465306

Valdis Lauskis

Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)

Pierakstījis G. Lociks

Avots: Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) Datums: 20.01.2001 Virsraksts: Atbalstīja baznīca Autors: Valdis Lauskis Tēmas: BARIKĀDES, 1991 Barikādes, Dievs, baznīcas, ticība, mācītāji, 1991 Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Katoļu baznīca Luterāņu baznīca Starpnacionālās attiecības Nozares: Politika Reliģija, baznīca Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP) Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: G. Lociks Vietas: Daugavpils Notikums: Gads: 1991

Kādas ir jūsu atmiņas par barikādēm?

Pirmkārt, tas bija divvaldības laiks. Visa 1991. gada laikā eksistēja divas valdības, divas prokuratūras, dažādas pašvaldības, kuras atzina cita Latvijas, cita PSRS varu. Bija dažādi politiskie spēki — LKP, kura orientējās uz PSRS atbalstu, un Tautas fronte, kura iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šī divvaldība asi bija jūtama Daugavpilī. Barikāžu dienās šo valdību interešu pārstāvji sadūrās savā starpā: vieni balstījās uz karaspēku, otri — uz Latvijas Augstāko Padomi un sevi.

Kādas bija jūsu izjūtas tajā laikā?

Tas bija romantiska ideālisma laiks, kad bija pasludināta neatkarība ar pārejas periodu. Laiks bija arī trauksmes pilns, piemēram, Daugavpilī 14.–17. janvārī interfronte bija sapulcinājusi Ļeņina laukumā ap 50000 cilvēku, pieņēma deklarāciju pret valsti.

Kāda bija reakcija uz 13. janvāra Lietuvas traģēdiju?

Esmu pārliecināts: janvāra notikumiem Lietuvā īstenībā bija jānotiek Latvijā. Līdzīgi kā ar kāršu namiņu — ja dod triecienu pa malu, tad galotne nobrūk un pārējo ir vieglāk nojaukt. Bet Latvija šajā gadījumā ir pa vidu, un, ja dod triecienu pa vidu, tad kāršu namiņš pats sabrūk un neko vairāk jaukt nevajag.

Kāda attieksme pret barikādēm bija Daugavpilī?

Dažāda. Daudzi aktīvi piedalījās, arī rajona iedzīvotāji, bet lielākā daļa daugavpiliešu bija par PSRS, un diemžēl iznāk, ka viņi bija barikāžu otrā pusē.

Vai barikādes pārsvarā neatbalstīja nelatvieši?

Tajā laikā Daugavpilī bija šāds iedzīvotāju sastāvs: 60% krievu, 15% poļu, 13% latviešu 8% baltkrievu, 3% ukraiņu. Absolūtu īpatsvaru par neatkarīgas valsts atjaunošanu pārstāvēja latvieši, lietuvieši, poļi. Jāatzīst, ka neatkarības atjaunošanu ļoti konkrēti atbalstīja baznīcas, turklāt visas konfesijas (katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, luterāņi) — tā bija Daugavpils īpatnība.

Cik dienas jūs bijāt barikādēs?

Es tajā laikā vadīju daudzus procesus pilsētā, jo biju viens no sabiedriski politisko organizāciju vadītājiem. Janvāra dienās sūtīju cilvēkus uz Rīgu, nodrošināju viņus ar transportu un ēdamo. Sarīkoju mītiņu pie mūsu Pedagoģiskās universitātes. Blakus tam četras dienas biju Rīgā.

Kāda bija jūsu ģimenes attieksme?

Ģimenes attieksme bija saprotoša. Ģimene īpaši neuztraucās, jo Rīgā biju ar savu transportu un dienas laikā. Naktīs braucu mājās.

Ja tagad, nedod Dievs, atkal vajadzētu aizsargāt neatkarību tādiem līdzekļiem kā 1991. gadā, kāds, jūsuprāt, būtu tautas atbalsts?

Domāju, ka līdzīgs vai pat lielāks, jo cilvēki ir vīlušies politiķos, nevis valstī.

 

Pierakstījis  G. Lociks