101264

Benita Brila

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 15. oktobris, Nr. 197

Četras dienas Modra Lujāna tiesas prāvā

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 197 Datums: 15.10.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Par katru cenu — par kādu cenu? Rubrika: Četras dienas Modra Lujāna tiesas prāvā Tēmas: 14. jūnijs, 1987, 1988 Nozares: Jurisprudence Politika Organizācijas: Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja, LĻKJS CK Latvijas PSR Prokuratūra Vides aizsardzības klubs (VAK) Mediji: Cilvēki: Valentīns Daukšis, N. Dubro, Jānis Dzenītis, Oļģerts Dzirlanks, E. Grava, Armands Grīnbergs, Sergejs Jegorjonoks, Sandra Kalniete, L. Kisina, I. Konstantinova, G. Kotovs, B. Liberts, L. Lotko, Modris Lujāns, V. Martinsons, Vjačeslavs Molotovs, Baiba Pētersone, Ivars Priedītis, Joahims fon Ribentrops, Jānis Rukšāns, Josifs Staļins, Māra Svīre, I. Titava, Valdis Turins, Ruta Veidemane, Augusts Voss, Mavriks Vulfsons Vietas: Rīga Notikums: Mītiņš pie LKP CK Politiskās izglītības nama (tagad — Kongresu nama) 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi represēto un bojā gājušo piemiņai un gājiens uz Brīvības pieminekli. Mītiņu vada "Padomju Jaunatne... Tiek ierosināta krimināllieta pret Modri Lujānu «par apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu par partijas un valsts vadītājiem» LĻKJS CK birojs aicina Latvijas PSR Augstāko tiesu krimināli nesodīt Modri Lujānu Beidzas M. Lujāna tiesas prāva. Pirmais politiskais process LPSR, kurā apsūdzētais tiek attaisnots Gads: 1988

Ir 1988. gada 30. septembris. Vēla piektdienas pēcpusdiena. Rīgas centrs. Dažs ziņkārīgs garāmgājējs uzmet skatienu Augstākās Tiesas ēkai. Par vēlu — sastatnes ap to atkal ir tukšas, uzraksti, kas to «rotāja» gandrīz divas nedēļas, noņemti. Vēji dancina vientuļu papīra strēmeli — tas ir viss, kas palicis pāri no steigā noņemtajiem plakātiem. Tukšs un kluss, cik nu tāds spēj būt galvaspilsētas centrs.

Nekas vairs neliecina par to, ka apmēram pirms divām stundām no Augstākās Tiesas ēkas prāvas aculiecinieki uz rokām iznesa pilnīgi attaisnoto Modri Lujānu…

Kas tad bija noticis, kas aizņēma lielas ļaužu daļas prātus un laiku veselus trīs mēnešus, sasprindzinājuma un līdzpārdzīvojuma kulmināciju sasniedzot septembra pēdējā nedēļā?

Īsi sakot — beidzot bija beidzies tas, kas vispār nemaz nedrīkstēja sākties.

Dažbrīd, īpaši pirmajās divās prāvas dienās, šķita, ka zaudēju realitātes izjūtu, ka visi skatāmies kādu no «Arsenāla» piedāvātajām absurda filmām. Dzirdamais un uzzinātais bija grūti aptverams, likās, ka tūlīt, tūlīt parādīsies uzraksts «Beigas» un visas šis nejēdzības tiešām beigsies.

Nekas tāds, protams, nenotika. Un neviena no tā sauktajām šausmu filmām nespēta pārtrumpot šo te, Augstākās Tiesas zālē skatāmo. Jo šeit cilvēki runāja manā dzimtajā valodā, nebija nogrimējušies un visbeidzot — tā bija viņu vienīgā dzīve, ko viņi bija spiesti atrādīt. Te runāja nesamēģinātu tekstu (ar nelieliem izņēmumiem, taču par tiem vēlāk), bet nedaudzās teatrālās frāzes vai žesti tikai uzsvēra notiekošā bezjēdzīgumu.

Kas tad bija noticis līdz šai tiesas dienai? Atgriezīsimies aizvadītajā vasarā!

14. jūnijā Rīgā pie LKP Politiskās izglītības nama notika mītiņš, kas bija veltīta staļinisma upuru piemiņai un pārbūves procesa atbalstīšanai. Uz mītiņu, kurā piedalījās vairāki desmittūkstoši cilvēku, daudzi ieradās ar dažādiem plakātiem un lozungiem, kuros pauda savu pilsonisko nostāju un attieksmi pret mītiņa devīzi.

