Atšķirības starp "904750" versijām
(Set original images) |
|||
| (2 starpversijas, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=Līdz apsolītajai zemei | |Original title=Līdz apsolītajai zemei | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/904/750/904750.jpg}} | ||
{{Written by|Mintauts Ģeibaks}} | {{Written by|Mintauts Ģeibaks}} | ||
| + | {{About topic|Prese}} | ||
| + | {{About domain|Žurnālistika}} | ||
| + | {{About person|Mintauts Ģeibaks}} | ||
| + | {{About person|Oļģerts Grāvītis}} | ||
| + | {{About person|Arnolds Ģelbaks}} | ||
| + | {{About person|Kristaps Kaugurs}} | ||
| + | {{About person|Mirdza Kārkliņa}} | ||
| + | {{About person|Jānis Brencis}} | ||
| + | {{About person|Rihards Treijs}} | ||
| + | {{About person|Voldemārs Krustiņš}} | ||
| + | {{About person|Ēvalds Vilks}} | ||
| + | {{About person|Zigmunds Skujiņš}} | ||
| + | {{About person|Juris Brežģis}} | ||
| + | {{About person|Ēriks Lejietis}} | ||
| + | {{About person|Ēriks Kehris}} | ||
| + | {{About person|Alfrēds Leiterts}} | ||
| + | {{About person|Olga Lisovska}} | ||
| + | {{About person|Laima Līvena}} | ||
| + | {{About person|Imants Auziņš}} | ||
| + | {{About person|Andris Bergmanis}} | ||
| + | {{About person|Māris Čaklais}} | ||
| + | {{About person|Kārlis Reimanis}} | ||
| + | {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}} | ||
| + | {{About place|Rīga}} | ||
| + | {{About place|Viesīte}} | ||
Domādams par šo vēsturisko avīzes numuru, pārlūkoju savu arhīvu. Secināju, ka pirmo rakstu par divām Oļģerta Grāvīša grāmatām «Jaunatne» man ievietojusi 1954. gada 9. maijā un par to saņemti 166 rubļi honorāra... | Domādams par šo vēsturisko avīzes numuru, pārlūkoju savu arhīvu. Secināju, ka pirmo rakstu par divām Oļģerta Grāvīša grāmatām «Jaunatne» man ievietojusi 1954. gada 9. maijā un par to saņemti 166 rubļi honorāra... | ||
| − | Tas nozīmē, ka līdz | + | Tas nozīmē, ka līdz iekļūšanai apsolītajā zemē — redakcijā — vēl vajadzēja aizritēt trīsarpus gadiem, kaut gan izvēle jau bija notikusi. Rakstītā un drukātā vārda maģija, šķiet, mani savā varā pārņēma jau agrā zēnībā, kad trīsdesmito gadu beigās dabūju savās rokās 1938. gada Preses kalendāru. Tā pēdējā lappusē izlasīju, ka tekstu salicis mašīnburtlicis Arnolds Ģelbaks. Retā uzvārda dēļ nebija grūti sazīmēt attālu radinieku, kaut gan ar viņu pašu pirmoreiz vaigu vaigā tikos piecdesmito gadu otrajā pusē. Meistars joprojām strādāja tajā pašā tipogrāfijā, kas nu zināmā mērā līdz ar redakciju bija arī mana darbavieta. Avīžnieki gan saprot, kādas ir atbildīgā sekretāra funkcijas. |
Sešpadsmit (ar pārtraukumiem — astoņpadsmit) gadi redakcijas sekretariātā. Pamatskola, vidusskola un augstskola laika ziņā un arī pēc būtības. Kad toreizējais redaktors Kristaps Kaugurs mani pieņēma darbā, par avīzes reālo tapšanu nezināju gandrīz neko. Bet ar piekto redaktoru (tādi man bijuši arī Mirdza Kārkliņa, Jānis Brencis un Rihards Treijs) Voldemāru Krustiņu sapratāmies pusvārdā. | Sešpadsmit (ar pārtraukumiem — astoņpadsmit) gadi redakcijas sekretariātā. Pamatskola, vidusskola un augstskola laika ziņā un arī pēc būtības. Kad toreizējais redaktors Kristaps Kaugurs mani pieņēma darbā, par avīzes reālo tapšanu nezināju gandrīz neko. Bet ar piekto redaktoru (tādi man bijuši arī Mirdza Kārkliņa, Jānis Brencis un Rihards Treijs) Voldemāru Krustiņu sapratāmies pusvārdā. | ||
