491315

Uldis Briedis, Inta Lehmusa

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 15. oktobris, Nr. 197

Ar pazīstamo vēsturnieku Edgaru Andersonu (ASV) tikās INTA LEHMUSA

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 197 Datums: 15.10.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 1 Virsraksts: «Tās ir pavasara vēsmas» Rubrika: Ar vēsturnieku Edgaru Andersonu tikās INTA LEHMUSA Tēmas: Emigrācija, latvieši Latvijas vēsture Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Edgars Andersons Vietas: Notikums: Gads: 1988

Viens no šārudens Latvijas viesiem ir vēsturnieki EDGARS ANDERSONS. Pēc tautības latvietis. Nu jau ilgus gadus ASV pavalstnieks. Sanhosē valsts universitātes vēstures profesors Kalifornijā.

Edgars Andersons, 1949. gadā ieradies Savienotajās Valstīs ar pieciem dolāriem kabatā, pateicoties savām dabas dotībām un izcilajām darbaspējām, kā arī daudzu cilvēku rūpēm un atbalstam, kļuvis par ievērojamu zinātnieku, kas sarakstījis 20 grāmatu, vairāk nekā 40 nodaļu dažādās citās zinātniskās grāmatās, slavenas enciklopēdijas ieskaitot, un Edgars Andersons ir vairāk nekā 70 zinātnisku rakstu autors — vairākās valodās.

 — Andersona kungs, vai jūs savās darbaspējās nesaskatāt kādu kopsakarību ar savu latvisko izcelsmi?

— Mēs esam darbīgi cilvēki. Un es skatos — arī jūs tiekat uz priekšu. Tas gan notiek ar lielām grūtībām, bet jūsu kultūra ir ļoti augstā līmenī.

Cienījamie lasītāji. Jūs jau esat nopratuši, ka mūsu šāsdienas viesis ir Edgars Andersons, kas laipni deva piekrišanu tai intervijai un vispirms pastāstīja, ar kādu mērķi ieradies Latvijā.

— Esmu vēsturnieks, kas daudz laika veltījis Latvijas un vispār Baltijas vēsturei. Vienmēr, kad man tikai ir iespēja kādos savos komandējumos ieskatīties Latvijas arhīvos, es vienmēr šo izdevību esmu centies izmantot. Tāpēc vēlos savā bagātībā jeb nabadzībā dalīties ar jūsu vēsturniekiem.

Tāpat esmu šurp braucis ar citiem uzdevumiem. Piedalīties zinātniskajā konferencē par Baltijas valstu sadarbību ar Rietumiem laikposmā starp pirmo un otro pasaules karu, kas ir viena no manām specialitātēm. Nolasīt vairākas lekcijas kā Zinātņu akadēmijā, Universitātes Vēstures fakultātē, Fundamentālajā bibliotēkā, tā arī citur. Mani referāti ir par senajiem dāņiem un viņu sakariem ar Baltijas zemēm pirms vācu ienākšanas — laikā no IX līdz XIII gadsimtam: par senajiem kurzemniekiem un viņu jūras ekspedīcijām uz Āfriku, Dienvidameriku, Ziemeļameriku utt.; par Krimas karu Ziemeļeiropā, kurš gan bija jūsu mājām blakus, bet par kuru jums maz zināms, utt.

Tad vēl vēlos sadarboties ar jūsu zinātniekiem jautājumos, uz kuriem es nevaru atbildēt. Tā, piemēram, par latviešu (es vismaz pieņemu, ka tie bija latvieši) saistību ar brīvības cīņām Ziemeļamerikā. Cilvēki no Rīgas esot amerikāņu revolucionāru karaspēkam gatavojuši pirmos lielgabalus, musketes un munīciju. Ja izdosies to pierādīt, tad latvieši iekļūs lielajā amerikāņu vēsturē.

Tad vēl esmu aicināts Rakstnieku savienībā runāt par vēsturiskā romāna izcelsmi un attīstību, galvenokārt Rietumos, utt.

— Jūsu slodze ir milzīga!

 — Milzīga gan. Un tā nu, kaut arī esmu dzimis Latvijā (senā rīdzinieku ģimenē) un Eiropu pazīstu kā savu kabatu, es Latviju tikpat kā nepazīstu. Saviem studentiem vienmēr saku: jums jāpazīst zeme, par kuru rakstāt. — šos vārdus pilnā mērā varu attiecināt arī uz sevi. Jūsu Zinātņu akadēmija ir solījusies man šajā ziņā palīdzēt. Esmu jau tagad bijis Cēsīs, Āraišu pilī, Lielstraupē, Bauskā, Mežotnē, Rundāles pilī un vēl ceru aizbraukt uz Kurzemi.

