Atšķirības starp "885928" versijām
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
| | ||
| − | Pierakstījis A. Abramovičs | + | Pierakstījis '''A. Abramovičs''' |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 31. janvāris, plkst. 07.25
|
1991. gada 13. janvārī LTF vadība aicināja tautu uz Rīgas manifestāciju. Pēc tam, kad Lietuvā bija uzbrukums televīzijai, kurš beidzās ar daudziem upuriem, mēs, augstkalnieki, braucām uz Rīgu. Tur mūs sagaidīja ļoti liels cilvēku pūlis ar sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās. Manifestācija notika visu dienu līdz vēlam vakaram. Vēlu vakarā mēs visi devāmies pie Brīvības pieminekļa. Toreiz mūs visus vienoja kopības izjūta. Bija dīvaini, kad virs galvām lidinājās PSRS armijas helikopteri un kaisīja dažādas proklamācijas.
Kā pārbraucu mājās no manifestācijas, tā atskanēja telefona zvans. Kolhoza priekšsēdētājs K. Vilsons mani aicināja braukt uz Rīgu ar smago automašīnu.
Barikādes tika celtas jau nākamajā dienā. No Augstkalnes pagasta brauca četri šoferi ar smagajām kravas automašīnām un viens traktorists ar traktoru "K-700". No mājām izbraucu ap pulksten 23. Pa ceļam mašīnās iekrāva dzelzsbetonblokus, jo tika dots rīkojums piekraut kravas kastes ar visāda veida aizsprostiem (malka, metāla stieņi, bloki u.c). Pēc tam mūsu mašīnas tika nosūtītas uz Ulbroku sargāt Radio torni, jo klīda ziņas, ka tuvojas kara transportieri pa Madonas šoseju. Mums pievienojās arī Jelgavas rajona smagās mašīnas. Tā nostāvējām līdz nākamajai dienai, un pēc tam atbrauca mūsu cilvēki mūs nomainīt. Kolhoza vadība pieteica mums tehniku atpakaļ nedzīt, jo vēl bija draudīga situācija. Mēs tā mainījāmies ik diennakti un apsargājām objektus, kā varējām. Miliču virsnieki centās rīkot provokācijas, biedēdami, lai dodam tiem ceļu. Mēs tos neklausījām un braši turējāmies pretī. No mūsu pagasta brauca skolotāji, pagasta darbinieki un pārējie iedzīvotāji.
Klīda baumas, ka no Daugavas puses varētu izcelties gaisa desants — "melnās beretes". Bet, paldies Dievam, neko tādu nemanījām. Ļoti liels atbalsts bija no rīdziniekiem — vecie cilvēki mums pienesa klāt siltu tēju, maizītes un siltu ēdienu bļodiņās. Mūsu pagasta ļaudis pavadīja barikādēs aptuveni divas nedēļas. Mūs drošības sajūta pārņēma tikai tad, kad uzzinājām par barikāžu pārtraukšanu. Pēc manām domām, tādas ļaužu kopības izjūtas vairs nebūs, daudzi ir ierāvušies sevī un vīlušies par šodienas ekonomisko stāvokli Latvijā, jo tajā laikā domas bija citādas.
Pierakstījis A. Abramovičs
