322533

Guntis Rozenbergs

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 25. janvāris, Nr. 17

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 17 Datums: 25.01.1989 Tirāža: 242700"" can not be assigned to a declared number type with value 242700. Lappuse: 2 Virsraksts: Pie Skaļupes klusajiem ūdeņiem Rubrika: Tēmas: Padomju laika nomenklatūra, privilēģijas Nozares: Politika Veselības aizsardzība Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Ludmila Annuškāne, A. Dubkēvičs, L. Jansone, Kārlis Līcis, Iveta Šleicere, Tālivaldis Teteris, Igors Veselovs, Aija Vietniece Vietas: Līgatne Notikums: Gads: 1989

Doties pretī nezināmajam, nenoliegsit, ir interesanti. It īpaši tad, ja nav puspasaule līdz tam jānoskrien.

Līgatne un Gaujas Nacionālais parks taču ir tepat, degungalā, un, šķiet, zināms visiem. Arī man sākumā pat negribējās ticēt, ka tur sastapšos ar noslēpumu, ko cītīgi glabā… Bet labāk — visu pēc kārtas.

Saņēmām ļoti emocionālu vēstuli no Līgas. Neanonīmu. Tajā ir šādas rindas:

«Tur ir ēdnīca, klubs utt. Kungi ierodas tikai sestdienās, svētdienās un arī tad tikai ziemā, pavasarī, vēlu rudenī…

Ziemā, agrā pavasarī tur tiek pasniegti augļi un svaigi dārzeņi, kuru ļoti bieži pietrūkst mūsu bērniem bērnudārzos un bērnunamos ...»

Vēstules saintriģēts, dodos ceļā.

Līgatnē satieku sievas, kurām vaicāju, kā atrast noslēpumaino objektu. Tad naski soļoju pa viņu ierādītu ceļu. Tas, te sliedamies kalnā, te strauji līkumodams, ved projām no cilvēku mītnēm. Nevis kaut kāds ceļš, bet — glauna šoseja, kas iestiepjas mežā. Piekrītat, ka mūsu laukos tā ir diezgan reta greznība?!

Pēc vairākiem kilometriem, pirms Skaļupes tilta ceļš spēji izbeidzas pie nelielas pilsētiņas, pareizāk sakot — ciematiņa.

Klāt esmu. Vietā, par kuru līgatnietes zināja stāstīt diezgan aptuveni: tur atrodoties kāds atpūtas nams.

Skatam paveras ar sētu apjozta teritorija. Ārpusē — veikals un divas daudzdzīvokļu mājas. Tur sāku iepazīšanos ar Skaļupēm (tā sauc mājas, pie kurām uzslējusies noslēpumainā pilsētiņa). Pilsētiņas iemītnieki ne jau uzreiz ielaidās sarunās.

Kāda sieviete teicās esam visa zinātāja, taču baidoties ko stāstīt. Bērnu dēļ. Varot tikt atlaista no darba. Kur tad palikšot!...

— Te ir Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas pansionāts, kura galvenajā ēkā atrodas viss, ko cilvēks var vēlēties: procedūru telpas, bibliotēka, biljarda zāle, bārs, kinozāle. Apjoztajā teritorijā atrodas arī sporta inventāra nomātava. Autoparks, iekārtots apaļš laukums, kur helikopteriem nolaisties. (?)

Vasarās šeit ir klusums. Dzirdu, ka tad kungi dzīvojot smalkākās vietās — vai nu personiskajās vasarnīcās, vai dienvidu kūrortos.

— Cauru diennakti galvenajā korpusā kāds dežurē. Administratoram jāzina ne tikai saimniecības jautājumi, bet arī tādi sīkumi kā, piemēram, pieteiktā atpūtnieka pēdas lielums (ja nu sagribas slēpot — lai būtu apavs pa kājai).

— Mieloti viņi tiek ar tādiem labumiem, kādus mēs ir sapņos neredzam. Sarkanie un melnie ikri, nēģi, importa konfektes un alus bundžās. Ja šie visu nespēj notiesāt, tad pārpalikumi no kungu virtuves atlec mums, apkalpojošajam personālam.

— Un tomēr mums, kas šeit, Skaļupēs, dzīvo, nekādas drošības izjūtas nav. Dzīvokļi gan visiem iedoti, taču bez ordera. Ja maini darbavietu, tūlīt mītni zaudē...

— Mūsu tālruņu numuru Cēsu rajona abonementu grāmatā nav.

Apbruņojies ar šo neoficiālo informāciju, dodos pie ieejas. Dežurante Aija Vietniece pavēsta, ka būšu ieradies nereizē, jo atpūtas sezona vēl nav sākusies. Pašlaik gan tai intensīvi gatavojoties. Pilnā sparā ritot remonts.