— Kad jūs devāties prom no Latvijas?

— Tas bija 1944. gadā, kad mūs rāva uz visām pusēm. Mani vecāki (un es līdz ar viņiem) devās uz Vāciju; tad — caur Holandi uz Skandināviju, kur es studēju un papildinājos; un tad — uz Savienotajām Valstīm.

— Būdams tik garus gadus projām no Latvijas, kā vēsturnieks jūs aizvien pie tās atgriezāties?

— Es jūtu tādas ciešas, grūti aprakstāmas saites. Ko lai citu saku? Mans pamatuzdevums ir pētīt Amerikas koloniālo vēsturi, bet, par laimi, man bija jālasa arī Skandināvijas un Krievijas seno laiku vēsture, un tur es atradu ļoti daudz materiālu par Baltiju.

Turklāt amerikāņi ir ļoti draudzīgi cilvēki un viņiem ir absolūti vienalga, ko mēs, vēsturnieki, darām paši savās interesēs, un viņi lielā mērā atbalsta Baltijas studijas. Tā pirms gadiem es nodibināju Baltijas studiju veicināšanas apvienību, kas tagad izveidojusies par milzu starptautisku organizāciju un ik otro gadu rīko konferences.

— Cik jūs esat informēts par notikumiem Latvijā pašos pēdējos gados?

— Atklāti sakot, par tiem biju ļoti maz informēts. Es biju galīgi nesagatavots tam. ko te ieraudzīju. Kad nu esmu šeit, domāju: tās rudens vēsmas patiesībā ir pavasara vēsmas. Jūtos kā pavasari — garīgi un citādi. Un es priecājos.

— Kāda bija jūsu tikšanās ar mūsu vēsturniekiem?

— Ļoti sirsnīga. Jutos kā gaidīts viesis. Iepazinos ar jūsu jaunajiem vēsturniekiem, nodibināju kontaktus — sadarbības iespējas, un es mēģināšu viņus dabūt uz mūsu konferencēm. Un tāpat pūlēšos, lai mūsu, Rietumu, vēsturnieki varētu ierasties šeit. Vēsturnieki Rietumos zināmā mērā ir tāda kā izmirstoša cilts.

— Kāpēc tā?

— Veco vēsturnieku vietā nenāk jaunie. Jaunie studē inženierzinātnes, medicīnu, ķīmiju, tirdzniecību un tamlīdzīgas lietas, kur ir nauda un nākotne iekšā. Cilvēkiem gluži vienkārši bail ar vēsturi nodarboties.

— Vai tad vēsturnieka profesija nenodrošina normālu dzīves līmeni?

— Es nevaru par sevi sūdzēties. Es esmu laimīgs, un es esmu ļoti darbīgs. Amerikā, lai tiktu uz priekšu, vajadzīga darbība. To es nekad neaizmirstu, un manā darbībā iekļaujas arī tas viss, ko veicu Baltijas vēstures labā. Tagad mēģinu audzināt jauno Baltijas vēsturnieku audzi, bet tie pa lielākai daļai, protams, ir amerikāņi.

— Vai jums ar mūsu vēsturniekiem ir bijusi kāda saruna art par joprojām kutelīgo 1940. gadu?

— Ir bijušas un vēl būs dažas sēdēšanas.

— Ko jūs par to sakāt?

— Taisnību. Jūsu jaunie vēsturnieki ir jau diezgan labi informēti par notikumiem Latvijā 1940. gadā. Daudzi no viņiem ir lasījuši manas grāmatas un tās pat citē.

— Vai tās ir grāmatas, kas iznākušas ASV?

— Nē, tās izdotas Zviedrijā. Tur mums ir tāds «Daugavas» apgāds, kas izdod augstas kvalitātes grāmatas. Tur iznākuši desmit sējumi par Latvijas vēsturi, un būs vēl jauni sējumi klāt.

— Atvainojiet manu ziņkārību, bet mani interesē šā apgāda finansiālā puse. Izdot vēstures grāmatu — tas ir grandiozs darbs, vai tas var atmaksāties un vēl dot peļņu?

— Mēs esam pietiekami labi situēti savās darbavietās, tāpēc Latvijas vēsturei gluži vienkārši ziedotam savu laiku un savus līdzekļus, lai mūsu vēsture zeltu, — vismaz kaut kur.

Un vēl kas. Tos milzīgos izdevumus sedz tādējādi, ka «Daugavas» apgāds patiesībā ietver sevi divus apgādus — «Daugavu» un «Deltu», kura izdod zviedru literatūru un ar savu peļņu pārņem mūsu zaudējumus.

