256941

Boriss Koļesņikovs, LATINFORM

[[CN19881117|]]

V. Medvedeva tikšanas ar saimniecību vadītajiem, PSKP XXV kongresa agrofirmas un agrorūpnieciskās apvienības «Jēkabpils» darbiniekiem

Avots: Cīņa Nr.: 264 Datums: 17.11.1988 Tirāža: Lappuse: 2 Virsraksts: Mums šeit jādzīvo kopā Rubrika: Tēmas: 1940. gada notikumi LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Migrācija Molotova — Ribentropa pakts PSKP CK sekretāra V. Medvedeva vizīte Latvijā 1988. gada novembrī Republikas saimnieciskais aprēķins Starpnacionālās attiecības Nozares: Lauksaimniecība Politika Organizācijas: LKP Centrālā Komiteja Latvijas Tautas fronte (LTF) PSKP Centrālā Komiteja Mediji: Cilvēki: I. Dambrāns, J. Gasiņa, A. Kļaviņa, Pēteris Logins, Vadims Medvedevs, M. Rupmeis, Ludis Skosta, G. Sviklis, J. Trofimovs, Jānis Vagris, J. Vanags, G. Vītols, Arkādijs Vrubļevskis Vietas: Jēkabpils Notikums: PSKP CK sekretāra V. Medvedeva vizīte Latvijā Gads: 1988

13. novembrī PSKP CK Politbiroja loceklis. PSKP CK sekretārs V. Medvedevs apmeklēja Jēkabpils rajona PSKP XXV kongresa agrofirmu iepazīšanās ar saimniecības kolektīvu sākās klubā, kur PSKP CK sekretārs tikās ar saimniecību vadītājiem un agrofirmas, kā arī agrorūpnieciskās apvienības «Jēkabpils» darbiniekiem. Tikšanos atklāja partijas Jēkabpils rajona komitejas pirmais sekretārs A. Vrubļevskis.

Ar saimnieka tiesībām pirmais runāja agrofirmas ģenerāldirektors, agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētājs L. Skosta. Viņš pastāstīja, kā pirms trim gadiem uz padomju saimniecības bāzes tika izveidota agrofirma. Līdz ar pašu saimniecību tajā ietilpst rajona pārstrādes uzņēmumi, to skaitā gaļas kombināts, piena kombināts un dārzeņu konservu fabrika. Kolektīvs nolēmis ne vien ražot un pārstrādāt produkciju, bet arī realizēt to. Tiesa, tas izdodas tikai daļēji, jo, kā paskaidroja priekšsēdētājs, firmai trūkst pašai savu veikalu, bet tiesības izmantot citus veikalus ar likumu nav noteiktas.

— Saimnieciskie rādītāji mums nav slikti — gan piena, gan gaļas, gan labības ražošanā. Taču, neraugoties uz to, mums trūkst līdzekļu, piemēram, ceļu būvei. Naudu šīm vajadzībām mums nepiešķir, tā ka lauksaimniecības prioritāte pagaidām ir tikai vārdi. Šķiet, ka pārstrādes uzņēmumi var dot peļņu. Tie to arī dara. Taču 90 procenti peļņas tiek atskaitīti budžetā. Mums ir ļoti slikts stāvoklis ar būvmateriāliem. Mēs tos vienkārši nesaņemam vajadzīgā daudzumā, turklāt galvenokārt no tām rūpnīcām, kas atrodas Savienības pakļautībā. Kaut gan, atkārtoju, mēs esam paplašinājuši ražošanu, materiālā un tehniskā apgāde palikusi tādā pašā līmeni kā pirms 20 gadiem. Kā lai mēs attīstāmies? Ieinteresētība intensīvāk strādāt arī nav liela. Mums dotas tiesības patstāvīgi realizēt virsplāna galu, taču par tādām cenām, kas ir divas reizes augstākas par valsts cenām. Vai šādā gadījumā darbinieki ir ieinteresēti ražot vairāk? Un vēl problēma — cilvēks saņēmis naudu, bet ko lai viņš ar to dara? Piemēram, dzīvoklis viņam ir, mēbeles un televizors arī. Laukos vēl ir ļoti vajadzīga mašīna, taču to nopirkt nav iespējams.

Agrofirmas ģenerāldirektors koncentrēja uzmanību uz tādām problēmām kā nepamatota meliorācijas apjoma samazināšana, dienesta automašīnu deficīts, grūtības ar ražošanas objektu un dzīvojamo māju remontu un daudzām citām. Viņš izteica arī vairākus konstruktīvus priekšlikumus. Kā uzskata L. Skosta, plānošanai jānotiek no apakšas, citādi saimniecība it kā tiek uzskatīta par patstāvīgu, bet reizē tā saņem no augšas aptuveni 120 rādītājus, kas obligāti jāizpilda. Runājot par zemnieku saimniecību stimulēšanu, jāteic, ka tehnika, materiāli un minerālmēsli to īpašniekiem jāpārdod ar tādiem pašiem noteikumiem kā kolhoziem un padomju saimniecībām, nevis par mazumcenām.

— Katru gadu mūsu kolektīvs mazliet paplašina produktu ražošanu, taču tajā pašā laikā mūsu veikalos to kļūst arvien mazāk, — iepriekšējā runātāja domu turpināja saimniecības partijas organizācijas sekretārs G. Vītols. — Ir grūti izskaidrot cilvēkiem, kāpēc tā notiek. Kolektīvā izstrādāta un tiek sekmīgi realizēta lauksaimniecības produkcijas ražošanas, pārstrādes un realizēšanas programma. Mūsu partijas organizācijas pūliņi ir vērsti ne tikai uz saimniecisko uzdevumu izpildi, bet arī uz to, lai ikviens apzinātos pārkārtošanās mērķus. Pie mums strādā vairāk nekā 3 tūkstoši darbinieku — astoņpadsmit tautību pārstāvji. Laukos nacionālās attiecības ir augstākā līmeni nekā pilsētā. Piemēram, varu sacīt, ka mūsu kolektīvā mēs lieliski saprotam viens otru neatkarīgi no tā, kādā valodā runājam.

G. Vītols ierosināja reizē ar republikas un rajona partijas aparāta samazināšanu apsvērt, vai lielajās partijas pirmorganizācijās līdz ar to sekretāriem nevarētu būt arī citi atbrīvoti darbinieki.

Padomju saimniecības «Zasa» direktoram J. Vanagam rūp reālā attieksme pret cilvēkiem, no kuriem galarezultātā ir atkarīgs viss.

— Ja mēs atrisināsim jautājumu par cilvēku, ražošana mums sekmēsies, — viņš teica. — Mēs taču esam zaudējuši un joprojām zaudējam daudz cilvēku. Ko mūsu jaunieši var darīt vakaros? Labi, ja ir kultūras nams vai sporta komplekss. Bet tur, kur to nav, zeļ iedzeršana, huligānisms. Mūs satrauc ierindas speciālistu stāvoklis. Piemēram, ierodas Lauksaimniecības akadēmiju beidzis speciālists un saņem algu 180 rubļus. Mēs no tās atņemam aptuveni 20 procentus. Paliek pavisam maz. Kas strādās ar šādiem noteikumiem?

— Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, sakiet, kāda jūsu saimniecībā ir vidējā alga ? — runas laikā jautāja V. Medvedevs.

J. Vanags: Mūsu mehanizatori un šoferi saņem 210 rubļus, galvenie speciālisti — 270 rubļus un vairāk, bet ierindas speciālisti, atklāti sakot, pēc atvilkumiem saņem 110 līdz 120 rubļus.

V. Medvedevs: Bet lopkopji un fermu darbinieki?

J. Vanags: Viņi saņem vairāk — 300 līdz 400 rubļu. Tas ir atkarīgs no produkcijas. Ja tās vairāk, arī nopelna labāk.

V. Medvedevs: Tas ir ļoti svarīgi, ka atkarībā no produkcijas. Un vēl. sakiet, ja iespējams, kā jūs novērtējat apvienības un agrofirmas darbību?

J. Vanags: Es uzskatu, ka darbs sokas labāk, jo esam kļuvuši saimnieki.

Sarunu turpināja I. Dambrāns no padomju saimniecības «Atašiene»:

— Padomju varas gados lauksaimniecība pārdzīvojusi tik daudz pārmaiņu un kampaņu, ka cilvēki vairs netic, ka kaut kas varētu būt labāk. Mēs esam sējuši kukurūzu, uzaruši zālājus, organizējuši kolhozus, likvidējuši mazās fermas un nelielos pārstrādes uzņēmumus, radījuši gigantus. Staļins deva norādījumu — lai notiek vienlaidu kolektivizācija. Tā notika. Bija norādījums likvidēt kulakus kā šķiru — kulakus likvidēja. Brežņevs izteica domu, ka var ierīkot individuālas saimniecības, — sākās jauna kampaņa, nenovērtējot šādas saimniekošanas bāzi, neņemot vērā vietējos apstākļus. Es domāju, ka šajā ziņā mēs atkal, kā mēdz teikt, mētājamies no viena grāvja otrā. Viens otrs domā, ka ar cilvēku entuziasmu mēs atrisināsim problēmas. Taču nevajag steigties, jārada individuālā sektora bāze. Piemēram, jānodrošina, lai cilvēks varētu nopirkt nepieciešamo tehniku, lai būtu gan tehnika, gan līdzekli tās iegādei. Šobrīd es, goda vārds, nezinu, kur var nopirkt dakšas. Bet mēs gribam radīt pilnīgi jaunu lauksaimniecības sistēmu. Cilvēkiem jādod garantijas, ka jaunajā pasākumā ieguldītie līdzekļi viņiem nezudīs jaunā krasā pavērsienā, ka viņi nepaliks pie sasistas siles. Nav atrisināti arī sociālās nodrošināšanas jautājumi. Kā būs ar pensijām un darba nespējas lapām?

Rajona «Lauktehnikas» pārvaldnieks M. Rupmeis runāja par to, kas viņam rūp katru dienu, un izvirzīja vairākus akūtus jautājumus, kas saistīti ar viņa pamatspecialitāti.

— Agrāk mēs saņēmām pietiekami daudz lopbarības novākšanas tehnikas no VDR. Tagad ar katru gadu tās kļūst arvien mazāk. Šogad saņēmām divreiz mazāk «E» grupas lopbarības novākšanas agregātu nekā pērn. Vispār mēs vairs nesaņemam siena preses, nepietiek arī siena ārdītāju. Mums saka, ka esot mūsu zemē izgatavotas mašīnas, taču tās ir ļoti zemā līmeni. Tās jāremontē tūlīt pēc saņemšanas. Runājot par cenām, jāteic, ka mašīnas kļuvušas divreiz dārgākas. Bet rezerves daļas saņemam par 30 procentiem mazāk. Tiesa, to varbūt arī pietiktu, ja tās būtu drošākas, taču to kvalitāte ir ļoti zema. Rūpnīcas faktiski neatbild uz pretenzijām, bet soda sankcijas tās neietekmē.

