Atšķirības starp "384381" versijām

No Barikadopēdija
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/11/07 |Issue number=213 |Page number=1 |Original title=Dekrēts par mieru |Source file=paja1988n213_001_01 |Abstract=V...)
 
(Set original images)
 
(Viena starpversija, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
{{Newspaper Article
+
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/11/07 |Issue number=213 |Page number=1 |Original title=Dekrēts par mieru |Source file=paja1988n213_001_01 |Abstract=Vienbalsīgi pieņemts Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju kongresa sēdē 1917. gada 26. oktobrī, kur to nolasīja V. I. Ļeņins }}
|Article in=Padomju Jaunatne
+
{{Source image|articles/384/381/384381.jpg}} {{Written by|V. I. Ļeņins}} {{About topic|Okupācijas statuss}} {{About topic|Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija, LOSR}} {{About topic|Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About year|1988}}
|Published on=1988/11/07
 
|Issue number=213
 
|Page number=1
 
|Original title=Dekrēts par mieru
 
|Source file=paja1988n213_001_01
 
|Abstract=Vienbalsīgi pieņemts Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju kongresa sēdē 1917. gada 26. oktobrī, kur to nolasīja V. I. Ļeņins
 
  
}}
+
Vienbalsīgi pieņemts Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju kongresa sēdē 1917. gada 26. oktobrī, kur to nolasīja V. I. Ļeņins
{{Written by|V. I. Ļeņins}}
+
 
{{About topic|Okupācijas statuss}}
+
Strādnieku un zemnieku valdība, ko radījusi 24. un 25. oktobra revolūcija un kas balstās uz strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu Padomēm, aicina visas karojošās tautas un to valdības nekavējoties sākt sarunas par taisnīgu demokrātisku mieru.
{{About topic|Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija, LOSR}}
+
 
{{About topic|Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena}}
+
Par taisnīgu jeb demokrātisku mieru, pēc kura ilgojas visu karojošo zemju karā novārdzināto, izmocīto un saplosīto strādnieku un darbaļaužu šķiru lielum lielais vairākums, — par mieru, kuru visnoteiktākā un neatlaidīgākā veidā pēc cara monarhijas gāšanas prasīja krievu strādnieki un zemnieki, — par tādu mieru valdība uzskata tūlītēju mieru bez aneksijām (t. i., bez svešu zemju sagrābšanas, bez varmācīgas svešu tautību pievienošanas) un bez kontribūcijām.
{{About domain|Politika}}
+
 
{{About domain|Vēsture}}
+
Krievijas valdība aicina visas karojošās tautas nekavējoties noslēgt tādu mieru, izsakot gatavību bez mazākās vilcināšanās tūlīt pat noteikti darīt visu iespējamo, līdz visu zemju un visu nāciju pilntiesīgas tautas pārstāvju sapulces galīgi apstiprinās visus tāda miera noteikumus.
{{About year|1988}}
+
 
 +
Saskaņā ar demokrātijas tiesisko apziņu vispār un ar darbaļaužu šķiru tiesisko apziņu  jo sevišķi valdība ar aneksiju jeb svešu zemju sagrābšanu saprot ikkatru mazas vai vājas tautības pievienošanu lielai vai stiprai valstij bez šās tautības precīzi, skaidri un brīvprātīgi izteiktas piekrišanas un vēlēšanās neatkarīgi no tā, kad šī varmācīgā pievienošana notikusi, neatkarīgi arī no tā, cik attīstīta vai atpalikusi ir nācija, ko varmācīgi pievieno vai varmācīgi notur zināmas valsts robežās. Beidzot, neatkarīgi no tā, vai šī nācija dzīvo Eiropā vai tālās aizokeāna zemēs.
 +
 
