149908

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 11. jūnijs, Nr. 113

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 113 Datums: 11.06.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 2 Virsraksts: Partijas XIX Vissavienības konferencei Rubrika: Tēmas: Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Migrācija Partijas XIX Vissavienības konference Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā Starpnacionālās attiecības Nozares: Ekonomika un finanses Politika Tautsaimniecība Organizācijas: Latvijas PSR Arhitektu savienība Latvijas PSR Dizaineru savienība Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība Latvijas PSR Komponistu savienība Latvijas PSR Mākslinieku savienība Latvijas PSR Rakstnieku savienība Latvijas Teātra darbinieku savienība Latvijas Žurnālistu savienība PSKP Centrālā Komiteja Mediji: Cilvēki: Mihails Gorbačovs Vietas: Notikums: Radošo Savienību Plēnums 1. un 2. jūnijā, 1988 Gads: 1988

Biedri delegāti!

Mēs, Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnuma dalībnieki, kopā ar Arhitektu, Dizaineru, Žurnālistu, Kinematogrāfistu, Komponistu, Teātra darbinieku un Mākslinieku savienību vadītājiem, kā arī dažādu Latvijas PSR dzīves aspektu un problēmu ekspertiem griežamies pie partijas XIX Vissavienības konferences, lai paustu savu atbalstu PSKP CK Tēžu garam, virzībai un galvenajām atziņām, lai atbalstītu PSKP CK kursu uz pārkārtošanos un padomju sabiedrības atjaunināšanu, uz demokrātijas un atklātuma paplašināšanu, uz nacionālā valstiskuma attīstīšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Pārkārtošanās un sabiedrības demokratizācijas procesā, sabiedrības sekmīgā attīstībā, mūsuprāt, par visaktuālāko, par obligāti nepieciešamu uzskatāma atgriešanās pie ļeņiniskās koncepcijas par suverēnu padomju republiku brīvu savienību un pilnīga bezierunu atteikšanās no staļiniskā «autonomizācijas» plāna, kurš faktiski tika realizēts, ieviests dzīvē gadu desmitiem ilgi un kura mehānisms nav pārstājis darboties vēl līdz šai dienai. Tā galvenā izpausme ir nepiekāpīga un sīkumaina visas materiālās un kultūras dzīves centralizācija, lai sasniegtu tās ideālu — absolūtu vienveidību, neņemot vērā vietējās un nacionālās īpatnības un intereses; beigu beigās tas nodara ļaunumu kā atsevišķām republikām, tā Padomju Savienībai kopumā, tas ir vienlīdz postoši kā ekonomikai, tā kultūrai.

Pēc PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnuma tiek veltīti pūliņi, lai pašos pamatos grozītu situāciju, tomēr rezultāti pagaidām ne tikai ir tālu no mērķa, — tie proporcionāli neatbilst patērētajai enerģijai.

Mēs uzskatām, ka PSKP CK Tēzēs, masu informācijas līdzekļos un valsts vadītāju runās nacionālā jautājuma un tā risinājuma izklāstā pietiekami nav novērtēta nacionālo attiecību un problēmu nozīmība. Pievēršam jūsu uzmanību tam apstāklim, ka Tēzēs nav atspoguļoti tādi būtiski konstitucionāli jēdzieni kā republikas suverenitāte un valstiskums, kā arī jautājums par savienoto republiku Konstitūciju. Šo jēdzienu aizstāšana ar neskaidriem (izplūdušiem, neprecīziem) definējumiem vieš satraukumu kā latviešos, tā arī citās PSRS tautās.

Sakarā ar to un balstoties uz valsts aizsardzības un ārpolitikas pilnīgu vienotību, kurai par garantu jākalpo Padomju Savienības Komunistiskajai partijai, uzskatām par nepieciešamu POLITISKAJĀ JOMĀ nodrošināt republiku patiesu suverenitāti attiecībā uz to dabas un sociālajiem resursiem, kuru izmantošana pieļaujama vienīgi ar republikas piekrišanu un ar noteikumiem, kas saskaņoti ar republiku. Tas republikas līmenī būtu uzlūkojams par Tēzēs pasludināto «tautas deputātu padomju kā varas pilnību reprezentējošu tautas pārstāvības orgānu lomas un pilnvaru atjaunošanu pilnā apjomā».

