754599

J. Ikoņņikovs, Boriss Koļesņikovs, LATINFORM

[[CN19881009|]]

Avots: Cīņa Nr.: 232 Datums: 09.10.1988 Tirāža: Lappuse: 1 Virsraksts: Atbalstot tiesisku valsti Rubrika: Tēmas: LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs Partijas XIX Vissavienības konference Represijas, represētie Republikas saimnieciskais aprēķins Sarkanbaltsarkanais karogs Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: Vilnis Baltiņš, Ilmārs Bišers, Vilnis Edvīns Bresis, Antons Briļs, Andrejs Cīrulis, Mihails Gorbačovs, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Vilis Krūmiņš, Jānis Lucāns, Jānis Oherins, Jānis Peters, Ivars Priedītis, Džemma Skulme, Vitālijs Soboļevs, Jānis Stradiņš, Jānis Vagris, Mavriks Vulfsons, Māra Zālīte Vietas: Notikums: Tautas manifestācija «Par tiesisku valsti Latvijā" Mežaparkā LTF I kongress. Par LTF priekšsēdētāju ievēl Daini Īvānu Gads: 1988

Desmitiem tūkstošu Rīgas un citu republikas pilsētu un rajonu iedzīvotāju 7. oktobrī pulcējās Mežaparka Lielajā estrādē. Te notika dziesmota tautas manifestācija «Par tiesisku valsti Latvijā», kas reizē bija veltīta Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam un Konstitūcijas dienai.

Šīs manifestācijas priekšvakarā visā Latvijā, kā atzīmēja akadēmiķis J. Stradiņš, ar aizturētu elpu dzīvoja līdzi republikas Augstākās Padomes sesijai, kurā tika apspriestas mūsu visbūtiskākās problēmai — par mūsu lauku nākotni, par latviešu valodas nākotni un latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku.

Šī deputātu foruma atmosfēra, brīvas domu apmaiņas gaisotne bija jūtama arī Mežaparkā. Pirmo publisko runu teica sesijā ievēlētais Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs.

— Es šeit neesmu atnācis, lai kaut ko vēlīgi atbalstītu. Es esmu atnācis, lai, tāpat kā visi, aktīvi domātu un rīkotos. Pirms dažām dienām man bija ilga saruna ar Mihailu Gorbačovu. Es gribu jums teikt, ka mūsu valsts līderis ir lieliskā formā. Mūsu tikšanās iemesls bija mana kandidēšana republikas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja amatam. Mani pārsteidza un iepriecināja mūsu sarunas stils un saturs, ko īsumā varētu raksturot ar paša Gorbačova vārdiem: nedomāsim par saviem krēsliem un amatiem, domāsim par mūsu valsti. Es vaļsirdīgi pastāstīju par mūsu republikas problēmām un saņēmu pretim sapratni un atbalstu.

Un liktenis bija lēmis, ka vakar vēlu vakarā es pirmo reizi parakstīju republikas augstākā valsts varas orgāna lēmumus.

Jūs neapšaubāmi interesēs mana programma nākotnei. Gribu pieskarties tikai dažiem pamatprincipiem. Es iestāšos par reālu tautvaldību un centīšos darīt visu, lai nebūtu plaisas starp valdību un tautu.

Kopā ar saviem kolēģiem es esmu nolēmis rūpēties par to, lai reālās demokrātijas formas tiktu realizētas vispirms mūsu republikas Augstākajā Padomē. Lai visi, kas to vēlētos, vienmēr varētu dzirdēt un redzēt mūsu deputātu sēdes, tāpat kā tas notika vakar. Ja būs vajadzīgs, un es domāju, ka šādā vajadzība radīsies, Augstākās Padomes sesijas tiks rīkotas Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā, lai tajās varētu brīvi piedalīties sabiedrības pārstāvji. Un ne tikai būt klāt, bet arī tieši piedalīties darbā.