— Varbūt jūs varētu konkrēti nosaukt savas vēstures grāmatas, kas veltītas Latvijas vēsturei? Es domāju: mūsu lasītājus tas varētu gaužām interesēt.

 — Es runāšu tikai par grāmatām latviešu valodā. Tās ir šādas: «Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija» — šī grāmata Rietumos ir ļoti populāra, «Tur plīvoja Kurzemes karogi» — par Gambiju, arī ļoti populāra grāmata. Tad vēl man ir vairāki Latvijas vēstures sējumi. Pirmais veltīts laikposmam no 1914. gada līdz 1920. gadam, divi nākamie sējumi — no 1920. gada līdz četrdesmitajam un gandrīz līdz pat mūsdienām. Atsevišķs sējums stāsta par Latvijas bruņotajiem spēkiem un to priekšvēsturi.

Esmu nodarbojies arī ar daiļliteratūru. Tas man tāds jājamzirdziņš kopš jaunības. Esmu pārtulkojis latviski amerikāņu prozas antoloģiju divos sējumos.

Runājot vēl par Latviju — man ir tai veltītas grāmatas angļu valodā. Tagad, piemēram, paredzēts laist klajā manu grāmatu «Latvia and the Latvians». Tur būs aprakstīta visa Latvijas vēsture — no sākuma līdz jaunākajiem laikiem.

Pats šobrīd strādāju pie Latvijas vēstures līdz 1300. gadam un gatavoju grāmatu par Latviju otrajā pasaules karā — par trešo fronti, angļu un amerikāņu politiku pret Baltijas valstīm.

— Kur jūs tiekat pie informācijas, ja mūsu, šeit dzīvojošie, vēsturnieki sūdzas, ka neesot tādu materiālu un neesot atkal šitādu?

— Ja jūsu vēsturnieki labi gribētu, viņi šo un to varētu atrast jūsu arhīvos. Man ir pieejami šie materiāli kopijās — ar Stokholmas, Londonas vai kāda cita centra starpniecību.

Man ir tā labā iespēja, braucot komandējumos, iekļūt vai visos angļu, franču, vācu un citos arhīvos. Un mums tā tehnika darbojas citādi nekā jums. Jums jārīkojas bez jebkādas tehnikas. Jādzīvo arhīva putekļos mēnešiem ilgi. Mums arhīvos viss ir kodificēts, kompjuterizēts. Tikai piespied pogu un tūlīt zini, kur vajadzīgais materiāls atrodas.

Mums arhīvi ir atklāti. Visi dokumenti ir aprakstīti. Jūs tikai paprasiet, un attiecīgās mikrofilmas vai fotokopijas saņemsit dažu dienu, kādreiz arī dažu minūšu, laikā.

— Vai tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks no ielas var ieiet arhīvā un prasīt visu, ko vēlas?

— Zinātnes arhīvos gluži katru no ielas nelaiž, kādam papīram ir jābūt. Bet mums ir arī arhīvi, kur jebkurš no ielas var tikt. Jo pie mums ir tā saucamais vārda brīvības likums: katrs var saņemt jebkuru Informāciju, tikai jāpieprasa tā iepriekš.

Mūsu iekārtas ir stipri atšķirīgas.

— Jūs droši vien esat daudz domājis par to, kā Latvija varētu attīstīties tālāk?

— Daudz domājis gan neesmu, jo nav bijis iespēju. Bet tas, ko es šeit redzu, mani iepriecina, un es arī pēc dabas esmu optimists. Domāju, ka jūs varat tikai progresēt, nevis regresēt. Diezgan jums ciešanu bijis pagātnē, no dažādām varām. Es ceru, ka jūs varēsiet paši par savu likteni lemt. Un paši savus darba augļus baudīt. Es to no sirds jums novēlu!

— Bet šis ekonomiskais strupceļš. Kā, jūsuprāt, no tā izkļūt?

— Vispirms jums jāvēršas pie savas valdības un jālūdz tai ievērot jūsu intereses. Labai daļai no tām mantām, ko jūs saražojat un kas pazūd, vajadzētu būt jūsu pašu rīcībā. Jūsu valdība taču ir Latvijas valdība, tai par jums būtu jāgādā. Es ceru, ka tā arī gādās — jaunajos apstākļos.

— Kā jūs tik labi runājat latviski?

— Tas man ir asinīs. Un, lai kur es brauktu, vienmēr cenšos satikties ar latviešu sabiedrību. Savienotajās Valstīs vien ir 100 tūkstoši latviešu.

— Bet citur pasaulē?