PSRS Augstākās Padomes Tautību padomei jākļūst par padomju tautu nacionālo interešu koordinētāju un PSRS tautu nacionālo valstisko veidojumu suverēno tiesību garantu.

Svarīga politiska nozīme, pēc mūsu domām, varētu būt pamatnācijas valodas noteikšanai par republikas valsts valodu. Tas kļūtu par juridisku pamatu obligātai divvalodībai visos nacionālo republiku sociālajos institūtos (valsts kalpotāji, veselības aizsardzības darbinieki, apkalpojošās sfēras u. c.) un īstenībā nodrošinātu katra pamatnācijas iedzīvotāja likumīgās tiesības lietot savā republikā dzimto valodu, kontaktējoties ar jebkuru sociālo institūtu un tā pārstāvjiem.

Būtu lietderīgi ieviest precizējumus tajos PSRS Konstitūcijas pantos (33. pants), kas skar savienoto republiku pilsonību, šķirot pilsoņu tiesības un pienākumus, kas attiecas uz PSRS kopumā un savienoto republiku atsevišķi.

Tā kā latviešu tauta pirmo reizi savā daudzus gadsimtus ilgajā vēsturē traģiski kļūst par nacionālu minoritāti pati savā teritorijā, tad par vienu no galvenajiem Latvijas Komunistiskās partijas un republikas valdības politiskajiem uzdevumiem jāuzskata uzdevums saglabāt un attīstīt latviešu tautu, tās valodu un kultūru, vēsturiski izveidojušās materiālās, morālās un garīgās vērtības. Pamatnācijas īpatsvara tālāka samazināšanās uzskatāma par tās nacionālā valstiskuma tiesību ierobežošanu un PSRS kultūrpolitiskā prestiža mazināšanu kopumā.

Mēs uzskatām, ka PSRS valdībai aktīvi jāīsteno tāda politika un diplomātija, kas būtu vērsta uz to, lai republikas statuss īstenībā ļautu pasaules sabiedrībai atzīt Latviju par suverēnu nacionālu valsti padomju republiku federācijā un lai tā rezultātā Latvija tiktu uzņemta par ANO, UNESCO, Olimpiskās komitejas un citu starptautisko organizāciju locekli.

Tajā pašā laikā ikvienā republikā citu nāciju pārstāvjiem jādod iespēja veidot savas nacionālās kultūras biedrības un mācīt bērniem dzimto valodu, savas nācijas vēsturi un kultūru.

EKONOMIKAS JOMĀ veselīgu starpnacionālo attiecību pamatu var nodrošināt nākošajā piecgadē sagatavota un īstenota pāreja uz pilnīgu reģionālu (republikas) saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos. Tas obligāts priekšnoteikums ir iepriekšēja cenu veidošanas sistēmas reforma atbilstoši vērtības likumam, kā arī ekonomiski pamatotas maksas noteikšana par darba resursiem, it īpaši par zemi. Tādējādi kļūs skaidri redzams katras republikas reālais ieguldījums valsts nacionālajā ienākumā, pieaugs katras republikas atbildība pārējo republiku priekšā par saimnieciskas darbības kopīgo iznākumu, zudīs pamats mietpilsoniskiem spriedumiem par tēmu «kurš kuru uztur». Republikas budžetu nepiešķirs no Vissavienības budžeta, to pelnīs republika pati. Vissavienības budžetu savukārt veidos atskaitījumi no republiku ienākumiem atbilstoši kopīgi izstrādātiem, noteiktam laikam paredzētiem normatīviem.

Vissavienības ministriju un resoru diktāts attiecībā pret padomju varu pašreizējā PSRS attīstības posma kļuvis par nopietnu bremzi nacionālo republiku saimnieciskajā, sociālajā un kultūras attīstībā. Jāmeklē jaunas, pilnīgākas sabiedrisko un reģionālo interešu līdzsvarošanas formas, republiku plānu un Vissavienības plānu saskaņošanas mehānismi, jāatjauno reāla vietējo padomju vara.