 +
Ja kaut kādu nāciju ar varu notur zināmas valsts robežās, ja tai, neievērojot tās izteikto vēlēšanos, — vienalga, vai šī vēlēšanās izteikta presē, tautas sapulcēs, partiju lēmumos vai ar sašutumu un sacelšanos pret nacionālo jūgu, — netiek dota tiesība, brīvi balsojot, pie kam pievienotajās vai vispār stiprākās nācijas karaspēks tiek pilnīgi izvests, bez mazākās piespiešanas izlemt jautājumu par šās nācijas valstiskās pastāvēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, t. i., sagrābšana un varmācība.
 +
 
 +
Turpināt šo karu tādēļ, lai izšķirtu, kā starp stiprajām un bagātajām nācijām sadalīt viņu sagrābtās vājās tautības, valdība uzskata par lielāko noziegumu pret cilvēci un svinīgi paziņo savu apņēmību nekavējoties parakstīt miera noteikumus, kas izbeigtu šo karu uz norādītajiem, visām tautībām bez izņēmuma vienādi taisnīgiem noteikumiem.
 +
 
 +
Reizē ar to valdība paziņo, ka iepriekš norādītos miera noteikumus tā nepavisam neuzskata par ultimatīviem, t. i., tā piekrīt arī jebkādu citu miera noteikumu caurskatīšanai, neatlaidīgi pieprasot vienīgi to, lai jebkura karojošā zeme iesniegtu tos pēc iespējas ātrākā laikā un lai, iesniedzot miera noteikumus, tie būtu pilnīgi skaidri, un lai katrā ziņā būtu izslēgta jebkāda slepenība, un tie nekādi nebūtu pārprotami.
 +
 
 +
Valdība atceļ slepeno diplomātiju, no savas puses izsacīdama stingru apņemšanos vest visas sarunas pilnīgi atklāti visas tautas priekšā, nekavējoties sākot pilnīgi publicēt tos slepenos līgumus, ko muižnieku un kapitālistu valdība apstiprinājusi laikā no 1917. gada februāra līdz 25. oktobrim. Visu šo slepeno līgumu saturu, ciktāl tas paredz, kā tas bijis vairākumā gadījumu, sagādāt labumus un privilēģijas krievu muižniekiem un kapitālistiem, paturēt vai palielināt lielkrievu aneksijas, valdība pasludina par neapstrīdami un nekavējoties atceltu.
 +
 
 +
Uzaicinādama visu zemju valdības un tautas nekavējoties sākt atklātas sarunas par miera noslēgšanu, valdība no savas puses paziņo, ka tā ir ar mieru vest šīs sarunas tiklab rakstveidā, pa telegrāfu, kā arī apspriežoties dažādu zemju pārstāvjiem vai šādu pārstāvju konferencē. Lai tādas sarunas atvieglotu, valdība ieceļ savu pilnvaroto pārstāvi neitrālās zemēs.
 +
 
 +
Valdība uzaicina visu karojošo zemju visas valdības un tautas nekavējoties noslēgt pamieru, pie kam no savas puses uzskata par vēlamu, lai šo pamieru noslēgtu ne mazāk kā uz 3 mēnešiem, t. i., uz tādu laiku, kurā pilnīgi iespējams tiklab pabeigt miera sarunas, piedaloties bez izņēmuma visu to tautību vai nāciju pārstāvjiem, kuras ievilktas karā vai spiestas tanī piedalīties, kā arī sasaukt visu zemju tautas pārstāvju pilnvarotas sanāksmes galīgai miera noteikumu apstiprināšanai.
 +
 
