365911

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 13. marts, Nr. 47

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 47 Datums: 13.03.1990 Tirāža: 246000"" can not be assigned to a declared number type with value 246000. Lappuse: 1 Virsraksts: Gorbačova monarhijas sākums? Rubrika: Tēmas: PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu III kongress Nozares: Politika Organizācijas: PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: «Izvestija», laikraksts Cilvēki: Jurijs Afanasjevs, Viktors Alksnis, Ilmārs Bišers, Mihails Gorbačovs, Vladimirs Jarovojs, Boriss Jeļcins, Anatolijs Lukjanovs Vietas: Igaunija, Maskava Notikums: Par PSRS prezidentu tiek ievēlēts Mihails Gorbačovs Gads: 1990

Vakar Maskavā sniga. Tuvojoties pavasarim, šeit tiek gaidīts atkusnis ne tik daudz dabā, cik sabiedriskajā dzīvē. Pat PSRS Ministru Padomes autobāzes šoferis, kas lidostā sagaidīja Latvijas deputātus, viņiem nekautrējoties deklamēja pašsacerētas disidentiskas rīmes, kritizēja Gorbačovu un jūsmoja par Borisu Nikolajeviču. Viņš vēlas, lai Baltija iespējami drīzāk atgūtu neatkarību un maskavieši varētu braukt uz jaunām ārzemēm. Arī viesnīcā satiktie deputāti — plašās padomju zemes attālāko novadu pārstāvji — pret Latviju lielākoties izturas ar simpātijām. Tiesa gan — individuālā kārtā. Nez kā viņi rīkosies, visi kopā Kremļa Kongresu pils mīkstajos krēslos sasēduši?

PSRS Tautas deputātu ārkārtas III kongresa priekšvakarā viesnīcas «Moskva» varenu kolonnu stutētajā restorāna zālē Igaunijas «interistu» kompānija ar biedru Jarovoju priekšgalā trieca šņabi. Mazliet nostāk dziļā vientulībā nesteidzīgi azaidu ieturēja biedrs Alksnis. Tajā pašā laikā Ilmāra Bišera plašajos apartamentos uz apspriedi pulcējās Latvijas deputātu grupa. Izskatāmo jautājumu lokā šoreiz galvenais — klātesošo nostāja cara tētiņa, atvainojos, prezidenta institūta iedibināšanas jautājumā. Visi bija vienisprātis, ka Maskavas piedāvātais likumprojekts ir neapmierinošs. Tika izteiktas vairākas iebildes — izpildvaras stiprināšana uz likumdošanas varas ierobežošanas rēķina, autoritāras struktūras izveide, visbīstamākās pilnvaras — karastāvokļa ieviešanas tiesību — piešķiršana vienai personai utt. Daudzi, apspriežamo pārvaldes lomu asociēdami ar Gorbačovu, bažījās par to, kā rīkosies ar vēl lielāku varu apveltītais perestroikas aizsācējs pēc mēneša vai varbūt jau pēc nedēļas.

Pēc Mavrika Vulfsona domām, pašreizējā situācijā, kādā atrodas visa sabiedrība, Latvijas deputāti prezidenta institūta iedibināšanas jautājumā balsot nevarot. Taču tā apspriešanā tiem tomēr esot jāpiedalās, lai parādītu kongresam, kas demokrātiskai sabiedrībai piedāvātajā likumprojektā nav pieņemams. Tas jādara nevis savās, bet to republiku interesēs, kas paliek PSRS sastāvā. Pamatvilcienos šis piedāvājums tika pieņemts, un diskusijas izbeidza šāds kompromiss: balsošanā nepiedalīties un nolasīt rezolūciju par atteikšanās motīviem. Tika «izspēlēti» arī nākamie kongresa scenārija varianti: ja prezidentūra tiks pieņemta, tad, turpinot aizsākto konsekvenci, prezidenta vēlēšanās nolemts nepiedalīties. Taču, ja par prezidentu tiks ievēlēts Mihails Gorbačovs, jāiesaistās PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja vēlēšanās.

Mūsu deputātu grupa, atsaucoties uz Latvijas iedzīvotāju pamatoto sasutumu par Viktora Alkšņa pēdējā laika aktivitātēm, nolēmusi šajā jautājumā sagatavot atklātu vēstuli kongresam un publicēt to laikraksta «Izvestija» un republikas presē.

Pirmskongresa tikšanās nobeigumā Vilens Tolpežņikovs ierosināja izvirzīt apspriešanai jautājumu par Mihaila Gorbačova pieļauto Konstitūcijas pārkāpumu, kad Baku bez saskaņošanas ar republikas vadību tika ievests karaspēks.