Tie likumprojekti, kas skar visplašāko sabiedrisko slāņu intereses, noteikti tiks nodoti visai tautai apspriešanai, pirms deputāti pulcēsies, lai pieņemtu lēmumus par šiem likumiem. Protams, es varētu turpināt, jo runa ir par demokrātijas izpausmes formām, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgas, lai cik vienkāršas tās būtu. Jebkuras demokrātijas realizācijas formas ir ļoti svarīgs faktors. Taču jūs ļoti labi saprotat, ka ne mazāk svarīgs ir mūsu darba saturs.

Mēs vakar pieņēmām likumu par Latvijas laukiem. Deputāti vienprātīgi piešķīra latviešu valodai valsts valodas statusu. Augstākā Padome vienprātīgi apliecināja savu pozitīvo attieksmi pret mūsu nacionālo simboliku. Varbūt tikai neliela piebilde šajā sakarā. Pieņemot lēmumus, krievu un citu tautību deputāti ne tikai balsoja «par», bet arī parādīja augstu ētiskumu lēmumu projektu apspriešanā, it sevišķi latviešu nacionālās simbolikas jautājumā.

Manuprāt, tagad mums visiem kopa tāda pati pietāte jāparāda sesijā pieņemto lēmumu izskaidrošanā. Un pats galvenais — realizējot šos lēmumus un turpmāk formulējot savas prasības, parādīsim tādu pašu izpratni, centīsimies būt, cik vien iespējams, precīzi jautājumos, kas skar vai var skart arī citu tautu intereses. Mēs esam ieinteresēti, lai Latvijā visu tautību cilvēki varētu dzīvot laimīgi, bez bažām par savu nākotni.

Protams, mums ir jāuzdod sev jautājums: kā to panākt? Es domāju, ka vispirms ir jārunā par mūsu republikas saimniecisko un politisko patstāvību, par tās suverenitāti. Jānodrošina republikas saimnieciskais aprēķins un arī republikas pilsoņa statuss. Pašreizējie migrācijas procesi nodara milzīgu postu visiem mūsu republikas visu tautību cilvēkiem, un valdībai tie nekavējoties ir jāaptur. Republikas Augstākā Padome garantēs visiem republikas iedzīvotājiem konstitucionālās tiesības un būs atbildīga savu pilsoņu priekšā.

Taču mums visiem ir jāsaprot viens ļoti būtisks moments. Augstākajai Padomei, pieņemot lēmumus ekonomiskajos, sociālajos, kultūras un citos aktuālos jautājumos, būs vēl vairāk jārēķinās ar republikas pamatnācijas — latviešu — nacionālajām interesēm. Un ne tikai ētisku apsvērumu pēc, bet arī aiz praktiskiem, es pat teiktu, naturāliem apsvērumiem. Latvija ir pirmā un vienīgā zeme, kur latvieši var apmierināt un attīstīt savas nacionālās intereses un būt kā tauta. Šo, liekas, vienkāršo un saprotamo jēdzienu neievērošana arī novedusi Latviju starpnacionālā sprieguma situācijā.

Par Tautas fronti teikšu ļoti īsi. Katrs domājošs Tautas frontes dalībnieks un katrs aktīvs deputāts drīz vien sapratīs, ka ne tikai mērķi, bet pat darba formas viņiem ir līdzīgas. Un Tautas fronte tikai stiprinās tautas varu.

Tālāk es gribētu pateikt, ka mums jāizsaka sava konkrēta attieksme pret visiem mūsu republikas iedzīvotājiem. Pirmām kārtām varbūt pat būtu jāizsaka sava attieksme pret mūsu garīdzniecību, kas patlaban stingri ietur tādu kursu, lai kopā ar mums piedalītos partijas XIX Vissavienības konferences lēmumu realizēšanā.

Saglabājot vislielāko cieņu pret vecāko paaudzi, pret tēviem un mātēm un it sevišķi pret vecmammām un vectēviem, es tomēr gribētu izteikt vislielāko uzticēšanos mūsu trīsdesmitgadnieku paaudzei, mūsu jaunākajai paaudzei. Revolucionārajai pārbūvei ir ļoti vajadzīgs avangardisms. Un es domāju, ka tā jauniešiem šodien netrūkst. Jau no morālā viedokļa vien šobrīd būtu nepareizi, ja atmatu uzplēšanu mēs prasītu no vecākiem cilvēkiem, pat ja viņi paši savos jaunības un spēka gados šis atmatas ir radījuši. Un vai tad cilvēces dzīvības jautājumā - vides aizsardzībā — mūsu jaunatne nav šīs kustības priekšgalā!

