Atšķirības starp "628704" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1988/09/25 |Issue number=221 |Page number=3 |Original title=Mūsu sarkanziliviļņotais (3) |In section=Vēlreiz par karogu – par o...) |
|||
| (3 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|In section=Vēlreiz par karogu – par oficiālo republikas karogu | |In section=Vēlreiz par karogu – par oficiālo republikas karogu | ||
|Source file=cina1988n221_003_01 | |Source file=cina1988n221_003_01 | ||
| − | |Abstract= | + | |Abstract=Vēlreiz par karogu – par oficiālo republikas karogu |
| − | Vēlreiz par karogu – par oficiālo republikas karogu | ||
| − | |||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/628/704/628704.jpg}} | ||
{{Written by|Jānis Stradiņš}} | {{Written by|Jānis Stradiņš}} | ||
| + | {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} | ||
| + | {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} | ||
| + | {{About topic|Sarkanbaltsarkanais karogs}} | ||
| + | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About domain|Folklora}} | ||
| + | {{About person|Arturs Lapiņš}} | ||
| + | {{About person|Kārlis Ozoliņš}} | ||
| + | {{About person|Kārlis Gailis}} | ||
| + | {{About person|Arvīds Pelše}} | ||
| + | {{About person|Josifs Staļins}} | ||
| + | {{About person|Iļja Ērenburgs}} | ||
| + | {{About person|Lavrentijs Berija}} | ||
| + | {{About person|Vilis Krūmiņš}} | ||
| + | {{About person|Nikolajs Šverņiks}} | ||
| + | {{About person|A. Gorkins}} | ||
| + | {{About person|Jānis Kalnbērziņš}} | ||
| + | {{About person|Pauls Luhteins}} | ||
| + | {{About person|V. Vilks}} | ||
| + | {{About person|J. Pipurs}} | ||
| + | {{About person|Aleksandrs Stankevičs}} | ||
| + | {{About person|A. Baumane}} | ||
| + | {{About person|Bruno Aide}} | ||
| + | {{About person|Gunārs Asaris}} | ||
| + | {{About person|Modris Ģelzis}} | ||
| + | {{About person|E. Vecumnieks}} | ||
| + | {{About place|Igaunija}} | ||
{{About year|1988}} | {{About year|1988}} | ||
| + | {{About year|1951}} | ||
| + | {{About year|1952}} | ||
| + | {{About year|1953}} | ||
| + | {{About year|1954}} | ||
| + | Jaunu karogu veidošanu visās republikās atsāka 1951. — 1953. gadā, vispirms ar Gruziju un Baltkrieviju, pēc tam aptverot arī pārējās savienotās republikas. 1952. gadā tika veidoti jauni Latvijas PSR valsts karoga meti, kopskaitā 16, kuri iepriekšējā konkursā vēl nefigurēja. Par šo karogu metu apspriešanu zinām mazāk, taču labi zinām, ka vislielāko atsaucību izpelnījās toreizējā Operas galvenā dekoratora Tautas mākslinieka Artura Lapiņa darinātais mets, ar zili balto vilni karoga lejasdaļā. Visus metus 1952. gada septembrī izskatīja LKP CK birojs un pēc tam A. Lapiņa variantu akceptēja PSRS Augstākās Padomes Prezidijā (1953. gada 8. janvāra vēstule). | ||
| + | |||
| + | Un 1953. gada 17. janvārī ar K. Ozoliņa un K. Gaiļa parakstītu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu ieviesa jauno republikas valsta karogu, tādejādi nomainot sarkano, 1940. gada septembrī pieņemto karogu. | ||
| + | |||
| + | 1953. gada 23. februāra Augstākās Padomes sesijā par papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā referēja Arvīds Pelše. Citējot J. Staļina vārdus PSKP 19. kongresā, ka buržuāziski demokrātisko brīvību karogs izmests pār bortu», A. Pelše jauno karogu raksturoja vārdiem: | ||
