787851

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 19. decembris, Nr. 212

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 212 Datums: 19.12.1990 Tirāža: 244742"" can not be assigned to a declared number type with value 244742. Lappuse: 1 Virsraksts: Kombikorms no Pētera I Rubrika: «LJ» speciālkorespondents Juris Laksovs ziņo no Maskavas Tēmas: Anatolija Gorbunova politiskā darbība Deputātu grupa «Sojuz» PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu IV kongress Padomju Armija Nozares: Politika Organizācijas: PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: Viktors Alksnis, Ilmārs Bišers, Mihails Gorbačovs, Anatolijs Gorbunovs, Boriss Gromovs, Nikolajs Kasjans, Marju Lauristina, Jānis Lucāns, Pavļiks (Pāvels) Morozovs, Nursultans Nazarbajevs, Pēteris I, Arnolds Rītels Vietas: Gagauzu, Maskava, Moldova, Piedņestra Notikums: Maskavā sākas PSRS tautas deputātu IV kongress Gads: 1990

Nevaru pilnībā piekrist jaunajam iekšlietu ministra vietniekam ģenerālim Gromovam, kas starpbrīdī uz «LJ» jautājumu, kā viņam tīk kongresa gaita, atbildēja visai čomiski.

Gorbačova aizvakardienas runā, kas daudzmaz domājošos cilvēkos radīja vilšanos, nebija nekādu pragmatisku priekšlikumu, ja nu vienīgi nevaldāmas alkas pēc jaunām pilnvarām un vēl lielākas varas centralizācijas. Varbūt tādējādi viņš centās atgūt Viktora Alkšņa un visas deputātu grupas «Sojuz» simpātijas? Taču Alksnis, gluži pretēji, atļāvās nokritizēt prezidenta pļāpāšanu. Kā rāda atklātās balsošanas rezultāti, Gorbačova atbilstību amatam apšaubījuši galvenokārt Viktors Imantovičs un viņa domubiedri. Kā negaidītu sitienu no šķietami uzticamo atbalstītāju puses daudzi vērtē Kazahijas prezidenta Nazarbajeva uzstāšanos, kurā viņš, par lielu pārsteigumu prezidija bosiem, apšaubīja Gorbačova unitārisko programmu un atbalstīja republiku patstāvības primaritāti. Jāsecina, ka beidzot atmostas arī aziāti.

Vakardienas rīta sēdē ģenerālis no Sibīrijas atkal jau iztapīgi atbalstīja Gorbačova politiku. Domājams, ka prezidenta pirmdienas uzstāšanās, kas tā iepatikusies dažiem sīkstajiem dogmatiķiem, dos iespēju viņam vismaz pagaidām saglabāt armijas aprindu atbalstu.

Vakar, piemēram, Nikolajs Kasjans no Ukrainas krekšķēja par to, ka «Teacher» viskijs, lūk, maksājot 80 rubļu un neesot vairs ko dzert, nopūtās par svētuma — Pavļika Morozova gaišās piemiņas — aizskaršanu un visai pamatoti pajokoja:

«Pašreizējās nebūšanās vainojams Pēteris I. Ja viņš nebūtu uzvarējis zviedrus pie Poltavas, mēs tagad dzīvotu kā Zviedrijā.»

Līdzās Igaunijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja A. Rītela saturā un arī intonācijā pārliecinošajam ziņojumam vakar ne īpaši izcēlās mūsu Ilmārs Bišers. Rītels vēlreiz argumentēti izklāstīja igauņu deputātu nostāju, ar vēsturiskiem faktiem formulēja tā pamatotību un pieprasīja ar PSRS valdību atsākt līdztiesīgas sarunas, kurās būtu iespēja no Padomju Savienības puses parakstīt protokolu par Igaunijas neatkarības juridisko atzīšanu. Savukārt mūsu Ministru Padomes priekšsēdētaja vietnieka runa bija acīm redzami nesagatavota. Bija taču iepriekšēja deputātu grupas vienošanās, ka pirmām kārtām jādod iespēja paust republikas viedokli Anatolijam Gorbunovam. Neizprotama ir delegācijas vadītāja J. Lucāna līdzdalība šādā viedokļu «nobīdē», jo nav šaubu, ka Gorbunova teiktais izskanētu pārliecinošāk. Pēc tam varētu izteikties arī Bišers. Varbūt kādam arī šķita nozīmīga Viktora Alkšņa godināšana viņa runas sākumā un sūrošanās par barības nepiegādi Latvijas brūnaļām.

M. Lauristina, pagalam noraizējusies, «LJ» sacīja: «Par kādu Baltijas vienotību var būt runa, ja jūs izšķirīgajā brīdī tik ļoti uztrauc Krievijas kombikorms!»

Pirms Ilmāra Bišera uzstāšanās uzklausīju Anatoliju Gorbunovu.

— Mūsu delegācijā jau ir daudz izteikties gribētāju. Līdz šim Kremļa kongresu pils tribīnē runāju galvenokārt es. Acīmredzot šoreiz delegācijas vairākums uzskata, ka jādod vārds arī citiem.

— Vai Bišera runas teksts ir saskaņots ar delegāciju?

— Viņš paudīs personisko viedokli.

— Vai kāds ir pilnvarots paust delegācijas viedokli?

— To paust nav pilnvarots neviens.

— Kā tā? Pirms kongresa taču bija speciāla deputātu vienošanās.

— Jā gan. Konceptuālajos jautājumos man bija jārunā. Ar runas tēzēm esmu iepazīstinājis republikas parlamentu.

— Vai mēs esam saskaņojuši savu taktiku ar igauņiem?

— Mūsu taktikas atšķiras vienmēr, jo ir dažāds delegāciju sastāvs. Taču taktika nav tik svarīga kā stratēģija, kuras esam izteikuši Baltijas parlamenta lēmumā.

— Kā vērtējat Gorbačova tā saukto programmu?

— Savā ziņā Gorbačovs ir spēris pussolīti uz priekšu. Viņš ierosina noslēgt divus ekonomiskus nolīgumus. Pilnīgi iespējams, ka vienu no tiem — par lauksaimniecības preču apmaiņu starp PSRS un republikām, to vidū Latvijas Republiku — parakstīsim arī mēs, jo tur ir skaidri redzams, kas jādara abām pusēm.

Baidos, ka Gorbačovs var izspēlēt «trika pavērsienu». Vienreiz jau Augstākajā Padomē tā bija. Sākumā viņš piedāvāja mērenas programmas. Dienu vēlāk, noklausījies debates, ierosināja radikālus pasākumus.

Vakar sēžu zāli atstāja Moldovas delegācija. Prezidents Sņegurs paziņoja, ka viņš un viņa kolēģi nevarot atrasties vienā telpā ar antikonstitucionālu veidojumu — Piedņestras un Gagauzu republiku — vadītājiem, kas tobrīd bija ērti iekārtojušies viesu ložā. Starp citu, tiek lēsts: ja tiks uztiepta savienības līguma pieņemšana, daudzas delegācijas var atstāt zāli un nebūs kvoruma. Cerams, ka mūsējie turpmāk darbosies saskanīgi un būs vienoti ne tikai Latvijai un Baltijai, bet arī sevī.