300282

Jānis Stradiņš

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 13. oktobris, Nr. 195

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 195 Datums: 13.10.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Tautas simbolikas lietā (4) Papild­virsraksts: Lielo tautas aptauju noslēdzot Rubrika: Tēmas: Himna «Dievs, svētī Latviju!» Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs Sarkanbaltsarkanais karogs Nozares: Folklora Politika Organizācijas: Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: A. Apinis, Auseklis (Miķelis Krogzemis), Kārlis Baumanis, K. Grundšteins, M. Karlovs, Gaisma Krastiņa, V. I. Ļeņins, Andrejs Pumpurs, Alfrēds Rubiks, Josifs Staļins, Aivars Vējkrīgers, Rihards Zariņš Vietas: Daugavpils, Jelgava, Liepāja, Maskava, Olaine, Stučka, Viļaka Notikums: Akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksts «Tautas simbolikas lietā. Lielo tautas aptauju noslēdzot», kurā analizētas "Padomju Jaunatnes" lasītāju 11.177 vēstules ar 123.066 parakstiem Gads: 1988

Daudzi aptaujas dalībnieki izteikušies arī par populārākajiem Latvijas zvēriem, minot briedi, zaķi, vāveri, ezi, caunu, tāpat arī govi, zirgu un cūku, kā arī zalkti. Daži šos dzīvniekus saista ar latviešu rakstura īpatnībām. «Ja nu būtu vajadzīgs arī kāds dzīvnieks, tad iesaku zaķi. Tāds bailīgs un visur apkārt skatās, kas notiek kaimiņos, ko Maskava teiks, vai visiem priekšniekiem pa prātam būs,» raksta bioloģijas zinātņu kandidāte Gaisma Krastiņa. Aivars Vējkrīgers no Liepājas piebilst: «Ja no dzīvniekiem, tad — cūku! Kāpēc? Nu tāpēc, ka tas norādītu uz Latvijas agrāro statusu, zemkopību. lopkopību un… Un varbūt kā latviešu ieražu izpausme? (Ne mana cūka, ne mana druva!)»

No kokiem par simbolu pirmā vietā minēts ozols (arī dižozols ar stārķa ligzdu), bet ne mazums atzīst ābeli, liepu, arī pīlādzi un priedi. No pļavu augiem populārākie ir margrietiņa, pīpene, lauku magone, rudzupuķe, āboliņš, vizbulīte, madara u.tml., u.tml. (pat papardes zieds — kāds tas izskatās?). Acīmredzot arī šī zooloģiskā un botāniskā izvēle tomēr jāatstāj biologu ziņā, gan piebilstot, ka ozols jau skaitās daudzu nāciju simbols kā Eiropā, tā Latīņamerikas zemēs.

Visai nozīmīga ir arī reģionālās simbolikas — pilsētu ģerboņu un karogu atjaunošana. 1939. gadā 4 Latvijas apgabaliem, 19 apriņķiem un 60 pilsētām bija savi ģerboņi, heraldiskā ziņā pazīstamā mākslinieka R. Zariņa vadībā priekšzīmīgi izstrādāti (daži atzīst, ka Latvijas heraldika toreiz bijusi viena no labākajām Eiropā). Pilsētu karogi bija Rīgai (zilbalts). Liepājai (sarkani zaļš), Jelgavai (tumšzili sarkans), Daugavpilij (tumšsarkani balts, uz visiem — attiecīgu pilsētu ģerboņi). 1940. gadā vietējo simbolu lietošana tika pārtraukta, 1967. —1969. g. gan tika izveidotas vairākas pilsētu emblēmas, taču darbs ritēja haotiski, turklāt ne visas emblēmas izpildītas pietiekamā heraldiskā līmenī (tās izstrādāja studenti profesora A. Apiņa vadībā), pēc tam šis darbs vispār apstājās.

Pienācis laiks autentiski atjaunot Latvijas vēsturisko novadu, pilsētu, rajonu ģerboņus, vajadzības gadījumā tos pilnveidojot vai arī radot jaunus (rajoniem, Stučkas, Olaines, Viļakas pilsētām u. tml.). Priekšzīmi šajā ziņā rādījusi Rīga, kuras Tautas deputātu padomes izpildkomiteja nupat atjaunojusi vēsturisko pilsētas karogu un pilsētas vēsturiskajā ģerbonī restaurējusi tradicionālo lauvu (lielajā ģerbonī vairogu, ar ķepu turētājiem, tur vēl divas lauvas ārpusē), īpaša atzinība pienākas pilsētas mēram Alfrēdam Rubikam par principiālo iestāšanos autentiska pilsētas vēsturiskā ģerboņa labā. Diemžēl Rīgas tautas deputātu sesija 16. septembrī parādīja, mūsuprāt, atdarināšanas necienīgu rīcību — samērā neliela deputātu daļa vērsās pret vēsturisko ģerboni, un balsošanas brīdī izrādījās, ka nav kvoruma (lai piedod man pilsētas deputāti, bet nevaru iedomāties, ka vecās Rīgas rātskungi tā būtu izturējušies vēsturiskā sēdē, kurā izšķiras pilsētas simbolikas jautājums).

