795939

Jānis Bērziņš

Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)

Avots: Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) Datums: 20.01.2001 Virsraksts: Vienotības vārdā Autors: Jānis Bērziņš Tēmas: 1905. gada 13. janvāra asiņainā svētdiena BARIKĀDES, 1991 Barikādes, Lietuvā, 1991 Barikādes, Vitebskas divīzija, 1991 Barikādes, mītiņš Daugavmalā, 1991 Barikādes, pie Augstākās Padomes nama, 1991 Barikādes, pie Ministru Padomes, 1991 LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF VDK, čeka, NKVD Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK) Latvijas Tautas fronte (LTF) PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK) Mediji: Cilvēki: B. Ahmedovs, I. Bērziņš, Ivars Godmanis, Mihails Gorbačovs, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, Olga Rajecka-Migliniece, Romualds Ražuks, Igors Rodionovs, Alfrēds Rubiks Vietas: Azerbaidžāna, Lietuva, Mazsalaca, Rīga, Viļņa Notikums: Gads: 1991, 1905

Uz ietvēm nebija pārāk daudz skatītāju

Rīts pirms brauciena uz Rīgu bija aizpildīts ar uztraukuma pilnām ziņām no Lietuvas. Mums, jaunajai paaudzei, kura nav pieredzējusi kara šausmas, grūti bija apjēgt notikušo un reāli raudzīties pretī varbūtējām briesmām. Lietuva mums parādīja, kā tas jādara. Arī mēs tā varam un darīsim.

Autobuss Mazsalacas pilsētas centrā plkst. 9 bija vientuļš, ja neskaita dažus desmitus cilvēku. Stāvoklis ir ļoti nopietns. Atšķirībā no gastronomijas veikala garajām un nepārtrauktajām rindām šoreiz bija jābrauc apliecināt savu, atgūt mūsu Brīvību (vēl par vecajām cenām) ar manifestācijas palīdzību.

Ielas bija samērā tukšas, maz vieglo automašīnu un ap 50 mazsalaciešiem, kuri jau gatavi aizstāvēt Latviju.

Zinot vēsturi, zinot 1905. gada 13. janvāra asiņaino svētdienu, zinot 1991. gada 13. janvāra asiņaino nakti un rītu Lietuvā, varu teikt, ka man bija patīkami būt un pavadīt svētdienu ar šiem cilvēkiem kopā.

Arī tad, kad gadījās sīkas kļūmes ceļā vai radio vēstīja satraucošas ziņas no Lietuvas, viena doma bija pamatā — ir jābūt Rīgā Brīvības (Daugavas) krastmalā.

Kļūme autobusam, un vajadzēja nedaudz padrebināties ceļa malā. Ar savādām domām skatījos, kā cilvēku pilnais transports plūst uz Rīgu. Es zinu, ka dziesma vieno. Bet vislielākā nojausma par Vienotību ir tad, kad cilvēkus vieno tuvojošās briesmas.

Ak, latvieti, izlūdzies no Dieva nedaudz drosmes, tik daudz, lai nebūtu jākaunas pašam no sevis. Esam Rīgā, Brīvības krastmalā, pie saviem cilvēkiem, pie saviem karogiem.

Latvijas TF priekšsēdis R. Ražuks atklāj manifestāciju. Runā Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls un citi. Galvenā pamatdoma — mūs tajā purvā, no kura mēs laimīgi esam izrāvušies laukā, atpakaļ iedzīt nevar neviens. Pat Nobela Miera prēmijas saņēmējs M. Gorbačovs. Un tad, kad vakarā pa televizoru runās kaut kāds Pugo no Maskavas, man visu laiku nāks smiekli. Un es brīnos, kā zemei nesāp, kad tādu cilvēku kājas min šo zemīti.

