368843

Jānis Rukšāns

Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais

Avots: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais Datums: 08.10.1988 Virsraksts: Jānis Rukšāns. Runa LTF 1. kongresā Autors: Jānis Rukšāns Tēmas: Brīvības piemineklis LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Okupācijas statuss Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā Republikas saimnieciskais aprēķins Šovinisms Nozares: Politika Organizācijas: LKP Centrālā Komiteja Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) Latvijas Tautas fronte (LTF) PSKP Centrālā Komiteja Vides aizsardzības klubs (VAK) «Helsinki-86» Mediji: «Atmoda», laikraksts «Auseklis», žurnāls «Cīņa», laikraksts «Jaunās Grāmatas», žurnāls «Padomju Jaunatne», laikraksts «Padomju Latvijas Komunists», žurnāls «Staburags», žurnāls Cilvēki: Ieva Akurātere, Viktors Avotiņš, Vilnis Edvīns Bresis, Jānis Britāns, Vladislavs Brokāns, Jānis Dzenītis, Anatolijs Gorbunovs, V. Iļjins, Aleksandrs Jakovļevs, Sandra Kalniete, V. I. Ļeņins, Džordžs Orvels, Kārlis Pakalns, Arvīds Pelše, Viktors Skudra, Modris Slava, Josifs Staļins, Vitālijs Teivāns, Jānis Vagris, Vaino Veljass, Juris Vidiņš, Andrejs Višinskis, A. Ždanovs Vietas: Notikums: LKP CK plēnums par politisko situāciju republikā Žurnālistu protesta sanāksme Preses namā A. Gorbunova atbalstam. V. Avotiņš nolasa iniciatīvas grupas vēstuli dibināt Tautas fronti Tallinā sākas Igaunijas Tautas frontes dibināšanas kongress LTF I kongress. Par LTF priekšsēdētāju ievēl Daini Īvānu Gads: 1988

Dārgie draugi! Dāmas un kungi!

Es esmu laimīgs. Es esmu laimīgs, ka man ir paveicies piedzimt īstajā laikā, ka man ir paveicies piedzīvot šo gadu un aktīvi piedalīties tā norisēs. Un, kaut arī pamatprofesijai — dārzkopībai — man šogad nav atlicis laika, es to nenožēloju. Šodien es atceros to brīdi, kad Viktors Avotiņš dažas dienas pēc rakstnieku plēnuma pateica vēsturiskos vārdus: «Mums nekas cits neatliek kā dibināt Tautas fronti.» Es Viktoram piekritu, kaut arī tobrīd nebija ne mazākās jausmas, kas tas būs un kā būs, un pārņēma tāds dziļš biklums, pat nespēka sajūta.

Cik strauji aizskrējis laiks… Kad Viktora dzīvoklī sanāca sākotnējā iniciatīvas grupa un tapa aicinājums, ko Viktors pirmoreiz nolasīja žurnālistu protesta mītiņā 22. jūnijā, tas nevarēja tikt publicēts tikai tādēļ, ka parakstītāju skaitā bija Helsinku grupa un žurnāls «Auseklis». Tad kā kompromisa variants arī radās divas iniciatīvas grupas ar būtībā vienu un to pašu «Aicinājuma» tekstu. Vai toreiz kādam nāca prātā, ka paies tikai trīs mēneši un mēs brīvi lasīsim daktera Vidiņa uzstāšanos «Padomju Jaunatnē»? Ka pat «Cīņas» Pakalns būs tiktāl pārkārtojies, ka uzstāsies nevis pret helsinkiešiem, bet pret Iļjinu (aplausi) ? Un es noliecu galvu Helsinku grupas priekšā, kas pērn pirmā pārrāva baiļu aizsprostu, kas pirmā izstrādāja atdzimšanas programmu (aplausi), parādot nevis politisku aklumu (aplausi nerimstas), kā domā prokurors Dzenītis un laikraksts «Cīņa», bet gan politisku gaišredzību.

Un es esmu laimīgs arī tādēļ, ka no padsmitu grupas mēs dažos mēnešos esam izauguši līdz simt un vairāk tūkstošiem. Un es nevaru nenoliekt galvu Sandras Kalnietes priekšā, kuras organizatoriskais talants palīdzēja iemiesot šo ideju šodienas kongresā.