| − | Citiem vārdiem, pieredzēts un pārdzīvots daudz. Tur nupat bija strādājusi Ēvalds Vilks un Zigmunds | + | Citiem vārdiem, pieredzēts un pārdzīvots daudz. Tur nupat bija strādājusi Ēvalds Vilks un Zigmunds Skujiņš, manā klātienē savas pirmās grāmatiņas laida klajā Juris Brežgis un Ēriks Lejietis, arī Ēriks Kehris un Alfrēds Leiterts (Liepa). Svētīgs rādījās tas kabinets, kurā savus literārā konsultanta pienākumus veica Olga Lisovska un Laima Līvena, Imants Auziņš un Andris Bergmanis. Pieredzēju to kauna dienu, kad tika vētīts un par vieglu atrasts Māris Čaklais. Tāpat to, kad tika «izsvilpts» Kārlis Reimanis. kurš bija uzdrošinājies uzticēt savas rūgtās piecdesmito gadu otrās puses pārdomas «Pravdai». Galu galā «stingras rokas» trūkuma dēļ tika padzīts arī Kristaps Kaugurs. Arī es lasīju pirmo reizi atklātībā nodotās Latvijas KP CK 1959. gada jūlija plēnuma stenogrammas. «Jaunatnei» tajās veltītas šādas rindas: «Mums daudzi žurnālisti vienkārši izlaidusies un nejūt nekādu atbildību par to, ko viņi raksta. Par nožēlošanu ir tādas redakcijas, kas viņus publicē.» Un vēl: «Piemēram, «Padomju Jaunatne» izraudzījusies jautājumu loku, kuri nepavisam neskar jaunatnes audzināšanu, tā raksta par visiem jautājumiem — gan vispārpolitiskajiem, gan kadru, gan padomju, gan partijas jautājumiem, raksta brīvi, raksta mietpilsoniskā garā, taču neviens neprasa atbildību. Un šo laikrakstu lasa pieaugušie, turklāt biežāk pieaugušie, nekā jaunieši.» |
| − | |||
| − | |||
| + | Cik reizes šādi pārmetumi «Jaunatnei» plēnumu un citos līmeņos lasīti un dzirdēti šajos trijos gadu desmitos! Daži šķiet kā vakar teikti. Nemitīgi augošā lasītāju atsaucība un neviltota atklātība ir svaru kausa otrā pusē. Tagad man pat grūti iedomāties, kā savulaik nekādi nespēju kādai Liepājas puses dziedāšanas skolotājai ieskaidrot, ka strādāju Blaumaņa ielā, kur toreiz atradās mūsu redakcija, nevis kaut kur citur. Vai to, ka Viesītē, kur biju vienā no pirmajiem komandējumiem, man vietējā vadība uzstāja, lai sarunā būtu klāt viens no komjaunatnes rajona komitejas sekretāriem. Vislabāk, ja pats pirmais. Drošs paliek nedrošs. Tie, kuri izturējām, kurus tieši neskāra dažāda kalibra iznīcinoši vai citādi satriecoši triecieni, palikām. Piecpadsmit, dažs pat divdesmit un vairāk gadus. Varbūt, ka arī mēs laika gaitā esam kaut ko izdarījuši, lai ar šo dienu mums būtu «Latvijas Jaunatne». Apsolītā zeme jau citai paaudzei. | ||
<p style="text-align: right; ">'''MINTAUTS ĢEIBAKS''', </p><p style="text-align: right; ">laikraksta «Izglītība» redaktora vietnieks</p> | <p style="text-align: right; ">'''MINTAUTS ĢEIBAKS''', </p><p style="text-align: right; ">laikraksta «Izglītība» redaktora vietnieks</p> | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 13. novembris, plkst. 03.12
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Domādams par šo vēsturisko avīzes numuru, pārlūkoju savu arhīvu. Secināju, ka pirmo rakstu par divām Oļģerta Grāvīša grāmatām «Jaunatne» man ievietojusi 1954. gada 9. maijā un par to saņemti 166 rubļi honorāra...
