Atšķirības starp "189310" versijām
7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=paja1988n188_007_02 | |Source file=paja1988n188_007_02 | ||
}} | }} | ||
− | {{Written by|Latvijas PSR Augstākā Padome}} | + | {{Written by|Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome}} |
{{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} | {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} | ||
{{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} | {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. marts, plkst. 09.28
|
Daudzas republikas sabiedriskās organizācijas, darba kolektīvi un pilsoņi, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1988. gada 11. jūlijā izveidotā darba grupa priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanu sabiedrības demokratizācijas un tautas deputātu padomju darba uzlabošanas jautājumos ir izteikuši ierosinājumu, ka latviešu valoda ir atzīstama par republikas valsts valodu.
Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata, ka šāds viedoklis atbilst ļeņiniskās nacionālās politikas principiem un PSKP XIX Vissavienības konferences rezolūcijām, kas paredz visu nacionālo valodu brīvu un vispusīgu funkcionēšanu un attīstību.
Kaut gan Latvijas PSR teritorijā latviešu valoda ir iedzīvotāju vairākuma dzimtā valoda, ko pārvalda arī daudzi republikas citu tautību iedzīvotāji, pēdējās desmitgadēs ievērojami samazinājies latviešu valodas lietojums. Tas novedis pie latviešu valodas funkciju sarukšanas, kas ir pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 19. un 27. pantu, kuri paredz, ka valsts sekmē visu PSRS nāciju un tautību vispusīgu attīstību un rūpējas par garīgo vērtību aizsardzību.
Lai sekmētu latviešu valodas attīstību un funkcionēšanu, tai nosakāms valsts valodas statuss republikā un konkrētas lietošanas garantijas, vienlaicīgi ievērojot arī citu tautību iedzīvotāju konstitucionālās tiesības uz dzimtās valodas lietošanu.
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj:
1. Atzīt, ka:
latviešu valodai Latvijas PSR teritorijā ir piešķirams valsts valodas statuss;
jānodrošina latviešu valodas vispusīga attīstība un mācīšana, jāgarantē tās lietošana valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās;
pilsoņiem saskarsmē ar valsts orgāniem, iestādēm un organizācijām pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu jānodrošina latviešu vai krievu valoda. Federatīvajās attiecībās lietojama krievu valoda.
2. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam līdz 1989. gada 1. janvārim izstrādāt likuma projektu par Latvijas PSR Konstitūcijas (pamatlikuma) papildināšanu, kā arī likumdošanas akta projektu par latviešu valodas un citu valodu lietošanu un nodot tos tautas apspriešanai, nodrošinot pilnīgotu projektu iesniegšanu izskatīšanai Latvijas PSR Augstākajai Padomei.
3. Latvijas PSR Ministru Padomei:
veikt pasākumus nepieciešamās materiālās bāzes un citu priekšnoteikumu radīšanai latviešu valodas mācīšanai un apgūšanai pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās, vidējās speciālajās un augstākajās mācību iestādēs, darba kolektīvos, kā arī tās aktīvai funkcionēšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās;
par šī punkta izpildes gaitu informēt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidiju līdz 1989. gada 1. februārim.