Atšķirības starp "206002" versijām
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
{{Written by|Juris Boldāns}} | {{Written by|Juris Boldāns}} | ||
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | ||
| − | {{About topic|LR Augstākās Padomes vēlēšanas}} | + | {{About topic|LR Augstākās Padomes vēlēšanas (1990, martā)}} |
{{About topic|Uzbrukums Augstākajai Padomei 1990. gada 15. maijā}} | {{About topic|Uzbrukums Augstākajai Padomei 1990. gada 15. maijā}} | ||
{{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}} | {{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}} | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 4. novembris, plkst. 19.23
|
Tūlīt pēc 1990. gada martā notikušajām republikas Augstākās Padomes vēlēšanām sāka veidoties īpašas brīvprātīgo vienības kārtības uzturēšanai Latvijā. Mums izdevās izveidot Balvu rajona vienību četrdesmit cilvēku sastāvā. Visi bijām organizēti, stingri un vairākums — pārliecināti Latvijas brīvības un neatkarības cīnītāji un aizstāvji. Regulāri uzturējām sakarus ar Brīvprātīgo vienību štābu Rīgā.
Pirmais uzdevums, ko saņēmām, bija veikt izlūkošanu par aktivitātēm uz robežas. Patiesībā gan nekāda robeža toreiz vēl nepastāvēja (bijām vienas valsts — PSRS sastāvā). Un tomēr. Bija nosacītā administratīvā iedalījuma Latvijas un Krievijas Federācijas robeža. Mums uz štābu Rīgā vajadzēja ziņot, ja notiktu karaspēka pārvietošanās no Pleskavas apgabala uz Rīgu, vispār — uz Latviju.
Bijām pie Augstākās Padomes nama Jēkaba ielā pēc 4. maija Deklarācijas pieņemšanas, konkrēti — 15. maijā, kad Latvijas neatkarības pretinieku samusināts un vadīts pūlis mēģināja ielauzties Augstākajā Padomē.
Ieradās arī miliči — "melno berešu" vienība. Grūti pateikt, kādi bija šo cilvēku uzskati, varbūt starp viņiem bija arī Latvijas brīvības un neatkarības aizstāvji, bet fakts ir tas, ka liela daļa no melnberetniekiem nedaudz vēlāk veidoja sevišķo uzdevumu vienību — Latvijai naidīgu spēku — OMON. Varam secināt, ka tajā laikā Rīgā, tāpat kā Balvos, milicijā strādāja visai atšķirīgu uzskatu darbinieki — gan Latvijas neatkarības piekritēji, gan pasīvi notikumu vērotāji un acīmredzot arī neatkarības pretinieki. Interesanta un sarežģīta situācija!
Un notika tas, ka Latvijas neatkarības noliedzējam — toreizējam iekšlietu ministram Bruno Šteinbrikam — pakļautie vīri, sitot ar stekiem, sāka atspiest un izdzenāt uzbrūkošo pūli. Tas izdevās. Ne vienu vien sitienu saņēma "savējie", arī daža "melno berešu" vīra roka pacēlās un ar spēcīgu vēzienu nodrebināja pretinieka mugurpusi (pieļauju domu, ka "melno berešu" vienībā bija arī viens otrs neatkarībai simpatizējošs milicis). Lai nu kā, tomēr ir jāsecina, ka šī bija viltīgi izdomāta provokācija. Pēc tam, droši vien apzināti, tika izplatītas runas: notiek uzbrukums Augstākajai Padomei, Bruno Šteinbrika vīri sargā likumīgi ievēlēto parlamentu un valdību, šāds iekšlietu ministrs Latvijai vajadzīgs! Vai tiešām tā?
Vēl sekoja virkne provokāciju, kas savu kulmināciju sasniedza 1991. gada janvāra dienās.
Saņēmām Latvijas īpašo brīvprātīgo vienību vadītāja Georga Bezhļebņikova uzdevumu iekļauties kārtības uzturēšanā Rīgā sakarā ar 13. janvārī paredzēto tautas manifestāciju. Ar rajona izpildkomitejas mikroautobusu "Latvija", ko mūsu rīcībā labprāt nodeva toreizējais priekšsēdētājs Voldemārs Šļakota, astoņi kārtības sargi ieradāmies galvaspilsētā. Mums iedalīja dežūriecirkni Valdemāra ielā pie tagadējā Rīgas pilsētas domes nama. Tur dežurējām, faktiski pastaigājāmies, jo viss bija mierīgi, parasta ikdiena. Kad uzlikām uz piedurknēm brīvprātīgo pazīšanas lentes, kāds mirklis mūs uzjautrināja: no domes nama iznāca daži mums nepazīstami cilvēki un teica, ka mēs viņus esot nobaidījuši. Viss noskaidrojās drīz, un par šo "nobaidīšanu" varējām kopīgi pasmieties.
Kļuvām liecinieki neaizmirstamiem mirkļiem. Pa Valdemāra ielu uz Daugavas krastmalu vairākas stundas plūda ļaužu straume. Redzējām prieka un apņēmības apgarotas sejas. Mums garām aizslīdēja simtiem plīvojošu Latvijas karogu. Ak, cik labi būtu, ja varētu iekļauties varenajā straumē un nokļūt krastmalā! Bet uzdevumu un pienākumu vajadzēja pildīt. Jādežurē, kaut arī kārtības uzturētājiem nekur nevajadzēja iejaukties — pati tauta bija disciplīnas un kārtības uzturētāja!
Sašutuma rezonansi izraisīja gaisā parādījušies rēcošie armijas helikopteri. No tiem plivinādamās lejup slīdēja skrejlapas. Atmiņā vairs nav saglabājies to saturs, bet tikai tas, ka šīs skrejlapas pauda naidu pret mūsu brīvības un neatkarības centieniem.
Janvāra dienās divas reizes pa četriem cilvēkiem braucām uz Rīgu, lai stātos mums norādītajā dežūrvietā — Vecmīlgrāvī pie OMON bāzes. Pa rāciju mums vajadzēja ziņot uz štābu par omoniešu darbību, pārvietošanos utt. Viņi parasti braukāja ar diviem "bobikiem", acīmredzot patrulēja Rīgas ielās. Nekādi incidenti ar viņiem, mums par laimi, neizraisījās. Vienreiz gan neklātienē pa rāciju salamājāmies — omonieši bija nopeilējuši mūsu vilni. Kā bija Balvos?
No rajona izpildkomitejas kārtības uzturēšanu Balvos koordinēja Vitolds Medenieks. Rajona izpildkomitejas un telegrāfa (vispār sakaru) apsardzē regulāri dežurēja pa trīs mūsu vienības cilvēki. Dežuranti bija arī no rajona iekšlietu daļas, taču jāteic, ka miliči ne vienmēr bija pietiekami organizēti, dažkārt viens vai otrs uz dežūru neieradās. Vispār Balvos un rajonā kopumā janvāra dienās ārkārtēju notikumu nebija.
Uzskatu, ka spraigas un acīmredzot satraukuma pilnas dienas un naktis aizritēja LTF rajona nodaļas mītnē Brīvības ielā 46a — tur darbojās mūsu rajona tautfrontiešu štābs, kas koordinēja cilvēku braukšanu uz barikādēm Rīgā, tehnikas un cita veida palīdzības sniegšanu.
