Atšķirības starp "732471" versijām
(Set original images) |
|||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
{{About topic|Konflikti citās PSRS republikās}} | {{About topic|Konflikti citās PSRS republikās}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}} | {{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}} | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 6. aprīlis, plkst. 18.14
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
(Nobeigums)
VI. 9. aprīļa notikumu vispārējais politiskais novērtējums
Devītā aprīļa traģēdijai ir sevišķa nozīme to daudzo notikumu vidū, kuri nopietni kavē pārbūvi un mūsu sabiedrības demokratizāciju un izraisa vardarbību un noziegumus. Šīs traģēdijas rūpīga izmeklēšana un analīze komisijai ļauj izdarīt šādus vispārējus politiskus secinājumus:
1. Viens no cēloņiem, kas izraisīja 9. aprīli Tbilisi pastrādāto ārkārtīgi smago noziegumu, bija tas, ka likums, tai skaitā arī Konstitūcija, nespēj garantēt indivīda un sabiedrības aizsardzību no patvaļas. Visos attiecīgo notikumu attīstības posmos gan republikas, gan Vissavienības partijas un augstākās varas orgāni ignorēja spēkā esošos likumus un tiesības, aizstājot tos ar «telefontiesībām». 9. aprīļa notikumu analīze parāda, ka pagaidām vēl grūti runāt ne vien par likuma virsvadību, bet arī par elementāru sociālistiskās likumības aizsardzību, ja pret likumu vēršas augstākie partijas, kā arī augstākie varas un pārvaldes orgāni.
Sabiedrībā visai stipri bija izjūtama birokrātiskā varas aparāta uzkundzēšanās, kura priekšgalā atradās Kompartijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs. Republikas valsts sistēmā nebija reāla spēka, kas varētu šīm komandējošām metodēm pretoties. Pirmā sekretāra varu galvenokārt nodrošināja milzīgā padevība Padomju Savienības centrālajai partijas vadībai. Centrālās Komitejas birojs faktiski bija tikai padomdevējs orgāns, kurš izpildīja Centrālās Komitejas pirmā sekretāra gribu.
Konstitucionālās varas virsvadības princips republikā ir fikcija. Augstākie varas un pārvaldes orgāni patiesībā bija tikai partijas CK pirmā sekretāra gribas paklausīgi izpildītāji. Tas, ka Augstākās Tiesas priekšsēdētāju var izsaukt pie CK pirmā sekretāra, kur šaurā lokā tiek izlemts jautājums par neformālo organizāciju līderu saukšanu pie kriminālatbildības, kā arī tas, ka šo jautājumu atbalsta tā dēvētais partijas aktīvs, skaidri pierāda, ka republikā nepastāv neatkarīga un taisnīga tiesa. Vēl ļaunāk, ekstremālajā situācijā tādi partijas orgāni kā Tbilisi pilsētas partijas komiteja, partijas rajonu komitejas, kā arī vietējie padomju orgāni, komjaunatne un arodbiedrība reāli neveica nekādas funkcijas. Neviens no šiem orgāniem nebija spējīgs ieņemt patstāvīgu attieksmi pret 9. aprīļa notikumiem. Jo galvenais noteikums, kas šo orgānu vadītājiem nodrošināja viņu amatus un šo amatu saglabāšanu, bija paklausība CK pirmajam sekretāram.
Visas trīs valsts pārvaldes funkcijas, respektīvi — likumdošanas, izpildvaras un tiesas funkcijas reāli bija koncentrētas vienas personas — partijas CK pirmā sekretāra rokās. Tas viss pierāda, ka totalitārajam režīmam raksturīgā valsts pārvaldes piramīda nav sagrauta. Taču ir mainījušies apstākļi. Un tieši tas bieži vien rada neatrisināmas pretrunas — pārvaldes sistēmai, kas pamatojas uz vardarbību, teroru un asiņainu diktatūru, demokratizācijas un atklātības prasības ir absolūti svešas. Tāpēc ekstremālā situācijā šī sistēma arī izmantoja metodi, kas ir tās stūrakmens, un, proti, vardarbību. Republikā ir vāji attīstīts juridiskais dienests un ir zems sabiedrības tiesiskās apziņas līmenis, — arī tā ir viena no diktatoriski birokrātiskai valstij raksturīgām īpašībām.
No tādas traģēdijas, kāda 9. aprīli norisinājās Tbilisi, iespējams droši izvairīties tikai tiesiskas valsts apstākļos, kur pastāv varas dalīšana un ir garantēta likuma virsvadība.
2. Viens no iemesliem, kas radīja priekšnoteikumus 9. aprīļa notikumiem, bija tas, ka tiesības uz suverenitāti, ko republikai piešķir Konstitūcija, ir fikcija, bet tas sarežģī gan nācijas suverēno tiesību īstenošanu, gan arī starpnacionālās attiecības republikā. Centram jāregulē tikai starprepublikāniskās nacionālās attiecības, bet tas nedrīkst iejaukties specifisku starpnacionālo attiecību noregulēšanas procesā republikā.
3. 9. aprīlis ir arī oficiālās ideoloģijas katastrofa. Tā notika tāpēc, ka nebija pārkārtots republikas ideoloģiskais darbs. Tas bija pieskaņots diktatūras režīma ideoloģijai, kura pamatojas uz komandēšanu, uzskatu monopolizāciju un demagoģiju.