— Mēs gan neesam rēķinājuši, cik tas kopā ir, bet latvieši ir gandrīz vai visā pasaulē. Par Savienotajām Valstīm jau teicu, Kanādā ir apmēram 25 tūkstoši latviešu, Austrālijā — vismaz 24 tūkstoši, Brazīlijā to, kas turas kopā, ir apmēram 5 tūkstoši. Argentīnā — daži simti, Čīlē… Vidusamerikā latviešu tikpat kā nav, par Nikaragvu es nezinu teikt. Eiropā lielākā latviešu kolonija, protams, ir Lielbritānijā, diezgan daudz latviešu ir VFR un Zviedrijā, kur tagad skaits gan samazinājies, tomēr vairāki tūkstoši ir. Neliels latviešu skaits ir Dānijā, Holandē, Beļģijā. Šveicē …

— Viens ir arī Grenlandē.

— Ja, Grenlandē. Ar sievu eskimosieti un meitiņu. Tad vēl nedaudz latviešu ir Itālijā, Francijā un Spānijā — tur pa lielākai daļai dzīvo latviešu dāmas, kas precējušās ar spāniešiem.

— Un Āzijā?

— Āzijā latviešu nav.

— Vai ir tādi brīži, kad šie latvieši no visām pasaules malām tiekas kopā?

— Nerunājot par mūsu lielajiem sabiedriskajiem centriem, par ievērojamajiem studiju centriem, parasti šāda tikšanās notiek lielajos Dziesmu svētkos. Tūkstošiem un tūkstošiem latviešu tad sabrauc no malu malām.

— Kādas perspektīvas ir latvietības saglabāšanai?

— Tās nav vieglas. Perspektīvas ir drusku drūmākas nekā jums. Pēdējā laikā gan ir nākusi jauna strāva. Pirmā latviešu paaudze, kas bija ieradusies ārzemēs kopā ar vecākiem, gandrīz vai pazuda, pa daļai varbūt tieši psiholoģisku apstākļu dēļ. Viņu vecākiem sākumā gāja ļoti grūti, kamēr iedzīvojās, kamēr apguva valodu, — bieži jaunie cilvēki kaunējās par saviem vecākiem un pazuda no latviešu vides.

Kad Amerikā sākās nēģeru jeb melno revolūcija (jā, nēģeri sevi par nēģeriem vairs nesauc tā kā agrāk, tagad «melnais» ir goda vārds), radās jautājums par katras iedzīvotāju grupas izcelsmi, saknēm, kā angļu valoda sakām — roots. Tieši pateicoties melnajiem arī itālieši, franči, holandieši, īri, skandināvieši un citi, arī baltieši, saka interesēties par savu izcelsmi. Un tagad baltiešu jaunieši ir ļoti aktīvi visa pasaulē.

— Varbūt mūsu sarunas nobeigumā jūs pastāstītu par to, kas, jums uzturoties Rīgā, jau ir radījis ārkārtīgu interesi?

— Nākamajā gadā notiks ļoti neparasts sarīkojums. Apritēs 350 gadu kopš pirmo kurzemnieku ierašanās mūsu senajā kolonija Tobago, kur vēl tagad ir latviskie vietu nosaukumi un kur mēs izjūtam lielu sirsnību no vietējo iedzīvotāju un viņu valdības puses (starp citu, turienes mācību grāmatas ir rakstīts par Latviju un latviešiem; tur bija melno zinātnieki, kuri tagad pa lielākai daļai gan ir apmiruši, kuri mācēja latviešu valodu).

Šis jubilejas sarīkojums ir iekļauts viņu nacionāla mantojuma programmā, un viņi mūs uzskata par saviem cilvēkiem. Tas ir pateicoties vēsturei, jo kurzemniekiem nekad nebija verdzības. Tāpat bija vārda, preses, tirdzniecības un vēl citas brīvības, par kurām jūs varat domāt paši savā zemē.

Latviešu salidojumi Tobago notiek ik pa diviem gadiem. Tad vietējie mākslinieki parasti sniedz savas programmas un mēs pretī savējās, cik nu savā nabadzībā varam piedāvāt. Mums ir daži ļoti ievērojami mākslinieki, ir dažas grupiņas, bet mums nav tās kvalitātes, kas ir jums. Tagad es ceru, ka jums ir lielāka kustības brīvība un arī jūs varēsiet piedalīties nākamās vasaras svētkos un arī dot savu artavu.

— Andersona kungs, esmu ļoti pateicīga par interviju!

 

Ar vēsturnieku Edgaru Andersonu tikās

INTA LEHMUSA

Fotografēja ULDIS BRIEDIS