Apvienības «Jēkabpils» galvenā zootehniķe J. Gasiņa arī sāka ar profesionālu jautājumu:

— Graudaugu audzēšanā saimniecība nokļuvusi ļoti grūtā stāvokli. Mums vispār nepietiek kombinētās lopbarības, bet, lai izpildītu valsts pasūtījumu lopkopībā, mums vajadzīgi 63 tūkstoši tonnu. Taču mēs vispirms atdevām graudus valstij, tad atbērām sēklai, un palika nepilni 20 tūkstoši tonnu lopbarībai. Iznāk tā, ka ziemošanai un laikam līdz nākamajai ražai pietrūkst 43 tūkstoši tonnu. Neviens nezina, cik daudz dos republika un mūsu apvienība. Saimniecību vadītāji un speciālisti jautā, ko darīt — likvidēt lopus vai tomēr domāt par produkcijas ražošanu. Pat cūkas jāēdina ar skābbarību, bet tas nav labi. Teļus jau esam padarījuši «skābus», bet vai tagad arī sivēniem tādiem jākļūst? Kaut kas ātrāk ir jāizlemj.

Vēl teikšu dažus vārdus kā sieviete un saimniece. Mēs visas lieliski protam vārīt kompotus, želejas un ievārījumus, cept rupjmaizi un baltmaizi. Bet kur mēs šovasar varējām nopirkt cukuru? Trūkst arī miltu un rauga. Nav nekādas kārtības. Šķiet, ka valsts nepieņem vajadzīgos lēmumus, un tāpēc Latvijā veidojas šis dažādās frontes. Iespējams, ka tas nav slikti, ja tās ieteiks valdībai, kas un kā jādara. Tās nav sliktas organizācijas. Taču pie mums laukos nekādu starpnacionālu domstarpību nav. Mēs šeit dzīvojam ļoti mierīgi. Bet pilsētās droši vien nav ko darīt, tāpēc arī ārdās.

Apvienības galvenā ekonomiste A. Kļaviņa cita starpā pieskārās arī plānošanai un attēloja nedabisko situāciju, kas raksturīga ne tikai viņas rajonam vien.

— Mēs savlaicīgi saņemam valsts pasūtījumu produkcijas piegādei Vissavienības fondā. Bet kā šis pasūtījums ir nodrošināts ar fondiem, mēs labi ja uzzinām tikai plānotā gada pirmajā ceturksnī. Mums nav ne jausmas par tehnikas un minerālmēslu fondiem. Pat plānotie objekti ir apgādāti ar būvmateriāliem tikai 70 procentu apmērā. Kā nodrošināt celtniecību saimnieciskā kārtā, individuālo celtniecību un kapitālo remontu?

Tikpat akūts jautājums izvirzās arī pārstrādes nozarē. Kā jau teica priekšsēdētājs, gandrīz visa tās peļņa jāiemaksā budžetā, uzņēmumiem paliek maz līdzekļu, lai veidotu materiālās stimulēšanas un ražošanas attīstības fondus. Un vēlreiz par lopbarību. Tā kā mēs nododam valstij kartupeļus, dārzeņus un cukurbietes, pret šo produkciju vajadzētu dot kombinēto lopbarību, kā tas jau notiek attiecībā uz dažiem augkopības produkcijas veidiem. Nav izdevīgi arī pārdot labību, jo lopbarība maksā divreiz dārgāk. Netiek stimulēts nomas darbuzņēmums. Kāpēc tā dēvētajam sociālistiskajam fermerim jāpērk tehnika, materiāli un pārējais par mazumcenām nevis par vairumcenām, kā to dara saimniecības? Un nav arī garantiju ilglaicīgai zemes lietošanai.

Pēc tam klātesošos uzrunāja V. Medvedevs. Viņš sacīja:

— Es uzskatu, ka tikšanās ar jums, agrorūpnieciskās apvienības. agrofirmas un apvienībā ietilpstošo saimniecību darbiniekiem un rajona vadību, man ir ļoti noderīga. Šī ir laba iespēja apmainīties domām par visaktuālākajiem un visakūtākajiem pārtikas jautājumiem un agrārajām problēmām. Šķiet, no visiem neatliekamajiem mūsu zemes attīstības uzdevumiem, kas nosaka arī visu pārkārtošanās gaitu, vissvarīgākie uzdevumi ir saistīti ar pārtikas problēmu. Cilvēku ikdienas dzīvē tā vispār ir galvenā problēma. Un arī situācija pašlaik ir tāda, ka mūsu zemē gan panākta zināma pārtikas produkcijas ražošanas paplašināšanās, taču šajos gados, kopš norit pārkārtošanās process, iedzīvotāju apgāde ar pārtikas produktiem nav manāmi uzlabojusies. Bet daži jautājumi ir pat vēl vairāk saasinājušies. Tagad, kad mēs no analīzes un diskusijām pārejam uz praktisku pārbūves realizēšanu, šajā jomā, dabiski, nepieciešams panākt lielākas pozitīvas pārmaiņas. Tā ir visas tautas prasība. Var, protams, sākt skaidrot: kāpēc tāda situācija izveidojusies, kāda ir pārtikas problēmas būtība. Domāju, ka šodien mēs savu sarunu šajā virzienā neattīstīsim. Kaut gan gribu atgādināt dažus faktiskos datus un novērojumus. Tā mēs varam salīdzināt to, kas mums ir šodien, un to, kas mums bija pirms 20 līdz 25 gadiem. Bija situācija, ko mēs ar Jāni Vagri atcerējāmies ceļā uz šejieni, — republikā bija tāds brīdis, kad nezināja, ko ar gaļu darīt. Bija lieli krājumi, kaut gan toreiz gaļas patēriņš mūsu zemē nepārsniedza 40 kilogramus uz vienu iedzīvotāju. Un vēl gribu atgādināt, ka jāaplūko savstarpējā sakarā mūsu pārtikas bāzes attīstība un iedzīvotāju ienākumu palielināšanās. Jebkurai darba algai jebkurā sektorā ir jābūt tiešām nopelnītai. Tai ir nevis jāapsteidz produkcija, bet gan jāseko produkcijai, jābūt kopā ar to. Darba ražīgumam jāaug straujāk nekā iedzīvotāju ienākumiem. Visvieglāk ir sacīt, ka vajag vairāk šitā, tā un vēl kaut kā. Taču tam visam jābūt savstarpējā sakarībā. Jāanalizē gan patēriņa skaitļi, gan, protams, ienākumi. Šāds princips, dabiski, ir taisnīgs ne tikai attiecībā uz jums vien. Tas ir kopīgs pašreizējā laika posma saimnieciskās politikas princips visā republikā un visā mūsu zemē, visās nozarēs. Tam jābūt spēka arī attiecībā uz kooperatīviem. Arī to kolektīvos darba algai jābūt nopelnītai un jābūt saistītai ar mūsu bagātības, mūsu produkcijas reālu palielināšanos. Ko var sacīt par republikas ieguldījumu pārtikas problēmas risināšanā? Tas ir nopietns, ļoti liels ieguldījums Skaitļus jūs zināt. Jums ir zināms arī par darba dalīšanu Padomju Savienības mērogā. Tā ir nepieciešama. Jo vienās republikās ražo vairāk ogļu, metāla, mašīnu un naftas, otrās republikās — vairāk citu mašīnu. trešajās — vairāk pārtikas. Specializācija, profils ir atkarīgi no vēsturiskajām tradīcijām un vietējiem apstākļiem Tas ir pilnīgi dabiski. Un Vissavienības darba dalīšanā republikai ir svarīga vieta rūpniecībā un vispirms — apstrādes rūpniecībā. Es teiktu — finiša rūpniecībā. Proti, rūpniecībā, kas izlaiž gatavos izstrādājumus vai nu tūlītējam patēriņam, vai citām tautas saimniecības nozarēm. Un, es atkārtoju, Latvijai ir svarīga vieta mūsu zemes Pārtikas programmas pildīšanā. Republika allaž tikusi uzskatīta un tiek uzskatīta par ļoti intensīvas saimniekošanas, vispirms preču lopkopības, gaļas un piena ražošanas rajonu.

Ievērojot šos un citus objektīvos apstākļus, tiek arī risināti visi jautājumi. Tai skaitā tie, kas attiecas uz apgādi ar labības produkciju. Visa labība, ko republikā izmanto pārtikas vajadzībām, tiek piegādāta no citām republikām. Bet republikā izaudzēto labību šiem mērķiem neizmanto. Atskaitot rudzus. Kas attiecas uz lopbarībai paredzēto labību, tad tāpat vairāk nekā puse no vajadzībām tiek apmierināta no Vissavienības fondiem. Šeit spēkbarības izmantošanas efektivitāte sakarā ar intensīvo, augsti attīstīto lopkopību ir lielāka nekā citos mūsu zemes rajonos. Tiesa, ir republikas, kas no jums neatpaliek un dažos rādītājos ir priekšā. Taču kopumā, vēlreiz atzīmēju, jūs spēkbarību izmantojat loti efektīvi. Šogad ar labību ir sarežģīts stāvoklis. Salīdzinājumā ar plānu un ar pagājušo gadu, kas, jāatgādina, arī šai ziņā nebija dāsns, mēs esam novākuši krietni mazāk labības. Nākas lielā daudzumā iepirkt labību ārzemēs. Taču arī tas nav vienkārši. Jo mūsu valūtas resursi ir par daudziem miljoniem rubļu mazāki nekā iepriekšējos gados sakarā ar zemajām kurināmā un enerģijas resursu cenām. Tas viss jāaplūko kopsakarā un jāņem vērā. Taču es jums varu apliecināt, ka valdība šos jautājumus risina atbilstoši situācijai. Cenšas atrast vispieņemamāko izeju un nepieļaut ganāmpulka, it sevišķi augsti produktīvo lopu skaita, samazināšanos. Ataudzēt ganāmpulku, protams, ir ļoti ļoti grūti. Mums šai ziņā ir bēdīga pieredze. Kad mēs savā laikā pieļāvām lopu skaita samazināšanos, ganāmpulku spējām ataudzēt tikai piecos līdz septiņos gados. Tāpēc ir dabiski, ka prāva preču gaļas produkcijas daļa, manuprāt, viena trešdaļa šīs produkcijas, no Latvijas nokļūst Vissavienības fondā. Tas ir dabisks process, ja jau starp reģioniem pastāv darba dalīšana un specializācija.