Līdz 9. aprīļa traģēdijai demokratizācijas un pārbūves procesu ietekmē sabiedrība izvirzīja taisnīgas nacionālās prasības. Gruzijas valdība veco, dziļi iesakņojušos domāšanas standartu ietekmē šos procesus neizprata un ieņēma negatīvu, pat naidīgu attieksmi pret šim prasībām. Neformālo grupu līderi oponēja valdības viedoklim, notika krasa abu pušu polarizācija. «Neformāļu» idejas to nacionāldemokrātiskā satura dēļ sabiedrībā kļuva aizvien populārākas, un drīz vien tautas nostāja, kas saskanēja ar «neformāļu» nostāju, nonāca opozīcijā ar varas orgānu nostāju. Valdība nebija spējīga rast reālas sociālpsiholoģiskas masu ietekmēšanas metodes, iekšējos līdzekļus (psiholoģiskos, sociālos un sociālpsiholoģiskos) stāvokļa normalizēšanai, un tāpēc problēmas mēģināja atrisināt ar ārēju spēku iejaukšanās metodēm. Tas noveda pie asiņainām sekām.
Komisija uzskata, ka republikā pamatu pamatos jāmaina ideoloģiskā darba formas un radikāli jāatjauno viss ideoloģiskās vadības aparāts.
4. 9. aprīļa traģēdija visā skaidrībā atklāja, ka padomju dzīves īstenībā vēl aizvienu spēcīgi dominē totalitārajam režīmam ierastā doma, ka pretpadomju aicinājumi un lozungi uzskatāmi par daudz smagāku noziegumu nekā jebkurš noziegums pret indivīdu. Ideoloģija, kas iestājas par pastāvošā režīma saglabāšanu par jebkuru cenu, faktiski noliedz Konstitūcijā pasludināto pamatprincipu, ka Padomju Savienība ir brīvprātīga brīvu republiku savienība. Šādas ideoloģijas apoloģēti par smagu pretvalstisku noziegumu uzskata pat domu, ka, izmantojot attiecīgo Konstitūcijas pantu, kāda no savienotajām republikām varētu izvirzīt jautājumu par izstāšanos no PSRS. To pierāda masu slaktiņš Tbilisi miermīlīgu mītiņa dalībnieku vidū, kuri galvenokārt izvirzīja konstitucionālas prasības un dažus galēji radikālus lozungus.
5. Šobrīd nacionālā kustība ir cieši saistīta ar sociālajām prasībām, tā nozīmē arī vispārēju cīņu par taisnīgumu. Konkrēti, tā ir asā opozīcijā ar visā valstī plaši izplatīto birokrātismu, karjerismu, kukuļošanu un citām korupcijas izpausmēm. Tāpēc arī cīņa pret nacionālo kustību, kuras iedvesmotāji ir karjeristi un korumpēti elementi, ir arī cīņa par nelikumīgo privilēģiju, priekšrocību un bezstrādes ienākumu saglabāšanu. Šo cīņu stimulē arī bailes, kas ir nemitīgs korumpēto elementu pavadonis un kas spiež viņiem izpildīt visu to personu bieži vien arī nelikumīgās vēlmes, no kuriem faktiski atkarīgs viņu liktenis. Šī paša iemesla dēļ viņi acīmredzot nav spējīgi aizstāvēt savas tautas intereses pret augstākstāvošo centrālo instanču tīkojumiem.
Tādējādi tiesiskas valsts izveidošana, pārbūves īstenošana, demokratizācijas procesu padziļināšana un nacionālo centienu īstenošana būs efektīva tikai tad, ja sekmīgi tiks apkarots birokrātisms, karjerisms un korupcija.
6. Viena no reālajām demokratizācijas un atklātības izpausmēm ir miermīlīgi mītiņi un demonstrācijas, kuros tauta tieši izsaka savu gribu. Un tāpēc nevis jācīnās pret tautas gribas izpausmēm, bet gan jāpilnveido mītiņu rīkošanas tiesiskie pamati.
7. Par sevišķi smagām aprīļa traģēdijas sekām uzskatāms tas, ka armija, kas veidota ne jau no gruzīnu, bet citu tautību kareivjiem, tika pretstatīta gruzīnu tautai. Lai pārvarētu šīs parādības negatīvās sekas, komisija izvirza jautājumu par nacionālo armijas formējumu izveidošanu republikā. Gruzijas Iekšlietu ministrijas pārziņā nepieciešams izveidot arī tikai no republikas pilsoņiem komplektētu iekšējo karaspēku, kura pienākums iesaistīties nekārtību novēršanā vienīgi republikas teritorijā.
Komisija uzskata par nepieciešamu to karaspēka apakšvienību izformēšanu, kuras Tbilisi veica Padomju armijas necienīgu barbarisku akciju.
8. Noslēgumā komisija secina: 9. aprīlī Tbilisi izdarītais noziegums ir viens no vissmagākajiem Padomju valsts vēsturē. Tam ir soda operācijas pazīmes un tas ir iepriekš organizēts nevainīgu cilvēku slaktiņš, kas izdarīts sevišķi cietsirdīgi, un pielietojot aizliegtas ķīmiskas vielas. Šai akcijai ir starptautiska nozieguma pazīmes, konkrēti, tas ir noziegums pret cilvēcību. Komisija ir noskaidrojusi galvenos vainīgos republikā, tomēr jautājums par šai akcijā vainojamo personu atbildību nav atrisināms tikai republikas līmenī, liela daļa atbildības gulstas uz centrālo varas orgānu amatpersonām. Komisija uzskata, ka ir nepieciešams noskaidrot un sodīt visas vainīgās amatpersonas. Ja šī prasība netiks apmierināta, atbildība par Tbilisi traģēdiju jāuzņemas Padomju Savienības augstākajai valsts vadībai kopumā.
Juridisko zinātņu doktors profesors T. Šavgulidze,
Gruzijas PSR Augstākās Padomes
1989. gada 9. aprīļa Tbilisi notikumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs
(No Gruzijas KP CK, Augstākās Padomes un Ministru Padomes laikraksta «Zarja Vostoka»)
