Atšķirības starp "358241" versijām
(Set original images) |
|||
8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
|Source file=lajn1991n008_004_03 | |Source file=lajn1991n008_004_03 | ||
}} | }} | ||
+ | {{Source image|articles/358/241/358241.jpg}} | ||
{{Written by|Ināra Egle}} | {{Written by|Ināra Egle}} | ||
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.47
|
Pērnā gada nogalē žurnālā "Liesma" tika aizsākta sērija "Ābols" — par sabiedrībā pazīstamu cilvēku bērniem. Neiznākušajā „Liesmas" janvāra numurā palika arī intervija ar iekšlietu ministra Aloiza Važņa dēlu — deviņpadsmit gadus veco Rīgas Tehniskās universitātes studentuVadimu Vazni. Tā vietā — ko Vadims jūt un domā šodien, 29. janvārī, kad notiek šī saruna.
— Rudenī sacīji, ka nepietiekamas svešvalodu zināšanas dēļ baidījies stāties Juridiskajā fakultātē, bet tā sauktajā Milicijas akadēmijā nekad neesi gribējis mācīties. Vai šobrīd, kad cilvēki iet pieteikties darbā milicijā, tavas domas nav mainījušās?
— 21. janvāra naktī sapratu, ka es arī iešu strādāt milicijā. Tiesa, līdz brīdim, kad atsāksies miera dzīve.
— Kā to vērtē tēvs un tava sieva?
— Sieva raud, cenšas atrunāt, bet iekšēji, šķiet, saprot: kaut kā lielāka vārdā ir jāpārvar personiskās un egoistiskās bailes par savu tuvinieku likteni, tas ir upuris, kas jāpārdzīvo. Tēvs bija ļoti neitrāls: "Vari jau pamēģināt."
— Kur tu vēlētos strādāt?
— Valdības apsardzes dienestā.
— Bet tas ir viens no grūtākajiem, bīstamākajiem.
— Tieši tāpēc. Tikai ar gribēšanu ir par maz, un ar to, ka māku labi šaut, arī vēl nepietiek.
— Kur tu biji traģiskajā 20. janvāra vakarā?
— Pie draugiem.
— Ko runājāt, tas ir — ko viņi tev sacīja? Vai mierināja?
— Mēs nerunājām. Tikpat kā klusējot un smēķējot cigareti pēc cigaretes, līdz rītam sēdējām pie televizora ekrāna. Tas varbūt ir egoistiski, taču domāju: paldies Dievam, ka tēvs ir Maskavā.
— Bet ministra vietnieks Zenons Indrikovs tika cauri gandrīz sveikā.
— Indrikovs viņiem nav vajadzīgs, jo ir vajadzīgs Vaznis — kā viens no galvenajiem traucēkļiem komunistu partijai un tās interešu realizētājiem šajā teritorijā. Varbūt kļūdos savās subjektīvajās aizdomās, bet, ja runā par "novācamo" cilvēku sarakstu, tad Vaznis viņiem tajā ir pirmais.
— Vai jums ar tēvu ir izdevies šajās dienās satikties un parunāt? Ko viņš, piemēram, domā par kuluāros runāto — Vaznis nevarēja nezināt par uzbrukuma draudiem ministrijai.
— Neticu, ka viņš būtu zinājis, kas notiks konkrētajā vakarā. Es tēvu pazīstu, tad viņš nekādā ziņā nebūtu aizbraucis. Pēc tam tēvs man sacīja, ka, atrodoties omoniešu ieņemtajā ministrijā, viņš cīnītos, kā mēdz sacīt, līdz nāvei, bet nepiekāptos viņu priekšā.
— Bet ministrija taču bija minimāli apsargāta.
— Tā nav ne parlamenta, ne valdības māja, kurās ir viņiem vajadzīgie cilvēki. Ministrijas kā ēkas dēļ nez vai ir nepieciešams riskēt ar daudzu cilvēku dzīvībām…
Bet neesmu ar tēvu par to runājis. Mēs reti tiekamies. Viņš ir nenormāli noguris, diennaktī gulēdams divas trīs stundas. Nesen kopā vakariņojām. Kamēr mēs ar sievu uz mirkli pārrunājām kaut ko savā starpā, jau skatāmies: tēvam acis ir ciet, viņš izmanto pat desmit piecpadsmit minūtes, lai atpūstos. Tad atkal ceļas, jo vairāk neesot laika. Par sevi daudz nestāsta, bet nekad neaizmirst pavaicāt, kā iet mums.
— Ja tavs tēvs kā ministrs reiz nebūtu atsacījies no OMON vienības, kas šajā dzīvē tagad būtu citādāk?
— Nekas, jo — viņš būtu atsacījies. Jā, tagad par omoniešiem izsaka dažādas versijas. Ir dzirdēta arī tāda, ka viņu vidū ir cilvēki, kas, "slēdzot līgumu", visā pilnībā nav apzinājušies darba devēju iespējamās vēlmes, un tagad viņi būtu ar mieru aiziet no šā darba, bet tas vairs nav iespējams, jo vienība ir sava veida banda, kurā valda tās iekšējā disciplīna. Tai jāpakļaujas, ja tev ir dārga sava dzīvība.
— Vai tev pašam nav bail, ka, piemēram, kādu vakaru nelūgti "viesi" varētu pieklauvēt arī pie jūsu dzīvokļa durvīm?
— Mēs ar sievu šomēnes centāmies vairāk dzīvot pie draugiem — te pie vieniem, te pie otriem. Lielākā pulkā tomēr nav tik neomulīgi.
— Un tēvs?
— Varbūt kādreiz uz stundiņu ieskrien, bet viņš jau sen dzīvo darbā, nevis mājās. Es, protams, baidos par viņu. Ja pieņem, ka bailes ir cilvēciskas, kā rakstījāt savā avīzē, tad tajās atzīšos.
— Par ko tu baidies un no kā baidies?
— Par mūsu tautas likteni. Un — no Gorbačova demisijas. Tad visa vara nonāktu Jazova rokās ar visām no tā izrietošajām sekām.
— Ja tev būtu ierocis, vai tu justos drošāk?
— Noteikti. Man būtu žēl bojā gājuša kaķa vai suņa, bet ne to, kas tajā traģiskajā naktī pretēji pasaulē pieņemtajām normām spēja apzināti atņemt dzīvību kinooperatoram, zemiski ņirgāties par neaizsargātiem cilvēkiem un liegt medicīnisko palīdzību ievainotajam.
— Kādā konferencē, atbildot uz prasību iekšlietu ministram atkāpties no amata, Aloizs Vaznis atbildēja, ka lielāka varonība šobrīd ir palikt šajā amatā, ko viņš arī darīs, palikdams uzticīgs valdībai. Kā tu justos, ja šī demisija tomēr notiktu?
— Nepatīkami. Bet tas būtu apkaunojoši arī valdībai, jo tā būtu piekāpšanās naidīgi noskaņoto spēku priekšā. Tā varbūt neklājas sacīt, bet, pēc manām domām, tēvs ir profesionālis.
— Ko tu šobrīd vēlies?
— Lai tēvs kaut vai uz stundu varētu aizbraukt līdz jūrai. Tā viņu vienmēr ir nomierinājusi un spēcinājusi.
— Tava laimīgākā diena šajā gadā.
— 18. janvāris — mana kāzu piecu mēnešu jubileja… Ja šajā dienā vēl neaizmirsu pasniegt sievai ziedus, tad kaut kas šajā laikā mūsos vēl ir saglabājies.
Sarunājusies
Ināra Egle