Kongresa ieskaņa Mihaila Gorbačova izpildījumā liecināja par prezidijā sēdošo apņemšanos īstenot pieteikto darba kārtību. Pirmais jautājums par jaunievēlēto tautas deputātu pilnvaru atzīšanu bija bez principiālas nozīmes un tika atrisināts neparasti ātri, turpretī divu pārējo, secīgo un savstarpēji sazaroto prezidentūras un prezidenta «izbīdīšanas» punktu apspriešana neapšaubāmi ir saistīta ar lieliem sarežģījumiem un atspoguļo noteiktu spēku ieinteresētību šo jautājumu pieņemšanā. Kā lai citādi izprot to, ka darba kārtībā tika iekļauts jautājums par prezidenta vēlēšanām, lai gan jautājumu par prezidenta institūta nepieciešamību, tā ieviešanu un attiecīgiem konstitucionāliem grozījumiem, kongress vēl nebija apstiprinājis? Acīmredzot mūsu vadītāji ir pārliecināti, ka tā neapšaubāmi arī notiks. To apliecina arī Mihaila Gorbačova steidzīgā nevērība attiecībā pret ierosinājumu par trešo punktu balsot atsevišķi. «Ну, здорово играет!» — neviļus izspruka kādam deputātam, kas, apspriežot darba kārtību, apspriešanas laikā netika laists pie vārda. Ko tas liecina — spriediet paši!

Biedra Lukjanova referāts atveidoja jau ierasti deklaratīvās formās ietērptu rožainās nākotnes ainu, kas būs iespējama, tikai pateicoties jaunievēlētā prezidenta valdīšanai. Te nu jāsecina: sociālisma «iekarojumu» ceļš ir izrādījies tik neauglīgs un ačgārns, ka 73 gadus pēc monarha gāšanas atkal jālūdzas pēc cara tētiņa stingrās rokas. Iespējams, ka Krievzemei tā ir vienīgā izeja, vienīgais atrisinājums, taču visai absurds šķita biedra Lukjanova apgalvojums, ka vienpersoniskas neierobežotas varas iedibināšana būs solis uz priekšu līdztiesīga Savienības līguma izstrādē, republiku patstāvības un drošības garantēšanā. Turklāt viņš to atkārtoja tik cītīgi, ka neviļus bija jāapšauba runātāja īstenie nodomi. «Latvijas Jaunatnes» lasītājiem, domājams, nav jāpierāda, ka Padomju Savienībai prezidents Nr. 1, kad vēl nav izveidota tiesiska valsts, nepavisam nav salīdzināms ar ASV vai Francijas prezidentu. Tā ka PSRS prezidents iegūst tikpat kā neierobežotas pilnvaras, tautām, kas nu ir nostājušās uz patiesas suverenitātes sliekšņa, rodas pilnīgi pamatotas bailes par šo pilnvaru saprātīgu izmantošanu.

Starp citu, pēc Ilmāra Bišera teiktā, par prezidentūras ideju pirms kongresa visai skeptiski izteikušies arī citu PSRS novadu deputāti.

Diemžēl debatēs opozīcija ar iespējām izteikties netika lutināta. Tribīnē nokļuva jeb, pareizāk sakot, pie tās tika pielaisti galvenokārt prezidentūras idejas atbalstītāji. Ar izdabātāju pļāpātāju runām disonēja Jurija Afanasjeva analītiski dziļā uzstāšanās, kas apšaubīja valsts prezidenta nepieciešamību. Taču tā tika uztverta ļoti atturīgi. Aplaudēja tikai demokrātiski noskaņotais mazākums, tādējādi parādot spēku samēru zālē. Baltijas republiku deputāti gan tika reģistrēti iespējamo debatētāju pulkā, taču dzelžainais sēdes vadītājs dienas pirmajā pusē vārdu nedeva nevienam no «rietumu brīvdomātājiem». Līdzīga attieksme no Mihaila Gorbačova puses tika pausta arī pret starpreģionālo deputātu grupu.

Laikā, kad rakstu šīs rindas, top Latvijas deputātu grupas pieprasījums (tajā jābūt ne mazāk kā divdesmit cilvēku parakstiem), saskaņā ar kuruvienam šīs grupas pārstāvim tiek piešķirtas tiesības uzstāties pieprasījuma parakstītāju vārdā. Pašlaik tā ir vienīgā iespēja lielai daļai mūsu deputātu paust savu  nostāju un tādējādi zināmā mērā ietekmēt līdzšinējo vienveidību prezidentūras jautājuma apspriešanā.

Vakar ar Latvijas deputātu pūliņiem Kremļa Kongresu pilī tika izplatītas lapiņas, kas iepazīstināja ar fragmentiem no «Dekrēta par mieru». Tagad ikviens no nepilnīgi informētiem deputātiem — it īpaši tas attiecas uz amorfo vairākumu — varēs uzzināt, kā savā pirmajā dokumentā jauntapusī sociālisma valsts definē aneksijas jēdzienu un cik ļoti tas atgādina daudzu Padomjzemes republiku pašreizējo statusu.

Maskavas meteorologi nākamajās dienās sola salu, bet politiķi lēš, ka teju, teju iespējama Gorbačova monarhijas dzimšana.

(12. martā, pa tālruni)