Atšķirības starp "232012" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/07/15 |Issue number=135 |Page number=3 |Original title=Starptautiska konference Tallinā nosoda Hitlera—Staļina pak...) |
|||
| (4 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=Starptautiska konference Tallinā nosoda Hitlera—Staļina paktu | |Original title=Starptautiska konference Tallinā nosoda Hitlera—Staļina paktu | ||
|Source file=paja1989n135_003_02 | |Source file=paja1989n135_003_02 | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
|Comments=Skatiet arī: http://www.barikadopedija.lv/raksti/301952 | |Comments=Skatiet arī: http://www.barikadopedija.lv/raksti/301952 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/232/012/232012.jpg}} | ||
{{Written by|Juris Prikulis}} | {{Written by|Juris Prikulis}} | ||
{{About topic|23. augusts}} | {{About topic|23. augusts}} | ||
| 17. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
{{About topic|Molotova — Ribentropa pakts}} | {{About topic|Molotova — Ribentropa pakts}} | ||
{{About topic|Staļins, staļinisms}} | {{About topic|Staļins, staļinisms}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About domain|Vēsture}} | {{About domain|Vēsture}} | ||
| 23. rindiņa: | 22. rindiņa: | ||
{{About person|Josifs Staļins}} | {{About person|Josifs Staļins}} | ||
{{About person|Ādolfs Hitlers}} | {{About person|Ādolfs Hitlers}} | ||
| + | {{About person|Arnolds Rītels}} | ||
| + | {{About person|H. Lindpere}} | ||
| + | {{About person|H. Vaino}} | ||
| + | {{About person|Endels Lipmā}} | ||
| + | {{About person|L. Vadapals}} | ||
| + | {{About person|B. Turačinskis}} | ||
| + | {{About person|P. Kozlovskis}} | ||
| + | {{About person|L. Hanikainens}} | ||
| + | {{About person|Dītrihs Andrejs Lēbers}} | ||
| + | {{About person|K. Millersons}} | ||
| + | {{About person|V. Berežkovs}} | ||
| + | {{About person|Inesis Feldmanis}} | ||
| + | {{About person|Juris Bojārs}} | ||
| + | {{About person|Vilhelms Munters}} | ||
| + | {{About person|Jurijs Afanasjevs}} | ||
| + | {{About person|Igors Grjazins}} | ||
| + | {{About person|V. Smoļins}} | ||
{{About place|Igaunija}} | {{About place|Igaunija}} | ||
{{About place|Maskava}} | {{About place|Maskava}} | ||
{{About event|E1989063000}} | {{About event|E1989063000}} | ||
| + | {{About year|1940}} | ||
| + | {{About year|1989}} | ||
| + | Par visai nozīmīgu tālāku soli Staļina — Hitlera pakta noziedzīgā rakstura vispusīgā atsegšanā kļuva 30. jūnijā un 1. jūlijā Tallinā notikusī starptautiskā konference «Vācijas un PSRS 1939. gada 23. augusta un 28. septembra līgumu tiesiskais novērtējums». Tajā piedalījās zinātnieki no VFR, Polijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, KPFSR, Ukrainas un Moldāvijas. | ||
| + | |||
| + | Atklādams konferenci, Igaunijas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Rītels uzsvēra tās praktisko nozīmi. Konferencē aplūkoto jautājumu loks bija plašs. Tai rūpīgi bija gatavojušies igauņi, īpaši to var teikt par H. Lindperes, H. Vaino, E. Lipmā referātiem un runām diskusijās. Vērtīgu un plašu argumentāciju sniedza lietuvietis L. Vadapals, poļi B. Turačinskis un P. Kozlovskis, soms L. Hanikainens. Augsti profesionāla bija pazīstamā Baltijas problēmu pētnieka D. Lēbera (VFR) uzstāšanās. Viņš sniedza ne tikai plašu dokumentāru materiālu un tā tiesisku vērtējumu, bet runāja arī par savu paša pieredzi sakara ar Latvijas vāciešu repatriāciju. Daudz vērtīgu un interesantu domu izteica Ukrainas, Baltkrievijas un Moldāvijas zinātnieki. No maskaviešiem īpašu interesi radīja PSRS ZA Valsts un tiesību institūta pārstāvja K. Millersona referāts, arī Staļina personiskā tulka V. Berežkova atmiņas un vērtējumi. | ||