Attiecībā uz lauku iedzīvotājiem jāteic, ka viņi jūt gaļas trūkumu gandrīz visur. Protams, pareizs varētu šķist princips: ja tu kādu produkciju ražo, tev pirmajam jābauda tiesības to izmantot. Taču te, biedri, sāk darboties arī citi faktori. Tie ir faktori, kas saistīti ar cenām un ar dotāciju. Tie nebūt nav vienkārši jautājumi. Te ir svarīgi visi iekšējo resursu izmantošanas aspekti. Piemēram, lopu turēšana personiskajās saimniecībās. Arī šai ziņā avangardā diemžēl ir nevis pozitīvi, bet gan negatīvi procesi. Republikā kopumā puse zemnieku ģimeņu netur govis, bet viena trešdaļa ģimeņu vispār netur lopus. Vai tad tas ir normāli, ja zemnieks neaudzē lopus un uzskata par labāku pirkt gaļu? Turklāt par cenu, kurā uz katru kilogramu ir divi rubļi valsts dotāciju.

Daudzi te cilātie jautājumi ir saistīti ar nepieciešamību pastiprināt palīdzību lauksaimniecībai, reāli nodrošināt vislielākās labvēlības režīmu agrārās ražošanas attīstībai un lauku materiāli tehniskajai apgādei. Ļoti būtiski ir jautājumi, kas saistīti ar lauku iedzīvotāju apgādi ar būvmateriāliem. Centrālās vadības politika šai ziņā ir skaidra un noteikta: būvmateriālu fondi pārdošanai iedzīvotājiem piešķirami pirmām kārtām — nevis pēdējā kārtā, kā to darīja agrāk, kad spēkā bija pārpalikuma princips. Tādējādi, pirmkārt, tiek risināta sociāla problēma, un, otrkārt, tas ir arī ekonomiskā ziņā svarīgi: palielinās preču fondi, tiek mobilizēti iedzīvotāju naudas resursi un normalizējas tirgus. Bet pats galvenais — tas ļauj cilvēkam justies kā saimniekam. Iekārtot savu māju, kopt savu zemi. pašam normāli dzīvot un atstāt labu mantojumu pēctečiem.

Pareizi ir arī jautājumi par lauksaimniecības tehnikas kvalitāti un cenām. Es domāju, ka tos ļoti rūpīgi izskatīs gan lauksaimniecībai veltītā plēnuma sagatavošanas gaitā, gan arī pašā plēnumā. Tiek veikti nopietni pasākumi, lai modernizētu mūsu lauksaimniecības mašīnu būvi un visu agrorūpnieciskā kompleksa ķēdi, sākot ar produktu ražošanu un beidzot ar to pārdošanu iedzīvotājiem. Partijas Centrālā Komiteja stingri raugās, lai netiktu ierobežotas agrārā sektora vajadzības ekonomikas un kapitālieguldījumu jomā Taču tai pašā laikā jānorāda, ka pašreizējie un piešķirtie kapitālieguldījumi jāizmanto maksimāli efektīvi. Tie pirmām kārtām izlietojami vissvarīgākajos objektos un tais vietās, kur ir vislielākās grūtības. Pašlaik šādas lomas ir lauksaimniecības produkcijas, saglabāšana, transportēšana un pārstrāde, mūsdienīgas preces izskata piešķiršana šai produkcijai. Mēs taču šajās stadijās ļoti daudz zaudētam ir dažādi aprēķini. Taču tie visi rāda, ka šajos posmos mēs zaudējam vismaz 20 līdz 25 procentus galaprodukcijas. Mums nevajadzētu paplašināt produkcijas ražošanu tādos tempos, kā tas tiek plānots, ja mēs varētu nodibināt kārtību produkcijas glabāšanā, transportēšanā un pārstrādē.

Otrs jautājums ir ražošanas attiecību pilnveidošana laukos. Vairāki runātāji skāra šo problēmu. Runāja arī par zemnieku individuālo saimniecību un nomas attiecību atjaunošanu. Taču, kā es sapratu, runa bija tikai par tradicionālajām zemnieku saimniecības formām. To droši vien var izskaidrot ar Latvijā tradicionālajām viensētām, ar kurām savā laikā izrīkojās ne visai pareizi. Var pat teikt, pavisam nepareizi. Tagad tās ir grūti atjaunot. Tā, ka es saprotu biedrus, kas runāja par stingru likumdošanas garantiju nepieciešamību.

Laukos pastāvošo ekonomisko attiecību pārkārtošana skar visu individuālo saimniecību, personisko palīgsaimniecību un nomas problēmu kompleksu. Lielajās saimniecībās — bet jums ir liela saimniecība — darbuzņēmums ļautu cilvēkus padarīt par īstiem saimniekiem. Domāju, ka apvienības un agrofirmas izveidošanas pieredze pelna vislielāko uzmanību. Tā ir jāpēta un jāatbalsta. Ejiet šo ceļu!