Arī pansionāta vadītāja Tālivalža Tetera neesot uz vietas, Cēsīs dzīvojot. Tāpēc iekļūšana nemaz tik vienkārša nebūšot.

Bet dežurējošā medicīnas māsa Iveta Šleicere un administratore Ludmila Annuškāne, laikam jau atklātuma laiku iedrošinātas, mani ielaiž aiz vārtiem. Paaicina, viņuprāt, kompetentāko cilvēku — vecāko medicīnas māsu L. Jansoni un ņemas, sākumā diezgan nedroši, stāstīt par to, kas tad īsti ir šīs noslēpumainās Skaļupes.

Papriekš L. Jansone neslēpj sašutumu:

— Ak, tad līgatnieši uzrakstījuši gan! To jau varēja sagaidīt. Jo vietējie pastāvīgi pret mums vēršas! Kad ejam talkā padomju saimniecībai «Līgatne», ij tad jādzird, ka mēs tādi un šitādi! Kaut gan labi zina, ka mēs šeit esam ieradušies tikai dzīvokļa dēļ. Es pati — desmit gadus nodzīvoju Līgatnes papīrfabrikas kopmītnē.

Aldziņas mums ir mazas — 80 līdz 120 rubļi, vienīgi man lielā stāža dēļ — 150. Godīgi darām savu darbu. Tāpēc pie mums ir kārtība. (Jā, tiesa kas tiesa. Ideāla, pat pedantiska kārtība. Puķu dobēs — nevienas nezāles. Košumkrūmi glīti apcirpti, asfaltētie celiņi noslaucīti. Tas gan esot speciālas apzaļumotāju brigādes nopelns. Tajā pastrādājot, varot piepelnīties — G. R.)

Mana sarunu biedre Skaļupēs strādājot kopš nama dibināšanas. Sešus gadus. Savu oficiālo nosaukumu tas gan vairākkārt mainījis. Nu pēdējais — ceturtās pārvaldes pansionāts.

Pansionātā ir 150 vietas. Taču parasti Skaļupēs ierodoties ne vairāk par 80—100 cilvēkiem. Par viņiem rūpējas astoņdesmit darbinieki.

Kāda ir pansionāta dienas kārtība? Iveta stāsta:

— Ceturtdienās tiek saņemti atbraucēju saraksti. Piektdienas rītā no Cēsīm tiek atvesti produkti... Bet jau pēcpusdienā viņi ielīgo ar ikarusiem... Aizkavējušies ierodas ar personiskajām automašīnām. Iet pie administratores, saņem sagatavoto numuru atslēgas (kā viesnīcā) un sāk atpūsties.

Mēs medicīnas punktā sēžam un gaidām. Nāk uz procedūrām pirmais, otrais, trešais. Dažam pa ceļam kas sasāpējies. Cits atnāk zobus salabot (importa aparatūra!). Lielākais vairums taču ir tādā vecumā, kad kāda kaite vienmēr atrodas.

Ļoti daudzi pēc atbraukšanas tūliņ pazūd no acīm — ja laiks labs un veselība atļauj, dodas garās pastaigās. Pavasarī un rudenī iznomā divriteņus, ziemā — slēpes vai ragavas. Intensīvi elpo gaisu, kas te pagaidām diezgan tīrs.

Pavāres, ļoti labas sava amata pratējas, ēdina viņus trīs reizes dienā. Ēdienkarte gan neesot nekāda izmeklētā. No parastajiem produktiem. Toties — garšīgi. Vitamīnus nežēlojot. Skaisti izrotātus. Atpūtnieki varot pasēdēt bārā, paklausīties ierakstus, iemalkot kafiju, panašķēties ar smalkmaizītēm, konfektēm, kādreiz ar «Fantu», zefīru un vēl šādiem tādiem kārumiem. Bibliotēkā tiekot izķerts «Ogoņoks». Kas grib, var biljardu uzspēlēt. Vakaros kino rāda. Tikai svētdien pie vakara atspirguši pošas prom.

— Interesanti, cik vienam cilvēkam izmaksā nedēļas nogale Skaļupēs?

— Pieci rubļi.

Dārgi jau tas nav.

Patiesību sakot, arī pārējā laikā darbojoties ēdnīca un bārs. Jautātas par atšķirībām atpūtnieku un viņu pašu apgādē, sarunu biedres pieklust:

— Viņiem, protams, arvien atrodas kaut kas labāks nekā mums. Zaļos zirnīšus atved... Bet vispār tas ir liels atspaids, jo dzīvojam taču nomalē un uz Cēsīm vai ciemata centru dodamies reti. Bet veikalā labi ja reizi nedēļā gaļu un desu atved.