Nepieciešams izstrādāt likumdošanas priekšnoteikumus tam, lai likvidētu būtībā neierobežoto Vissavienības ministriju un resoru varu savienoto republiku (tajā skaitā Latvijas PSR) saimnieciskās dzīves vadīšana, jāpaplašina republiku harmoniskas attīstības tiesības un iespējas, lai republiku darbaļaudis būtu reāli ieinteresēti savas darbības rezultātos, lai tiktu atrisināti sasāpējušie jautājumi. Nepieciešami izšķiroši valstiski pārdomāti pasākumi, lai darītu galu nekontrolējamai migrācijai un tās kaitīgajai iedarbībai uz demogrāfisko, kultūras un dzīvokļu situāciju Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šī situācija daudzējādā ziņā jāatzīst par kritisku.

Līdz šim Latvijas PSR tika uzskatīta par teritoriju, kura izdevīgi izvietot efektīvas ražošanas jaudas, neņemot vērā novada ekoloģiskās īpatnības un kultūrvēsturisko tipu. Pēckara rūpniecības attīstības koncepcija republika balstījās uz vienpusīgiem ekonomiskiem aprēķiniem, kas veicināja ekstensīvās tehnoloģijas neierobežotu attīstību, rūpniecības ražojumu morālo un tehnisko vulgarizāciju. Resoru egoisms, kam republikas valdība nespēj dot pietiekami efektīvu pretsparu, tik lielā mērā ir saasinājis ekoloģisko stāvokli Rīgā, Ventspilī, Olainē un Jūrmalā, kā arī Lielupes, Daugavas un Gaujas baseinos, ka tas draud kļūt katastrofāls. Attīrīšanas iekārtu trūkums Rīgā nodarījis grūti labojamus zaudējumus Rīgas jūras līcim.

Šāda politika nesusi un joprojām nes neatgriezeniskus zaudējumus Latvijas kultūras celtniecībai un dzīves sociālajai sfērai. Saimniekošanas «pārpalikuma princips» novedis tiktāl, ka kultūras objektu būve un uzturēšana republikā ir galēji neapmierinoša. Tas viss rada dziļu satraukumu republikas iedzīvotājos.

Republiku SOCIĀLO un KULTŪRAS attīstības jautājumu risināšanai to budžetu ietvaros jākļūst par šo republiku suverēnam tiesībām un absolūti iekšēju lietu.

Izglītības jomā mēs uzskatām par nepieļaujamu direktīvi uzspiestu mehānisku skolēnu apvienošanu divplūsmu skolas bez iepriekšējas sociālpsiholoģiskas šo skolu pieredzes izpētes. Jūras zvejniecības un milicijas skolas Latvijā jāorganizē ar latviešu mācību valodu, lai nodrošinātu republiku ar vietējiem kadriem.

Noteikti jāattīsta savienoto republiku tiešie ekonomiskie un kultūras sakari uz lietišķas un pastāvīgas sadarbības pamata. Pašlaik tai bieži vien ir epizodisks, parādes un pat formāls raksturs.

Kultūras sakaru attīstībā liela nozīme būtu savienoto republiku kanāla iedibināšanai Centrālajā televīzija un tā nodošanai republiku pārstāvju padomes rīcībā.

Nacionālās kultūras sekmīgai attīstībai mūsdienu apstākļos nepieciešams radikāli paplašināt republiku un to ārlietu ministriju tiesības un iespējas izvērst STARPTAUTISKUS KONTAKTUS kultūras, zinātnes, izglītības un informācijas apmaiņas sfērā.

Vel kāds jautājumu loks. Ņemot vērā Staļina personības kulta traģiskās sekas visu PSRS tautu, tai skaita arī latviešu tautas un latviešu komunistu dzīvē, mēs uzskatām par nepieciešamu, lai partijas konferencē Staļina represijām tiktu dots viennozīmīgs bezkompromisu vērtējums kā noziegumam pret cilvēcību, padomju tautu un Komunistisko partiju, lai tiktu izstrādātas pārkārtošanas neatgriezeniskuma juridiskās garantijas, lai nebūtu iespējama atgriešanās pie personības kulta laikiem, pie Brežņeva laika autoritārajām birokrātiskajām metodēm, kas tāpat nesušas grūti atgūstāmus zaudējumus mūsu zemes ekonomikai, morālei un kultūrai.

Mēs iestājāmies par to, lai tiktu atcelti VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija un 1949. gada 29. janvāra lēmumi par noteiktu iedzīvotāju grupu administratīvu izsūtīšanu no Baltijas padomju republikām, Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas, lēmumi, kas kalpoja par pamatu tālejošām masu represijām ar neskaitāmiem nevainīgiem upuriem. Vienlaikus nepieciešams reabilitēt visus nevainīgos staļinisma upurus un iemūžināt viņu piemiņu.