 +
Griezdamās ar šo miera piedāvājumu pie visu karojošo zemju valdībām un tautām, Krievijas strādnieku un zemnieku pagaidu valdība jo sevišķi griežas pie triju cilvēces visvairāk attīstīto nāciju un vislielāko šinī karā iejaukto valstu — Anglijas, Francijas un Vācijas apzinīgajiem strādniekiem. Šo zemju strādnieki ir izdarījuši vislielākos pakalpojumus progresam un sociālismam: gan čartisma kustības diženie piemēri Anglijā, Francijas proletariāta daudzās revolūcijas ar pasaulvēsturisko nozīmi, gan, beidzot, varonīgā cīņa pret izņēmuma likumu Vācijā un kā paraugs visas pasaules strādniekiem — ilgais, neatlaidīgais, disciplinētais darbs, radot proletariāta masu organizācijas Vācijā. Visi šie proletariāta varonības un vēsturiskās jaunrades paraugi mums ir ķīla tam, ka minēto zemju strādnieki sapratīs savus tagadējos uzdevumus — atbrīvot cilvēci no kara šausmām un tā sekām un ka šie strādnieki ar savu vispusīgo, noteikto un pašaizliedzīgi enerģisko rīcību palīdzēs mums sekmīgi novest līdz galam miera lietu un līdz ar to strādājošo un ekspluatēto iedzīvotāju masu atbrīvošanu no jebkādas verdzības un jebkādas ekspluatācijas.

Pašreizējā versija, 2016. gada 15. jūnijs, plkst. 23.41

Vienbalsīgi pieņemts Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju kongresa sēdē 1917. gada 26. oktobrī, kur to nolasīja V. I. Ļeņins

Vienbalsīgi pieņemts Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju kongresa sēdē 1917. gada 26. oktobrī, kur to nolasīja V. I. Ļeņins

Strādnieku un zemnieku valdība, ko radījusi 24. un 25. oktobra revolūcija un kas balstās uz strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu Padomēm, aicina visas karojošās tautas un to valdības nekavējoties sākt sarunas par taisnīgu demokrātisku mieru.

Par taisnīgu jeb demokrātisku mieru, pēc kura ilgojas visu karojošo zemju karā novārdzināto, izmocīto un saplosīto strādnieku un darbaļaužu šķiru lielum lielais vairākums, — par mieru, kuru visnoteiktākā un neatlaidīgākā veidā pēc cara monarhijas gāšanas prasīja krievu strādnieki un zemnieki, — par tādu mieru valdība uzskata tūlītēju mieru bez aneksijām (t. i., bez svešu zemju sagrābšanas, bez varmācīgas svešu tautību pievienošanas) un bez kontribūcijām.

Krievijas valdība aicina visas karojošās tautas nekavējoties noslēgt tādu mieru, izsakot gatavību bez mazākās vilcināšanās tūlīt pat noteikti darīt visu iespējamo, līdz visu zemju un visu nāciju pilntiesīgas tautas pārstāvju sapulces galīgi apstiprinās visus tāda miera noteikumus.

Saskaņā ar demokrātijas tiesisko apziņu vispār un ar darbaļaužu šķiru tiesisko apziņu  jo sevišķi valdība ar aneksiju jeb svešu zemju sagrābšanu saprot ikkatru mazas vai vājas tautības pievienošanu lielai vai stiprai valstij bez šās tautības precīzi, skaidri un brīvprātīgi izteiktas piekrišanas un vēlēšanās neatkarīgi no tā, kad šī varmācīgā pievienošana notikusi, neatkarīgi arī no tā, cik attīstīta vai atpalikusi ir nācija, ko varmācīgi pievieno vai varmācīgi notur zināmas valsts robežās. Beidzot, neatkarīgi no tā, vai šī nācija dzīvo Eiropā vai tālās aizokeāna zemēs.

Ja kaut kādu nāciju ar varu notur zināmas valsts robežās, ja tai, neievērojot tās izteikto vēlēšanos, — vienalga, vai šī vēlēšanās izteikta presē, tautas sapulcēs, partiju lēmumos vai ar sašutumu un sacelšanos pret nacionālo jūgu, — netiek dota tiesība, brīvi balsojot, pie kam pievienotajās vai vispār stiprākās nācijas karaspēks tiek pilnīgi izvests, bez mazākās piespiešanas izlemt jautājumu par šās nācijas valstiskās pastāvēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, t. i., sagrābšana un varmācība.

Turpināt šo karu tādēļ, lai izšķirtu, kā starp stiprajām un bagātajām nācijām sadalīt viņu sagrābtās vājās tautības, valdība uzskata par lielāko noziegumu pret cilvēci un svinīgi paziņo savu apņēmību nekavējoties parakstīt miera noteikumus, kas izbeigtu šo karu uz norādītajiem, visām tautībām bez izņēmuma vienādi taisnīgiem noteikumiem.