Tikai pirms nedēļas šāds pats kongress notika Tallinā. Maskavas TV, īsā teikumā informēdama par notiekošo, sevišķi uzsvēra, ka runa nav par jaunu partiju, runa nav par opozīciju. Pareizi, šodien šeit vēl netiek dibināta jauna partija, un kāda gan runa var būt par opozīciju, ja šeit pulcējusies tauta, tautas brīvi izvēlēti pārstāvji, pašas tautas izvirzīts avangards, cilvēki, kam tauta uzticas, kas savus spēkus, zināšanas, prasmi grib veltīt tautas augšupejai.

Bet kas tad ir partija? Un roka tver PSKP statūtus, kuru pirmajā lappusē lasāms, ka PSKP ir pārbaudīts padomju tautas cīņas avangards, vislabākā, visapzinīgākā tautas daļa, padomju sabiedrības vadošais, virzošais spēks, kas pastāv tautas labā un kalpo tautai.

Bet tad jau iznāk, ka tieši šeit, šajā zālē, šobrīd ir sapulcējušies komunisti. Un trešdaļai no mums patiešām kabatā ir biedru kartes, un daudziem jo daudziem šo biedru karšu kabatā nav tikai tādēļ, ka viņi nevēlējās saistīt savu vārdu ar stagnokrātijas ļaundarībām, kaut arī sirdī viņi bija komunisti, ļeņiniskā tipa komunisti. (Aplausi.)

Bet šonedēļ notika vēl viens komunistu forums. Tas notika otrdien Kirova ielā. Kāda tad ir atšķirība starp šiem abiem forumiem? 4. oktobri tika ignorēta tautas vairākuma griba un par partijas vadītāju tika ievēlēts cilvēks, kurš pērn no TV ekrāniem draudēja tautai ar represijām, un tauta nav to aizmirsusi. (Aplausi.) Nu ko, cerēsim, ka par republikas suverenitāti Jānis Vagris cīnīsies tikpat drosmīgi kā pērn 17. un 18. novembrī pret amerikāņu imperiālismu un tā intrigām Latvijā. (Aplausi.)

Bet otrdien es nobrīnījos, ka Veidenbauma iela kārtējo reizi bija pilna ar milicijas nemieru apkarošanas spēku mašīnām — kā visasāko demonstrāciju un mītiņu laikā, ka republikas presei bija kategoriski noliegts pat pieminēt gaidāmo CK plēnumu. Tātad tur, Kirova ielā, otrdien lieliski apzinājās, ko dara, kādu tautā nepopulāru lēmumu gatavojas pieņemt. Un šie cilvēki grib dēvēt sevi par avangarda avangardu? Vai tautas avangards būtu bijis spējīgs pieprasīt Rīgas Politehniskā institūta ķīmiķiem sagatavot slēdzienu, ka ziedi, lūk, bojājot Brīvības pieminekli, (aplausi) kā to pieprasīja Rīgas pilsētas izpildkomitejas vadība, kur visiem kabatā ir partijas biedru kartes!

Neticu tautfrontietim Teivānam, kurš met sprunguļus ceļā VAK darbībai Ļeņingradas rajonā. Ne jau velti 14. jūnija mītiņā tauta viņu izsvilpa. Un, ja tādu rokās nonāk ideoloģija, tad man žēl partijas. Taču ticu Anatolijam Gorbunovam, kaut arī, ja gribu palikt politiski konsekvents, man jāsaka, ka viņa runa republikas parlamenta pēdējā sesijā viesa bažas. Bet ceru, ka tās nav pamatotas.

Tiesa, mums tagad apgalvo, ka tieši partija sākusi pārbūvi. Pareizi, sāka partija. Bet tad likumsakarīgi jāprasa, kas tad noveda pie krīzes, kādi ļaundari sagrāva tautas saimniecību un kam citam tad būtu jāsatīra savārītās ziepes (aplausi)? Diemžēl pašreizējā pieredze rāda, ka šim «avangardam» tīrīšana sokas bruņurupuču gaitā. Un tieši tādēļ ir nepieciešams patiess avangards, nepieciešama ir Tautas fronte!

Un tādēļ arī nav ko bīties, ka agrāk vai vēlāk, bet neizbēgami mēs nonāksim pie daudzpartiju sistēmas. Būtībā pašreizējā Komunistiskā partija jau ir sašķēlusies divās partijās — stagnātu partijā un revolucionārajā partijā, tāpat kā savulaik KSDSP sašķēlās maziniekos un lieliniekos. Īstie komunisti sēž šeit, mūsu zālē, bet tie, kuri sevi tikai dēvē par komunistiem, izrādīja savu īsto būtību 18. jūnija slepenajā plēnumā. Neko citu no viņiem nevarēja gaidīt arī 4. oktobrī. Tā bija utopija — cerēt, ka šis CK sastāvs rēķināsies ar tautas gribu, ar ierindas komunistu vairuma gribu. Un kādu gan uzticības zvērēšanu partijai var prasīt, ja joprojām tās rindās ir tādi masu slepkavas un cilvēknīdēji kā Staļins, Višinskis, Ždanovs? Kas pie sava štāba ēkas tur godā un cieņā latviešu tautas nodevēja Pelšes krūšutēlu?

Vai varu drošu sirdi uzticēties Latvijas ministru kabinetam, kura vadības groži ielikti Viļņa Breša rokās? Cilvēka, kurš «vadīja» republikas lauksaimniecību, padziļinot tās krīzi, piepildot agrorūpniecības komiteju kā skudru pūzni ar klerkiem, par kuru kompetences līmeni var liecināt kaut vai tāds anekdotisks fakts kā augļkopības attīstības perspektīvās programmas izstrāde, pārgrozot kartupeļu programmu. Viņš vadīja vislatviskāko iestādi republikā, jo kas gan vēl ir latviskāks par mūsu zemnieku, taču šajā iestādē visi dokumenti tiek sastādīti tikai krievu valodā. Tagad, pierādījušam savu mazspēju vienā nozarē, viņam būs jāvada visu tautas saimniecības nozaru darbs.

Apbrīnojama loģika, kas pielīdzināma tikai Džordža Orvela antiutopijām. Kā lai te neatceras visas tautas atbalstītā Igaunijas kompartijas līdera Vaino Veljasa runu Igaunijas TF kongresā? Citēju: «Apstākļos, kad partija pauž tautas gribu, Tautas fronte nevar kļūt par opozicionāru kustību.» Pilnīgi piekrītu, bet tas attiecināms uz apstākļiem, kad partija pauž tautas gribu, taču to, kā šis nosacījums attiecināms uz Latvijas Kompartijas vadību, vislabāk raksturo žurnāla «Kommuņist Sovetskoj Latvii» abonentu skaits. Šo CK ruporu pirms dažām dienām bija parakstījuši tikai 648 abonenti. (Aplausi.) Re, kur papīra rezerve Tautas frontes laikrakstam «Atmoda», kura pirmo numuru, tiesa, nomaskētu aiz informācijas lapas nosaukuma, jūs esat saņēmuši, jo, raugi, suverēnā valstī, izrādās, pat neatkarīgas organizācijas avīzes izdošanai atļauja jāizprasot Maskavā. Valstī, kur it kā atcelta politiskā cenzūra, LKP CK aģitācijas un propagandas daļas vadītājs Brokāns, rupji iejaukdamies Tautas frontes iekšējās lietās, piespiež izņemt no «Atmodas» Modra Slavas rakstu par LNNK attieksmi pret Tautas fronti, liek nosvītrot piezīmi mazajai informācijai par TF Statūtu papildinājumu, ko tagad jums nolasu: «Tādējādi pirmo reizi pēc V. I. Ļeņina nāves tiktu atjaunoti ļeņiniskie principi preses vadībā un tiktu izveidots pirmais no partijas CK aparāta neatkarīgais preses izdevums Latvijā.» Te jājautā: kas tad izdod «Atmodu»? LKP CK vai TF? Beidzot taču jālikvidē šis monopols uz informāciju! Bez legāli izdotā «Ausekļa», «Staburaga», «Atmodas» nebūs pārbūves garantu. (Aplausi.)

Tādēļ par vienu no mūsu kongresa uzdevumiem uzskatu mūsu avīzes redkolēģijas un redaktora vēlēšanas. Izmantosim Konstitūcijas garantēto preses brīvību, šīs mūsu pamattiesības! Galu galā, ja visi striķi trūks, vai tad mūsu tautieši ārzemēs mums nesniegs palīdzīgu roku un nepalīdzēs iegādāties iespiedmašīnu, tipogrāfijas krāsu un dažas tonnas papīra vismaz pirmajam laikam? (Aplausi.) Galu galā mūs vieno viens mērķis — BRĪVA LATVIJA!

Un tikai tagad esmu nonācis pie tēmas, par kuru biju iecerējis runāt, proti, par republikas neatkarības atjaunošanu. Esmu absolūti pārliecināts, ka Konstitūcijas 69. panta piemērošana ir vienīgais risinājums, kas garantēs mūsu tautu saglabāšanos. Taču nebūs pareizi lietot vārdu «izstāšanās», jo mūsu tautas nekad nav iestājušās Padomju Savienībā, bet gan ir varmācīgi okupētas (aplausi), tātad patiesībā mēs esam kolonija. Sekosim mūsu justīcijas ministra Skudras piemēram un atvērsim Politisko vārdnīcu. Citēju: «Kolonijas ir zemes un apgabali, kam nav politiskas un ekonomiskas patstāvības un ko ekspluatē metropole. Lai nodrošinātu savu kundzību pār kolonijām, okupē tās ar savu karaspēku, ieceļ administrācijā savus ierēdņus, atņem vietējiem iedzīvotājiem politiskās tiesības, sagrābj savās rokās saimniecības pamatnozares, izposta apspiestās tautas nacionālo kultūru.» Visas šīs pazīmes attiecināmas arī uz Baltijas valstīm. Vai nav pienācis pēdējais laiks izsvītrot Padomju Savienības vārdu no kaunpilnā koloniālo lielvalstu saraksta?

Atjaunojot taisnīgumu arī šajā jomā, Padomju Savienība iegūtu milzīgu politisko kapitālu, kura nozīmību varētu samērot ar savstarpējās raķešu iznīcināšanas līguma nozīmi. Aiz tā nebūt neslēpjas mēģinājums restaurēt kapitālismu Latvijā, kā to parasti mēģina piedēvēt. Latvijai jābūt sociālistiskai, padomju, taču neatkarīgai! Tas atrisinātu gan pilsonību, gan migrāciju, gan valodu, gan saimnieciskā aprēķina problēmu, turklāt praksē, nevis teorijā. No tā iegūtu abas puses un it īpaši PSRS, jo tai kaimiņos rastos trīs draudzīgas valstis vai šo valstu federācija. Atcerēsimies, cik negatīvi 1968. gada notikumi mainīja čehu un slovaku attieksmi pret Padomju Savienību. Pie mums notiktu pretējs process. Politiski neatkarīgi, mēs paliktu cieši ekonomiski saistīti, jo neatkarīgai valstij tāpat būs nepieciešami enerģijas nesēji, izejvielas, tirgus saražotajai produkcijai. Taču nelielā valsti ekonomika ir daudz vieglāk atveseļojama nekā milzīgā un nepārvaldāmā gigantā, par kādu pārvērtusies PSRS. Vai Somijas piemērs nav iedvesmojošs? Vai tiešām būtu bijis izdevīgāk, ja Somija būtu padarīta par sešpadsmito padomju republiku? Ņemot vērā mūsu tautai raksturīgo darba mīlestību un uzcītību, neatkarība ļautu strauji atjaunot saimniecību, ko ievērojami veicinātu vispārējs morāls pacēlums

Neatkarīga Latvija tāpat paliktu sociālistiskās sadraudzības valsts, un kopējās aizsardzības intereses būtu regulējamas ar īpašiem līgumiem, kā tas pieņemts visā pasaulē. Tāpat tiktu nodrošināta tranzīta kustība un piekļūšana ostām.

Pašreizējie centieni likvidēt staļinisma drausmo mantojumu visās dzīves jomās nedrīkst paiet secen arī Staļina noziedzīgajai ārpolitikai. Vēsturiskā pieredze rāda, ka koloniālās impērijas, kas izveidotas varmācīgā ceļā, pretēji «Cīņas» redaktora J. Britāna apgalvojumam (žurnālā «Jaunās Grāmatas») var pārtapt suverēnu valstu sadraudzībā arī mierīgā ceļā. Tā tas notika, piemēram, ar daudzām britu sadraudzības zemēm. Arī varmācīgi izveidota Staļina impērija var pārveidoties par patiesi suverēnu valstu sadraudzību. Tiesiskas valsts celtniecība jāsāk ar tiesiskās netaisnības novēršanu, atjaunojot 1920. gada līgumā Latvijai uz mūžīgiem laikiem piešķirto neatkarību.

