Atšķirības starp "009907" versijām
1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
− | {{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais |Published on=1988/10/08 |Original title=Visvaldis Lācis. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Visvaldis Lācis}} Tautieši, mūsu draugi! | + | {{Speech |
+ | |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais | ||
+ | |Published on=1988/10/08 | ||
+ | |Original title=Visvaldis Lācis. Runa LTF 1. kongresā | ||
+ | }} | ||
+ | {{Written by|Visvaldis Lācis}} | ||
+ | {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} | ||
+ | {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}} | ||
+ | {{About topic|Pilsonība}} | ||
+ | {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} | ||
+ | {{About topic|1940. gada notikumi}} | ||
+ | {{About topic|Molotova — Ribentropa pakts}} | ||
+ | {{About domain|Politika}} | ||
+ | {{About domain|Vēsture}} | ||
+ | {{About person|Jānis Rainis}} | ||
+ | {{About person|Marina Kosteņecka}} | ||
+ | {{About person|Ludmila Azarova}} | ||
+ | {{About person|Arnis Kalniņš}} | ||
+ | {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} | ||
+ | {{About place|Madona}} | ||
+ | {{About event|E1988100800}} | ||
+ | {{About year|1988}} | ||
+ | Tautieši, mūsu draugi! | ||
Sākumā nedaudz labošu teikto, ka es esot Madonas rajona atbalsta grupas pārstāvis. Mēs esam otrā skaitliski lielākā Tautas frontes rajona organizācija Latvijā. Aiz mums šobrīd stāv gandrīz divi tūkstoši piecsimt cilvēku. Tātad es pārstāvu Madonas rajona Tautas fronti. | Sākumā nedaudz labošu teikto, ka es esot Madonas rajona atbalsta grupas pārstāvis. Mēs esam otrā skaitliski lielākā Tautas frontes rajona organizācija Latvijā. Aiz mums šobrīd stāv gandrīz divi tūkstoši piecsimt cilvēku. Tātad es pārstāvu Madonas rajona Tautas fronti. |
Pašreizējā versija, 2014. gada 26. aprīlis, plkst. 13.33
| ||||||||||||||||||||||||
|
Tautieši, mūsu draugi!
Sākumā nedaudz labošu teikto, ka es esot Madonas rajona atbalsta grupas pārstāvis. Mēs esam otrā skaitliski lielākā Tautas frontes rajona organizācija Latvijā. Aiz mums šobrīd stāv gandrīz divi tūkstoši piecsimt cilvēku. Tātad es pārstāvu Madonas rajona Tautas fronti.
Tātad madonieši, dodoties uz šo kongresu, jau pirms — es uzsveru: pirms — Augstākās Padomes sesijas mani ievēlēja par «runājošo» delegātu un ceļa maizei deva līdzi šādu novēlējumu — nelietot vārdu «lūgt». Vairāk nekā divtūkstoš cilvēku rajonā liek man prasīt, nevis lūgt.
Tātad mēs prasām. Par valodu. Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda republikā, tā ir valdošā valoda, kā to uzsvēris Rainis. Un arī lietvedības pamatvaloda. (Aplausi.) Mūsu uztverē patiess internacionālisms ir tāds, ka katrā PSRS nācijas vai tautas apdzīvotajā teritorijā pamatnācijas valoda ir valsts valoda un lietvedības valoda. Krievu valoda nedrīkst pretendēt uz privileģētu izņēmuma stāvokli, kā tas ir bijis līdz šim. (Aplausi.) Ārpus Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās republikas — krievu nācijas apdzīvotās teritorijas — tā jāuzskata par tādu pašu valodu kā jebkura cita PSRS tautu valoda. Arī mūsu republikā karakalpakieša, uzbeka, igauņa, poļa, ebreja valoda kā otrā valoda ir līdztiesīga krievu valodai. Krievu valodai, es uzskatu, nekādas privilēģijas nav vajadzīgas un nav dodamas. Jo pretējā gadījumā tas ir šovinisms. (Aplausi.) Vēsturiskā pieredze rāda, ka pretējā gadījumā noris citu PSRS nāciju pārkrievošana un skaitliski mazākās nācijas savā teritorijā ar laiku kļūst par minoritātēm, kas apdraud šo nāciju pastāvēšanu.
Par pilsonību, vēlēšanām un demogrāfisko situāciju. Neatzīt pašreizējo starpnacionālo attiecību stāvokli un demogrāfisko stāvokli republikā par draudošu latviešu tautas turpmākai eksistencei ir liekulība. Latviešu tautas politiskā griba nevar izpausties un taisnīgā tieksme atjaunot republikas suverenitāti nevar tikt realizēta, ja vēlēšanās piedalās visi cittautieši. Mēs negribam būt kā strauss, kas iebāž galvu smiltīs un izliekas neredzot, ka tautu polarizācija jau ir notikusi. Un, ja vēlēšanas notiks un tajās varēs piedalīties visi cittautieši un vēl armija, tad latviešu tautas balsij var nebūt nekāda svara, vismaz tai nebūs izšķirošais svars. (Aplausi.) Par Latvijas pilsoņiem jāuzskata visi latvieši un tie cittautieši, kuri 1940. gada jūnijā bija Latvijas pilsoņi, kā arī viņu pēcnācēji. Visi pārējie cittautieši ir tikai Latvijas iedzīvotāji bez tiesībām piedalīties vēlēšanās. (Aplausi.) Ne teorija, bet prakse, ka pamatnācija nosaka pilsonību, ir sastopama visā pasaulē, un to atzīst par normālu visu nāciju piederīgie, jo katrai nācijai ir tiesības savā teritorijā rūpēties par nācijas politisko patstāvību. Mēs kategoriski noraidām apgalvojumu, ka šāds pilsonības formulējuma veids ir vērsts pret citām PSRS nācijām vai tautām. Gluži otrādi. Šāds pilsonības formulējuma veids nodrošina ikvienas PSRS nācijas vai tautas politisko un kulturālo patstāvību un ir īsta, patiesa internacionālisma pamatā. (Aplausi.)
Turklāt mēs uzskatām, ka Latvija Molotova un Ribentropa pakta noslēgšanas un tālāko Staļina ārpolitikas ceļu rezultātā ir iekļauta PSRS sastāvā un Pelšes un Vosa piekoptās politikas rezultātā ieplūdušie cittautieši nav, uzsveru otrreiz — nav latviešu tautas aicināti, un ka latviešu tauta nekad nav devusi piekrišanu šādam migrācijas procesam. (Aplausi.) Būdami maza tauta, mēs vienkāršā bioloģiskā vairošanās ceļā, arī bez mehāniskā migrācijas pieauguma, tomēr būtu nākotnē apdraudēti kļūt par minoritāti, pastāvot ilgstošai latviešu skaitliskai paritātei ar cittautiešiem. Pilsonības iegūšanas iespēja jāizskata katram cittautietim atsevišķi, un par Latvijas pilsoni nākotnē var kļūt tikai tāds cittautietis, kuram ir kādi nopelni pret latviešu tautu, kurš zin latviešu valodu un, galvenais, atzīst latviešu pašnoteikšanās un valstiskuma principu Latvijā. (Aplausi.)
Mēs, madonieši, neesam šovinisti, šo apvainojumu, kā jūs zināt, ļoti bieži izmanto pret tādiem, kas pauž līdzīgus principus kā es. Mēs jau tagad zinām un uzskatām, ka, pirmkārt, Marina Kosteņecka pilnīgi ietilpst šai pilsoņu kategorijā, jo viņa dzīvo Latvijā jau kurā paaudzē, bet, ja arī kādi cilvēki neietilpst šai kategorijā, kā Ludmila Azarova un citi jau šodien minētie krievu tautības pilsoņi, tad tas nevar būt par šķērsli būt Latvijas pilsoņiem tiem, kam ir nopelni pret latviešu tautu un kuri zin mūsu valodu un atzīst mūs. Acīmredzot, tādi būs daudzi cittautieši, kuri mūs ciena, un viņiem no šāda pilsonības statusa nav ko baidīties. (Aplausi.) Jauktajā laulībā ar latviešu tautības pārstāvi Latvijā dzimušie bērni automātiski kļūst par Latvijas pavalstniekiem. Tātad vēlēšanās, kuras notiktu pēc pilsonības principa, turklāt tā, lai šis princips nodrošinātu noteiktu latviešu tautas politiskās gribas izpausmi, mēs uzskatām, jāpiedalās ne tikai tādām sabiedriskām organizācijām kā Komunistiskajai partijai, komjaunatnei un arodbiedrībai, bet arī visām citām neformālām un sabiedriskām organizācijām. Mēs vēl paspējām starpbrīdī aprunāties, un vienprātīgi 21 delegācijas loceklis uzskata, ka jāpiedalās un kandidātus vēlēšanās jāļauj izvirzīt, kā to prasīja luterāņu mācītājs Juris Rubenis, arī visu konfesiju reliģiskām organizācijām. Mēs atbalstām šo prasību. (Aplausi.)
Par migrāciju. Ievērojot iepriekš teiktos apstākļus, mēs prasām nekavējoties ar likumu pārtraukt migrantu ieplūšanu Latvijā.
Par ekonomiku. Lai neatkārtotos: mēs pilnībā atbalstām akadēmiķa Arņa Kalniņa koncepciju par republikas saimniecisko aprēķinu. Ka tā ir nepieciešama, to parādīja mūsu tikšanās pirms izbraukšanas ar rajona vadību, kas pieklājīgi un laipni lūdza atļauju piedalīties mūsu delegācijas kopsapulcē. Mēs, protams, piekritām, un rajona izpildkomitejas vadība mums pateica — varbūt to nezina visa republika —, ka jau šobrīd nākamā gada gaļas piegādes Vissavienības konts ir pieaudzis par divtūkstoš tonnām. Nākamgad mūs aplaupīs par diviem miljoniem kilogramu vairāk. Mēs varam novērst šādu aplaupīšanu tikai tad, ja mums tiek dota ekonomiskā neatkarība.
Mēs zinām, ka mūsu viedoklis par jebkuru no izteiktajiem jautājumiem pilnīgi atbilst Ļeņina principiem. Piemēri: valodas kodeksu nosaka nacionāļi, iedzīvotāju struktūru nosaka pamatiedzīvotāji, — 1913. gadā Ļeņins to ir jau teicis. Ekonomisko neatkarību Ļeņins ieteica ierobežot tikai diplomātiskā un militārā jomā. Un Ļeņins teica, ka atdalīšanās tiesības bez iespējas atdalīties ir melīga frāze. Mēs šobrīd neprasām to, bet, ja pienāks brīdis, tad lūdzu Latvijas Komunistiskās partijas vadību nepieturēties pie šīs melīgās frāzes. (Aplausi.)
Tādēļ personīgi manī un arī citos delegātos lielu izbrīnu rada tā dedzība, ar kādu cittautieši un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un republikas valdības vadošie darbinieki uzbrūk tiem, kuri šos ļeņiniskos principus grib iemiesot dzīvē. Mēs uzdodam šādu jautājumu: kuri no mums ir ļeņinieši — mēs vai jūs? (Aplausi.) Kādu teoriju tad pārstāvat jūs, ļeņiniskā principa pretinieki?…
Līdz šim es runāju kā Madonas rajona Tautas frontes pārstāvis. Bet, tā kā es Madonas rajona Tautas frontes konferencē no iespējamām 379 delegātu balsīm saņēmu 333 balsis, tad uzskatu, ka man ir morālas tiesības izteikt arī savu personisko uzskatu.
Biedri, latviešu tautības komunisti! It sevišķi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekļi, vadošie latviešu tautības komunisti Ministru Padomē un republikas Augstākajā Padomē! Jums šodien vairs daudz izvēles ceļu nav. Tie ir tikai divi. Viens no tiem — tāpat kā agrāk klanīties Maskavai un, apspiežot latviešu tautas politisko gribu, gribu dzīvot neatkarīgā, suverēnā Latvijas valstī, ar mazāk vai vairāk bargām represijām vērsties pret mūsu tautas politiski aktīvāko daļu. Šis ceļš — vai nu jūs to ietu pa īsāko, taisnāko, bargāko ceļu, vai arī pa aplinkus garākiem ceļiem ar demagoģiskiem solījumiem un līdzšinējo divkosību — tik un tā gala rezultātā novestu pie visas latviešu tautas traģēdijas un arī pie jūsu, visu jūsu personīgās dzīves traģēdijas. Nākotne tad noslaucītu jūs agrāk vai vēlāk no vēstures ceļa. Ja ne jūs, tad jūsu vārdus. (Aplausi.)
Un ir otrs ceļš. Uzklausot vakar un šodien skaidri izteikto un visu vasaru skaidri jūtamo latviešu tautas gribu, izpildīt to un iet tautai līdzi, un varbūt pat vest tautu uz neatkarīgu Latviju. Trešā izvēles ceļa, es uzskatu, jums šobrīd nav un nekad vairs nebūs. Prokurors Dzenītis kā kvalificēts jurists droši vien arī šos manus vārdus mācētu iztulkot kā draudus. Es nebūt nedraudu. Vairāk nekā četrdesmit gadu jūs esat atļāvušies mācīt mūs visus — kā mums dzīvot, kā izturēties un, protams, arī — kā un ko runāt. Tagad es atļaujos pamācīt jūs, sevišķi, būdams gados vecāks par lielo vairumu no jums — man ir 64 gadi —, tātad arī kā vecāks cilvēks (jautrība).
Tas, ko es atļāvos teikt, ir vienīgi mans vēsturiskais pareģojums. Bet es esmu pārliecināts par šī pareģojuma pareizību. (Aplausi, ovācijas.)