| + | |||
| + | «Valsts karogs simbolizē republikas valstisko suverenitāti. Šo funkciju — apliecināt suverenitāti — pilnīgi izpildīja arī mūsu vecais karogs, bet tam bija būtisks trūkums, tas pietiekami neuzsvēra Latvijas republikas īpatnības, tās specifiku. Jaunais Latvijas PSR valsts karogs šo trūkumu novērš.» | ||
| + | |||
| + | Tādējādi tagadējais Latvijas PSR valsts karogs tika galīgi apstiprināts 10 dienas pirms J. Staļina nāves, un praksē to sāka lietot pēc 1953. gada 1. maija. Visu savienoto republiku jauno karogu apstiprināšana beidzās 1954. gadā, un pirmoreiz vienkopus tie visi plandījās PSRS Vissavienības lauksaimniecības izstādes atklāšanā 1954. gadā. | ||
| + | |||
| + | Gan veidots vēl Staļina režīma laikā, jaunais karogs tātad sāka funkcionēt tikai pēc Staļina nāves un sabiedrības uztverē tas paradoksālā kārtā guva jaunu nozīmi, tas asociējās ar pirmo «atkusni», ar cerībām uz labāku nākotni, jo tieši tajos mēnešos izpaudās paši pirmie, biklie soļi staļinisma pārvarēšanai iekšpolitikā un ārpolitikā. I. Ērenburgs rakstīja savu slaveno stāstu «Atkusnis». Taču jaunos karogus 1951. —1953. gadā vispār veidoja pēc toreizējā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka L. Berijas (viņš aprūpēja valsts drošību un nacionālo jautājumu) ierosmes. Bet par viņa «iniciatīvām» nacionālās politikas jomā varam gūt nelielu ieskatu Viļa Krūmiņa «Karoga» 1988. gada 9. numurā publicētajā intervijā. Kaut gan mūsu rīcībā nav dokumentālu liecību, ka L. Berija vai J. Staļins būtu konkrēti piedalījusies arī Latvijas PSR valsts karoga apstiprināšana (J. Staļins to nekādā ziņā nebūtu varējis pat darīt sava veselības stāvokļa dēļ). Oficiālajos dokumentos par karogu figurē vienīgi N. Šverņika, A. Gorkina un K. Ozoliņa uzvārdi. | ||
| + | |||
| + | Bet kas attiecas uz līdzību ar Igaunijas PSR valsts karogu, tad te notikusi kurioza sagadīšanās — igauņi bija atvedusi kādas nedēļas vēlāk uz Maskavu apstiprināšanai sava karoga metu, kurš izrādījās praktiski identisks ar LPSR karoga metu. Tā kā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs jau bija akceptējis Latvijas karogu, Igaunijas karogs tika nedaudz pārstrādāts, un to apstiprināja Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs trīs nedēļas vēlāk — 1953. gada februāri. Tāpēc Arturs Lapiņš draugu pulkā mēdza apgalvot, ka viņš esot divu republiku karogu autors, jo Igaunijas PSR valdības pārstāvji esot šo ideju noskatījuši pie J. Kalnbērziņa… Neņemos gan tieši apstiprināt, ka tas tā. Katrā ziņā par Igaunijas PSR valsts karoga autoru skaitās igauņu grāmatu grafiķis Pauls Luhteins. | ||
| + | |||
| + | Tādā kārtā tagadējam Latvijas PSR valsts karogam šogad aprit 35 gadus ilga lietošanas tradīcija, un tas ir pilnīgi «tīrs» — Staļina represiju laikā tas nekur nav figurējis. | ||
| + | |||
