419361

Vilnis Našenieks

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 9. jūnijs, Nr. 110

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 110 Datums: 09.06.1989 Tirāža: 235000"" can not be assigned to a declared number type with value 235000. Lappuse: 2 Virsraksts: Kas ietekmē valsts valodas apgūšanu? Rubrika: Valodu likums praksē Tēmas: Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Starpnacionālās attiecības Nozares: Politika Valodniecība Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte LKP Centrālā Komiteja Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Mediji: Cilvēki: Vilnis Edvīns Bresis, Kārlis Markss, Arvīds Pelše, Augusts Voss, Vladimirs Žarkovs Vietas: Brēmerhāfene, Daugavpils, Dženova, Grodņa, Krasnojarska, Lima, Maskava, Penza, Rīga, Venēcija, Vitebska Notikums: Publicēti vairāki LPSR Augstākās Padomes lēmumu projekti, kas paredz mainīt Latvijas PSR Konstitūciju un apstiprināt LPSR Valodu likumu Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija pieņem LPSR valodu likumu, kas latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu Gads: 1989

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda — tā ierakstīts Latvijas PSR Konstitūcijā. Pēc dekrēta pieņemšanas Augstākās Padomes sesijā ilgstoši skanēja aplausi. Tie bija to vērti.

Bet, kā redzams, daudzus tas tomēr neiepriecināja un to var saprast. Simtiem tūkstošu Latvijā dzīvojošo tagad valodu neprot. Daudzi to mācīties arī negrib, cerēdami uz to, ka galu galā iztiks bez latviešu valodas. Nesenā pagātne par to spilgti liecina. Pazīstu simtiem cilvēku, kuri Latvijā dzīvo kopš 1944.— 1946. gada un labi ja pa šo laiku ir dažus vārdus iemācījušies. Nerunāju par skolām un skolēniem, tā ir atsevišķa saruna.

Droši vien tieši šādu kūtro dēļ vispirms ir vajadzīga valodas mācīšanas nodrošināšanas valdības programma. Tiešām, daudz kā valodas apguves arsenālā nav, bet nav jau arī gribēšanas. Tomēr tas rada ieganstu Interfrontes klaigātājiem un ne tikai viņiem vien izvirzīt veselu noliegšanas pamatojumu. Secinājums: valodas apgūšanai nav priekšnoteikumu, un tāpēc runāt par valsts valodu bija pāragri. Viņi neaizmirst piebilst, ka pamatiedzīvotāju pienākums esot rūpēties, lai būtu viss nepieciešamais valodas apgūšanai. Bet prasītāju ir vairāk par pamatiedzīvotājiem, un ne jau latviešu tauta vainīga, ka viņi ir šeit. Katram jāmācās arī patstāvīgi.

Tagad, kad pieņemts likums par valodām, zinām, kam un kādos apmēros latviešu valoda būs jāzina. Viens otrs jau atvelk elpu, sak, kaut kā iztikšot un, ja būšot radīti apstākļi, minimumu iemācīšoties. Mēģinājums problēmu vienkāršot? Jā. Liekas, to sekmēja arī daži ziņojumi LKP CK plēnumā un Augstākās Padomes sesijā.

Domāju, ka Ministru Padomēs priekšsēdētājs V. E. Bresis nepamatoti «iepriecināja» strādniekus, sacīdams, ka viņus šis jautājums skar vismazāk. Sacītais, ka latviešu valoda ierindas cilvēkam esot vajadzīga tikai omulības pēc, ir vismaz nepietiekams, lai atsegtu valodas zināšanas nepieciešamību mūsu situācijā. Un šķiet, ka pret valsts valodu vissparīgāk iebilst nevis strādnieki, bet gan ierēdņi, kuri negrib apgūt latviešu valodu kā savas profesionālās kompetences rādītāju Latvijā. Ja runa ir tikai par omulību, tad vairākums pagaidām var neuztraukties: mācīties valodu var trīs gadus, arī minimums tiks noteikts dažādu nozaru amatpersonām atsevišķi (diferencēti) un, ja būs vajadzīgs, tad Augstākās Padomes Prezidijs valodas ieviešanas termiņus varēs pagarināt. Tas viss nevar neiemidzināt jau tā kūtro sabiedrības daļu.

Neskatoties nedz uz likumu par valodām, nedz uz pamatīgu to izskaidrošanu augstās sanāksmēs, daudzi latviešu valodas nepratēji, sevišķi izveidojušos anklāvos, cer, ka viss būs pa vecam. Runā, kā gribi — raksti, kā māki. Cer it kā uz divām valsts valodām. Divvalodību pārprot, liekot vienlīdzības zīmi starp valsts valodu un starpnacionālajā saziņā noderīgo krievu valodu.