«Pansionāts atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā. Šeit ir vietas, kur agrāk ziedēja maijpuķītes. Zemenes un spradzenes bija atrodamas ļoti bieži. Tagad šeit ir pansionāta apkalpojošā personāla mazdārziņi, siltumnīcas, bet apkārtējos mežos vasarās un rudeņos tiek izlasīts viss ne tikai pašu, bet arī atpūtnieku vajadzībām. Arī — Roču rezervātā, kas atrodas turpat pavisam netālu.»

Uz šīm Līgas vēstules rindām pansionāta darbinieces reaģē ļoti vētraini. Katrai ģimenei labi ja 100 kvadrātmetru liels zemes pleķītis esot. Alkšņu brikšņus pēc GNP vadības atļaujas paši nolīduši. Neko postījuši neesot. Starp citu, ciemata iedzīvotāji tāpat parka teritorijā dzīvojot un vai tad bez siltumnīcām iztiekot?!

Par Roču rezervātu gan domas dalās, galu galā nonākam pie secinājuma: skaļupieši to kopīgi ar Līgatnes ciemata iedzīvotājiem izogojot un izsēņojot. Nedrīkst?

— Skatāmies: Līgatnes sieviņas slāj ar kurvīšiem uz meža pusi. Vai mēs sliktākas! Tepat dzīvojam, kur tad lai ejam?

Pa to laiku no Cēsīm (desmit pansionāta darbiniekiem dzīvokļi ir tur) atbraucis b. Teteris. Viņam, kā jau saimniekam, par katru apmeklētāju esot īpaši jāuztraucas. Ierodas arī galvenais inženieris b. A. Dubkēvičs. Nu varam apskatīt pansionāta telpas no iekšpuses. Nekādas greznības gan nav, bet acij tīkami nudien. Parkets. Vitrāžas, gleznas, puķes.

Vēršos pie pansionāta vadītāja T. Tetera, viskompetentākās personas. Kā nekā Skaļupēs kopš 1981. gada decembra strādājot.

— Vairāki pansionāta darbinieki teica, ka sākumā kadri esot īpaši meklēti...

— Kā citādi! Vajag godīgus cilvēkus, uz kuriem var droši paļauties. Atceros, reiz praksē atsūtīja pavāres, kurām patika iedzert, par darbu pārāk nebēdāja. Tādas man nav vajadzīgas. Ja nebūs kārtības, tad arī man jāiet projām.

Izrādās, ka vadītājam, tāpat kā pārējiem klātesošajiem darbiniekiem, īsta gandarījuma par savu darbu tomēr nav. Esot pat tā kā neērti — par pansionāta dīkstāvi vasaras mēnešos. Darba dienās. Saprotot, ka īsti godīgi tas vis neesot — atpūtas vieta izredzētajiem. Bet tik daudz taču ir cilvēku, kuriem pansionāts ne mazāk vajadzīgs kā viņiem! Dziednīca pēc smagas slimības. Kluss stūrītis — atpūtai.

— Kuri ir biežākie pansionāta apmeklētāji? — gribēju uzzināt.

Saraksti, kā jau dienesta informācijai pienākas, glabājoties seifā.

— Partijas un valdības augstākā ešelona cilvēki šurp nebrauc. Galvenokārt otrās šķiras — ministru vietnieki, nodaļu priekšnieki, partijas komiteju un izpildkomiteju vadītāju vietnieki. Ar visām ģimenēm.

Saraksti esot gari, nav galvā paturami. Vecākā māsa atmet ar roku:

— Ja slimo nav, tad par viņiem man maza bēda!

Ilgu laiku viņi pastāvošo kārtību esot piecietusi, taču gada (1988.) sākumā tomēr nolēmuši, ka kaut kas jāmaina. Aizsūtījuši kolektīvu vēstuli uz republikas Veselības aizsardzības ministriju ar lūgumu novērtēt pansionāta noslogotību. Atbilde bijusi — drīzumā to darīsim. Un tā lemjot vēl joprojām...

Kāds, viņuprāt, pansionāts varētu izskatīties ideālā variantā? Mediķiem šķiet, ka vispiemērotākā te būtu kuņģa slimnieku dziedinātava. Pavāri viņiem taču ir lieliski. Varētu ievērot diētu. Minerālūdeņu arī netrūkstot, Valmiera blakus. Biedrs Teteris savukārt ieminas, ka uz Skaļupēm varētu braukt lauksaimniecības un rūpniecības darba pirmrindnieki, kara veterāni, pensionāri:

— Jaunieši? Ko viņi aiz žoga darīs? Somu plecos un kalnos kāpt, pa upēm braukt!

