gadījumā cilvēki, kas saņem pulkvežu un ģenerāļu pensijas 250—300 rubļu apmērā, nodemonstrēja, cik tālas viņiem ir tautas intereses, tautas, kurai viņi pateicību parādā par savu labklājību. Viņu attieksme pret tautu atgādina zināmo rīcības principu, kad «līdz sātam saēdušies zīles», sāk bojāt saknes tam ozolam, no kura šīs zīles krīt zemē.

Naida un neiecietības atmosfēra, kas valdīja sapulcē, liecina daudz ko. Šādas komitejas, kas sastāv no rezerves un atvaļinātiem virsniekiem un ģenerāļiem, taču savās rokās tur visu pirmsiesaukuma jauniešu militāri patriotisko audzināšanu un apmācīšanu, kur šādiem saniknotiem «audzinātājiem» paveras plašs darbības lauks, bet viņu naids tīši vai netīši tiek iesēts pusaudžu dvēselēs, un tā daļēji ir gan «veterānisma» sākotne armijā, gan iemesls, kāpēc jaunie kareivji gatavi izpildīt noziedzīgas pavēles, kas vērstas pret savu tautu. Naids rada tikai naidu; te ir vietā atcerēties gan izdauzītos logus skolās, gan grautiņus bērnudārzos, gan to, kā pusaudži piekāva skolotāju.

Tāpēc apmācību demokratizācija skolās, par kuras nepieciešamību tik daudz rakstīts presē, ir būtisks jautājums. Obligātā militārā sagatavotība skolās jāaizstāj ar skolēnu brīvprātīgu piedalīšanos militāros pulciņos, ko bez maksas vada virsnieki. Viņu alga 250 un 350 rubļu apmērā par militāri patriotisko audzināšanu ir dārgs absurds; patriotisms, kā zināms, ir nesamaksājama kategorija.

Šajā sapulcē es sapratu, ka rajonu kara komisariātu veicināšanas komiteju (tur visi ir komunisti) konfrontāciju pēc nacionālā principa acīmredzot nenosoda ne partijas pilsētas komiteja, ne pilsētas padome. Tas bija jūtams pēc Kirova rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka b. Kolomijeca vēršanās pie sapulces. Viņa frāze: «Vakar notika sadursme starp partijas Kirova rajona komiteju, Tautas fronti un vēlēšanu komisiju,» tikai pielēja eļļu ugunī.

Daudziem jau sen skaidrs, ka konservatīvo spēku taktika cīņā pret demokrātiskajām kustībām Latvijā starpnacionālo attiecību sfērā aprobežojusies ar biedēkļa radīšanu krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem. Lai arī necienīgs, bet viegli saprotams paņēmiens. Un ne pēdējo lomu te spēlē virsnieku veicināšanas komitejas. Viņu agresivitāti grūti izskaidrot ar kādu vienu iemeslu: vai nu ar bažām par savu pensiju saglabāšanu suverēnā Latvijā, vai arī ar vadošās un pavēlošās lomas sindroma inerci. Bet, izmantojot piederību partijai, viņi savu agresivitāti realizē no augstām tribīnēm; mēs to pietiekami skaidri varējām redzēt Rīgas pilsētas partijas aktīva sanāksme teiktajās runās.

Cerības nevieš arī sabiedrisko zinātņu kara zinātnieku «veicināšana». J. Alkšņa skolas marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzēja pulkveža N. Iļjičova raksts «Kritika vai apmelošana» («RB», 15.12.89.) neveicina starpnacionālo attiecību spriedzes mazināšanos. Būtībā tā bija sīki uzkūdoša lamāšanās ar formālās loģikas vingrinājumiem. Varbūt tā jau ir mūsu sabiedrisko zinātņu speciālistu kopīga nelaime: ideoloģisko dogmu ilggadēja sludināšana sterilas vienprātības apstākļos (profesori un ar doktora grādiem) viņus atradināja no oriģinālu un svaigu ideju izstrādes. Secinājums var būt tikai viens: virsnieku veicināšanas komiteju darbība jāpakļauj sabiedrības kontrolei un jānodod atklātībai, bet ģenerāļiem un pulkvežiem vajag nevis «karot» ar sieviešu līgu, bet gan tās pārstāves uzaicināt darbā savās komitejās. Pretējā gadījumā mēs visi jutīsim viņu «darba» negatīvās sekas; Pārāk stipri te jūtama nostalģija pēc bijušās stiprās rokas un 59. gada. Ne velti, kad uzdevu jautājumu par attieksmi pret karavīru arodbiedrību «Vairogs», saņēmu negatīvu atbildi, bet zāle sāka aplaudēt. Šī nostalģija gūst jaunu vēstījošu nokrāsu, ja ņemam vērā, ka veicināšanas komitejām ir savs spēcīgs lobijs administratīvi komandējošajā birokrātiskajā aparātā un savukārt šim lobijam tiek sniegts atbalsts no apakšas. Parasti bijušie militārie vadītāji, kas ietilpst veicināšanas komitejas, agrāk atbilstoši saviem dienesta pienākumiem bijuši cieši saistīti ar pilsētas varas orgāniem. Nav noslēpums, ka, teiksim, J. Alkšņa skolā pilsētas mērs regulāri piedalījies nozīmīgos svinīgos pasākumos. Ir zināms, ka skolas bijušie vadītāji (priekšnieks ģenerālmajors Doždikovs, viņa vietnieks ģenerālmajors Ņikitins, politiskās daļas priekšnieks pulkvedis Bessmoļnijs, partijas komitejas sekretārs pulkvedis Rjabovs) ar pilsētas varas orgānu piekrišanu kursantus regulāri izmantoja darbos pilsētas uzņēmumos. Skolas virsniekiem nekad oficiāli nepaziņoja, kādā veidā un kur izmantoti kursantu nopelnītie līdzekļi, un nav zināms, vai tie vispār uzskaitīti. Vienlaikus personas no skolas vadības pārsteidzoši viegli saņēma un apmainīja labiekārtotus dzīvokļus, izmantoja arī citas privilēģijas. Biežo kavējumu dēj bija jūtams, ka kursanti nodarbībām nav sagatavojušies, bet pasniedzēji savukārt nemitīgi juta priekšniecības spiedienu, kas viņus mudināja izlabot kursantu neapmierinošās atzīmes.

Savā laikā es rakstīju par dažiem jau minētajiem faktiem PSKP CK kara nodaļai un XIX partijas konferencei, un kara padomes loceklis, Latvijas Komunistiskās partijas CK loceklis, ģenerālmajors Maļdovs atzina, ka daļai faktu un priekšlikumu viņi piekrīt. Lūk, kāpēc es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka ģenerālis Doždikovs un pulkvedis Bessmoļnijs, organizējot savu padoto kolonnas 23. februāra mītiņam, domāja tikai par sociālisma aizstāvēšanu Latvijā.

Ļaunu un negantu putru slepeni vāra rezerves un atvaļinātie ģenerāļi, bet to izstrēbt vajadzēs vienkāršajai tautai, kas viņus uztur par saviem līdzekļiem. Domāju, ka to nedrīkst pieļaut.

 

G. BUROVS,

RPI vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, rezerves inženierpulkvedis

Honorāru lūdzu pārskaitīt žēlsirdības fondā.