Grūtības, ar kurām jāsaduras, redzamas jau šodien. Sevišķi spilgti tās izpaužas tajos rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumos, kuros strādājošo vairākums ir iebraucēji. Rīgā — RER, Latvijas kuģniecībā, Rīgas traleru un refrižeratoru bāzē, «Komutatorā», «Alfā», RVR, vairākos vieglās rūpniecības uzņēmumos. Republikas pakļautības pilsētās, Ludzā, Balvos, Krāslavā un citos rajonos.

Runāt latviski neprot simtiem tūkstošu cilvēku, un vēl vairāk ir to, kas neraksta latviski.

Domājams, ka latviešu «mēle» jāiemāca ne tikai 100 000 amatpersonu. Tāpēc divi tūkstoši latviešu valodas skolotāju tik ātri šo jautājumu neatrisinās. Nav domājams, ka vismaz trešdaļa iebraucēju, kas visos pēckara gados nav iemācījušies pat vienkāršāko latviešu vārdu krājumu, pēkšņi sāks mācīties. Liela daļa ierēdņu ir piecdesmit gadus veci, kuriem problēmas valodas apguvē dažkārt ir nepārvaramas.

Nepārdomātas rūpnieciskās celtniecības un rūpnīcu izvietošanas dēļ Latvijas zemītē, īsā laika sprīdī Rīgā vien iemitinājās ap pusmiljona cilvēku no Vitebskas, Grodņas, Penzas apgabaliem, Krasnojarskas novada un daudziem citiem Savienības reģioniem. Šajā laikā ir izveidojušies iespaidīgi sveštautiešu vides anklāvi, un tur strādājošiem ir galīgi vienalga, zina viņi vai nezina latviešu valodu. Tikai krievu valodā runājošo mūsu republikā ir tik ārkārtīgi daudz, ka pastāv reāla iespēja joprojām negribēt mācīties latviešu valodu. Sarunāties vienā, viņiem zināmā valodā ir ērti. LKP CK plēnumā V. Žarkovs runāja par Daugavpili kā par «unikālu» pilsētu. Mēs, klausītāji, šādu «ūnikumu» par normālu parādību uzskatīt nevaram. Daudz, kas tur izveidojies, arī situācija ar iedzīvotāju bilanci, ir bezrūpības un apzinātas rusifikācijas un latviskuma iznīdēšanas rezultāts. Daudzus gadu desmitus pilsēta attīstījās, nerēķinoties ar nacionālo faktoru, pirmām kārtām ar latviešu valodu. Šeit izskauda vēsturisko piemiņu, tradīcijas, Latgales kultūru, paražas un latvisko mentalitāti. Tā vietā, lai saglabātu dabisko vidi, izvērsa pārprastu industrializāciju un iepludināja desmitiem tūkstošu migrantu. Var teikt droši un atklāti, ka šis «ūnikums» ir arī pārprastā internacionālisma rezultāts. Tamlīdzīgu piemēru republikā ir vēl daudz, un par to daudz runā. Taču maz ko dara.

PROTAMS, ka minētajās pilsētās, rajonos un uzņēmumos būs grūti realizēt likumu par valodām. Jāņem vērā tas, ka daudzos gadījumos uzņēmumu vadītāji, partijas komiteju un padomju iestāžu atbildīgie darbinieki paši neprot latviski. Likumprojekta apspriešanas laikā viņi bieži ieņēma nekonstruktīvas pozīcijas vai izdarīja kūtrumu sekmējošas manipulācijas. Valsts valodas pretinieki aizbildinās ar to, ka, raug, minētajos rajonos neesot latviešu vai to ir ļoti maz, bet kādēļ? Kāpēc latgalieši pameta savas sētas, kuras aizpildīja migranti? Kādēļ šī strādīgā tauta negrib dzīvot dzimtajā pusē? Jāsaprot, ka tikai ar milzīgām pūlēm tagad varēs atgūt zaudēto valodas laukā. Paši latgalieši ir sarosījušies, to mēs redzējām pavisam nesen Rīgā. Valodas apgūšanu varētu sekmēt arī vairāki blakus faktori un pirmkārt — latviskās vides atjaunošana un uzturēšana. Pārdomāta kultūrpolitika daudzviet palīdzētu latviešu valodas vispārējai apgūšanai un tās reabilitēšanai atbilstoši likumam par valsts valodu. Pēc manām domām, latviskā gara situācijas apstākļos arī sveštautiešiem būtu vieglāk apgūt valodu nekā izolētos sveštautiešu anklāvos. Tāpēc ļoti iepriecina viss, kas tiek darīts Latgales kultūras atdzimšanas labā.