Mēs nevaram nemitīgi lūgt un mudināt strādniekus un zemniekus strādāt labāk. Par to, ka dažreiz viņu darbs nav efektīvs, atbildība jāuzņemas mums visiem, arī inteliģencei. Kā darbu organizējam, tādi ir arī rezultāti. Tāpēc arī inteliģences prioritārā loma ir mūsu dzīves reālā nepieciešamība. To visu es saku tāpēc, lai uzsvērtu domu: mēs visi esam vienlīdz vajadzīgi Latvijai. Un šobrīd varbūt vairāk nekā jebkad. Sirdsgudrāki un zinošāki nekā bijām vakar. Un lai šī apziņa vairo mūsu spēkus un stiprina ticību mūsu tautas un republikas rītdienai.

Ar aplausiem un puķu klēpjiem manifestācijas dalībnieci sveica Latvijas augstākā valsts varas orgāna vadītāju.

Manifestācijā runāja daudzi pazīstami Latvijas sabiedrības pārstāvji — dzejniece M. Zālīte, māksliniece Dž. Skulme, žurnālisti M. Vulfsons, D. Īvāns un A. Cīrulis, Limbažu rajona agroapvienības «Komunārs» priekšsēdētājs J. Lucāns, jurists I. Bišers, republikas jaunatnes līderis I. Priedītis, sporta dzīves organizētājs V. Baltiņš, kara veterāns V. Krūmiņš un citi, kā arī viesi no Igaunijas un Lietuvas.

Atzīmēdami iepriecinošās pārmaiņas, ko sabiedrības dzīvē radījusi pārbūve, viņi ar dziļu sāpi runāja arī par tādām akūtām problēmām kā centrālo resoru diktāts, zemnieku nošķirtība no zemes, dažu Latvijas vēstures lappušu gausā atjaunošana, pilsoņu tiesību un sociālā taisnīguma principu neievērošana, ekoloģiskā līdzsvara izjaukšana, saražotā produkta netaisnīgā sadale, nepamatotā darbaspēka ievešana no ārienes un daudziem citiem jautājumiem. Tika asi kritizēti cilvēki, kas vadīja republiku stagnācijas laikā.

Nobeigumā runāja Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs J. Peters. Darbu Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas priekšsēdētāja amatā viņš nosauca par vislielāko un vissmagāko laimi savā mūžā. Un uzsvēra: karogi — tas ir labi un likumīgi, «Dievs, svētī Latviju!» atdzimšana — tas ir labi un likumīgi, un Brīvības piemineklis — tas ir labi un likumīgi. Tikai ļoti gribētos visus brīdināt no tā, lai šīs kvalitātes nepaliktu tikai kosmētiskā līmenī. Kad mēs apzināsimies, ka visa pamatā ir ekonomika, tad mūsu tauta, mūsu zeme un mūsu valsts kļūs patiesi neatkarīgas. Un valstu federācijā mēs funkcionēsim tādās kvalitātēs, kādas šai teorētiski brīvajai federācijai paredzēja Ļeņins.

J. Peters pateicās visiem, kas šai dienā bija ziedojuši līdzekļus materiālās palīdzības sniegšanai hitlerisma un staļinisma upuru pēctečiem. Manifestācija ilga līdz vēlam vakaram. Lielais kopkoris, ko veidoja vairāk nekā divsimt pašdarbības kolektīvu un profesionālo koru no visiem republikas rajoniem un pilsētām, zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem dziedāja tautasdziesmas un latviešu komponistu dziesmas.

Manifestācijā piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs J. Vagris, republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs V. E. Bresis, Latvijas Komunistiskās partijas CK otrais sekretārs V. Soboļevs, Latvijas Komunistiskās partijas sekretāri A. Briļs un J. Oherins, citi partijas un padomju darbinieki.

 LATINFORM

B. Koļesņikova un J. Ikoņņikova foto

(LATINFORM)