Tas nozīmē, ka līdz iekļūšanai apsolītajā zemē — redakcijā — vēl vajadzēja aizritēt trīsarpus gadiem, kaut gan izvēle jau bija notikusi. Rakstītā un drukātā vārda maģija, šķiet, mani savā varā pārņēma jau agrā zēnībā, kad trīsdesmito gadu beigās dabūju savās rokās 1938. gada Preses kalendāru. Tā pēdējā lappusē izlasīju, ka tekstu salicis mašīnburtlicis Arnolds Ģelbaks. Retā uzvārda dēļ nebija grūti sazīmēt attālu radinieku, kaut gan ar viņu pašu pirmoreiz vaigu vaigā tikos piecdesmito gadu otrajā pusē. Meistars joprojām strādāja tajā pašā tipogrāfijā, kas nu zināmā mērā līdz ar redakciju bija arī mana darbavieta. Avīžnieki gan saprot, kādas ir atbildīgā sekretāra funkcijas.
Sešpadsmit (ar pārtraukumiem — astoņpadsmit) gadi redakcijas sekretariātā. Pamatskola, vidusskola un augstskola laika ziņā un arī pēc būtības. Kad toreizējais redaktors Kristaps Kaugurs mani pieņēma darbā, par avīzes reālo tapšanu nezināju gandrīz neko. Bet ar piekto redaktoru (tādi man bijuši arī Mirdza Kārkliņa, Jānis Brencis un Rihards Treijs) Voldemāru Krustiņu sapratāmies pusvārdā.
Citiem vārdiem, pieredzēts un pārdzīvots daudz. Tur nupat bija strādājusi Ēvalds Vilks un Zigmunds Skujiņš, manā klātienē savas pirmās grāmatiņas laida klajā Juris Brežgis un Ēriks Lejietis, arī Ēriks Kehris un Alfrēds Leiterts (Liepa). Svētīgs rādījās tas kabinets, kurā savus literārā konsultanta pienākumus veica Olga Lisovska un Laima Līvena, Imants Auziņš un Andris Bergmanis. Pieredzēju to kauna dienu, kad tika vētīts un par vieglu atrasts Māris Čaklais. Tāpat to, kad tika «izsvilpts» Kārlis Reimanis. kurš bija uzdrošinājies uzticēt savas rūgtās piecdesmito gadu otrās puses pārdomas «Pravdai». Galu galā «stingras rokas» trūkuma dēļ tika padzīts arī Kristaps Kaugurs. Arī es lasīju pirmo reizi atklātībā nodotās Latvijas KP CK 1959. gada jūlija plēnuma stenogrammas. «Jaunatnei» tajās veltītas šādas rindas: «Mums daudzi žurnālisti vienkārši izlaidusies un nejūt nekādu atbildību par to, ko viņi raksta. Par nožēlošanu ir tādas redakcijas, kas viņus publicē.» Un vēl: «Piemēram, «Padomju Jaunatne» izraudzījusies jautājumu loku, kuri nepavisam neskar jaunatnes audzināšanu, tā raksta par visiem jautājumiem — gan vispārpolitiskajiem, gan kadru, gan padomju, gan partijas jautājumiem, raksta brīvi, raksta mietpilsoniskā garā, taču neviens neprasa atbildību. Un šo laikrakstu lasa pieaugušie, turklāt biežāk pieaugušie, nekā jaunieši.»
Cik reizes šādi pārmetumi «Jaunatnei» plēnumu un citos līmeņos lasīti un dzirdēti šajos trijos gadu desmitos! Daži šķiet kā vakar teikti. Nemitīgi augošā lasītāju atsaucība un neviltota atklātība ir svaru kausa otrā pusē. Tagad man pat grūti iedomāties, kā savulaik nekādi nespēju kādai Liepājas puses dziedāšanas skolotājai ieskaidrot, ka strādāju Blaumaņa ielā, kur toreiz atradās mūsu redakcija, nevis kaut kur citur. Vai to, ka Viesītē, kur biju vienā no pirmajiem komandējumiem, man vietējā vadība uzstāja, lai sarunā būtu klāt viens no komjaunatnes rajona komitejas sekretāriem. Vislabāk, ja pats pirmais. Drošs paliek nedrošs. Tie, kuri izturējām, kurus tieši neskāra dažāda kalibra iznīcinoši vai citādi satriecoši triecieni, palikām. Piecpadsmit, dažs pat divdesmit un vairāk gadus. Varbūt, ka arī mēs laika gaitā esam kaut ko izdarījuši, lai ar šo dienu mums būtu «Latvijas Jaunatne». Apsolītā zeme jau citai paaudzei.
MINTAUTS ĢEIBAKS,
laikraksta «Izglītība» redaktora vietnieks
