398959

Vladimirs Rešetovs

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 17. augusts, Nr. 157

«Uz dzīvi Latvijā es ierados pirms sešiem gadiem…»

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 157 Datums: 17.08.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Vienam otru sadzirdēt Rubrika: «Uz dzīvi Latvijā es ierados pirms sešiem gadiem…» Tēmas: 14. jūnijs, 1987, 1988 25. marts, 1988, 1989 Karš Afganistānā Migrācija Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā Starpnacionālās attiecības Nozares: Kultūra un māksla Politika Organizācijas: Mediji: «Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts Cilvēki: Čingizs Aitmatovs, Jeļena Akopjana, Jeļena Antimonova, Andris Breže, Zoja Frolova, Naftolijs Gūtmanis, Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Izabella Krolle, Gunārs Krollis, Dace Lielā, Leja Novožeņeca, Arturs Ņikitins, Ojārs Pētersons, Ivars Poikāns, Ilze Šēnberga, Maija Tabaka, Igors Vasijjevs Vietas: Notikums: Gads: 1941, 1949, 1988

Cienījamie kolēģi! Ar lielu uzmanību un ieinteresētību es, krievu tautības žurnālistu pārstāvis, sekoju pēdējā laika notikumiem republikā — sabiedriskās domas kustībai, nacionālās pašapziņas atmodai —, kuru pamatā, manuprāt, ir cēla ideja — atdot sākotnējo jēgu daudziem jēdzieniem, kas aizvadītajos gadu desmitos vienu vai otru iemeslu dēļ tikuši aizmirsti vai sagrozīti. Tā nav vienaldzīga «novērotāja» uzmanība. Es taču dzīvoju tādu cilvēku zemē, kuri devuši neapšaubāmu ieguldījumu mūsdienu civilizācijas kultūrā, radījuši paliekamas vērtības ne tikai ekonomiskajā, bet — vēl svarīgāk — arī garīgajā jomā. Es jūtu dziļu cieņu pret tautu, kuras labākie pārstāvji soļoja Oktobra revolūcijas pirmajās rindās — viņu vienīgā privilēģija bija pārliecība, ka viņiem jāatrodas priekšgalā. Jābūt tur, kur iet viskarstāk, tātad — arī jāmirst pirmajās rindās. Man ir tuvi un saprotami to cilvēku centieni un vēlmes, kuriem sāp sirds par senču zemi, ko izķēmo pārnacionāla industrializācijas un agrokulturizācijas ielaušanās, balstoties uz kailu aprēķinu un barbarisku komerciju. Es simpatizēju kolēģiem, kas prasa saprātīgu būtņu, nevis patērētāju, attieksmi pret ekoloģiju, un atbalstu viņus. Es balsoju par prasību — dziļi destaļinizēt visas mūsu sabiedrības sfēras bez izņēmuma. Uzskatu, ka šā procesa īstenošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai sabiedrība, visiem tās locekļiem kopīgi darbojoties, no tikumiskā un ekonomiskā strupceļa izkļūtu uz lielceļa, kas ved pretī sabiedrības uzplaukumam.

Pateicoties publikācijām republikas presē, kļūst zināms daudz kas no agrāk slepenībā turētā. Nereti šī zināšana ar skaidru saprātu ir ļoti grūti aptverama, taču tā nevis rada grūtsirdību, bet gan klust par pamatu konstruktīvām idejām, kas mums nepieciešamas, lai sasniegtu jaunu padomju valstiskumu.

Nesenajā pagātnē aizliegts temats bija arī 1941. un 1949. gada piespiedu izsūtīšana, kuras gaitā cieta tūkstošiem nevainīgu Latvijas iedzīvotāju. Rūgtās vēstures lappuses, ko nevar izsvītrot no tautas atmiņas, jau radušas un rod atspoguļojumu mūsu laikrakstos, televīzijā, publiskās diskusijās. Strīdi mūs tuvina patiesībai. Asā uzskatu sadursmē noskaidrojas attieksme — par un pret pārkārtošanos. Šīs situācijas nereti tiek izmantotas, lai pēc vecu laiku paražām pieliktu attiecīgu etiķeti. Vieni pieprasa radikālas pārmaiņas, bet citos tas izraisa naidu, kas tiek formulēts kā «demagoģisku prasību nepieņemamība» vai atklāti draudi, piemēram, «strādnieku šķira to necietīs».

Pašreizējā situācijā tādu soli pa atklātuma ceļu, kāds bija republikas Rakstnieku savienības valdes plēnuma Rezolūcijas publikācija, daudzi pārbūves pretinieki uzņēma gandrīz vai kā pretpadomju akciju.

Es zinu, ka šai dokumentā formulēto Latvijas radošās inteliģences priekšpulka nostāju nosoda arī daži republikas preses vadošie darbinieki. Pat vēl vairāk — ievirzei uz no sodīšanu, kas ir naidīga pārmaiņu patiesajiem, no augstām tribīnēm pasludinātajiem mērķiem un idejām, ar viņu klusu svētību pievienojas arī citi strādnieku šķiras un inteliģences pārstāvji. Vissliktākais ir tas, ka dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju grupu savstarpējā saspīlējuma kliedēšanā gandrīz nepiedalās masu informācijas līdzekļi.

Mūsu republikā dzīvo ne tikai latvieši un krievi, bet vēl arī ebreji, poļi, baltkrievi, citu tautību pārstāvji. Jā, vēstures ēka netop no gludi aptēstiem baļķiem. Bērnu un mazbērnu paaudzes diemžēl saņem mantojumā tēvu un vectēvu problēmas, kas savulaik «risinātas» ar spēku vai arī izaugušas no kādreizējiem lielās politikas «sīkumiem». Tā ir realitāte. To nevar neņemt vērā. Tā jāatzīst, runājot nevis caur zobiem, bet pilnā balsī. Tāpēc man šķiet, ka preses pienākums, rakstot par Latvijas tautas likteņiem, ir patiesa internacionālisma interesēs neaizmirst tos, kuri, lai arī nepārstāv pamattautību, tomēr dalījās un dalās šajos likteņos, teiksim, ar saviem brāļiem latviešiem.

Pēdējā gadā avīžu lappusēs pārējo problēmu vidū daudz runāts par ļaužu masu pārvietošanos — migrāciju. Arī tas ir sāpīgs temats. Tas ļoti cieši saistīts ar nacionālās savdabības, kultūras saglabāšanas problēmām. Apstākļu dēļ (uzaugu karavīra ģimenē) esmu dzīvojis gan Krievijā, gan Moldāvijā, Kazahijā, ārzemēs. Varu droši teikt, ka migrācijas problēma nav ļaunprātīga «krievu vēršanās pret latviešiem» vai nez kādu «Maskavas spēku» vēršanās pret Latviju. Migrācija ir visas Padomju Savienības lāsts, kas radies, nesaprātīgi veidojot ekonomiskos sakarus daudzos valsts reģionos. Tieši migrācija ir tā, kas sasaistījusi mūsu zemi no Baltijas līdz pat Kuriļu salām ekoloģisko problēmu valgos. Migranti ir Aitmatova mankurtu paveids. Bet viņi taču tādi nav piedzimuši. Viņus radījusi birokrātisma sistēma, kas redz nevis cilvēkus, bet tikai «tūkstošiem strādājošo». Manuprāt, civilizētas tautas uz devums šajā situācijā ir nevis nievājoši dalīt tautu «pamatiedzīvotājos» un «migrantos», bet pacietīgi, rūpīgi pārveidot savstarpējo attiecību sistēmu. Tajā noteicošajām jābūt nevis tīri nacionālajām pazīmēm, bet gan savstarpējas nāciju, kultūru, vēstures cienīšanas principam, savstarpējas pievilkšanās spēkam uz brīvprātības pamatiem, saglabājot katram savas īpatnības.

Pareizi, ir jāprot tās tautas valoda, kura vēsturiski dzīvojusi vietā, kur tu dzīvo šodien. Taču piespiedu kārtā padarīt to par «savējo» diez vai kāds būs ar mieru. Risinot šo jautājumu, būs jāuzplēš biezi aizspriedumu slāņi, kas uzkrājušies Staļina laikos.

Uz dzīvi Latvijā es ierados pirms sešiem gadiem, un mani pārsteidza un vēl joprojām pārsteidz daudzu manu ciltsbrāļu ietiepīgā nevēlēšanās uzskatīt latviešu valodu par krievu valodai līdzvērtīgu sazināšanās līdzekli. Man žēl to cilvēku, kas ne mazākā mērā nemēģina tuvināties uz valodas pamatiem. Pats pagaidām nevaru lepoties ar ideālu izrunu vai raitu valodu. Taču gribu teikt, ka «ābeci apguvu no izkārtnēm». Cik vien iespējams, skatījos un skatos Rīgas televīzijas raidījumus, šķirstu latviešu avīzes. Vismaz saprast saprotu, kā man šķiet, diezgan daudz.