Uzskatām par lietderīgu partijas Vissavienības konferencē pieņemt lēmumu atklāti publicēt presē Ņ. Hruščova referātu par personības kultu un tā sekām, kas tika nolasīts PSKP XX kongresa (1956. gads) slēgtajā sēdē.

Staļiniskās stagnācijas politikas nevainīgi represēto upuru reabilitācija organiski ietver sevī arī konkrēto vaininieku un represiju izpildītāju sabiedrisku nosodījumu. Šīm personām jāatņem sociālās privilēģijas, goda nosaukumi un tiesības būt iemūžinātiem pilsētu, ielu, mācību iestāžu u. c. nosaukumos.

Mēs uzskatām par nepieciešamu krasi atjaunināt partijas, valsts un saimniecisko aparātu un iesaistīt tajā labākos darbiniekus atbilstoši viņu kompetencei, politiskajam briedumam, augstiem morāles kritērijiem, godīgumam, spējai rezultatīvi darboties, ievēlot šos darbiniekus konkursa veidā uz noteiktu laiku, atsakoties no daudziem nomenklatūrā nosacītiem priekšrakstiem. Nepieciešams veicināt jaunās paaudzes pārstāvību vadībā ne tikai tāpēc, ka būtiska vadītāju daļa pieradusi pie vecā domāšanas veida un vienīgi vārdos spējīga iekļauties pārkārtošanās procesā, bet galvenokārt tādēļ, lai nodrošinātu pārkārtošanās politikas pārmantojamību. Sabiedrības tikumisko un politisko vērtību sistēmā pretstatā birokrātijai jānostiprina radošas personības pozīcijas.

Mēs uzskatām par nepieļaujamu un ar atklātības principiem nesavienojamu tādu vietējās birokrātijas ideoloģisko darbību, kas plašu sabiedrības slāņu sociālo un nacionālo neapmierinātību cenšas pasniegt vienīgi kā ārzemju propagandas rezultātu vai tiekšanos pēc kapitālisma (buržuāziskās republikas) restaurācijas, kas neatzīst ekonomiskās, demogrāfiskās un ekoloģiskas deformācijas par sociālās un nacionālās neapmierinātības galveno cēloni, nemaz jau nerunājot par šo deformāciju likvidēšanu.

Valstī un republika ir spēki, kas sociālo un nacionālo problēmu saasinājumus izskaidro kā pārkārtošanas politikas rezultātu un cenšas izmantot šīs problēmas, lai diskreditētu pārkārtošanos un provocētu uz politisku reakciju.

Nepieciešams atjaunot un būtiski celt sabiedrības un varas pārstāvju savstarpējo uzticību — būtiski vairot atklātību un iedzīvotāju informatīvo nodrošinājumu, publicēt tautas deputātu padomju sesiju un partijas plēnumu sēžu stenogrammas, izstrādāt jaunus likumus par presi un atklātību, par radio un televīziju, lai tie nostiprinātu un attīstītu šobrīd notiekošo padomju cilvēku sabiedriskās un pilsoniskās darbības aktivizāciju. Nepieciešams likvidēt šķēršļus, kas pilsoņiem liedz iespēju iepazīties ar arhīviem nolūkā patiesīgi traktēt mūsu zemes un savas republikas vēsturi.

Stratēģiski svarīgo pārkārtošanās uzdevumu risināšana partija var paļauties uz Padomju Latvijas radošas inteliģences pilnīgu atbalstu, jo tā apzinās savu pienākumu un atbildību savas tautas un visas padomju sabiedrības priekšā.

Mēs ceram, ka partijas XIX Vissavienības konference kļūs par svarīgu posmu patiesi sociālistiskas sabiedrības attīstībā, tādas sabiedrības attīstībā, kas balstās uz tautu līdztiesību un draudzību, humānismu un vispusīgu demokratizāciju, mēs ceram, ka konferences rezultāti ļaus atrisināt arī Padomju Latvijas samilzušas problēmas, kas prasa neatliekamu rīcību kritiskas situācijas pārvarēšanai.

Vēstuli vienbalsīgi pieņēma plēnuma dalībnieki 1988. gada 2. jūnijā Rīgā.

Šāda satura vēstule tiek nosūtīta arī PSKP CK ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam.