042409

Ināra Egle

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 7. novembris, Nr. 164

Latvijas Jaunatne, Nr. 164 (1991-11-07)

Skatiet arī: http://www.barikadopedija.lv/raksti/369217 un http://www.barikadopedija.lv/raksti/784460

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 164 Datums: 07.11.1991 Tirāža: 84400"" can not be assigned to a declared number type with value 84400. Lappuse: 4 Virsraksts: Čekomānijas aura Rubrika: Tēmas: Augusta pučs, 1991 OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes Represijas, represētie VDK, čeka, NKVD Nozares: Politika Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte LKP Centrālā Komiteja Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK) Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP) Latvijas Tautas fronte (LTF) PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK) Mediji: «Atmoda», laikraksts Cilvēki: Vadims Bakatins, Māris Bērsons, Aivars Borovkovs, Lija Čerpinska, Edmunds Johansons, Tālavs Jundzis, Vilis Krūmiņš, Alfons Noviks, Pēteris Simsons, Staņislavs Supe Vietas: Notikums: LR AP pieņem lēmumu par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā Gads: 1991

Lai piedod tic, kuriem ir aizspriedumi pret banāliem salīdzinājumiem, bet VDK dažbrīd un ne vienam vien atgādina milzīgu mēslu kaudzi, kas kādam ir jāaizvāc, bet līdzko to kustina, tā apkārtni pārņem nebaudāma smaka un laukā lido visbiklākās mēslu mušas, kukaiņi utt., kas apkārtējos var novest līdz depresijai, nelabumam un izmisumam. Bet kādam tomēr ir jābūt tik stipram, lai šo kaudzi aizvāktu… Un kādam bija jābūt tik stipram, lai vadītu VDK objektu un īpašumu pārņemšanu. Šim — Ministru Padomes pagaidu pilnvarotā valsts drošības jautājumos — darbam tika izraudzīts jau pazīstamais sevišķu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, kurs īsi pirms šis telefonakcijas sacīja: «Ap čeku ir noslēpumainības aura. Tur, kur trūkst informācijas, tur sāk darboties fantāzija un izplatās čekomānija. Jā, čeka ir pastrādājusi drausmīgi daudz nelietību, gandrīz tikpat ir izdarījuši arī žurnālisti, veicot konkrētu ideoloģisku funkciju, lai sabiedrībai kaut ko iestāstītu.» Piedāvājam daļu no tā, kas tika runāts 24 telefona sarunās, no kurām visgarākā ilga 25 minūtes, jo vairākiem šķita, ka šis telefonlaiks ir atvēlēts tikai viņiem un ka var runāt arī vienkārši par dzīvi. Vairāki zvanītāji aizmirsa nosaukt savu vārdu, bet vairāku vārdus nolēmām nepublicēt paši, jo šķita: viņi nav iedomājušies, ka šo sarunu saturs tiek publicēts kā pēc ikvienas telefonakcijas.

Materiālus publicēšanai

sagatavojusi

Ināra Egle

***

 

Vai jūs mani pieņemsiet?

 

— Labvakar! Aivars Borovkovs jūs ļoti uzmanīgi klausās.

— Sakiet, vai tiek veidots jauns Valsts drošības dienests?

— Augstākajā Padomē ir izveidota darba grupa, kas izstrādā jauna valsts drošības dienesta koncepciju. Šo grupu vada Augstākas Padomes deputāts  Pēteris Simsons.

— Sakiet, kur un kad var saņemt informāciju par pieņemšanu darbā?

— Hm. Man vispār patīk konkrēti jautājumi. Bet, sakiet, ka jūs sauc un kur var atrast?

— Bet mani interesē, kur jūs var atrast.

— Esmu atrodams bijušajā VDK ēkā, 315. telpā.

— Labi, es jūs sameklēšu. Bet vai jūs mani pieņemsiet?

 

Ko dara Noviks?

 

— Vai jūs varat pateikt ko pašlaik dara Noviks?

— Nē, to es nevaru pateikt, bet šo jautājumu var uzdot Latvijas Republikas prokuratūrai. Tajā ir apturēta krimināllieta par notikumiem Litenē. To sakarā ir skarts arī Novika jautājums.

— Bet kā jūs domājat: viņš ir vai nav Rīgā?

— No tā, ko es domāju, nekas nemainās. Ja viņš interesēs justīcijas iestādes, tad tiks atrasts.