Par valodas apgūšanas, arī intensīvās, ceļiem strīdas. Daudz runāts par svešvalodu apgūšanu dažādās Maskavas augstskolās, sevišķi par tām iestādēm, kur gatavo kadrus darbam ārzemēs. Viņu rīcībā ir viss, izņemot apgūstamās valodas vidi, bet tā ietekmē prasmi. Viņu valodas prasmes līmenī, nerunājot par daiļskanīgumu, ilgu laiku ir grūti risināt vienkāršus dienesta darījumus ārzemēs. Par to raksta autors vairākkārt ir pārliecinājies, būdams Limā, Brēmerhāfenē, Dženovā, Venēcijā un daudz kur citur, kārtojot darīšanas ar ārzemniekiem.

Katram, kas grib apgūt latviešu valodu mūsu apstākļos, ir lielas priekšrocības: saskarsme ar valodu tās dabiskā vidē, iespēja runāt latviski, bagāts latviešu literatūras klāsts, prese, folklora, teātris, kordziedāšanas kults un daudz kas cits, kas var sekmēt šos centienus. Bet galvenais tomēr ir kontakti ar cilvēkiem darbā un sadzīvē, sarunas latviešu valodā.

Kā redzat, šie valodas apgūšanas priekšnoteikumi ņemami vērā. Ne jau grāmatām vien — arī videi ir izšķirīga loma. Sevišķi tad, ja cilvēks patstāvīgi apgūst valodu. Protams, ir labi, ja mūsu rīcības iespēja ir plašāka. Mēs tūkstoškārt esam pārliecinājušies, ka visātrāk un daiļskanīgāk uzplaukst valoda ne jau tur, kur viens vai otrs resors rada nepieciešamos priekšnoteikumus, bet noteiktā vidē, tur, kur valda griba apgūt valodu un nepieciešamība pēc tās.

Par to jārunā, jo ir daudz cilvēku, kas neredz iespējas ātri apgūt latviešu valodu un tāpēc kļūst dumpīgi, pat agresīvi. Vides priekšrocības ir jāapjēdz un jāizmanto. Runa taču nav par kaut kādu izsmalcinātu valodas apgūšanas metodoloģiju. Popularizēju daudzkārt pārbaudītu valodas praksi, to, kas bieži noticis ar mums pašiem. Droši var teikt, ka absolūtais latviešu vairākums krievu valodu nav mācījušies kursos. Vispirms tie, kas tika varmācīgi aizdzīti svešumā, kas evakuējās uz frontes aizmuguri, cīnījās otrajā pasaules karā, strādāja pēc kara Latvijā — viņi visi taču patstāvīgi apguva krievu valodu. Nezinu, kas un kad ieviesa apgalvojumu, ka 80 procentu latviešu prot krievu valodu. Ilgstošas novērošanas ceļā esmu nācis pie slēdziena, ka visi pieaugušie latvieši (ar nelieliem izņēmumiem) runā krieviski. Es pats savā laikā krievu valodu apguvu, klausoties Maskavas radio. Atrodoties 1941. —1946. gadā bēgļu gaitās Rietumsibīrijā un Ziemeļkazahijā, kopā ar desmitiem tūkstošu bēgļiem un izsūtītajiem mēs dažos mēnešos apguvām krievu valodu. Bērniem tā padevās visātrāk. Tā bija traģiska nepieciešamība. Var droši teikt, ka, nerunājot krievu vai kazahu valodā, šajos drausmīga bada gados izdzīvot praktiski nevarēja.

Ir saprotama K. Marksa gudrā doma, ka nepieciešamība virza uz priekšu zinātni ātrāk par simtiem dažādu institūtu. Teiktais ir viegli pārfrāzējams domā, ka nepieciešamība ir visradikālākais līdzeklis lietišķās valodas apgūšanā.

