357782

Benita Brila, Inga Helmane

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 10. jūnijs, Nr. 112

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 112 Datums: 10.06.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 4 Virsraksts: «Dzimtene, cik labprāt es kavējos pat tavās sāpēs!» Rubrika: Kādam būt 14. jūnijam Tēmas: 14. jūnijs, 1987, 1988 Nozares: Organizācijas: Latvijas Kultūras fonds Vides aizsardzības klubs (VAK) Mediji: Cilvēki: E. Balode, Andris Bergmanis, A. Birzgalis, J. Dzelzkalējs, Lūcija Garūta, Jānis Kalniņš, A. Kastiņa, Reinis Kaudzīte, A. Ludviga, Z. Mītnieks, J. Ozoliņš, V. Paegle, V. Raits, K. Rozenbahs, G. Virkavs, M. Zeberliņa Vietas: Ieriķi, Mālpils, Rīga, Saldus, Skrunda, Valmiera Notikums: Mītiņš pie LKP CK Politiskās izglītības nama (tagad — Kongresu nama) 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi represēto un bojā gājušo piemiņai un gājiens uz Brīvības pieminekli. Mītiņu vada "Padomju Jaunatne... Gads: 1988

Tik īsi viens no mūsu tautas gaišākajiem prātiem — Reinis Kaudzīte izteicis to, ko dažkārt ar tūkstoš vārdiem nepasakām. Kas tad ir dzimtene? Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes? Baltie bērzi, par kuru «apraudātājiem» nereti pasmīn dažs tehnokrāts? Dzimtene — tā ir tradīcija, tie ir tuvi cilvēki, bez kuriem mēs sevi nevaram iedomāties. 14. jūnijs — diena, kad 1941. gadā tūkstoši zaudēja dzimteni. Bet tā varētu kļūt par atgūtās dzimtenes dienu. Kaut arī simboliski, kaut arī bez taustāmiem labumiem, kaut arī vēlu — šādas pārdomas dzirdējām 7. jūnijā, kad telefoniski uzklausījām «PJ» lasītāju priekšlikumus, kādam būt 14. jūnijam.

Jūrmalnieks V. Raits un vēl daudzi ieteica to atzīmēt kā sēru dienu visā republikā.

Priekšlikums, kas tika izteikts visbiežāk — nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Rīdziniece Līcīte no Bauskas ielas (atvainojiet, ka nesaklausīju vārdu) to pamatoja šādi: «Brīvības piemineklis ir mūsu tautas upuru altāris. Tas celts par tautas saziedotajiem līdzekļiem.» Rīdziniece V. Paegle no Stirnu ielas: «Brīvības piemineklis ir mūsu lepnums.»

Z. Mītnieks no Saldus un arī citi lasītāji ierosināja rīkot šajā dienā mītiņu ar dzejnieku un mākslinieku uzstāšanos, ar «brīvo tribīni». Rīdziniece A. Kastiņa ieteica, lai pirmkārt šādā mītiņā runātu tie, kas atgriezušies no izsūtījuma.

Savukārt daudzi lasītāji uzskata, ka nevajag rīkot nekādus mītiņus. A. Ludviga, rīdziniece: «Mītiņot nevajag, ar to nevienu dzīvu dvēselīti neatgūsim.» J. Ozoliņš: «Nevajag mītiņus un skaļus vārdus — tie dzeļ.» Rīdzinieks K. Rozenbahs ierosināja, lai 14. jūnijs būtu normāla darbadiena un katrs varētu brīvi nolikt ziedus, kur vēlas, saskaņā ar savu sēru izjūtu.

E. Balode, Mālpils vidusskolas 11. klases skolniece, izteica domu organizēt gājienu no Brīvības pieminekļa uz Brāļu kapiem, citi papildināja, ka varētu būt gājiens uz Komunāru parku, ziedus noliekot arī pie Raiņa pieminekļa.

Rakstnieks Jānis Kalniņš (viens no pirmajiem, kas piezvanīja) ierosināja nolikt ziedus Brāļu kapos pie Mātes Latvijas, tajā laikā atskaņot sēru mūziku no Alfrēda Kalniņa operas «Baņuta».

Tā nu iznācis, ka lielākoties runājam par to, kādam būt 14. jūnijam Rīgā, bet tika izteikti vairāki priekšlikumi, ka to vajadzētu atzīmēt arī lauku rajonos, piemēram, M. Zeberliņa no Skrundas. Žurnālists Andris Bergmanis: «Piemiņas brīdim jābūt visā republikā, svarīga ir piemiņas kopšana sevī.» Vēl vakar piezvanīja A. Birzgalis no Valmieras un izteica šādu domu — tie lauku rajonu iedzīvotāji, kuri 14. jūnijā brauks uz Rīgu un vakarā nebūs mājās, varētu nolikt ziedus savas dzimtās puses piemiņas vietās pulksten 12 dienā.