Es rakstu par mākslas tematiku. Pazīstu daudzus latviešu māksliniekus. Man liekas interesanta keramiķes Izabellas Krolles, grafiķa Gunāra Kroļļa, Ivara Poikāna, Andra Brežes, Ojāra Pētersona pasaule, Maijas Tabakas glezniecība, Ilzes Šēnbergas, Daces Lielās, Frančeskas Kirkes, Ievas Iltneres daiļrade. Izstādēs līdzās viņu sniegumam gandrīz vienmēr ir arī Artura Ņikitina, Igora Vasijjeva, Jeļenas Antimonovas, Naftolija Gūtmaņa, Lejas Novožeņecas, Zojas Frolovas, Jeļenas Akopjanas darbi. Mākslas valoda ir universāla. Tās krāsām bagāto paleti uztur košu gan tie, kas šeit apmetās uz dzīvi pēc kara, gan tie, kuri ieradās vēlāk.

Izstāžu rīkošanas prakse ir lielisks piemērs tam, kā savstarpēji radoši bagātinās dažādu kultūru pārstāvji. Ne velti mēdz teikt, ka īsta māksla ir internacionāla. To droši vien aizmirst vai nezina tie, kas ar naida jūtām dala iedzīvotājus divās grupās atkarībā no valodas, un tie, kuri uzskata, ka, piederēdami pie lielās nācijas, viņi ir privileģētā stāvoklī attiecībā pret republikas pamatiedzīvotājiem. Abas šis nostājas ir vienādi kaitīgas vienotībai, kas nepieciešama, lai pārkārtotos.

Diskusiju gaitā eļļu uguni lej cilvēki, kuri uzstājas ar dažu republikas vēstures lappušu «jaunu izklāstu». Gūdami sev slavu ar «balto» vai «pelēko» plankumu aizpildīšanu, aizstāvēdami tiesības «pēc sava prāta iztulkot» svarīgākos vēstures momentus, viņi gribot negribot izdara lāča pakalpojumu demokrātijas padziļināšanas procesam, balansē uz provokācijas robežas. Paužot savus pagātnes notikumu vērtējumus, kas ir tieši pretēji oficiālajam viedoklim, viņi nepārprotami spekulē uz masu nacionālajām jūtām, jo zināma ļaužu daļa nav spējīga ar vēsu prātu līdzsvarot faktus un emocijas. Un tieši tas ir bīstami.

Nedrīkst nesaskatīt šādas rīcības sekas: tā virza uz ekstrēmisma pusi. Prese šādās situācijās nedrīkst palikt bez kaislīga. Bīstami ir, ja ar «sludinātāju» muti notiek aizplīvurota «spēle uz vieniem vārtiem». Tā taču nenovēršami ved uz divu pretēju ekstrēmisma spārnu — nacionālisma un lielvalstiskā šovinisma — konfrontāciju.

Dažu kolēģu vēlēšanās atrasties notikumu viļņa mugurā, bez šaubām. ir saprotama. Taču man šķiet, ka daudz svarīgāk ir uztaustīt taku, pa kuru izdotos ievirzīt notikumu gaitu mierīgā, lietišķā gultnē.

Jā, žurnālisti bija kopā ar masām 1988. gada 14. jūnijā. Taču tagad, kad cilvēkus satraukuši jaunatklātie ceļi un iespējas, nedrīkst ļaut emocijām gūt virsroku pār prātu. Citādi pārkārtošanās no saviem pretiniekiem saņems iznīcinošu triecienu. Un atjaunot to būs ja ne gluži neiespējami, tad tūkstoškārt sarežģītāk gan.

Es aicinu visus, kam dārgs veselais saprāts, kas saskata zemūdens straumes zem tām, kuras plūst virspusē. Ir jāpalīdz cilvēkiem SADZIRDĒT citam citu. Jā. mēs esam atšķirīgi savas valodas, kultūras, savas sākotnes ziņā. Taču Padomju Latvija ir māja mums visiem, mēs tajā dzīvojam. Tajā būs jādzīvo mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Nu tad darīsim tā, lai šis mājas pamati neplaisātu un sienas turētos stipri!

 

Ar cieņu un cerību laikraksta «Sovetskaja Latvija» žurnālists

VLADIMIRS REŠETOVS

 

P. S. Honorāru par šo publikāciju lūdzu pārskaitīt fondā, kuru izlietos Afganistānā kritušo dažādu tautību padomju karavīru pieminekļa celtniecībai Rīgā.