Neraugoties uz tām pretenzijām, kas adresētas Latvijas PSR Ministru Padomei ar prasībām nodrošināt bāzi valodas apgūšanai, tomēr gribas iebilst. Nekāds nodrošinājums, sevišķi pieaugušajiem, strādājošiem iedzīvotājiem valodu uz paplātes nepasniegs. Vajadzīga, kā jau tiku minējis, nepieciešamība un griba. Bet ar gribu nav tik vienkārši, ja četrdesmit gadus tās nav bijis. Ja paliek tik liels krieviski runājošs masīvs Latvijā, ir vajadzīga pārdabiska piepūle, lai vismaz amatpersonas sāktu runāt latviski. Ir zināms, ka pēc Likuma par valsts valodu pieņemšanu kādi spēki vēl kārpās pretī, aptaujā un anketē auditorijas. Šajos apstākļos nepieciešamību mācīties vairos lietvedība latviešu valodā. Ar laiku uzņēmumos un iestādēs šo faktoru nevarēs ignorēt, un tas dos vēlamos rezultātus. Bremzēs valodas apgūšanu arī tas, ja ik gadu, kā līdz šim, pāri par simttūkstoš cilvēku izbrauks no republikas un iebrauks tajā. Šis fakts rada bažas, jo Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums Nr. 46 pagaidām tiek pildīts vāji. Nelikumīgās pierakstīšanās konveijers vēl darbojas ar pilnu jaudu.

Ir nopietni jādomā, kuram censties mācīt valsts valodu, bet kuru tāpat laist projām. Mazāk vai vairāk efektīvi valodu var apgūt stacionārā vidē. Bet kā būt uz šā nedabiskā konveijera? Turklāt apmācība prasa līdzekļus un ne mazus.

LIKUMA apspriešanas gaitā, jādomā, šo to ir ieguvusi arī sabiedrības konservatīvākā daļa. Pareizāk būtu teikt — iemācījusies. Kļuva skaidrs, ka tur, kur ir valsts, ir arī valsts valoda, un tā ir ar likumu aizsargājama pret izspiešanu no valsts un tautas dzīves. Kļuva skaidrs, ka šāda nostādne nav pretrunā ar ļeņinisko mācību par valodu vietu tautu dzīvē. Nepieciešamība zināt latviešu valodu būs saistīta ar dienesta funkciju izpildi, runāšanu, teiksim, ar apmeklētājiem, nepieciešamību izlasīt ienākošos dokumentus. Tas pats par sevi nenostiprināsies, tas jāiesakņo mūsu dzīvē ar praktisku darbu, konsekventi un neatlaidīgi jāpropagandē.

Šeit vietā atgādināt, ka latviešu tauta baronu kundzības laikā iemācījās vācu valodu. Vēlāk, krievu carisma rusifikācijas krustcelēs — krievu valodu. Visam tam nebija nekāda valodas apgūšanas seguma no «augšas». Bija vajadzība un tas, ko nevar piešķirt neviens — atkal griba. Zinot iekarotāju valodu, vismaz tādā veidā nacionāļiem pavērās kāda cerība uz izglītību, cilvēka cienīgu darbu un atalgojumu. Tā bija! Bet kas šodien traucē sveštautiešus droši iet uz latviešu valodas apgūšanu, realizēt praksē divvalodību? Vispirms latviešu valodas ignorance un tās aizstāšana ar krievu valodu vairākās svarīgās jomās. Lielu krievu valodā runājošo iedzīvotāju anklāvu izveidošana pilsētās un laukos. Sistemātiska darbaspēka piesaistīšana no ārienes. Pārprastais internacionālisms, A. Pelšes un A. Vosa rusifikācijas politika, latviešu valodas izskaušana no lietvedības un sarakstes. Valodas mācīšanas devalvācija un vispārnemācīšana, kā arī vēl daudzi citi iemesli.

Kas mainījies uz labo pusi? Latviešiem ir griba paglābt valodu. Jūtams, ka arī daudzi sveštautieši grib apgūt latviešu valodu. Rosību ietekmē galvenokārt likums, taču runāt par kādu īpašu masveidību šajā jomā vēl pāragri. Liekas, trūkst tieši patstāvīgas gribas mācīties. Domājams, ka negribēšana, vienkāršs kūtrums, cerība uz Interfrontes «risinājumu», vecās staļinisma politikas turpinājumu un vēl kādu reanimāciju daudzus attur no valsts valodas apgūšanas. Tas milzīgais uzslāņojums ir jānoskalo, tad cilvēki varēs ieraudzīt racionālo graudu, valodas mācīšanās nepieciešamību. Jāsaprot, ka valoda šeit nav izprieca. Skaidrs arī tas, ka negribētājs apgūs to, tikai nepieciešamības spiests. Kulturāls cilvēks — sirdsapziņas vajadzības mudināts.

V. NAŠENIEKS,

LTF Domes nacionālo attiecību

un demogrāfijas komitejas loceklis