Gribu pieminēt J. Dzelzkalēja (no Ieriķiem) ierosinājumu — katrs, kas vēlas, šajā dienā var pie apģērba piestiprināt melnu lentīti. Domāju, lai to izdarītu, nav vajadzīga ne «PJ» atļauja, ne norādījumi «no augšas».

Visus priekšlikumus šeit neapskatījām, daudzi no tiem bija vispārīgāki, kas īstenojami ilgākā laikā, nevis vienā dienā.

Paldies visiem, kas piezvanīja!

***

Ne visi, kas to gribēja, varēja piezvanīt noteiktās dienas noteiktajās stundās. Dažs, izrādās, nemaz nebija paļāvies uz telefona sakariem un jau izsūtījis savus priekšlikumus rakstveidā. Turklāt daudzi nav aprobežojušies tikai ar konkrētajiem ieteikumiem un uzticējuši arī pārdomas un atziņas, kas gūtas, atceroties bēdīgi populāros, neveiksmīgi organizētos pasākumus ap šo pašu laiku pērngad. Kopumā vēstulēs paustās idejas un noskaņas ir labdabīgas, šķiet, rūpīgi pārdomātas, pieredzes svaros izsvērtas, apliecinošas. Daudzi momenti atkārtojas, sasaucas, papildina cits citu.

Tipiski ir, piemēram, rīdzinieka, 56 gadus vecā melioratora G. Virkava ierosinājumi:

— Domāju, ka 14. jūnijā, tāpat kā 25. martā, vajadzētu organizēt ziedu nolikšanu Brāļu kapos pie Mātes Latvijas un pie Brīvības pieminekļa.

Doma baznīcā noturēt piemiņas brīdi — koncertu, kurā atskaņotu L. Garūtas kantāti «Dievs, tava zeme deg!». Doma laukumā rīkot sēru mītiņu. Šī koncerta un mītiņa tiešo pārraidi organizēt Latvijas radio un televīzijai.

Runas pēc iespējas mazāk vai nemaz. Latvijas Kultūras fonds pēc mītiņa varētu savākt ziedojumus pieminekļa celšanai.

Ieteikt Latvijas televīzijai un radio šajā dienā neaizrauties ar estrādes mūzikas atskaņošanu.

Pienākušas vairākas kolektīvi rakstītas vēstules. Ar 45 uzvārdiem parakstītajā vēstulē republikas Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta darbinieki dara zināmu sekojošo:

— Atbalstot jūsu laikraksta 1988. g. 4. jūnija iniciatīvu š. g. 14. jūnijā publiski atzīmēt pirms 47 gadiem staļinisma apstākļos juridiskajā ziņā nelikumīgi un morālajā ziņā antihumāni deportēto, represēto un bojā gājušo Latvijas PSR pilsoņu piemiņu, izsakām šādus priekšlikumus:

pirmkārt, 1988. g. 14. jūnijā noteiktā laikā ar sēru klusuma brīdi (1—3 minūtes) visā Latvijas PSR teritorijā darba vietās godināt netaisni un nelikumīgi represētos Latvijas PSR pilsoņus un viņu piemiņu, otrkārt, noteiktos laikos minētajā datumā organizēt ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, Brāļu kapos un pie Raiņa pieminekļa, treškārt, aicināt republikas vadību publicēt 1941. g. 14. jūnija represēto sarakstus, kā arī arhīvu materiālus par republikas attiecīgo orgānu un vadības nostāju 1941. gada jūnijā.

Visi saņemtie priekšlikumi — gan tie, kas konkrēti attiecas uz 14. jūnija pasākumu norisi, gan arī tie, kas nav atrisināmi un realizējami dažu dienu vai pat mēnešu laikā, tiek apkopoti.

 

***

Ar ieteikumiem un idejām, kādam šogad būt 14. jūnijam, nodarbojas LĻKJS CK Jaunatnes organizāciju komiteja un Vides aizsardzības klubs, kuri ir 14. jūnija — staļinisma laiku netaisnību un nelikumību upuru piemiņas dienas — pasākumu organizatori (nevis partijas Rīgas pilsētas komiteja un izpildkomiteja, kā bija ziņots iepriekš).

Pilnīgu piemiņas dienas norises programmu publicēsim «PJ» rītdien, 11. jūnijā, sestdienas laikraksta informatīvajā lappusē.

Jūsu priekšlikumus apkopoja

INGA HELMANE

un BENITA BRILA