176604

Jānis Stradiņš

«Padomju Jaunatne», 1987. gada 8. decembris, Nr. 235

Latvijas Kultūras fonds par Vecrīgas ielu nosaukumiem

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 235 Datums: 08.12.1987 Tirāža: 214000"" can not be assigned to a declared number type with value 214000. Lappuse: 4 Virsraksts: Vārds glabā tautas atmiņu Rubrika: Latvijas Kultūras fonds par Vecrīgas ielu nosaukumiem Tēmas: Ielu, laukumu, pilsētu, rajonu, uzņēmumu nosaukumu maiņa Vēsturisko nosaukumu, apvidvārdu atjaunošana Nozares: Pilsētsaimniecība Politika Organizācijas: Rīgas pilsētas izpildkomiteja Mediji: Cilvēki: Vietas: Rīga Notikums: Latvijas Kultūras fonds ierosina mainīt Vecrīgas ielu nosaukumus Gads: 1987

Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja jau 1987. gada 20. novembra sēdē lēma — aizsargājamajā vēstures un arhitektūras zonā Vecrīgā atjaunot vairāku ielu vēsturiskos nosaukumus, un proti: atjaunot Jēkaba laukuma (līdz šim — Černiševska laukums), Pils laukuma (līdz šim — Pionieru laukums), Reformātu (Sarkanās gvardes) ielas, Anglikāņu (Bibliotēkas) ielas, Ķēniņu (m. Komunālās) ielas un Bīskapu (m. Muzeja) ielas nosaukumus un Komunālajai ielai (kādreizējai L. Ķēniņu ielai) dot Riharda Vāgnera ielas nosaukumu.

Šos pārdēvējumus ieteicis Latvijas Kultūras fonds, kur attiecīgos priekšlikumus iepriekš apsprieda un akceptēja komisija akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā un analizēja recenzenti — Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs un pazīstamais Vecrīgas pētnieks arheologs A. Caune.

Šajā sakarā piedāvājam J. Stradiņa rakstu par apsvērumiem, kas mudinājuši pārskatīt atsevišķos Vecrīgas ielu nosaukumus, lai vienlaikus dotu ieskatu vēl kādā Kultūras fonda darbības sfērā un varbūt izraisītu citus jaunus priekšlikumus.

***

Viena no Padomju Kultūras fonda funkcijām, saskaņā ar tā statūtiem, ir: «veicināt ģeogrāfisko punktu un objektu vēsturiski izveidojušos nosaukumu saglabāšanu». Šai formulējumā ietverta atziņa, ka vietvārdi — pilsētu un ciemu, ielu un laukumu nosaukumi ir tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, tiem jābūt paaudzēs stabiliem. Mūsu nesenajā pagātnē ir bijuši mēģinājumi mainīt vēsturiskos nosaukumus, daudzi jaunvārdi veidoti voluntāri, patvaļīgi, bez dziļas vēsturiskas analīzes, nerespektējot tradīcijas. Tāpēc nav brīnums, ka turpmākajos gados daudzviet bija jāatjauno senie nosaukumi, kā to vispirms nācās darīt Ļeņingradā, kur jau četrdesmitajos gados tika atdzīvināti dižās pagātnes liecinieki — Ņevas prospekta, Pils laukuma u. tml. nosaukumi. Maskavā nesen Metrostroja iela atguvusi senatnīgo Ostoženkas vārdu. Tallinā un Tartu šogad atjaunots liels skaits veco ielu nosaukumu. Ustinovas pilsētai atdots Iževskas vārds, nāk ierosinājumi par Naberežnije Čelni pilsētas vārda atjaunošanu. Līdzīgi procesi pašreiz risinās Ļeņingradā, Kijevā, Lietuvā.

Taču arī pie mums attieksmē pret vēsturiskajiem, tautas apziņā iegājušajiem nosaukumiem bija tikusi pieļauta nevērība, un, dibinoties Latvijas Kultūras fondam, saņēmu no Imanta Ziedoņa uzdevumu — izveidot komisiju seno vietvārdu atjaunošanai, bez šaubām, tajos gadījumos, kad tas nepieciešams. Nolēmām sākt ar priekšlikumiem par Vecrīgas ielām, un šā gada 21. septembrī komisija akceptēja dažus ierosinājumus, kurus tālāk nosūtījām Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomitejai autoritatīvai izskatīšanai un izlemšanai.