Par pārvaldes jautājumiem. Agrorūpnieciskā sistēma tika izveidota pirms vairākiem gadiem, un tā ir nopietni pilnveidojama un vienkāršojama, atsakoties no vecajām tradīcijām un paraduma komandēt. Ir vajadzīgas tādas metodes, kas stimulētu produkcijas ražošanu, labu galarezultātu sasniegšanu. Viss pārējais jārisina uz vietas: kolhozos, padomju saimniecībās, fermās un brigādēs, nomas un darbuzņēmuma kolektīvos, jāizlemj pašiem zemniekiem.

Mūsu partijas Centrālā Komiteja sociālos jautājumus aplūko ciešā kopsakarā ar ekonomiskajiem un zinātniski tehniskajiem jautājumiem. Ir veikti pasākumi, lai līdzekļi sociālajām vajadzībām netiktu atvēlēti pēc pārpalikuma principa, ir atrasta iespēja piešķirt vairākus miljardus rubļu izglītības reformas pasākumu realizēšanai. Atrisināti daudzi jautājumi, kas saistīti ar medicīnu. — darba algu un lielāku asignējumu piešķiršanu materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanai. Taču ar to nebūt nepietiek, lai tiklab izglītību, kā arī veselības aizsardzību visur paceltu tādā mūsdienīgā līmenī, kas atbilstu tiklab mūsu cilvēku vajadzībām, kā arī viņu kultūrai. Es te gribu piebilst, ka vietējai padomei pašai īpašu asignējumu nav un bez tās teritorijā esošo saimniecību atbalsta nebūs iespējams virzīties uz priekšu. Tas, ja gribat, arī ir teritoriālā saimnieciskā aprēķina elements. Patlaban tiek veikts darbs, kura mērķis ir vietējo pašpārvaldi, vietējo padomju finansiālo bāzi ciešāk saistīt ar tās teritorijā esošo saimniecību. Tiek gatavots likums par vietējo pašpārvaldi un vietējo saimniecību. Tajā paredzēts izstrādāt ekonomisko attiecību jautājumus ne tikai pa vertikāli — no augšas līdz apakšai un no apakšas līdz augšai, bet arī pa horizontāli. Krietni jāpaplašina padomju tiesības un iespējas izmantot finanšu resursus sociālās infrastruktūras veidošanai katra rajonā.

Tādi paši jautājumi, dabiski, rodas arī attiecībā uz republikām. Republiku saimnieciskā aprēķina problēmas pašlaik intensīvi risina gan republikās, gan centrā. Biedrs Rižkovs šajās dienās sapulcinās republiku ministru padomju priekšsēdētājus, lai apspriestu ar viņiem reģionālā saimnieciskā aprēķina jautājumus un izstrādātu principus, kā tam jāpieiet.

Tagad par jautājumu, kas te vētrainas diskusijas neizraisīja, taču tāpat ieskanējās vairākās runās. Ievērojot to sabiedriski politisko situāciju, kas veidojas republikā, man ļoti imponē šeit izteiktā doma, ka neatkarīgi no tā, kādā valodā runa saimniecības ļaudis, jūs lieliski saprotat cits citu. Es domāju, ka tieši tas mums ir nepieciešams. Runāt katram savā valodā, runāt dažādās valodās, bet panākt saprašanos visos mūsu kopīgās dzīves jautājumos. Tas arī būs internacionālisms darbībā. Un ir ļoti patīkami, ka biedri šeit atbalsta šo domu. Ja tā atspoguļo īsto stāvokli jūsu rajonā. tas ir ļoti labi. Nobeigumā gribu sacīt, ka esmu ļoti apmierināts ar mūsu tikšanos. Visus apsvērumus biedri izteica ieinteresētā formā, bez vienaldzības. Tie tiks ņemti vērā, darīti zināmi partijas CK vadībai un izanalizēti. Gribu novēlēt jums panākumus jaunās agrorūpnieciskā kompleksa pārvaldes sistēmas organizēšanā uz mūsdienīgiem pamatiem, ievērojot ekonomisko attiecību pārkārtošanas un regulēšanas jaunās problēmas. Man šķiet, un šīsdienas saruna liecina, ka šāda vēlēšanās jums ir.

Pēc tam klātesošos uzrunāja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs J. Vagris, kas pavadīja V. Medvedevu braucienā. Viņš teica, ka esot atzīmējis vairākus sarunā izvirzītos jautājumus, kas jārisina republikas līmenī.

Pēc runām turpat zālē izraisījās dzīva. nepiespiesta saruna. Tā sākās ar partijas Jēkabpils rajona komitejas lauksaimniecības nodaļas vadītāja G. Svikļa jautājumu:

— Biedri Medvedev, kāds iespaids jums radies par jaunākajiem notikumiem republikā? Es domāju pāreju uz reģionālo saimniecisko aprēķinu, Tautas frontes nodibināšanos un citus jautājumus, kas izraisījuši dzīvas diskusijas.

V. Medvedevs: Protams, tautas aktivitāte un tas, ka tauta nav vienaldzīga, atstāj lielu un labu iespaidu. Un tas ir pārkārtošanās rezultāts. Bet ir momenti, kas izraisa bažas. Tie ir atsevišķi galēji, es sacītu, pat ekstrēmistiski izteikumi. Satrauc tas, ka atsevišķas šādas izpausmes atspoguļojas arī presē. Es nezinu, vai jūs esat redzējuši zīmējumu uz žurnāla «Rodņik» trešā vāka.

Balsis: Jā, jā. esam redzējuši!