| + | Daudzajās Darba grupas saņemtajās vēstulēs par šo karogu izsacītas kritiskas piezīmes: tas esot savulaik mākslīgi radīts, pieņemts bez apspriešanās ar tautu. Citi raksta, ka šis karogs asociējoties ar stagnācijas posmu, nekontrolētu rūpnieciskas ražošanas palielinājumu un katastrofālu ekoloģisko stāvokli Latvijā, kuras dēļ zilibaltais vilnis karogā būtu šodien faktiski jāiekrāso melns. Pēc Latvijas PSR Mākslinieku savienības vides mākslas sekcijas paplašinātā biroja atzinuma, «karogā izmantots mūsu mentalitātei visneraksturīgākais krāsu salikums — zils ar sarkanu. Latviešu etnogrāfija, tautas ornamentika šāds krāsu pāris gandrīz netiek lietots. Grafiskajā risinājuma ansamblī — karogs un ģerbonis — pieļautas stilistiskas kļūmes: vilnīši ģerbonī ar asu lauzumu, karoga — līgani.» (V. Vilks, J. Pipurs, A. Stankevičs, A. Baumane, B. Aide u. c.) Arī Latvijas PSR Arhitektu savienības prezidijs iesniegumā (G. Asaris, M. Ģelzis, E. Vecumnieks) raksta, ka, «zinot karoga nenovērtējamo iedvesmojošo un saliedējošo lomu, jāatzīst, ka pašreizējie Padomju Savienības savienoto republiku karogi izveidoti ar standartizētu pieeju, brīžam pat vāji atšķirami (Lietuva — Moldāvija — Baltkrievija, Igaunija — Latvija, Armēnija — Azerbaidžāna u. c), un tāpēc ir ar zemu psiholoģiskās iedarbības un dekoratīvi mākslinieciskās izteiksmes līmeni». | ||
| + | |||
| + | Taču ir arī daudz vēstuļu, kur raksta, piemēram, ka «Latvijas PSR karogs pa to laiku jau stipri iemīlēts, tas ir simpātisks, vienkāršs un, tāpat kā ģerbonis, izpildīts nevainojama dizaina līmenī», ka «man personīgi nekas nav pretī arī pret pašreizējo Latvijas PSR karogu ar ļoti spilgti izteiktu simboliku — kā padomju republiku pie jūras». Vēl veselas ģimenes aizkustinoši pauž savas simpātijas šim karogam. Šāds viedoklis ir arī daudzās cittautību iedzīvotāju vēstulēs. Bet citi ierosina to saglabāt, lai iebilstu pret sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu oficiāla valsts karoga līmenī, kamēr nav atrisinātas republikas suverenitātes problēmas, būtiski palielinātas tās tiesības. | ||
| + | |||
| + | Vēl divi citāti: «Jāatzīst, ka viņš (tagadējais republikas karogs — J. S.) ir viens no glītākajiem savienoto republiku valsta karogiem, bet kad visus tos redzu kopā, rodas šaubas par republikas individualitātēm, jo (lai man piedod šī karoga man nezināmais autors) viņš izskatās kā izgatavots pēc viena šablona.» | ||
| + | |||
| + | «Mans viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs, šim karogam ir jāplīvo kopējā ierindā ar citu republiku karogiem, lai vismaz daļēji iekrāšņotu to pelēcīgumu. Skatoties uz visu republiku karogu kopskatu, mani pārņem tāda sajūta, ka visus viņus izdomājis viena cilvēks un visus reizē.» | ||
| + | |||
| + | Visi šie argumenti modina pārdomas un liecina, ka ar laiku — varbūt pēc gadiem pieciem? — būs jāatgriežas pie jautājuma par Latvijas PSR valsts karogu. Taču pašreizējā reālajā situācijā rakstītāju vairākums un Augstākās Padomes Prezidija Darba grupa uzskata, ka sarkanbaltsarkanais karogs vēl nebūtu pasludināms par oficiālu Latvijas PSR valsts karogu. Tāpat šodien nelietderīga šķiet tā papildināšana ar sirpi un āmuru, jo šis karogs jau ir folklorizējies, iegājis tauta savā tradicionālajā formā. | ||
| + | |||
| + | Un kaut vai objektivitātes dēļ jāatzīst — arī sarkanziliviļņotais Padomju Latvijas karogs pauž kādu posmu mūsu vēsturē, kurā nav bijušas negācijas vien. Zem tā esam dzīvojuši, cīnījušies, sagaidījuši partijas XX kongresu un pirmo pārbūves mēģinājumu Latvija līdz 1959. gadam, esam sagaidījuši 1985. gada aprīļa Plēnumu, XIX partijas konferenci, aizsākuši mūsu republikas sarežģīto un ilgo pārveides ceļu. Tā uzreiz atsacīties no visa pozitīvā, kas gūta arī šajā mūsu vēstures posmā, nebūtu pareizi un godīgi, daudziem tajā aizvadīts viss darba mūžs. | ||