Latvijas Kultūras fonda viedoklis ir šāds: Vecrīgas kompleksās restaurācijas gaitā — par kuras vērienīgumu priecājas ne tikai rīdzinieki vien — jāatjauno gan celtnes, gan vecpilsētas vispārējais kolorīts, kura nozīmīga sastāvdaļa, cita starpā, dabiski, ir arī vēsturiskie ielu un laukumu nosaukumi. Šie nosaukumi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā un visumā nostabilizējušies XIX gadsimtā, atspoguļojot feodālisma laika Vecrīgas sadzīves ainu — amatus un nodarbošanās, saistību ar ievērojamākajām ēkām — pilīm, baznīcām, nocietinājumu elementiem, tāpat ar reliģiskajām konfesijām, cilvēku vārdiem u. tml. Vecrīgas ielu nosaukumi veidojušies savulaik vācu (pareizāk — lejasvācu) valodā un bieži vien, objektīvajam nosaukuma izcelsmes avotam pagaistot rīdzinieku atmiņā, ir izmainījušies, bieži pat kuriozā kārtā, tomēr saglabājot fonētisku līdzību. Tā Kungu ielas (Herrenstrasse) nosaukums radies no Siļķu ielas (Heringstrasse), Peldu iela (swimestrate), no Cūku ielas (swinestrate), Audēju iela (Weberstrasse) no Bebru ielas (Bieberstrasse), Trokšņu iela (Larmstrasse) no Trauksmes ielas (Allarmstrasse). Un Ķēniņu iela nav saistīta ar karaļiem, bet gan ar namīpašnieku Kēnigu dzimtu, un Grēcinieku iela (Sūnderstrasse) nav saistīta ar grēciniekiem, bet gan ar rātskungu Sundernu u. tml.

Tad XX gs. piecdesmitajos gados Vecrīgas ielu un laukumu vārdi tika manāmi izmainīti. Tā Pils laukums kļuva par Pionieru laukumu. Doma laukums par 17. jūnija laukumu. Ģildes iela tika pār dēvēta par Amatu ielu, mazā Kalēju iela — par Meistaru ielu. Padomju varas gados pārdēvētas tika citas ielas, īpaši tās. kuru nosaukumi saistījās ar reliģiska un konfesionāla rakstura terminiem, un 1940 —1941. gadā Vecrīgā bija pat Bezdievju iela un Darvina iela (bij. Bīskapu un Mūku ielas), kas pēc Rīgas atbrīvošanas gan netika atjaunoti. Pavisam šajā laikā Vecrīga zaudēja 20 ielu un laukumu nosaukumus, daudzas ielas kara postījumu dēļ vispār pazuda. Līdzšinējo ielu nosaukumu stāvokli nosacīta galvenokārt 1950. gadā veiktie pārdēvējumi, kuru pamatā nav bijusi nopietna analīze un kuri, nu varam ar pārliecību teikt, — ne vienmēr ir izdevušies.

Sakarā ar to Latvijas Kultūras fonds tika ierosinājis atjaunot daļu veco nosaukumu, sevišķi tos, kas saistās ar vecpilsētas īpatnībām, kolorītu. Labi apzinoties, ka atjaunot visus nosaukumus diez vai būtu mērķtiecīgi, jo padomju varas gados arī Vecrīgā ienākušas jaunas kvalitātes, piemēram, Latviešu sarkano strēlnieku laukums (pie kura atjaunot Kungu un Grēcinieku ielas diez vai būtu piedienīgi), Ļeņina iela (kura ietver sevi arī bijušās Kaļķu un Svērtuves ielas, daļu Rātslaukuma) u. tml.

Un tā — Kultūras fonda ierosinājumi bija šādi: atjaunot Anglikāņu (tag. Bibliotēkas) un Reformātu (tag. Sarkanās gvardes) ielu nosaukumus. Varētu likties, ka anglikāņi un reformāti (kalvinisti) ir reliģisku konfesiju apzīmējumi, bet jāņem vērā, ka būtībā šie nosaukumi liecina par vecās Rīgas starptautiskajiem sakariem pagātnē — ar angļu, šveiciešu, holandiešu tirgoņiem, kuriem toreiz bija savas kopienas mūsu pilsētā. Sarkanās gvardes nosaukums senai ieliņai ar vecām noliktavām var radīt tikai pārpratumus, jo viduslaiku pilsētā bija «zilā», «baltā» un citas gvardes ar pavisam citām funkcijām, turpretī ar sarkano gvardi mūsdienu izpratnē šai lelai nav sakara. Tika ierosināts atjaunot arī Jēkaba (tag. Černiševska). Pils (tag. Pionieru) un Doma (tag. 17. jūnija) laukumu nosaukumus, kuriem ir spēcīga tradīcija tautā. Tāpat mazo Muzeja ielu ieteikts pārdēvēt par Bīskapu ielu (kādreizējā m. Bīskapu iela), atstājot kādreizējai L. Bīskapu ielai Muzeja ielas nosaukumu. Jo šā iela iziet uz vecākā Rīgas muzeja — Rīgas Vēstures un kuģniecības (dibināts 1773. g.) ēku. Un Bīskapu iela nosaukumu dabūjusi ne jau aiz cieņas pret bīskapa amatu, bet no kādreizējo viduslaiku Rīgas virsvaldnieku — Rīgas arhibīskapu pils, kas te atradusies.

Vienlaikus tika atzīts, ka Komunālajai (bij. Ķēniņu) ielai nebūtu jāatjauno senais nosaukums, atstājot Ķēniņu ielas nosaukumu tikai kādreizējai m. Ķēniņu ielai. Taču bij. Lielo Ķēniņu ielu likās vēsturiski pareizi nosaukt par Riharda Vāgnera ielu, godinot pasaulslaveno komponistu, kas no 1839. līdz 1841. gadam te strādājis par kapelmeistaru Rīgas teātrī («Muses» mājā) un Rīgā uzrakstījis savu pirmo operu «Rienci». Tāpat komisija ieteica atstāt Vecrīgā Amatu (kādreiz — Ģildes), Meistaru (kādreiz — m. Kalēju), Vēstures (kādreiz — Klostera), Muzeja (kādreiz — Bīskapu) ielu nosaukumus.

Bet Komjaunatnes ielai tika ieteikts atdot veco — Jēkaba ielas nosaukumu. Jo Rīgā jau ir plaša Komjaunatnes krastmala. Un Komjaunatnes ielas nosaukums radās 1949. gadā sakarā ar to, ka tag. Latvijas PSR Augstākās Padomes ēkā 1919. gada tika dibināta Latvijas komjaunatne. Bet šai ēkā 1919. gadā taču notika arī citi padomju varas rītausmai nozīmīgi notikumi, tādēļ izvirzījies priekšlikums nelielo laukumu starp Augstākās Padomes ēku un Sv. Jēkaba katedrāli (tas kādreiz saucās Saeimas laukums) nosaukt par 1919. gada laukumu, lai izceltu 1919. gada padomju republikas vēsturisko nozīmīgumu un lai mūsu Augstākās Padomes adrese tad būtu: 1919. gada laukums 1.

Vēl tika izsacīti priekšlikumi m. Trokšņu ielu nosaukt par Krievu ielu (jo viduslaikos te atradās krievu faktorija). bet Tūristu ielu — par Polu gāti (kādreiz — Katoļu gāts), jo tā saistīta ar vecāko Rīgas katoļu baznīcu un vietējo poļu kopienu 18. gs. Rīgā, tāpat Senatnes ielai atdot Mūku ielas nosaukumu. Tāpat Jaunavu ielai varētu atdot senatnīgāko formu — Jumpravu iela, lai neceltos juceklis ar Jauno ielu Rīgā, turpat līdzās.

Komisijas sēdē tika diskutēti arī daži citi nosaukumi, kas tieši nesaistās ar Vecrīgu (piem., Aspazijas parks, Vērmaņdārzs, Stabu un Tērbatas ielas u. tml.), taču sākotnēji tika nolemts aprobežoties ar Vecrīgu. Turklāt acīmredzot šai senatnīgu nosaukumu restaurēšanai jāiet līdztekus attiecīgo laukumu un ielu arhitektoniskai sakārtošanai, sakopšanai.

Nododot atklātībai šīs Kultūras fonda komisijas atzinumus, gribētos, lai tie rosinātu cilvēkus uz līdzīgām pārdomām un atzinumiem arī citur. Vai nebūtu laiks pārskatīt dažu mūsu lauku lielsaimniecību nosaukumus, pieskaņojot tos senajiem vietu nosaukumiem, ienesot daudzveidību «Draudzību», «Zelta druvu» u. tml. pārlieku plašajā, monotonajā klāstā? Taču, ja to darītu, mūsuprāt, jāievēro divi apstākļi — pirmkārt, stingrs vēsturiskums, nopietna, vēsturiska analīze, un. otrkārt, ne mazāk stingrs demokrātisms, lai novada, saimniecību ļaudis paši atzītu šādu pārveidojumu lietderību un pieņemtu tos.

 

JĀNIS STRADIŅŠ,

profesors, Latvijas PSR ZA akadēmiķis,

Latvijas Kultūras fonda prezidija loceklis