Šis piemērs rāda, ka ģerboņu lietu nedrīkst atstāt pašplūsmai un vienīgi pilsētas deputātu ziņā — ne visur var būt vajadzīgā izpratne. Ir jādibina autoritatīva Heraldikas komisija, kuras sastāvā sabiedriskā kārtā darbotos lietpratēji — mākslinieki, vēsturnieki, juristi — un kura dotu savus ieteikumus un slēdzienus Augstākās Padomes Prezidijam pilsētu un rajonu simbolikas lietās. Un šai komisijai būtu jādarbojas pie Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija.

Mūsuprāt, katrai Latvijas PSR pilsētai un rajonam ir tiesības uz ģerboni, katrai Latvijas PSR republikāniskās pakļautības pilsētai un rajonam ir tiesības uz pilsētas vai rajona karogu, ģerboņus un karogus apstiprina Augstākās Padomes Prezidija noteiktā kārtībā. Pilsētas un rajoni drīkstētu lietot tikai oficiāli apstiprinātus simbolus. Turklāt tos nevajadzētu izmantot tikai dekorācijai vai, piemēram, Dziesmu svētku gājienos, bet arī Tautas deputātu padomju zīmogos, vēstuļu veidlapās, starptautiskā reprezentācijā u. tml.

Arī par ģerboņiem runāts ļoti daudzās mūsu aptaujas vēstulēs, īpaši par nepieciešamību atjaunot autentiskā veidā Rīgas ģerboni, visai kategoriski pieprasot atjaunot Rīgas ģerboņa vārtos pilsoņa drosmes simbolu — vēsturisko lauvu, kurš «no vārtiem ticis aizdzīts».

Darba grupai negaidot jo daudzās vēstulēs ierosināts pārskatīt 1945. gadā apstiprināto Latvijas PSR valsts himnu, kuras tekstu un mūziku pilsoņi neuzskata par atbilstošu laika garam. Visargumentētāk šo viedokli izteicis ZRA «Progress» konstruktors Kārlis Grundšteins: «Jau daudzus gadus katru rītu pamostoties klausos, kā Latvijas radio iesāk savus ikdienas raidījumus, atskaņojot Latvijas PSR valsts himnu. Un jau daudzus gadus saklausu vārdus: «Pa Ļeņina ceļu uz laimi un slavu, Ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien!» Kā nu nē, lielu daļu no mana apzinātā mūža tika dziedāts tā. Kaut gan teksts tagad ir salāpīts, pāršūts kā bikses, no kurām valkātājs izaudzis, Staļinu no sirds izdabūt ārā tik viegli vis neizdosies, — pārāk sāpīgā atmiņā ir gan paša acīm redzētais, gan arī pašreiz no preses uzzināmais. Staļins nav miris, viņš vēl ir dzīvs, viņš dzīvo arī mūsu dzimtās republikas oficiālajā himnā, kaut gan viņa vārds tur aizsegts ar Oktobra karogu. Viņa gars dveš ārā no katras rindiņas, kurās pamācoši mēģināts pārstāstīt vai visu mūsu vēsturi un ģeogrāfiju. Es nevainoju himnas autorus, viņi ir izdarījuši visu pēc labākās sirdsapziņas un pārliecības. Tajā laikā citādi nevarēja un nedrīkstēja. Vēl — himnā atspoguļojas arī daļa no staļiniskās gigantomānijas. Svinīgos gadījumos nekad nav tik daudz laika, lai nodziedātu veselu lappusi, tādēļ himnu parasti izpilda saīsinātā veidā — vienu pantu un piedziedājumu («īsā kursa» princips).»

Jo daudzi rakstītāji atzīst, ka himnai neesot autoritātes tautā. Tas pats K. Grundšteins turpina: «Esmu ievērojis, kā starptautiskās sporta sacīkstēs daudzu valstu pārstāvji ar neaprakstāmu sajūsmu dzied līdz savas valsts himnu, kuru izpilda par godu laureātam. Un kļūst ļoti skumji, redzot, ka mūsu valsts pilsoņi to dara stipri reti. Kāds gan tam iemesls? Valsts himnai jābūt svētai. Tai jāizskan kā zvērestam. Tai ir jābūt simbolam, vispārinājumam visaugstākajā pakāpē. Tai jārada lepnums par piederību savai tautai. Tai jāceļ tauta darbam cilvēces labā. Vai pašreizējā himna tāda ir? Līdzīgu viedokli, arī attiecībā uz himnas meldiju, Augstākās Padomes Prezidijam nosūtījusi arī radošo savienību Kultūras padome.