V. Medvedevs: Nu kas tas ir? Kā pret to izturēties?... Un arī citas galējības — pārliekas emocijas, kaut kādas aizdomas, ka nacionālos jautājumus un nacionālās vajadzības kāds tā īsti neizprot. Nav tādas neizpratnes. Mēs visi esam gan par latviešu nācijas, gan valodas, gan kultūras attīstību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir spilgta kultūra ar lielām tradīcijām, kas iemantojusi autoritāti un ko pazīst visā Padomju Savienībā un ārzemēs. Te nav nekādu problēmu. Ir citas problēmas jāpanāk, lai republikas ekonomiskā un sociālā attīstība neritētu pati par sevi, nenotiktu spontāni, stihiski, lai tai visu laiku sekotu vērīgs, analizējošs skatiens. Tas attiecas gan uz ekonomiku, gan iedzīvotāju sastāvu. Tas viss ir jāanalizē, bet nedrīkst rīkoties ar rupju administratīvu lēmumu metodēm vai pat ar likumdošanu. Ir jāmeklē būtība, cēloņi. Un jācenšas tos novērst. Par komunistiem ir loti labs iespaids. Arī par partijas organizāciju, par vadību. Manuprāt, pilnīgi tiek izprasti uzdevumi un situācija. Mēs jūtam, kā tauta atbalsta republikas vadību. Šis moments ir jāņem vērā un jāatrod pienācīgs atrisinājums Mēs esam pārliecināti, ka tas notiks bez jebkāda spiediena no augšas. Ar izpratni un politiskām metodēm.

J. Vanags, padomju saimniecības «Zasa» direktors:

— Mēs redzam tukšos Krievijas nemelnzemes joslas ciemus. Kas mūsu zemē tiek darīts, lai tos atgrieztu dzīvei? Faktiski šīs guberņas, tie paši Pleskavas un Kaļiņinas apgabali līdz pirmajam pasaules karam nodrošināja Krieviju ar maizi, bet tagad tur ciemi ir tukši.

V. Medvedevs: Vispār jau pareizi. Bet arī vajadzības pēc maizes, protams, bija citādas. Kopumā labības ražošana paplašinājusies. Taču tā tiešām ir smaga lappuse mūsu ekonomiskajā vēsturē. Tai ir savi cēloņi, kurus nevar aplūkot pašas nemelnzemes joslas vai pat Krievijas Federācijas ietvaros vien. Tie jāaplūko kopumā, Savienības ietvaros, no rūpniecības politikas, resursu sadalīšanas viedokļa un tā tālāk. Es te neko negribu pretstatīt, bet mehanizācijas līmeņa, iestrādātā mēslojuma, resursu un kapitālieguldījumu ziņā Krievijas nemelnzemes josla atpaliek gan no citiem KPFSR rajoniem, gan no savienotajām republikām Tur, piemēram, iestrādā divas reizes mazāk mēslojuma nekā, teiksim, pie jums… Taču runa nav par to, galvenais tagad ir atrast izeju. Domāju, ka viena no šādām efektīvām izejām ir gan nomas darbuzņēmuma, gan ilgtermiņa, gan varbūt arī beztermiņa nomas attīstīšana. Kustība uz priekšu tur ir sākusies. Pat no pilsētām tagad cilvēki brauc uz laukiem — jauni cilvēki, kas strādā. Sociālie apstākļi, protams, ir jārada, jāceļ dzīvokļi, jāattīsta medicīna, taču visasākais jautājums Krievijas nemelnzemes joslai, šķiet, ir jautājums par ceļiem. Mēs lielu naudu esam ieguldījuši meliorācijā, bet ceļu saimniecība ir nolaista. Tagad tai tiek meklēti līdzekļi. Tā ka šeit kaut kas tiek darīts Un ir rezultāti. Gan Kaļiņinas apgabalā, gan Vladimiras apgabalā, gan dažos citos apgabalos Taču tie ir nevienmērīgi.

Balss: Mūsu republikā tagad valda satraukums, ir izveidota Tautas fronte, top Internacionālā fronte. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā.

V. Medvedevs: Visu, kas saistīts ar pārbūvi, ar tās lozungiem un uzdevumiem, mēs apsveicam un atbalstām. Taču tajā pašā laikā uz šī viļņa vērojamas arī dažas neveselīgas parādības, tās tad arī vajadzētu kaut kā nobīdīt pie malas. Veselīgais process, kas galvenokārt iet pārbūves ceļu, jāizmanto, lai palielinātu cilvēku aktivitāti. Lai viņi izvirzītu vairāk jautājumu, lai tos analizētu un praktiski piedalītos gan ekonomisko, gan ekoloģisko, gan visu citu problēmu risināšanā. Bet pretstatīt dažādas tautības cilvēkus nav pareizi. Ja cilvēkiem izsaka kaut kādus apvainojumus tikai tāpēc, ka viņi pieder pie krievu valodā runājošajiem, nevis pamatiedzīvotājiem, viņi to uztver slimīgi. Bet kāds viņiem ar to sakars, kur ir viņu vaina? Republikas grūtības izskaidrojamas ar to, ka daudzi ekonomiskie procesi attīstījušies stihiski. Varbūt kāds no augšas arī uzspieda, piemēram, ministrijas centās ievest cilvēkus un uzcelt kopmītnes, bet republika tam pārāk stingri nepretojās Arī tiesību varbūt bija pamaz. Tagad republiku tiesības paplašinās. Risināsim problēmas tā, lai tās neradītu negatīvas sekas sociālajā un nacionālajā sfērā.