Stāvu kopā ar cilvēkiem un klausos, vēroju ļaudis. Gados vecāki cilvēki uzmanīgi seko dobjiem trokšņiem. Redzam, ka tālumā parādās helikopters un pārlido mūsu galvām. Bet nevar izslēgt iespēju, ka varēja arī šaut. Jā, bet nedaudz jautrāk paliek, kad dzirdu, ka netālu divas sievietes diezgan profesionāli runā par helikopteriem, jo tas, kas viņām lidojis pāri pie lidlauka (viņām protestējot pret armijas patvaļu), esot izskatījies pavisam nožēlojams. Šim labāk esot krāsa saglabājusies.

"Re, kur Rubiks brauc." Dūres cilvēki nerāda, bet pigu gan, un katrs otrais. Helikopters ne tikai vizina Rubiku, bet met ārā arī lapiņas (žēl, ka ne pašu), uz kurām latviešu valodā par cenām un ekonomiku žēlojas Latvijas "glābšanas stacija KP + SS = KPSS".

Jocīgu sajūtu rada paziņojums, kuru cilvēki nodod viens otram tālāk, ka Valdemārielu ir bloķējuši tanki. Tagad atceroties, zinu, ka tā bija dezinformācija. Cilvēki ir neredzēti vienoti, un tā pa Rīgas ielām, ar saviem karogiem mēs ejam pie Brīvības pieminekļa. Paliek silti, un ne tikai no iešanas, bet arī no solidaritātes svecītēm Rīgas namu logos un cilvēku rokās.

Uz ietvēm nav pārāk daudz skatītāju. Un tas ir labi.

Un pirmo reizi es sevī atklāju Rīgu

14. janvāra pēcpusdiena, meklējot vienotību, esmu pie Augstākās Padomes, Doma laukumā. Spēlē "Jumprava", ļoti daudz cilvēku. Ugunskuri. Šaurās ieliņas meistarīgi nobloķētas ar smago transportu. Laukumā vari iedzert tēju, uzsmērēt maizīti. Par tevi šeit domā. Ir ļoti laba sajūta. Drošības sajūta. Un pirmo reizi es sevī atklāju Rīgu. Šodien, 1991. gada 14. janvārī, varu teikt — Rīga ir mūsu. Ļoti daudz cilvēku, spēlē mūzika, skan dziesmas. Vai tā ir gatavošanās cīņai? Es to nezinu. Neviens to nezina. Bet viens ir skaidrs. Mēs esam šeit, uz barikādēm. Un ar to ir jārēķinās. Šajā rītā, sēžot kinoteātra "Rīga" kafejnīcā, varu teikt — ir izcīnīta šajā kaujā uzvara. Vismaz šajā. Un pulksten 2.10, kad uzzinājām, ka Vitebskas divīzija ir atteikusies ieiet Rīgā, sapratām, ka nestāvam šeit velti.

Iekļūt Vecrīgā nemaz nav tik viegli, man liekas, ka no rīta vēstures skolotāji varētu vest skolēnus apgūt šo mācību priekšmetu ne tikai Doma laukumā, bet arī pie telegrāfa, Ministru Padomes, Zaķusalā un pie tiltiem. Ir jau vēls vakars. Pievienojos skolotāju grupai, kura dežurē pie Ministru Padomes.

Cilvēku nav tik daudz kā pie Augstākās Padomes. Bet visu laiku piebrauc tehnika, kura nobloķē pieejas valdības ēkai. Milicijas kapteinis izdala gāzmaskas, mierīgi paskaidro, kā ar tām rīkoties. Skan strēlnieku dziesmas, dzied sievietes uz baļķiem pie Ministru Padomes, ar savu karogu, un es ticu, ka ir tāda latviešu tauta. Esmu pagulējis kafejnīcā un tagad turpinu rakstīt. Klīst dažādas baumas. Nu, teiksim, tāda, ka nošauts Huseins.

Ēterā ziņas. Aplenkta Igaunijas parlamenta ēka. Igaunijas valdība tomēr nelūdz palīdzību tautai.

