432771

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 15. janvāris, Nr. 4

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 4 Datums: 15.01.1991 Tirāža: 150000"" can not be assigned to a declared number type with value 150000. Lappuse: 2 Virsraksts: Vai brīvība ir verdzība? Rubrika: 15. janvāra mītiņš Tēmas: BARIKĀDES, 1991 Barikādes, Interfrontes mītiņš ASK stadionā, 1991 Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Streiki Latvijā 1990, 1991 Nozares: Politika Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Mediji: Cilvēki: Anatolijs Aleksejevs, Viktors Alksnis, Boriss Jeļcins, Arnolds Klaucēns, Igors Lopatins, Ojārs Potreki, Alfrēds Rubiks Vietas: Notikums: Notiek Interfrontes mītiņš ASK stadionā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā, kurā piedalās ap 10 000 cilvēku. paziņo par varas pārņemšanu republikā. Mītiņā tiek pieņemta t.s. Vislatvijas glābšanas komitejas (V... Gads: 1991

Sarkanzvaigžņotā metāla spāre meta zemus un nelielus lokus virs ASK stadiona: «Sveiciens Vislatvijas darbaļaužu sapulces dalībniekiem!" Aptuveni desmit tūkstoši Vislatvijas personificētāju, galvenokārt sīkstie partijas komiteju instruktori un lētas desas kārās komunisma rēgu atraitnes sākumā atsaucīgi māja tai ar roku. Taču rūkoņa ieilga, un, lai sāktu pasākumu, drīz vien bija jāmāj: "Atā, atā!"

Ar bažām gaidītais 15. janvāra mītiņš. Piesolītā miljona vietā — daži tūkstoši. Toties kāds «krējums"! Potreki, Rubiks, Lopatins, Klaucēns, Aļeksejevs un Alksnis. Neizdevās sarīkot iecerētās masu nekārtības, taču nosauktie darboņi un to vadīto organizāciju koalīcija sadraudzībā ar padomju armiju daudz nebēdāja. Jo, kā paziņoja tā sauktās streiku komitejas priekšnieks, 14. janvārī pulksten 14 esot sācies politiskā streika režīms visā republikā.

Rubiks uzvedās tā, it kā viņam un viņa vadītajai partijai piederētu ne vien reāla vara pār bruņotajām bandām, bet arī formāla — pār likumdevējiem. «Liktenīgā stunda ir situsi! Jāsāk rīkoties!" Nosaucis mītiņu par vēsturisku, pirmais sekretārs pieprasīja Augstākās Padomes un visu vietējo padomju atkāpšanos, jaunu vēlēšanu sarīkošanu, kā arī Latvijas Republikas likumu atcelšanu («Gana esam cietuši!"). Gadījumā, ja parlaments spītētos, vara jāpārņem Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejai un Latvijā jāievieš prezidenta pārvalde. Rubiks runāja vēl un vēl, bet es atcerējos Orvelu…

— Tātad jūs, biedri, būsiet dzirdējuši, — Kviecējs sacīja, — ka mēs, cūkas, tagad guļam saimniekmājas gultās? Un kādēļ gan ne? (..) Noteikums bija pret palagiem, kas ir cilvēku izgudrojums. Mēs noņēmām palagus un tagad guļam starp segām. (…) Jūs taču negribētu, lai mēs piekūstam tiktāl, ka nespējam veikt savus pienākumus? Neviens no jums tak nevēlēsies, lai atgriežas Džonss?

Džonsa, tas ir, «buržuāziskās ekspluatatoru iekārtas" atgriešanās reāli biedē tikai tos, kas pieraduši eksistēt, neko nedarīdami. Un jau ir iegansts — augstās cenas. Valodas barā: «Ja vēl būtu rubli sešdesmit… Bet divi četrdesmit — nē! Nost Godmani!" Vai vēl: «Jāsāk dauzīt purnus!" Par laimi, visi klātesošie nedomāja tieši tā.

Interisti uzbruka Jeļcinam. «Krievijas interešu nodevējs! Politiskais prostitūta!"

— Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, — Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, — ir kategoriski — kategoriski, biedri, — konstatējis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsa aģents no paša sākuma — jā, un vēl ilgi pirms tam, kad kāds bija iedomājies par Sacelšanos.

Nezinu, pa kuru laiku Rubiks un Co saņēma parlamenta atteikumu uz ultimātu, taču jau pēc dažām minūtēm O. Potreki nolasīja politisku paziņojumu, kurā teikts, ka vara pāriet Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas rokās, Augstākās Padomes un valdības funkcijas zaudē nozīmi un tiek atcelti lēmumi, kas ir pieņemti pēc 4. maija un ir pretrunā ar PSKP un LPSR konstitūcijām. Skaisti! Tad jau jebkura kompānija, teiksim, mēs, "LJ" žurnālisti, varam sapulcēties kādā stadionā un izveidot savu komiteju glābšanai no Vislatvijas sabiedriskās komitejas, nosaukt to par visas republikas iedzīvotāju sapulci, mazliet paklaigāt un pasludināt, ka vara pāriet mūsu rokās. Žēl tikai, ka Gorbijs ar Jazovu nesapratīs…

— Kāpēc tā bise šauj? — vaicāja Bokseris.

— Par godu mūsu uzvarai! — iesaucās Kviecējs.

— Kādai uzvarai? — Bokseris jautāja.

Ceļgali viņam asiņoja, viņš bija pazaudējis vienu pakavu un pāršķēlis nagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducis skrošu.

Mītiņa izskaņā, kad bija palikuši tikai paši salcietīgākie (ap 600), dzirdējām arī V. Alksni.

"Kaut arī Lietuvā bojā gājušie bija nacionālistu apmuļķoti, ierosinu godināt kritušo piemiņu ar klusuma minūti."

Vēl mirkli pakavējies starp arvien retākajām sarkano karogu turētāju rindām un atskatījies uz plakātiem "Karš ir miers", "Brīvība ir verdzība", «Nezināšana ir spēks", es gāju projām, jo:

Kliedza divpadsmit saniknotu balsu, un tās visas bija vienādas. Jautājums, kas noticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku, taču pateikt, kas ir kurš, vairs nebija iespējams.

Juris Laksovs