Balss: Ir zināms, ka pastāv manāma disproporcija budžeta sadalē starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Ar ko tas izskaidrojams?

V. Medvedevs:

— Valsts budžeta sistēmai nepieciešama nopietna un dziļa reforma. Manuprāt, republikas budžeta ieņēmumiem jāveidojas ne tik daudz no asignējumiem no augšas, cik no saimnieciskajām attiecībām savā teritorijā, lai būtu patstāvīga finansiālā bāze. Tad šīs proporcijas un procenti atkritīs.

Balss: Bet pagaidām viss ir pa vecam. Man, piemēram, šķiet, ka mēs Latvijā strādājam mazliet labāk nekā citi, gribam arī labāk dzīvot, bet budžets aiziet tiem, kuri varbūt nemaz negrib labi strādāt. Mums zūd stimuls strādāt vēl labāk. Un vēl. Vai uzņēmumam, saimniecībai nevarētu dot iespēju izmantot virsplāna produkciju pēc saviem ieskatiem, piemēram, lauksaimniecības produktus apmainīt pret rūpniecības precēm un otrādi?

V. Medvedevs:

— Principā es jums piekritu. Tagad šai ziņā daudz kas jau tiek darīts. Bet jūs spiežat ne visai pareizi. Vajag, lai nauda regulētu natūru, nevis otrādi. Ekonomiskajai reformai šis stāvoklis ir jālabo. Visam ir jābūt atkarīgam no naudas kā no kopīga samērojama lieluma.

Vēl viena neplānota tikšanās PSKP CK sekretāram bija tieši uz ielas. Te bija sapulcējušies Salas ciema iedzīvotāji. Starp lozungiem, kuros bija apliecināts atbalsts republikas valdības politikai, varēja lasīt arī šādu aicinājumu: «Prasām atlikt PSRS jaunās Konstitūcijas projekta pieņemšanu». Dzīvā, vaļsirdīgā sarunā V. Medvedevs, kā jau ne vienu reizi vien savas vizītes laikā, izskaidroja gaidāmās valsts sistēmas pārkārtošanas būtību. Viņš teica:

— Pirmais solis šajā pārkārtošanā ir sperts ar diviem presē publicētajiem projektiem: ar Konstitūcijas labojumu un jaunā vēlēšanu likuma projektiem. Šajā aicinājumā, ko es šeit redzu, ir nopietna neprecizitāte. Runa tagad ir nevis par jaunās Konstitūcijas projektu, bet gan tikai par vienu atsevišķu jautājumu. Par jauno valsts varas orgānu veidošanu.

V. Medvedevu uzrunāja jauns cilvēks:

— Mani sauc Pēteris Logins, es šeit dzīvoju. Mans jautājums ir saistīts ar vēsturi. Es uzskatu, ka 1940. gadā šeit bija okupācija. Kāda ir jūsu personiskā attieksme pret to, kas toreiz notika?

V. Medvedevs:

— Es tam nepiekrītu. Saku to atklāti. Nekādas okupācijas nebija, tā nedrīkst kvalificēt notikumus. Jautājums bija par to, kā ietekmes sfērā atradīsies Baltijas republikas. Bija radušies vācu okupācijas draudi. Tie bija pilnīgi reāli. 1939. gada līgums ar Hitleru, protams, bija smags, taču, piespiedu solis mūsu zemei. Tas uz laiku pasargāja Baltiju no vācu fašisma un deva iespēju Baltijas valstu tautām izlemt savu likteni. Kopumā tas bija vēsturiski pareizs lēmums, kuru tagad revidēt nav nekāda pamata. Bet vēsturnieki lai analizē šo notikumu detaļas. Lai uzraksta attiecīgus darbus, kurus vēlāk var publicēt un apspriest.

Balss: Cik cilvēku no Latvijas, no katras republikas būs pārstāvēti Augstākajā Padomē, tās Prezidijā?

V. Medvedevs:

— Attiecībā uz Augstākās Padomes Prezidiju tas ir skaidrs. Savienotās republikas Prezidija priekšsēdētājs būs arī Augstākās Padomes Prezidija loceklis. Tāpat Augstākajā Padomē būs attiecīga savienoto republiku pārstāvība, jo tajā būs divas līdztiesīgas un sastāva ziņā vienādas palātas. Varbūt atsevišķas detaļas un problēmas šeit vēl nav noregulētas, bet tās jāapspriež un jāiesniedz attiecīgi priekšlikumi. Pārstāvība tiks noteikta atbilstoši mūsu zināmajiem principiem. Nekādas savienoto republiku tiesību aizskaršanas nebūs, pilnīgi tiks ievērota to līdztiesība un suverenitāte. Ja vairāk jautājumu nav, novēlu jums panākumus darbā, it visur.

PSKP CK sekretārs iepazinās ar PSKP XXV kongresa agrofirmas lopkopības kompleksu.

Agrofirmas apmeklējuma un notikušo sarunu laikā V. Medvedevu pavadīja arī PSKP CK sektora vadītājs J. Trofimovs.

LATINFORM

 

Attēlā:Tiekoties ar saimniecību vadītajiem, PSKP XXV kongresa agrofirmas un agrorūpnieciskās apvienība "Jēkabpils" vadītājiem.

B. Koļesņikova foto (LATINFORM)