Reizē ar to valdība paziņo, ka iepriekš norādītos miera noteikumus tā nepavisam neuzskata par ultimatīviem, t. i., tā piekrīt arī jebkādu citu miera noteikumu caurskatīšanai, neatlaidīgi pieprasot vienīgi to, lai jebkura karojošā zeme iesniegtu tos pēc iespējas ātrākā laikā un lai, iesniedzot miera noteikumus, tie būtu pilnīgi skaidri, un lai katrā ziņā būtu izslēgta jebkāda slepenība, un tie nekādi nebūtu pārprotami.

Valdība atceļ slepeno diplomātiju, no savas puses izsacīdama stingru apņemšanos vest visas sarunas pilnīgi atklāti visas tautas priekšā, nekavējoties sākot pilnīgi publicēt tos slepenos līgumus, ko muižnieku un kapitālistu valdība apstiprinājusi laikā no 1917. gada februāra līdz 25. oktobrim. Visu šo slepeno līgumu saturu, ciktāl tas paredz, kā tas bijis vairākumā gadījumu, sagādāt labumus un privilēģijas krievu muižniekiem un kapitālistiem, paturēt vai palielināt lielkrievu aneksijas, valdība pasludina par neapstrīdami un nekavējoties atceltu.

Uzaicinādama visu zemju valdības un tautas nekavējoties sākt atklātas sarunas par miera noslēgšanu, valdība no savas puses paziņo, ka tā ir ar mieru vest šīs sarunas tiklab rakstveidā, pa telegrāfu, kā arī apspriežoties dažādu zemju pārstāvjiem vai šādu pārstāvju konferencē. Lai tādas sarunas atvieglotu, valdība ieceļ savu pilnvaroto pārstāvi neitrālās zemēs.

Valdība uzaicina visu karojošo zemju visas valdības un tautas nekavējoties noslēgt pamieru, pie kam no savas puses uzskata par vēlamu, lai šo pamieru noslēgtu ne mazāk kā uz 3 mēnešiem, t. i., uz tādu laiku, kurā pilnīgi iespējams tiklab pabeigt miera sarunas, piedaloties bez izņēmuma visu to tautību vai nāciju pārstāvjiem, kuras ievilktas karā vai spiestas tanī piedalīties, kā arī sasaukt visu zemju tautas pārstāvju pilnvarotas sanāksmes galīgai miera noteikumu apstiprināšanai.

Griezdamās ar šo miera piedāvājumu pie visu karojošo zemju valdībām un tautām, Krievijas strādnieku un zemnieku pagaidu valdība jo sevišķi griežas pie triju cilvēces visvairāk attīstīto nāciju un vislielāko šinī karā iejaukto valstu — Anglijas, Francijas un Vācijas apzinīgajiem strādniekiem. Šo zemju strādnieki ir izdarījuši vislielākos pakalpojumus progresam un sociālismam: gan čartisma kustības diženie piemēri Anglijā, Francijas proletariāta daudzās revolūcijas ar pasaulvēsturisko nozīmi, gan, beidzot, varonīgā cīņa pret izņēmuma likumu Vācijā un kā paraugs visas pasaules strādniekiem — ilgais, neatlaidīgais, disciplinētais darbs, radot proletariāta masu organizācijas Vācijā. Visi šie proletariāta varonības un vēsturiskās jaunrades paraugi mums ir ķīla tam, ka minēto zemju strādnieki sapratīs savus tagadējos uzdevumus — atbrīvot cilvēci no kara šausmām un tā sekām un ka šie strādnieki ar savu vispusīgo, noteikto un pašaizliedzīgi enerģisko rīcību palīdzēs mums sekmīgi novest līdz galam miera lietu un līdz ar to strādājošo un ekspluatēto iedzīvotāju masu atbrīvošanu no jebkādas verdzības un jebkādas ekspluatācijas.