Protams, lai brauc arī ministru vietnieki un citi augsti vīri, bet tādā pašā kārtībā kā visi citi. Īpaši privileģētā šķirā viņus nodalīt nevajadzētu.

Līgatnieši pārmet pansionāta darbiniekiem lepnu dzīvošanu. Tas nav pamatoti. Negodīga ir tā sistēma, kurā viņi strādā. Skaļupes personālu drīzāk varētu uzskatīt par tās upuriem.

Jā, viņi uzreiz dabūja dzīvokļus — it kā cilvēcīgi, bet pašreizējā situācijā — netaisnīgi. Citi taču gadu desmitiem mitinās graustos un cer uz sociālo taisnīgumu. Jaunās filmas viņi noskatās mēnesi agrāk nekā citi, arī tas nav īsti taisnīgi. Ja pansionātam ir līdzekļi, lai varētu aicināt remontētājus un līdz ar to turēt visu kārtībā — labi. Taču turpat netālu ciematā droši vien ir ambulance, bērnudārzs, kur jau sen apmetums draud krist uz galvas un jumts tek, bet remontam līdzekļu nav.

Droši vien b. Teteris ir prasmīgs vadītājs un viņa kolēģi — ne mazāk izdarīgi cilvēki. Bet ko tas līdz, ja iznākums ir — negodīgs. Līgai laikam taisnība. Kamēr, runādami par taisnīgumu, privileģēsim augstos un vidēji augstos krēslos sēdošos, tikmēr cilvēki nespēs ticēt, ka mūsu sabiedrībā valda vienlīdzības principi.

Jācer, ka Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija un Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvalde par Skaļupēm un citiem, vēl mūsu neapzinātiem, «spec» pieņems, īpaši nevilcinādamies, pārbūves laikam atbilstīgus lēmumus. Lai nu kur, bet valstī un republikā, kur medicīniskā apkalpošana atrodas tik nožēlojamā stāvoklī, nedrīkst pieļaut, ka dienām un nedēļām pustukšas stāv tieši šiem mērķiem atvēlētās platības. Gaidot «kungus», protams, ja viņiem labpatiksies ierasties.

<p style="text-align: right; "

GUNTIS ROZENBERGS

 ***

P. S. Šis raksts bija gatavs un gaidīja publicēšanas kārtu, kad nāca ziņa — Latvijas PSR Ministru Padomes 409. lēmums (publicēts 18. decembra «Cīņā»), kurā ir punkts 3.2. «ievērojami paplašināt atpūtnieku kontingentu pansionātā «Līgatne», nodrošinot tā izmantošanu visu gadu». Patīkami dzirdēt. Arī to, ka nu pansionātam atkal ir jauns nosaukums — «Līgatne».

Lai uzzinātu, kā dokuments sācis iedarboties, jaunajā gadā piezvanīju T. Teterim uz Skaļupēm. Vispirms gan priekšnieks izrādīja izbrīnu par pansionāta jaunajām kristībām, bet citādi — viņa balsī bija jūtama apmierinātība. Ilgi gaidītais taču esot noticis.

— Vai nu strādājat ar pilnu jaudu?

— Pašreiz pie mums ir 25 atpūtnieki, nedēļas beigās būs ap 80. Nedēļu vidi — tādi patukšāki gan, bet uzreiz jau visu nevar atrisināt. . .

— Kas tagad brauc atpūsties?

— ... To labāk pavaicājiet Ministru Padomē!...

Pavaicāju arī.

Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks Kārlis Līcis:

— Atpūtnieku kontingentu komplektē Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas 4. pārvalde...

Piezvanīju arī tās priekšniekam Igoram Veselovam. Viņš pastāstīja:

— Uz Līgatni brauks ar iepriekš iegādātām ceļazīmēm (kā atpūsties gribētāji vēlēsies: uz 6—12 dienām) Vissavienības un republikāniskās nozīmes personālie pensionāri, personas, kam piešķirti augsti apbalvojumi un goda nosaukumi, PSRS Augstākās Padomes un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, izcili zinātnes un kultūras darbinieki, LKP CK locekļi un kandidāti, agrorūpniecības un rūpniecības organizāciju, ministriju un pārvalžu darbinieki — kopā ar ģimenes locekļiem.

Bija doma kādu daļu vietu rezervēt Cēsu rajona iedzīvotājiem, bet diemžēl pagaidām vietu neiznāks...