 

Vajag likumu par kriminālatbildību…

 

— Jums zvana bijušais VDK darbinieks. Gribu runāt par tā sauktā особый отдел aģentiem, kurus PSRS VDK jums var neizdot iesaku likumdevējiem pieņemt likumu par kriminālatbildību, kas noteiktu atbildību tiem bijušajiem VDK darbiniekiem, ar kuriem ārzemju specdienesti nodibina kontaktus, bet viņi par to neziņo mūsu valsts iekšlietu vai drošības dienestiem.

— Tā ir laba doma. Maskavā tikšanās laikā ar Bakatinu viņš paziņoja, ka aģentiem un īpašajām daļām tiks dota komanda pārtraukt darbu. Ja pēc starpvalstu līguma parakstīšanas viņi darbu turpinās, to var kvalificēt kā spiegošanu. Mans viedoklis arī ir tāds, ka parlamentam vajadzētu piedāvāt šo priekšlikumu.

— Nuja, tagad šie cilvēki domā: pilsonību man tā kā tā nepiešķirs, tad jau labāk turpināt kaitēt cik var. Viņi neredz izeju, domā: «Mani, vienalga, izdos.»

— Kā jūs domājat, vai tiem, kas vēl joprojām ir kopā ar savu saimnieku, vajadzētu dot iespēju «pieteikties?

— Pieļauju, ka viņus piespiež strādāt ar draudiem. Ja būs kriminālatbildība tā jau noteiks pienākumu to nedarīt.

Tas ir līdzīgi kā ar OMON — viņš ir sasaistīts.

 

Kad neticēšu valdībai, centīšos tajā iekļūt

 

Lija Čerpinska:

— Ja jūs man atjautu, es izteiktu savas domas, kas mani nomāc. Jūs pierakstīsiet vai ierakstīsiet magnetofonā?

— Es jūs vienkārši ļoti labi dzirdu.

— Mani tas nebaida, ka jūs ierakstāt es domāju, kādā tempā runāt Latvija pasaulē ir atzīta gan de jure, gan de facto, bet īstenībā okupācija vēl turpinās. Un, kamēr valstī nav slēgtu robežu un īstu robežsargu, valsts kā tāda ir tikai uz papīra — fikcija. Nesaprotu, kāpēc valsts vadība nesteidzina ārkārtīgi svarīgā jautājuma risināšanu.

— Šie jautājumi ir ļoti svarīgi, bet valdībai galva sāp par to, ka pēc mēneša Latvija nebūs graudu. Ja tagad ir jāizvēlas: pa galvu pa kaklu sist robežstabiņus vai gādāt graudus, tad…

— Bet varbūt arī šie graudi tiek vesti pāri robežai, izvazāti.

— Absolūti neesmu gatavs jums atbildēt, jo nezinu, cik tiek vests, es šajos skaitļos neorientējos, bet man ir citādāks dzīves princips: ticu tai valdībai, kas ir pašreiz. Un tajā brīdī, kad viņai galīgi neticēšu un uzskatīšu, ka viņa nedara to, ko vajag darīt, tad palikšu sociāli un politiski aktīvs un darīšu visu, lai iekļūtu tajā valdībā un darītu tā, kā pēc manām domām būtu jādara.

Bet šobrīd es valdībai ticu, man nav tik daudz informācijas, lai to kritizētu.

— Piedodiet, bet es negribētu piekrist.

 — Kļūstiet aktīva! Kļūstiet par valdības locekli un pasakiet savas domas.

— Man diemžēl nav astoņpadsmit gadu. Ja jūs atļautu, es labprāt turpinātu savas pārdomas.

— Pārdomas ir interesantas, bet mēs bijām iecerējuši katrai sarunai atvēlēt apmēram piecas minūtes.

— Vai gribat teikt lai es beidzu?

— Nu, kāpēc. Un nenoliedzu — šie jautājumi ir svarīgi, bet nav iztirzājami tik īsā laikā. Tā, piemēram, karaspēku nav viegli izvest arī no tādas valsts kā Vācija, kas ir daudz neatkarīgāka par Latviju.

— Bet vai esam darījuši visu iespējamo? Vai jūs to varat garantēt?

— Šodien garantēt nevar neko.

 

Esmu represētā

 

— Vai būs iespējams tikt pie šīs mūsu – represēto – lietām, ne tikai saņemt tās reabilitācijas lapiņas.