Jāatzīst, ka vairums rakstītāju par Latvijas PSR valsts himnu ieteic Baumaņu Kārļa sacerēto tautas lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!». Mūsuprāt, Baumaņu Kārļa himna, kas tapusi 1873. gadā sakarā ar I Vispārējiem Dziesmu svētkiem, obligāti ir «reabilitējama», – to jāieteic atskaņot Dziesmu svētkos un citos kultūras svētkos, turklāt tāds atzinums jāizteic tieši ar Augstākās Padomes Prezidija lēmumu (tomēr «Dievs, svētī Latviju!» ir bijusi pirmskara Latvijas Republikas valsts himna), nevis jāatstāj Kultūras komitejai vai Dziesmu svētku repertuāra komisijai. Taču jautājums par jaunu Latvijas PSR valsts himnu izlemjams atsevišķi, varbūt izsludinot konkursu par jaunu, laikmeta garam, Latvijas vēsturei, latviešu tautas tradīcijām un sociālismam atbilstošu teksta un mūzikas radīšanu (dažu vēstuļu autori gan ieteic veidot himnu no tautasdziesmu tekstiem vai arī izsvērt šai ziņā «Nevis slinkojot un pūstot» un Raiņa «Daugav's abas malas»). Esam ieteikuši izveidot kompetentu komisiju no Komponistu un Rakstnieku savienībām, Latvijas Valsts konservatorijas, plašas sabiedrības pārstāvjiem, kas darbotos Augstākās Padomes Prezidija pārziņā un izlemtu problēmu par jauno valsts himnu (obligāti apspriežot to tautas aptaujā un republikas Augstākajā Padomē) līdz 1990. gada vasarai.

Šie ieteikumi tapuši tieši «PJ» aptaujas izvērtēšanas gaitā.

Vēstulēs ir daudz citu ieteikumu, piemēram, izveidot augstskolu un skolu simbolus, ietvert Padomju Latvijas ģerbonī trīs zvaigznes, nomainīt neloģiskos ielu un laukumu nosaukumus, publicēt «Latvju rakstus», pieņemt likumu, kas aizstāvētu latviešu nacionālo kultūru vispār, u. tml., u. tml. Un arī — izdot grāmatu par Latvijas karogiem un simboliem. Droši vien tāda agrāk vai vēlāk taps. Sabiedrības milzu interese par šīm problēmām tam ir ķīla. Bet nez vai nevajadzētu arī izdot grāmatā kaut nelielu izlasi no šīs vasaras karogu un simbolu vēstulēm, kurās pausti visdažādākie viedokļi, klāstīti negaidīti fakti un ziņas. Avīzē nepublicēti taču paliek ne tikai mūsu pašu ievērojamāko sabiedrības darbinieku viedokļi un argumenti, bet arī neskaitāmu cilvēku dziļākās, slēptākās domas. «Padomju Jaunatnes» aptaujā iereģistrētā 10 000 vēstule skan pavisam lakoniski: «Es nelūdzu desu, es tikai lūdzu atdot Latvijai viņas krāsas: sarkano un balto.» (M. Karlovs, Rīgā.) Pacelšanās pāri ikdienībai, gandrīz vai neticama tik reālistiski un pragmatiski noskaņotajai latviešu tautai, raksturo saņemto vēstuļu kopojumu, ko gandrīz vai gribētos salīdzināt ar folkloras ievākumu pērnajā gadsimtā. Pat informācijas un emociju pārbagātās preses lasīšanas laikmetā šīs ilgi krājušās un aizturētās tautas domas neatstāj vienaldzīgu. Man jāatzīstas, tas varbūt ir pats saviļņojošākais, ko man pēdējā laikā nācies latviski lasīt. Un nu jau top līdzīgs vēstuļu kopums par latviešu valodu. Gandrīz vai gribas iesaukties — vai atgriezīsimies no daiļliteratūras atkal pie folkloras, pie tā, ko ārzemēs dēvē par «oral history» (vēsture pašas tautas atstāstījumā)?

Kā dabaszinātniekam man brīžam mirkļiem šķita dīvaini, ar kādu nopietnību, dziļu ieinteresētību cilvēki raksta par zīmēm, par simboliem, par nacionālajiem putniem un zvēriem. Šķita, ka nupat atkal esam nacionālā romantisma laikmetā, Pumpura un Ausekļa laikos. Tad atcerējos savus pieredzējumus Japānā, šai tehnikas brīnumu zemē, kur seniem simboliem un zīmēm ir visbūtiskākā vieta arī ikdienā. Saprotu, ka visam tam ir dziļa jēga: varbūt tā kompensējam tehnokrātijas izraisīto individualitātes zudumu, arī nācijas identitātes apdraudējumu?

Turklāt japāņu kalendārā šis ir Pūķa gads, kad atribūti, simboli, zīmes, karogi ir īpašā cieņā. Varbūt tieši Pūķa gadā atgūsim arī savus, pazaudētos?

Paldies visiem, kas rakstījuši, un «Padomju Jaunatnei», kas darījusi reālu tik plašu aptauju.

JĀNIS STRADIŅŠ,

profesors, akadēmiķis

Honorāru par rakstu lūdzu pārskaitīt

Latvijas Kultūras fondam ar atzīmēm «Staļinisma upuru piemiņai»,

«Geto upuru fondam».