| + | |||
| + | Laiks tad lai rāda, vai sarkanbaltsarkanais karogs reāli ieies visu Padomju Latvijas pilsoņu apziņā kā kopējs pārbūves un atjaunotnes simbols. Šim nolūkam jāveic arī pārdomāts karoga vēstures un filozofijas izskaidrojuma cittautību pilsoņiem, vairoties no vienpusīgu, tendenciozu rakstu producēšanas, kas, starp citu, aizskar arī latviešu nācijas vairākuma cieņu. | ||
| + | |||
| + | Bet, iekams tas vēl nav noticis, esam ieteikuši Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam oficiāli atzīt vēsturiski izveidojušos un noteiktos toņos un proporcijas veidotu sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par Latvijas kultūrvēsturisko (vai: latviešu nacionālo) simboliku un uzskatīt par iespējamu to netraucēti lietot tautas karoga veidā visdažādākajos gadījumos, vienlaikus veicot pasākumus, lai nodrošinātu iestāžu un iedzīvotāju cieņas pilnu attieksmi gan pret Latvijas PSR valsts karogu, gan pret tautas karogu. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right;">'''Jānis Stradiņš,'''</p><p style="text-align: right;">profesors, akadēmiķis</p> | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 10. decembris, plkst. 13.53
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jaunu karogu veidošanu visās republikās atsāka 1951. — 1953. gadā, vispirms ar Gruziju un Baltkrieviju, pēc tam aptverot arī pārējās savienotās republikas. 1952. gadā tika veidoti jauni Latvijas PSR valsts karoga meti, kopskaitā 16, kuri iepriekšējā konkursā vēl nefigurēja. Par šo karogu metu apspriešanu zinām mazāk, taču labi zinām, ka vislielāko atsaucību izpelnījās toreizējā Operas galvenā dekoratora Tautas mākslinieka Artura Lapiņa darinātais mets, ar zili balto vilni karoga lejasdaļā. Visus metus 1952. gada septembrī izskatīja LKP CK birojs un pēc tam A. Lapiņa variantu akceptēja PSRS Augstākās Padomes Prezidijā (1953. gada 8. janvāra vēstule).
Un 1953. gada 17. janvārī ar K. Ozoliņa un K. Gaiļa parakstītu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu ieviesa jauno republikas valsta karogu, tādejādi nomainot sarkano, 1940. gada septembrī pieņemto karogu.
1953. gada 23. februāra Augstākās Padomes sesijā par papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā referēja Arvīds Pelše. Citējot J. Staļina vārdus PSKP 19. kongresā, ka buržuāziski demokrātisko brīvību karogs izmests pār bortu», A. Pelše jauno karogu raksturoja vārdiem:
«Valsts karogs simbolizē republikas valstisko suverenitāti. Šo funkciju — apliecināt suverenitāti — pilnīgi izpildīja arī mūsu vecais karogs, bet tam bija būtisks trūkums, tas pietiekami neuzsvēra Latvijas republikas īpatnības, tās specifiku. Jaunais Latvijas PSR valsts karogs šo trūkumu novērš.»
Tādējādi tagadējais Latvijas PSR valsts karogs tika galīgi apstiprināts 10 dienas pirms J. Staļina nāves, un praksē to sāka lietot pēc 1953. gada 1. maija. Visu savienoto republiku jauno karogu apstiprināšana beidzās 1954. gadā, un pirmoreiz vienkopus tie visi plandījās PSRS Vissavienības lauksaimniecības izstādes atklāšanā 1954. gadā.
Gan veidots vēl Staļina režīma laikā, jaunais karogs tātad sāka funkcionēt tikai pēc Staļina nāves un sabiedrības uztverē tas paradoksālā kārtā guva jaunu nozīmi, tas asociējās ar pirmo «atkusni», ar cerībām uz labāku nākotni, jo tieši tajos mēnešos izpaudās paši pirmie, biklie soļi staļinisma pārvarēšanai iekšpolitikā un ārpolitikā. I. Ērenburgs rakstīja savu slaveno stāstu «Atkusnis». Taču jaunos karogus 1951. —1953. gadā vispār veidoja pēc toreizējā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka L. Berijas (viņš aprūpēja valsts drošību un nacionālo jautājumu) ierosmes. Bet par viņa «iniciatīvām» nacionālās politikas jomā varam gūt nelielu ieskatu Viļa Krūmiņa «Karoga» 1988. gada 9. numurā publicētajā intervijā. Kaut gan mūsu rīcībā nav dokumentālu liecību, ka L. Berija vai J. Staļins būtu konkrēti piedalījusies arī Latvijas PSR valsts karoga apstiprināšana (J. Staļins to nekādā ziņā nebūtu varējis pat darīt sava veselības stāvokļa dēļ). Oficiālajos dokumentos par karogu figurē vienīgi N. Šverņika, A. Gorkina un K. Ozoliņa uzvārdi.
Bet kas attiecas uz līdzību ar Igaunijas PSR valsts karogu, tad te notikusi kurioza sagadīšanās — igauņi bija atvedusi kādas nedēļas vēlāk uz Maskavu apstiprināšanai sava karoga metu, kurš izrādījās praktiski identisks ar LPSR karoga metu. Tā kā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs jau bija akceptējis Latvijas karogu, Igaunijas karogs tika nedaudz pārstrādāts, un to apstiprināja Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs trīs nedēļas vēlāk — 1953. gada februāri. Tāpēc Arturs Lapiņš draugu pulkā mēdza apgalvot, ka viņš esot divu republiku karogu autors, jo Igaunijas PSR valdības pārstāvji esot šo ideju noskatījuši pie J. Kalnbērziņa… Neņemos gan tieši apstiprināt, ka tas tā. Katrā ziņā par Igaunijas PSR valsts karoga autoru skaitās igauņu grāmatu grafiķis Pauls Luhteins.
Tādā kārtā tagadējam Latvijas PSR valsts karogam šogad aprit 35 gadus ilga lietošanas tradīcija, un tas ir pilnīgi «tīrs» — Staļina represiju laikā tas nekur nav figurējis.
Daudzajās Darba grupas saņemtajās vēstulēs par šo karogu izsacītas kritiskas piezīmes: tas esot savulaik mākslīgi radīts, pieņemts bez apspriešanās ar tautu. Citi raksta, ka šis karogs asociējoties ar stagnācijas posmu, nekontrolētu rūpnieciskas ražošanas palielinājumu un katastrofālu ekoloģisko stāvokli Latvijā, kuras dēļ zilibaltais vilnis karogā būtu šodien faktiski jāiekrāso melns. Pēc Latvijas PSR Mākslinieku savienības vides mākslas sekcijas paplašinātā biroja atzinuma, «karogā izmantots mūsu mentalitātei visneraksturīgākais krāsu salikums — zils ar sarkanu. Latviešu etnogrāfija, tautas ornamentika šāds krāsu pāris gandrīz netiek lietots. Grafiskajā risinājuma ansamblī — karogs un ģerbonis — pieļautas stilistiskas kļūmes: vilnīši ģerbonī ar asu lauzumu, karoga — līgani.» (V. Vilks, J. Pipurs, A. Stankevičs, A. Baumane, B. Aide u. c.) Arī Latvijas PSR Arhitektu savienības prezidijs iesniegumā (G. Asaris, M. Ģelzis, E. Vecumnieks) raksta, ka, «zinot karoga nenovērtējamo iedvesmojošo un saliedējošo lomu, jāatzīst, ka pašreizējie Padomju Savienības savienoto republiku karogi izveidoti ar standartizētu pieeju, brīžam pat vāji atšķirami (Lietuva — Moldāvija — Baltkrievija, Igaunija — Latvija, Armēnija — Azerbaidžāna u. c), un tāpēc ir ar zemu psiholoģiskās iedarbības un dekoratīvi mākslinieciskās izteiksmes līmeni».