Ir cilvēki, kas saka: kur jūs steidzaties — šī impērija sabruks tāpat, kā ir sabrukušas visas pārlieku lielās impērijas cilvēces vēsturē, sākot jau ar seno Ēģipti un Romu, Čingishana un Napoleona lielvalstīm. (Aplausi.) Mūsdienu notikumi rāda, ka šis process ir sācies arī Padomju Savienībā. Bet tad, kad tas notiks dabiskā ceļā, būs jau par vēlu. Tad diez vai vairs būs tāda Latvija, tāda tauta — latvieši, tad būs izlaupīti jau tā pieticīgie mūsu dabas resursi, neglābjami piegānīta mūsu zeme, gaiss un ūdens. Būs iznīcināta tauta, kas apbrīnojamā kārtā cauri gadsimtu jūgam pratusi saglabāt vienu no senākajām indoeiropiešu cilmes valodām un visbagātāko tautas folkloras krājumu pasaulē. Vai tiešām tāds būtu humānā sociālisma mērķis?

Daži veikli demagogi mēģina oponēt ar argumentu, ka Rietumeiropa, lūk, iet uz aizvien lielāku saplūšanu, robežu atvēršanu, kopīgu valūtu. Bet te viņi aizmirst piebildi, ka katrai koptirgus valstij pieder veto tiesības jebkura lēmuma pieņemšanā, ka tur valdības spiestas rēķināties ar vēlētāju domām, jo pastāv daudzpartiju sistēma, ka tur neeksistē valodas asimilācijas draudi un, neraugoties uz tiešām aizvien lielāku integrāciju, netiek apdraudēta nāciju eksistence.

Te var rasties jautājums — vai ir cita alternatīva? Jā, ir, bet tā prasa tik revolucionāras pārmaiņas visā valsts Konstitūcijas un likumu sistēmā, ka pat visumā tik gaišām galvām, kāds ir Politbiroja loceklis A. Jakovļevs, tās šķiet ķecerību pārpilnas un absolūti nepieņemamas. Alternatīvajā risinājumā jāievēro divi pamatnosacījumi, proti, pilsonības statuss, turklāt šim statusam jābūt tik stingram, ka tas liegtu nacionālā republikā balsstiesības nejaušiem caurstaigātājiem, laimes meklētājiem un sanatoriju atpūtniekiem, kā arī izmitinātām karaspēka daļām, ar kuru palīdzību birokrātija var nodrošināt praktiski jebkuras personas ievēlēšanu. Obligāta prasība — valsts valodas prašana un pietiekami ilgs apmešanās stāžs republikā, teiksim, vismaz 10 gadu. Otrs nosacījums — visas politiskās sistēmas reforma, piešķirot katrai republikai veto tiesības Savienības lēmumu pieņemšanā. Tā kā šāda lielkrievu šovinisma piekāpšanās nacionāļiem praktiski nav ticama — to pierāda Starpnacionālo attiecību komisijas nacionālais sastāvs partijas konferencē —, tad jāsecina, ka alternatīvas dekolonizācijas nav. Neatkarības piešķiršana paglāba latviešu nāciju no 1937. gada asinspirts, attālināja kolektivizācijas murgu, atstājot cerību, ka varbūt vēl izdosies atjaunot lauksaimniecību. Tādēļ arī tagad vienīgais Latvijas tautu glābiņš ir neatkarība. Šeit vietā citāts no 1940. gada 17. janvāra tobrīd vēl nelegālās «Cīņas»: «Ko mums sola demokrātiska Latvija ciešā sadarbībā ar PSRS? Pilnīgu Latvijas neatkarību un patstāvību!» To tautai solīja komunisti, kas par savu pārliecību sēdēja nevis mīkstos klubkrēslos, bet gan uz cietas cietuma lāviņas. Padomājiet par to, pirms noraidāt.

Un noslēgt savu garo un reizē tik īso uzstāšanos es gribētu ar Ievas Akurāteres izpildītās Ritmaņu dziesmas vārdiem:

Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai
Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!

(Aplausi.)