Ministru Padomei tuvojas autobusi ar ļaudīm no lauku rajoniem. Un man ir prieks redzēt pazīstamus cilvēkus no Mazsalacas. Tiek ziņots par "melno berešu" uzbrukumu automašīnu šoferiem, automašīnu aizdedzināšanu un uzbrukumu milicijas skolai. Aizejam līdz telegrāfam. Daudz cilvēku. Nepārtraukta plūsma. Daudz mūziķu. Arī O. Rajecka-Migliniece. Spēlē labu mūziku. Daudzi dejo, iet rotaļās. Šeit ļoti daudz jaunatnes, arī jautrības. Dziesmas pārtrauc dažādi paziņojumi: sargu reģistrācija, lūgumi pēc brīvprātīgajiem. Nu, teiksim, tā: "Vajadzīgi četri cilvēki. (Tūlīt arī tādi atrodas.) Vajadzīgi 10 cilvēki." Un tā tas turpinās. Neprasot, uz kurieni. Ja jau lūdz, tad ir jāiet. Ir jau tumšs. Brīžiem tiek ieslēgta gaisma, brīžiem tā atkal nodziest. Atkal uzruna: "Kungi un dāmas! Vienoti Latvijai!"

Vārds tiek dots bijušajam desantniekam, kurš mūs informē, kā būtu jārīkojas, ja parādītos desantnieki. Tātad, nekur neatkāpties, nebēgt, pašķirties, daļu ielaist iekšā pūlī, pēc tam atkal saslēgties. Un tad jau burzmā redzēs.

Bet kā tad rīkojas uzbrucēji? Piedāvāju Azerbaidžānas pārstāvja B. Ahmedova stāstījumu par padomju soda ekspedīcijas metodēm:

"Šādas akcijas mērķis ir sodīt, nogalināt un iebiedēt. Par akcijas vietu tiek izvēlēta iela vai laukums, no kura grūti izkļūt lielām "dumpīgās" tautas masām. (Doma laukums ar apkārt esošajām aizbarikādētajām ieliņām ir ideāls variants. Turklāt barikādēm tanki tiek pāri, bet cilvēki ne.) Dažas stundas pirms akcijas sākuma cilvēku pūlī iefiltrējas 10–20 cilvēku no speciālajām VDK vienībām. Viņi ir 25–30 gadus veci, vidēja auguma, spēcīgu miesas būvi, protams, civildrēbēs. Tie ir īstie cilvēku dauzītāji, un tas viņiem rakstīts sejā. Domāju, ka viņus viegli atšķirt no latviešiem. Brīdī, kad paredzēts akcijas sākums, šie vīri, kuri lieliski pārzina tuvcīņas paņēmienus, izraisa kautiņus un paniku, sevišķi evakuācijas ceļu tuvumā. Kad panika ir pietiekami liela, darbā tiek laistas citas VDK vienības — no bataljoniem, kas bāzējas Pleskavas tuvumā. Daži desmiti ar automātiem bruņotu slepkavu šauj visus, kas pagadās ceļā, un pēc dažām minūtēm pazūd. Tikai pēc tam seko regulāro armijas daļu uzbrukums, kad nāk tanki un neprofesionāli 18–20 gadus veci zaldātiņi, kuri savā priekšā redz panikā trakojošu savaldāmo pūli.

Parasti šādas akcijas tiek veidotas nedēļas nogalē, bet iespējami arī izņēmumi. Lielas pilsētas okupācijai nepieciešami 30–50 tūkstoši karavīru ar visu tehniku. Šādu karakalpu masu pārvietošanai ir nepieciešams liels laiks. Karastāvokļa uzturēšanai pietiek ar 5–7 tūkstošiem karavīru. Soda ekspedīcijas vienmēr tiek vadītas no Maskavas VDK. Pēc tam tiek atrasts kāds vainīgais armijas virsnieks, kuru publiski kaunina, bet nesoda (piemērs — ģenerālis Rodionovs, Viļņā)."

Te pie telegrāfa kā frontes pirmajā līnijā. Vēl vienu dziesmu, un tad iesim projām. Nu, labi, šito noklausīsimies, un tad iesim. Tā pēc pusstundas mēs tomēr aizejam.

Dodamies atpakaļ pie Ministru Padomes. Ļoti patīkami pastaigāties. Drošība. Pārliecība. Ticība. Strādā daļa kafejnīcu. Par brīvu mums piedāvā tēju un žāvētas vistiņas. Mans draugs saka: "Šitais te gabaliņš velkot uz 5.60, pat visi seši rubļi." Tā kā kāzās. Visu nakti darbojas kinoteātris "Rīga". Un tur ir ļoti mīksti krēsli. Ir nakts, bet Rīgas ielās cilvēku  kā svētkos. Augsti profesionālu mūziku spēlē orķestris, un kāds vīrs uz slidenās ietves dejo rokenrolu. Dzirdu, kāds saka: "Tāds pats līmenis kā cirkā."

Vēlreiz aizejam līdz Augstākajai Padomei. Cilvēki, šķiet, izmanto iespēju, kad Rīgā dežurē tauta, un vai visa Rīga pastaigājas un bauda naksnīgās Rīgas skaistumu. Mēs neatkāpsimies. Mums nav kur atkāpties. Aiz mums ir bedre, kuras malā stāv PSKP buldozeri — meli, gatavi izmantot jebkuru vājuma brīdi, lai iestumtu mūs burbuļsociālismā.

Doma baznīcā pavisam grūti iekļūt. Pulkstenis ir nedaudz pirms diviem. Noejam garām TF mītnei. Tikpat kā nav cilvēku, nav arī barikāžu, tikai logos deg gaisma.

Ir samērā auksti, tādēļ meklējam vietu pie ugunskura, klausāmies dziesmas, runājamies, sildāmies.

Ir ļoti daudz sēdēts pie ugunskuriem, bet grūti bija kādreiz iedomāties, ka sēdēsim pie Ministru Padomes un, ugunskura liesmās skatoties, uzvilksim arī kādu dūmu.

Tuvojas rīts. Tiek paziņots, ka vajadzīgi 10 brīvprātīgie Ministru Padomes iekšējo telpu aizsardzībai, došot arī aizsardzības līdzekļus. Vīrs melnā ādas jakā ved mūs pa durvīm iekšā. Mūs ielaiž tad, kad tiek pateikts: "Šitie vīri nāves nebaidās." Tiek ierādīta telpa, logs, durvis, kuras mums jānosargā iespējamā uzbrukuma gadījumā. Šeit mums arī skaidri visu izstāsta, kā jārīkojas katrā konkrētā gadījumā. Ministru Padomē ieraudzīt sevi ar gāzmaskas somu pie sāniem un pamatīgu stieni pie rokas pat vispārdrošākajos sapņos diezin vai bija iespējams. Tagad tas tā ir. Un es tveru šos mirkļus, jo vienmēr esmu tiecies pēc visa nepierastā un neierastā. Pēc tās vienreizējās sajūtas "pirmo reizi".

Pirms astoņiem mums kabinetus vajadzēja atstāt un pulcēties zālē. Notiek sargu pārreģistrācija, un no mūsu palīdzības atsakās.

Esam uz ielas. Ejam uz kinoteātra "Rīga" kafejnīcu, ēdam līdzpaņemtās maizītes un dzeram labu kafiju, mīkstajos krēslos varam arī kādu brīdi pagulēt. Ir grūti atspoguļot piedzīvoto un redzēto. Un, protams, bija ļoti grūti braukt atpakaļ. Jo tas, kas notiek Rīgā, tas ir jāredz, jājūt.

 

Pierakstījis I. Bērziņš