— Jums vajadzētu doties uz prokuratūru, kur ir grupa, kas nodarbojas ar represēto lietām. Bet būtu labi, ja šīs lietas paliktu vienā vietā kā vēsturisks dokuments arhīvā.

— Lai tās paliek vienā vietā, bet lai cilvēki ar tām vismaz iepazīstas.

— Domāju, ka par šo jautājumu tiešam vajadzētu runāt. Paldies par priekšlikumu. Es jūsu vēlmi pateikšu cilvēkiem, kas nodarbojas ar šo jautājumu.

 

«Jūs var apšmaukt»

 

— Jums zvana Laima — jūsu oponente no Mākslas darbinieku nama jūsu lektorijā.

— Patīkami dzirdēt pazīstamas balsis. Es jūs atceros kā sarunu biedri, nevis kā oponenti.

— Man ir jautājums. Vai jums nav zināms, kāpēc netiek pārņemts objekts pie Skanstes un Valdemāra ielas? Tas, kas ir saistīts ar Ierēdņu ielas un Valdības sakaru centru.

— Kas tā par iestādi?

— Tā ar daudziem apakšzemes kabeļiem ir saistīta ar Valdības sakaru centru.

— Jā, zinu. Tas ir pilnīgi cits objekts. Tas, kas atrodas Skanstes iela pieder… nu, es zinu, kam.

— Es arī zinu, kam.

— Tiem, kas klausās, mēs to neteiksim.

Šo objektu varēs pārņemt, un, domāju, ka tas tuvākajā laikā notiks. Un man ir tāds iekšējs prieks, ka šā objekta pārņemama arī būšu savu pirkstu pielicis.

— Vai esat bijis iekšā tajā sakaru centrā?

— Četras minūtes.

— Es tu Jundzim arī pateicu. Redzēju, kā to centru cēla. Tam ir divi stāvi pagrabā. Skatieties, lai jūs neapšmauc.

— Es to atrakšu.

— Nevajag rakt, tur ir pārsegums. Tur ir divi stāvi. Bet, kad bija bloķēšana, tajā sestdienā viens čalītis iznāca ārā (es tur viena pati stāvēju), un viņš man mēģināja iestāstīt, ka tur ir tikai viens stāvs. Es saasinu jūsu uzmanību uz to, jo es tur pretī strādāju un redzēju, kā to cēla.

— Vai pēc šīs sarunas jūs joprojām uzskatāt, ka esat mana oponente?

— Kad jūs pieņemsiet Valsts drošības dienesta priekšnieka amatu?

— Es nepieņemšu. To varu pateikt arī publiski. Nekad un nekādos apstākļos.

— Bet kurš tad cits to varētu darīt? Mēs te darbā pārrunājām, un es vismaz citu cilvēku neredzu, kas varētu kaut ko izdarīt.

— Ziniet, man ir tāda nelaime: tobrīd, kad man piedāvāja, es arī citu cilvēku neredzēju un piekritu kļūt par pagaidu pilnvaroto, bet tikko šo cilvēku ieraudzīšu, tā es viņu caps, caraps! Un tad vairs nebūšu es — pagaidu pilnvarotais —, bet pavisam cits cilvēks, kas būs pastāvīgais pilnvarotais.

— Bet vai domājat, ka Latvijā tāds ir? Esmu tikusies un izstrīdējusies ar visiem juristiem, kas ir drusciņ virs līmeņa. Viņi visi taču ir galīgas nulles. Nu, vienīgi Jundzis varbūt.

— Es jums pateikšu vienu lietu: ja kādu nosauc par galīgu nulli, tas jau ir vismaz zinātnisks vērtējums.

— Nu, varbūt ne tik traki, bet viņi ir mazliet samaitāti ar veco ideoloģiju. Bet jums to nejūt. Patīkami ar jums un ar Jundzi runāties.

— Ar to ir par maz. Daudziem esmu deklarējis, ka ir labi, ka ir tādi forši puikas —jauni un enerģiski —, bet viņi ir stulbi. Un tad viņi ieraušas kāda lielā un mīkstā krēslā, bet sajēgas par to darbu, kas ir jādara, nav nekādas. Un tas jau ir skumji, ja nenostrādā tā pēdējā pakāpe, kad cilvēks sāk atbildēt par darbu, ko viņš dara. Es uzskatu, ka mana profesionālā sagatavotība nav tik augsta, lai varētu vadīt lielu valsts līmeņa iestādi, kas nodrošina neatkarīgas, patstāvīgas valsts drošību. Domam, ka neesmu uz to spējīgs. Bet. ja piekritīšu strādāt šajā amata, tad man būs  jāsāk atbildēt par to. Tas būtu tas pats, ja Rīgas «Dinamo» sāktu slikti spēlēt hokeju, bet es nevaru pateikt: «Čaļi, jūs slikti spēlējat, es spēlēšu jūsu komanda!», jo es nemāku spēlēt hokeju. Un es to nespēlēju. Es kaut cik turos uz slidām, bet ar to ir par maz, lai spēlētu meistarkomandā. Tāpat ir ar VDK jautājumu.

— Bet jūs esat tur iekšā bijis. Jums ir prasme.

— Bet ar to ir par maz. Es pat uzskatu, ka tajā prokuratūrā — visi mēs bijām švaki. Un tas ir viens iemesls, kāpēc aizgāju, jo uzskatīju, ka man neviens neko nevar iemācīt. Bet tas, kā es strādāju, mani vairs neapmierināja. Faktiski jau es biju brīvs cilvēks, kas jebkuram jebko varēja pateikt, tajā pašā laikā biju konfliktā pats ar sevi.

 

Primārais ir robežsargi

 

Staņislavs Supe:

— Lasīju par robežsargiem. Vai tiešām mūsu valdība nespēj neko izdarīt, lai robežsargus ietērptu ziemas apģērbā. Tā Latvijas Republikai uzticamos cilvēkus mēs vienkārši aizdzīsim. Uz robežas stāvēs tādi paši muitnieki, kuriem Polijas braucēji maksā milzīgus kukuļus.

— Jūs aizskārāt divas lietas: robežsargi un muitnieki. Es varbūt stulbi filozofēšu, bet kur ir garantija, ka robežsargs nebūs pērkams, ja tāds ir muitnieks?

— Tagad daudz nosaka algas, cilvēkam ir jānodrošina ģimene.

— Uzskatu, ka visas nelaimes rodas no mūsu trūcīguma. Valdība ir trūcīga, ierēdņi trūcīgi un parlaments arī. Līdz ar to esam ar nabagu domāšanu.

— Tad aicināsim Latvijas pilsoņus samest pa 10 rubļiem un firma «Latvija» lai uzšuj robežsargiem ziemas formas, ja jau valdībai nav naudas.

— Varbūt. Bet es uz to skatos mazliet savādāk. Mani arī tracina valdības neizlēmība un neizdarība. Valdības aparāts ir pilns ar ierēdņiem. No katriem pieciem kādus trīs vajadzētu izdzīt ārā. Tam vienam, kas paliek, maksāt pārējo algu, un tad no viņa varētu arī prasīt. Tur visi nīkuļo par trūcīgam aldziņām un viens no otra vāc parakstiņus.

— Nu, bet ko tādā gadījumā darīt? Tautas fronte arī jūk ārā. Augstākā Padome arī gudri sprediķo un neko nedara.

— Augstākā Padome mēģina darīt. Bet domāju, ka juku laiki beigsies un beigsies ar to, ka ir pietiekami daudzi uzņēmīgi un iniciatīvas bagāti cilvēki, kuri paliks ekonomiski neatkarīgi, stabilāki un varenāki. Un šie cilvēki veidos rītdienu. Šim posmam ir jātiek pāri. Es strādāju privātā firma, un tas man ļauj izdarīt šādus apgalvojumus.

— Es strādāju Vefā — valsts uzņēmumā.

— Arī Vefā ir gaidāmas pārmaiņas.

— Tur ir tieši tas pats — direkcija pērk volvo, bet mums nav naudas, par ko iepirkt aparatūru darbam.

— Viss ir atkarīgs no mūsu pacietības un saprāta, jo notiek tas, ko sauc par sociālisma demontāžu.

— «Atmodā» bija raksts par VDK sakaru sistēmu. Potapovs bija intervēts.

— Varu jums uzreiz atbildēt: Potapova kungs patiešām «Atmodā» kritiski izteicis par to, kā liek pārņemta VDK un valdības sakari, pēc manas iniciatīvas uzaicinājām viņu valdības komisijā, kas pārņem VDK sakaru centru, un viņam ir iespēja uzradīt trūkumus un redzēt, kā tas viss notiek.

— Vai vecās VDK struktūras vēl kaut kur slepeni nedarbojas? Par to organizāciju jau nekad neko skaidri nevar zināt.

— Par šo organizāciju droši v ar pateikt: ar viņu ir cauri. Bet vai bez tās nav vēl kādas citas — to es nezinu.

 

Johansons ir profesionālis

 

— Sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par Johansona kungu?

— Vai man obligāti par viņu tagad ir jādomā?

— Es gribētu uzzināt jūsu domas.

— Vai jums arī ir kāds vārdiņš?

— Jā, es zvanu no 1. kabineta.

— Ko es domāju? Viņš ir profesionālis, kurš vadīja iestādi un kurš ļoti saprotoši uztver to, ka šī iestāde ir beigusi darboties. Viņš netraucē mani darīt to, kas man ir uzdots. Mēs kā profesionāļi ļoti labi viens otru saprotam.

— Liels paldies.

 

Noklausās sarunas

 

 — Gribu runāt par to, ka noklausās privātās telefona sarunas un tik neprofesionāli, ka var dzirdēt kā noliek klausuli. Kas tas varētu būt? Man ir aizdomas, ka kāds dikti interesējas, kur eju un ko daru, vai esmu mājās. Jūs saprotat, ko es domāju.

— Pasaku atklāti — es nesaprotu. Bubuli par telefonu sarunu noklausīšanos ir pastiprinājuši mūsu draņķīgie telefona sakari.

Bet noklausīšanas prieks ir ļoti dārgs un darbietilpīgs. Es cilvēkiem esmu teicis, ka mūsu telefona sakari nevar nodrošināt pilnīgu konfidencialitāti, ka var būt kāds trešais, kas klausās jūsu sarunu. Mēs arī šovakar jau runājām trijatā. Nejauša pieslēgšanas.

— Es arī nedomāju par specdienestiem.

— Pilnīgi iespējams, ka cilvēki, kas kaut ko saprot no sakaru sistēmas, var pieslēgties, ja tiek pie telefona kodiem utt.

— Lūk, lūk, es arī tā domāju. Žēl, ka jūs man neko nevarat palīdzēt. Netraucēšu vairāk.

 

Negribēju jums piezvanīt

 

— Labvakar. Es jūs ļoti uzmanīgi klausos.

— Labvakar, ar ko es, lūdzu, runāju?

— Te tāds Aivars Borovkovs ir gadījies pie telefona.

— A, vai! Es ne tur esmu nokļuvusi. Es atvainojos.

— Bet kam jūs gribējāt piezvanīt?

— Vienam savam brūtgānam.

— Vai, cik forši! Tad jūs esat laimīgi trāpījusi vienam citam.

— Vai! Jūs gan esat kolosāls.

— Paldies. Uz redzēšanos!

 

Bet neviens jau nav sodīts

 

— Vai es varētu apmierināt savu ziņkāri par OMON?

— Nu, tā.

— Man gribas zināt, kas tur ir par noslēpumiem, ja nevienā avīzē neraksta, ka no viņiem kāds būtu sodīts.

— Bet nav jau neviens sodīts.

— Nu, redz, cik jauki, aizlaiž viņus prom un tad brauc pakaļ, un arestē!?

— Manuprāt, tobrīd lēmums — ļaut viņiem aizbraukt prom un ļaut atrasties neierastā un svešā vidē, kur viņi nejūtas tik stabili kā šeit — Rīgā —, bija daudz prātīgāks nekā tad, ja mēs mēģinātu viņus šeit ar kaujām aizturēt.

 

Kur ir jūsu slepenpolicija?

 

— Borovkova kungs! Man gan ir laimējies.

— Vai tiešām laimējies?

— Protams, pie jums taču nevar tikt Man ir priekšlikums un jautājums: kur ir jūsu slepenpolicija? Drošības komitejas mums vairs nav, vietā arī nekā nav. Ja jums ir vajadzīgi speciālisti, palūdziet palīgā Vili Krūmiņu, kuram ir daži kungi, kas var dot ļoti labus padomus. Bet briest briesmīgi notikumi. Interfronte neguļ. Bet mēs guļam — nav ne robežas, ne policijas. Es tikko atnācu no virsnieku nama, kur bija veterānu saiets, kurā šos veterānus jaunais virspavēlnieks nomierinājis ar vārdiem: «Viss būs labi!» Tāpēc mums ir vajadzīga slepenpolicija. Borovkova kungs!

— Es jums piekrītu — ir vajadzīgs, un tāpēc, lai zinātu, kas notiek.

— Vai jūs zināt, kas šodien notika Vagonu rūpnīcā? Es par to Krūmiņkungam teicu, bet viņš ir vecītis, viņš jau neko nevar izdarīt, taču viņam ir cilvēki, kas viņam visu laiku ir devuši informāciju un bijuši Drošības komitejas darbinieki. Un visi jau nebija neģēļi.

— Paldies.

— Paldies jums, un lai veicas!

 

Tas būtu impulss nacionālai nelaimei

 

— Borovkova kungs! Priecājos jūs dzirdēt Es jūs iepazinu laikā, kad balotējāties par deputātu kandidātu. Mēs ar draugiem un domubiedriem bijām sajūsmā par jums.

— Es jūs arī atceros.

— Man tagad ir jautājums: kāpēc Edmunds Johansons nesēž cietumā kopā ar Rubiku, bet piedalās telefonakcijā?

— Jūs diezgan asā un kategoriskā formā uzdevāt šo jautājumu.

— Nuja, viņi bija divpadsmit cilvēki, kas bija parakstījuši to dokumentu.

— Acīmredzot: ja būtu pamats pret Johansonu izvirzīt konkrētu apsūdzību, tā būtu uzrādīta. Viņš piedalījās LKP biroja sēdē, bet šo klātbūtni vēl nevar novērtēt kā kriminālu pārkāpumu. Jā, viņš tur bija un klausījās, bet nekāda darbība no viņa puses nesekoja. Tas nav tik vienkārši. Man ir sava attieksme pret drošības komiteju, kas pēdējos divos gados ir bijusi kā tāds pamatīgs amortizators. Aktīvās un neredzamās struktūras ir darbojušās ārpus VDK, paralēli tai un citur. Sabiedrībā bija svarīgi uzturēt tieši šīs Drošības komitejas bīstamības auru, lai tie pārējie varētu netraucēti strādāt. Bet LKP biroju vērtēs izmeklēšanas iestādes. Es par to izteikties nevaru.

— Bet Johansonam ir arī citi grēki. Viņa izmeklēšanas cietumā sēdēja omoniešu sagrābtie pieci puiši. Viņa vīri sagrāba Latvijas amerikāņu konsultantu. Es jūs iepazinu kā augsti kvalificētu juristu, tāpēc arī zvanīju, jo toreiz jūs mums ļoti interesanti izskaidrojāt daudzus jautājumus.

— Varu jums pateikt vienu lietu: man tagad ar Johansona kungu ir saskare jautājumos par VDK īpašuma pārņemšanu un mums nerodas domstarpības, jo kā profesionāļi mēs pragmatiski, praktiski skatāmies uz lietām, kas jādara, un darbs iet uz priekšu bez aizķeršanas.

— Domāju, ka vajadzētu publicēt aģentu sarakstu.

— Nevajag. Ticiet man — nevajag. Un es jums pateikšu, kāpēc. Saraksts, pirmkārt, nav pilns. Otrkārt, neviens nevar pārbaudīt, vai saraksts ir patiess, vai tur nav ierakstīti nevainīgi cilvēki, kurus kādam ir gribējies sašmucēt. Un ej nu pierādi, ka tu neesi ēzelis. Šāda saraksta publicēšana būtu drausmīgs impulss lielai nacionālai nelaimei. Lai nomierinātu savu mietpilsonisko ziņkāri, sabiedrībā dabūtu zināt kaut ko tādu, pēc kā nācija ilgu laiku nespētu atjēgties.

— Tas tā varētu būt. Un var jau būt, ka daži tagad nožēlo to, ko ir darījuši.

— Arī tas, bet esmu pārliecināts, ka tajos sarakstos ir tādi cilvēki, kas pat nenojauš, ka viņi tur ir ierakstīti. Un, ja mēs nevaram objektīvi novērtēt kartotēkas pilnīgumu un patiesumu, tad ir ārkārtīgi riskanti ar šādu informāciju spēlēties. Tas nav tik vienkārši, jo šie saraksti nekad nebūs pilnīgi precīzi. Čeka jau nebija vienīgā šāda iestāde. Tie īstie aģenti, kurus varbūt izmanto vēl šodien, šie cilvēki jau arī nebūs šajā sarakstā. Un vēl tie, kas ir bijuši sevišķi vērtīgi agrāk, un tie, kas vēl joprojām darbojas, kā vieni, tā otri būs noslēpti. Ņemot vērā iepriekšteikto, redzam, ka zūd jēga skatīties šajā slepenajā seifā. Esmu par to, ka Latvija ir jāatgūst visi materiāli, bet tie ir jānoliek drošā vietā, lai tos pēta nākamā paaud/c. kas pavisam citam acīm skatīsies uz to. Mūsu vēsture un pagātne ir melna, bet tā jāvērtē bez emocijām, ar vēsu uztveri. Pašreiz mēs visi esam uzpumpēti un skatāmies uz šim lietām daudz emocionālāk nekā drīkstētu skatīties. Tāds laiks, un emocijas var saprast. Bet vai no tā mums kļūs vieglāk, ja uzzināsim, ka kāds darbabiedrs vai paziņa ir bijis VDK aģents? Pēdējo gadu ekstrēmās situācijas jau mums ļāva novērtēt cilvēkus — kurš bija kārtīgs un kurš tāds sūdabrālis vien izrādījās. Bija lauku cilvēki, kas janvāri stāvēja barikādes, un bija rīdzinieki, kas mierīgi suta spilvenos un pēc tam gudri sprieda, ka barikādes nav pareizi uzbūvētas. Šodien ir jābūt citiem cilvēku vērtēšanas kritērijiem — ko un kā katrs reāli dara.

— Es baidos no tā, ka kāds no šiem kaitētajiem varētu iekļūt vadošajās virsotnēs un turpināt kaitniecību.

— Tas nav izslēgts, ka slepens kaitētājs, nokļuvis virsotnēs, darbojas tik filigrāni, ka viņu ir grūti atšifrēt. Bet tajā pašā laikā ir vesels bars tādu, kas nav nekādas pie varas. Mani kā Latvijas iedzīvotāju pašlaik uztrauc tas, ka daudzviet pie vadības ir nevis profesionāļi, bet nejēgas. Jukas ir radījušas nejēgu triumfa laiku.

Es jau runāju par sociālisma demontāžu, kas ir jāsāk, uzvarot katram sevī šo sociālismu. Arī juristiem. Arī viņiem ir sociālistiskā domāšana. Droši vien arī man.

— Mums jau nav arī ekonomistu, inženieri nemāk strādāt ar kompjūteriem.

— Tā ir faktu konstatācija. Bet gribu teikt — būs jau labi. Un ar mums jau nemaz tik traki nav. It sevišķi — kompjūteru speciālisti mums ir tādi, ka var konkurēt pasaules līmenī. Te es runāju par firmu, kurā strādāju.

— Visu to labāko!

 

Kāpēc zēni aizbāž skursteņus

 

— Man ir tāds jautājums: vai stūra mājā ir komandants vai saimniecības vadītājs?

— Jā.

— Vai jūs viņam nevarētu pateikt, lai viņš nomazgā to Brīvības ielas plāksnīti, kas ir aizkrāsota.

— Labi. Varu pateikt, ka ilgi cīnījos, lai no Drošības komitejas ēkas noņem tos divus Latvijas karogus. Bet šo pienākumu komandantam būs vieglāk veikt.

— Un otra lieta Vai jūs nevarētu interesēt dažas bildes par pēdējiem notikumiem pie Drošības komitejas? Tādas bildes nevienam citam nebūs.

— Interesē gan!

— Man ir tāds, kur zēni aizbāž skursteņus uz jumta.

— Kāpēc? Vai tāpēc, lai nekāpj neviens ārā?

— Tur dedzināja papīrus. Nāca dūmi ārā.

— Labi.

 

Kā jūtas jūsu bērniņi

 

— Labvakar! Te jūs traucē pilsone, kas grib uzdot tikai vienu jautājumu: kā jūtas jūsu bērniņi un sieva?

— Lieliski. Meita gan pašlaik ir slima, bet dēls savukārt - atveseļojies. Bet tas ir pārejoši.

— Vai atceraties, mēs bijām vienreiz visi kopā — 8. marta ballē. Ieraudzīju avīzē paziņojumu un nolēmu piezvanīt — jums ir tādi burvīgi bērniņi. Man tā viņi patika. Vēl tagad acu priekšā redzu.

— Jā, labi. Liels paldies. Vispār abi divi ir baigie ziķeri.

— Labi. Lai jums veicas un sveicieni Sandrai.