Taču ir arī daudz vēstuļu, kur raksta, piemēram, ka «Latvijas PSR karogs pa to laiku jau stipri iemīlēts, tas ir simpātisks, vienkāršs un, tāpat kā ģerbonis, izpildīts nevainojama dizaina līmenī», ka «man personīgi nekas nav pretī arī pret pašreizējo Latvijas PSR karogu ar ļoti spilgti izteiktu simboliku — kā padomju republiku pie jūras». Vēl veselas ģimenes aizkustinoši pauž savas simpātijas šim karogam. Šāds viedoklis ir arī daudzās cittautību iedzīvotāju vēstulēs. Bet citi ierosina to saglabāt, lai iebilstu pret sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu oficiāla valsts karoga līmenī, kamēr nav atrisinātas republikas suverenitātes problēmas, būtiski palielinātas tās tiesības.
Vēl divi citāti: «Jāatzīst, ka viņš (tagadējais republikas karogs — J. S.) ir viens no glītākajiem savienoto republiku valsta karogiem, bet kad visus tos redzu kopā, rodas šaubas par republikas individualitātēm, jo (lai man piedod šī karoga man nezināmais autors) viņš izskatās kā izgatavots pēc viena šablona.»
«Mans viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs, šim karogam ir jāplīvo kopējā ierindā ar citu republiku karogiem, lai vismaz daļēji iekrāšņotu to pelēcīgumu. Skatoties uz visu republiku karogu kopskatu, mani pārņem tāda sajūta, ka visus viņus izdomājis viena cilvēks un visus reizē.»
Visi šie argumenti modina pārdomas un liecina, ka ar laiku — varbūt pēc gadiem pieciem? — būs jāatgriežas pie jautājuma par Latvijas PSR valsts karogu. Taču pašreizējā reālajā situācijā rakstītāju vairākums un Augstākās Padomes Prezidija Darba grupa uzskata, ka sarkanbaltsarkanais karogs vēl nebūtu pasludināms par oficiālu Latvijas PSR valsts karogu. Tāpat šodien nelietderīga šķiet tā papildināšana ar sirpi un āmuru, jo šis karogs jau ir folklorizējies, iegājis tauta savā tradicionālajā formā.
Un kaut vai objektivitātes dēļ jāatzīst — arī sarkanziliviļņotais Padomju Latvijas karogs pauž kādu posmu mūsu vēsturē, kurā nav bijušas negācijas vien. Zem tā esam dzīvojuši, cīnījušies, sagaidījuši partijas XX kongresu un pirmo pārbūves mēģinājumu Latvija līdz 1959. gadam, esam sagaidījuši 1985. gada aprīļa Plēnumu, XIX partijas konferenci, aizsākuši mūsu republikas sarežģīto un ilgo pārveides ceļu. Tā uzreiz atsacīties no visa pozitīvā, kas gūta arī šajā mūsu vēstures posmā, nebūtu pareizi un godīgi, daudziem tajā aizvadīts viss darba mūžs.
Laiks tad lai rāda, vai sarkanbaltsarkanais karogs reāli ieies visu Padomju Latvijas pilsoņu apziņā kā kopējs pārbūves un atjaunotnes simbols. Šim nolūkam jāveic arī pārdomāts karoga vēstures un filozofijas izskaidrojuma cittautību pilsoņiem, vairoties no vienpusīgu, tendenciozu rakstu producēšanas, kas, starp citu, aizskar arī latviešu nācijas vairākuma cieņu.
Bet, iekams tas vēl nav noticis, esam ieteikuši Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam oficiāli atzīt vēsturiski izveidojušos un noteiktos toņos un proporcijas veidotu sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par Latvijas kultūrvēsturisko (vai: latviešu nacionālo) simboliku un uzskatīt par iespējamu to netraucēti lietot tautas karoga veidā visdažādākajos gadījumos, vienlaikus veicot pasākumus, lai nodrošinātu iestāžu un iedzīvotāju cieņas pilnu attieksmi gan pret Latvijas PSR valsts karogu, gan pret tautas karogu.
Jānis Stradiņš,
profesors, akadēmiķis