| + | |||
| + | No Latvijas konferences pirmajā dienā runāja LVU docents I. Feldmanis, kas uz arhīvu materiāliem balstītā referātā uzskatāmi parādīja, ka Latvijas valdībai gandrīz tūlīt kļuva zināmi svarīgi Hitlera un Staļina slepenās vienošanās sagatavošanas un noslēgšanas momenti. Otrajā dienā juridisko zinātņu doktors J. Bojārs pārliecinoši runāja par to, kā pakāpeniski pretrunā ar starptautisko tiesību normām tika sagatavota sazvērestība pret Baltijas tautām, uzsvēra nepieciešamību mūsdienās realizēt tādu politiku, kas atbilstu starptautisko tiesību normām, un izteica šajā jomā konkrētus priekšlikumus. | ||
| + | |||
| + | Šo rindu autors savu runu veltīja tam, kā Staļins un Molotovs, uzspiezdami Baltijas valstīm 1939. gada rudens līgumus ar PSRS, izmantoja slepenajos protokolos panākto vienošanos ar hitlerisko Vāciju un paziņoja Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka ir panākta vienošanās par interešu sfēru sadalīšanu Eiropā ar Vāciju. Lielā mērā par konferences turpinājumu kļuva preses konference. Tajā kopā ar vairākiem tās referentiem aktīvi piedalījās un atbildes deva arī Maskavas arhīvu institūta rektors J. Afanasjevs, Igaunijas zinātnieks — juridisko zinātņu doktors I. Grjazins. Igaunijas lnterkustības prezidija loceklis V. Smoļins mēģināja apšaubīt konferences veikumu, taču viņa runa vairāk liecināja par kompetences trūkumu un nevēlēšanos raudzīties acīs nepatīkamai patiesībai. | ||
| + | |||
| + | Tallinā izskatīto jautājumu tematiku var sadalīt vairākās grupās. Referātos tika analizēti dokumenti un materiāli, kas apliecina slepeno papildvienošanos un tās fiksējošo protokolu pastāvēšanu. Tas joprojām ir nepieciešams, jo staļiniski brežņevisko nostādņu piekritēji nevēlas atzīt to pastāvēšanu vai apgalvo, ka vienošanos un protokolu pastāvēšana ir apšaubāma. Turklāt par starptautisko tiesību aksiomu ir kļuvis uzskats, ka no līguma formas nav atkarīgs tā juridiskais spēks. Mutvārdu vienošanās ir ar tādu pašu nozīmi kā attiecīgs rakstveidā noformēts akts. Tālākie notikumi, kā arī diplomātiskā sarakste starp Vāciju un PSRS apliecina to, ka vienošanās par interešu sfērām bija noslēgta. | ||
| + | |||
| + | Liela uzmanība konferencē tika veltīta Staļina — Hitlera vienošanās pilnīgai neatbilstībai jau pirmskara gados izstrādātajām starptautisko tiesību normām. Jau pirms tam, kad Molotovs un Ribentrops sēdās pie galda, lai apspriestu un parakstītu slepenus darījumus attiecībā uz citām neatkarīgām valstīm, plašu atzinību bija ieguvuši tiesiski principi, kas bija vērsti uz agresīvu karu aizliegšanu, ar spēka lietošanu panāktu valstu teritoriju grozījumu neatzīšanu (Stintona doktrīna), uz starptautisku strīdu atrisināšanu mierīgiem līdzekļiem. | ||
| + | |||
| + | Par pirmo daudzpusīgo starptautisko līgumu, kas aiz liedza karu kā «nacionālās politikas īstenošanas līdzekli» starptautisko strīdu un nesaskaņu gadījumos, kļuva 1926. gada Parīzes pakts (Briāna — Kelloga pakts). Šajā paktā teikts: līguma dalībvalstis atzīst, ka jebkuru starpvalstu strīdu atrisināšana, lai kādi būtu to izcelšanās cēloņi, var notikt tikai mierīgiem līdzekļiem. | ||
| + | |||
| + | Piemērojoties šim paktam, PSRS attīstīja tos principus, kas bija pasludināti dekrētā par mieru padomju varas rītausmā. Staļins un viņa pakļautie atkāpās no šiem principiem un nostājās uz noziegumu ceļa starptautiskajās attiecībās. Konferencē tika uzsvērts, ka abiem slepenajiem protokoliem, kas tika parakstīti 23. augustā un 28. septembrī par interešu sfēru sadalīšanu, ir no starptautisko tiesību viedokļa neattaisnojams objekts. Šie protokoli ietver interešu sfērā t. s. trešās valstis. Neatkarīgi no tā, kā abas puses, kas parakstīja protokolus, interpretēja terminu «intereses», un neatkarīgi no tā, vai tās interpretēja vienādi vai atšķirīgi, neviens līgums, kas skar trešo valstu intereses, tiesības vai saistības, nedod nekādas tiesības šādu līgumu slēdzošām pusēm. No tā nevar izrietēt nekādas saistības kā līgumslēdzēju pusēm, tā arī jebkurai trešajai valstij. Trešo valstu teritorijas pasludināšana par līgumslēdzēju pušu interešu sfēru pārkāpj arī vispāratzīto līgumu tiesību principu: līgums nedod ne tiesības trešajai pusei, ne rada tai saistības. | ||
| + | |||
| + | Neapšaubāmi pareizs ir konferencē izdarītais secinājums, ka tāds līgums pārkāpj valstu suverēnās vienlīdzības principu un tātad ir pretrunā ar starptautisko tiesību imperatīvu normu, tas ir spēkā neesošs. | ||
| + | |||
| + | No paša sākuma spēkā neesošs līgums nevar radīt arī nekādas juridiskas sekas. Tas pilnīgi attiecas arī uz slepenajiem protokoliem starp Vāciju un PSRS. | ||
| + | |||
| + | Tika piebilsts, ka starptautiskajās tiesībās nav izstrādātas nekādas universālas starptautisko tiesību normas, kas noteiktu noilgumu pārkāpto valstu tiesību aizsardzībai. Tas pilnīgi atbilst starptautisko tiesību raksturam, to normas veido valstis pašas savu tiesību un interešu aizstāvībai. Jebkādu noteikumu atzīšana par valsts atteikšanos no savām tiesībām pēc zināma, kaut arī ilga laika paiešanas, ir uzskatāma par neiespējamu. It īpaši, ja ir runa par valsts pamattiesībām — tiesībām uz savas suverenitātes aizstāvēšanu. | ||
| + | |||
| + | Pie šādiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neapšaubāmi pieder slepeno protokolu saturs, uz kuru pamata Igaunija, Latvija un Lietuva tika okupētas un anektētas. | ||
| + | |||
| + | Par noilguma nepastāvēšanu tieši liecina princips, kas ietverts Deklarācijā par starp tautisko tiesību principiem, kurā aplūkotas draudzīgas attiecības un sadarbība starp valstīm atbilstoši ANO Statūtiem (ANO Ģenerālās Asamblejas 1970. gada 24. oktobra rezolūcija): «Nekādi teritoriāli ieguvumi, kas ir spēka lietošanas draudu vai tā lietošanas rezultāts, nav atzīstami par likumīgiem.» Konference pieņēma lēmumu apspriešanas rezultātus nosūtīt PSRS Tautas deputātu komisijai, kas izskata 1939. gada līgumus un to sekas, bet konferences rezolūciju nosūtīt arī ANO ģenerālsekretāram un vairāku valstu vadītājiem. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right;">Materiālus sagatavojis</p><p style="text-align: right;">'''JURIS PRIKULIS,'''</p><p style="text-align: right;">LPSR ZA Filozofijas un tiesību institūta nodaļas vadītājs</p> | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 20. marts, plkst. 19.38
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Par visai nozīmīgu tālāku soli Staļina — Hitlera pakta noziedzīgā rakstura vispusīgā atsegšanā kļuva 30. jūnijā un 1. jūlijā Tallinā notikusī starptautiskā konference «Vācijas un PSRS 1939. gada 23. augusta un 28. septembra līgumu tiesiskais novērtējums». Tajā piedalījās zinātnieki no VFR, Polijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, KPFSR, Ukrainas un Moldāvijas.
Atklādams konferenci, Igaunijas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Rītels uzsvēra tās praktisko nozīmi. Konferencē aplūkoto jautājumu loks bija plašs. Tai rūpīgi bija gatavojušies igauņi, īpaši to var teikt par H. Lindperes, H. Vaino, E. Lipmā referātiem un runām diskusijās. Vērtīgu un plašu argumentāciju sniedza lietuvietis L. Vadapals, poļi B. Turačinskis un P. Kozlovskis, soms L. Hanikainens. Augsti profesionāla bija pazīstamā Baltijas problēmu pētnieka D. Lēbera (VFR) uzstāšanās. Viņš sniedza ne tikai plašu dokumentāru materiālu un tā tiesisku vērtējumu, bet runāja arī par savu paša pieredzi sakara ar Latvijas vāciešu repatriāciju. Daudz vērtīgu un interesantu domu izteica Ukrainas, Baltkrievijas un Moldāvijas zinātnieki. No maskaviešiem īpašu interesi radīja PSRS ZA Valsts un tiesību institūta pārstāvja K. Millersona referāts, arī Staļina personiskā tulka V. Berežkova atmiņas un vērtējumi.
No Latvijas konferences pirmajā dienā runāja LVU docents I. Feldmanis, kas uz arhīvu materiāliem balstītā referātā uzskatāmi parādīja, ka Latvijas valdībai gandrīz tūlīt kļuva zināmi svarīgi Hitlera un Staļina slepenās vienošanās sagatavošanas un noslēgšanas momenti. Otrajā dienā juridisko zinātņu doktors J. Bojārs pārliecinoši runāja par to, kā pakāpeniski pretrunā ar starptautisko tiesību normām tika sagatavota sazvērestība pret Baltijas tautām, uzsvēra nepieciešamību mūsdienās realizēt tādu politiku, kas atbilstu starptautisko tiesību normām, un izteica šajā jomā konkrētus priekšlikumus.
Šo rindu autors savu runu veltīja tam, kā Staļins un Molotovs, uzspiezdami Baltijas valstīm 1939. gada rudens līgumus ar PSRS, izmantoja slepenajos protokolos panākto vienošanos ar hitlerisko Vāciju un paziņoja Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka ir panākta vienošanās par interešu sfēru sadalīšanu Eiropā ar Vāciju. Lielā mērā par konferences turpinājumu kļuva preses konference. Tajā kopā ar vairākiem tās referentiem aktīvi piedalījās un atbildes deva arī Maskavas arhīvu institūta rektors J. Afanasjevs, Igaunijas zinātnieks — juridisko zinātņu doktors I. Grjazins. Igaunijas lnterkustības prezidija loceklis V. Smoļins mēģināja apšaubīt konferences veikumu, taču viņa runa vairāk liecināja par kompetences trūkumu un nevēlēšanos raudzīties acīs nepatīkamai patiesībai.
Tallinā izskatīto jautājumu tematiku var sadalīt vairākās grupās. Referātos tika analizēti dokumenti un materiāli, kas apliecina slepeno papildvienošanos un tās fiksējošo protokolu pastāvēšanu. Tas joprojām ir nepieciešams, jo staļiniski brežņevisko nostādņu piekritēji nevēlas atzīt to pastāvēšanu vai apgalvo, ka vienošanos un protokolu pastāvēšana ir apšaubāma. Turklāt par starptautisko tiesību aksiomu ir kļuvis uzskats, ka no līguma formas nav atkarīgs tā juridiskais spēks. Mutvārdu vienošanās ir ar tādu pašu nozīmi kā attiecīgs rakstveidā noformēts akts. Tālākie notikumi, kā arī diplomātiskā sarakste starp Vāciju un PSRS apliecina to, ka vienošanās par interešu sfērām bija noslēgta.
Liela uzmanība konferencē tika veltīta Staļina — Hitlera vienošanās pilnīgai neatbilstībai jau pirmskara gados izstrādātajām starptautisko tiesību normām. Jau pirms tam, kad Molotovs un Ribentrops sēdās pie galda, lai apspriestu un parakstītu slepenus darījumus attiecībā uz citām neatkarīgām valstīm, plašu atzinību bija ieguvuši tiesiski principi, kas bija vērsti uz agresīvu karu aizliegšanu, ar spēka lietošanu panāktu valstu teritoriju grozījumu neatzīšanu (Stintona doktrīna), uz starptautisku strīdu atrisināšanu mierīgiem līdzekļiem.
Par pirmo daudzpusīgo starptautisko līgumu, kas aiz liedza karu kā «nacionālās politikas īstenošanas līdzekli» starptautisko strīdu un nesaskaņu gadījumos, kļuva 1926. gada Parīzes pakts (Briāna — Kelloga pakts). Šajā paktā teikts: līguma dalībvalstis atzīst, ka jebkuru starpvalstu strīdu atrisināšana, lai kādi būtu to izcelšanās cēloņi, var notikt tikai mierīgiem līdzekļiem.
Piemērojoties šim paktam, PSRS attīstīja tos principus, kas bija pasludināti dekrētā par mieru padomju varas rītausmā. Staļins un viņa pakļautie atkāpās no šiem principiem un nostājās uz noziegumu ceļa starptautiskajās attiecībās. Konferencē tika uzsvērts, ka abiem slepenajiem protokoliem, kas tika parakstīti 23. augustā un 28. septembrī par interešu sfēru sadalīšanu, ir no starptautisko tiesību viedokļa neattaisnojams objekts. Šie protokoli ietver interešu sfērā t. s. trešās valstis. Neatkarīgi no tā, kā abas puses, kas parakstīja protokolus, interpretēja terminu «intereses», un neatkarīgi no tā, vai tās interpretēja vienādi vai atšķirīgi, neviens līgums, kas skar trešo valstu intereses, tiesības vai saistības, nedod nekādas tiesības šādu līgumu slēdzošām pusēm. No tā nevar izrietēt nekādas saistības kā līgumslēdzēju pusēm, tā arī jebkurai trešajai valstij. Trešo valstu teritorijas pasludināšana par līgumslēdzēju pušu interešu sfēru pārkāpj arī vispāratzīto līgumu tiesību principu: līgums nedod ne tiesības trešajai pusei, ne rada tai saistības.
Neapšaubāmi pareizs ir konferencē izdarītais secinājums, ka tāds līgums pārkāpj valstu suverēnās vienlīdzības principu un tātad ir pretrunā ar starptautisko tiesību imperatīvu normu, tas ir spēkā neesošs.
No paša sākuma spēkā neesošs līgums nevar radīt arī nekādas juridiskas sekas. Tas pilnīgi attiecas arī uz slepenajiem protokoliem starp Vāciju un PSRS.
Tika piebilsts, ka starptautiskajās tiesībās nav izstrādātas nekādas universālas starptautisko tiesību normas, kas noteiktu noilgumu pārkāpto valstu tiesību aizsardzībai. Tas pilnīgi atbilst starptautisko tiesību raksturam, to normas veido valstis pašas savu tiesību un interešu aizstāvībai. Jebkādu noteikumu atzīšana par valsts atteikšanos no savām tiesībām pēc zināma, kaut arī ilga laika paiešanas, ir uzskatāma par neiespējamu. It īpaši, ja ir runa par valsts pamattiesībām — tiesībām uz savas suverenitātes aizstāvēšanu.
Pie šādiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neapšaubāmi pieder slepeno protokolu saturs, uz kuru pamata Igaunija, Latvija un Lietuva tika okupētas un anektētas.
Par noilguma nepastāvēšanu tieši liecina princips, kas ietverts Deklarācijā par starp tautisko tiesību principiem, kurā aplūkotas draudzīgas attiecības un sadarbība starp valstīm atbilstoši ANO Statūtiem (ANO Ģenerālās Asamblejas 1970. gada 24. oktobra rezolūcija): «Nekādi teritoriāli ieguvumi, kas ir spēka lietošanas draudu vai tā lietošanas rezultāts, nav atzīstami par likumīgiem.» Konference pieņēma lēmumu apspriešanas rezultātus nosūtīt PSRS Tautas deputātu komisijai, kas izskata 1939. gada līgumus un to sekas, bet konferences rezolūciju nosūtīt arī ANO ģenerālsekretāram un vairāku valstu vadītājiem.
Materiālus sagatavojis
JURIS PRIKULIS,
LPSR ZA Filozofijas un tiesību institūta nodaļas vadītājs