Vides aizsardzības kluba biedrs, ražošanas apvienības VEF transporta strādnieks divdesmit četrus gadus vecais Modris Lujāns atnāca ar pašdarinātu plakātu. (Tiem, kas neredzēja TV preses konferenci, kurā republikas prokurors J. Dzenītis visam plašajam televīzijas skatītāju pulkam demonstrēja šo plakātu, to varētu aprakstīt šādi. Tas bija divdaļīgs plakāts, kura augšpusē blakus parakstam «Lāsts tautu slepkavām» bija izgriezums no avīzes — Staļina, Molotova, Ribentropa un vēl citu vīriešu fotoattēls. Apakšējā daļā — uzraksta «nē kangariem», zem tā — stagnācijas gadu un dažu patreizējo republikas vadītāju uzvārdi, to centrā — A. Vosa fotoattēls, arī izgriezums no avīzes.) Jau pirms oficiālā mītiņa sākuma, kad Latvijas ĻKJS CK darbinieks A. Grīnbergs un starptautisko jautājumu komentētājs M. Vulfsons bija lūguši noņemt, viņuprāt, ne visai taktisko plakātu, M. Lujāns tā arī izdarīja. Pēc tam piedalījās mītiņa norisē — atbilstoši pienākumu sadalei, palīdzēja nodrošināt kārtību. Palika līdz pasākuma beigām un, neviena netraucēts, ap pusnakti devās mājup.

Gandrīz pēc mēneša, 12. jūlijā, izsaukts uz Rīgas pilsētas prokuratūru, Modris Lujāns uzzināja, ka Latvijas PSR prokurora vietnieks V. Daukšis 29. jūnijā ir ierosinājis pret viņu krimināllietu pēc republikas Kriminālkodeksa 204. panta 2. daļas pazīmēm — par sevišķi bezkaunīgu huligānismu. M. Lujāns parakstīja lēmumu par dzīves vietas nemainīšanu. Taču ar tās pašas dienas datumu tapa vēl cits dokuments, ko savukārt parakstīja Rīgas pilsētas prokurora vietas izpildītājs O. Dzirlanks — par drošības līdzekļa maiņu, tas ir, arestu. 27. jūlijā apsūdzēto atkārtoti izsauca uz pratināšanu un tās laikā arestēja. Lai pastiprinātu» nodarījuma «smagumu», prokurore L. Kisina 9. augustā M. Lujānu papildus apsūdz arī noziegumā, kas paredzēts LPSR XX 183’. pantā – apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšana par partijas un valsts vadītājiem.

Diemžēl nav iespējams visā pilnībā atspoguļot prāvas norisi, citējot katru tās dalībnieku vārdu. Turklāt pat aculiecinieku uztvere ir dažāda, un vienus un tos pašus apgalvojumus vai to atspēkojumus katrs uztvēra (kā rādīja klātesošo reakcija) atšķirīgi. Tāpēc mēģināšu iespējami tuvu tekstam atstāstīt vārdus un atainot brīžus, kuri, šķiet, būtiski spēj raksturot prāvas gaisotni un tās dalībnieku attiecības.

No apsūdzētā liecības par iepriekšējās izmeklēšanas gaitu (citēšu aptuveni, jo pēc M. Lujāna lūguma tiesas prāva notika krievu valodā):

— Prokurors Dzirlanks, kad satikāmies pie izmeklētājas Kisinas, kura, starp citu, bija kategoriski pret manu arestu, piedraudēja: — Tātad nepārdomāji? Nu tad sēdēsi! — Pēc viņa norādījuma man uzlika roku dzeltus. Man liedza tikties ar advokātu. Kad mani apcietināja, lūdzu, lai vismaz atļauj piezvanīt mātei, kurai jau daudzus gadus ir ļoti vāja veselība. Neatļāva. Vēlāk uzzināju, ka pēc četrām dienām viņa ir saņēmusi krievu valodā rakstītu pavēsti, ka dēls apcietināts, jo izdarījis smagu noziegumu… Līdzīga satura ziņojums nokļuva arī darbavietā.

Pirmajā pratināšanā man parādīja četrus ļoti neskaidrus mana plakāta fotoattēlus.

Nopratināšana notika tendenciozi. Izmeklētāja visu laiku meklēja manu vainu, kad izlasīju savu liecību, biju pārsteigts, ka manis teiktais nesaskan ar uzrakstīto. Pieļāvu domu. ka acīmredzot ne izmeklētāja Kisina, ne prokurors Dzirlanks neprot latviešu valodu. Kā gan viņi varēja spriest par manu plakātu. Ja nesaprot tā saturu, bet zina tikai no «spravkām»?

No dialoga tiesas zālē.

Prokurors, apsūdzības uzturētājs E. Grava: — Kāpēc jūsu plakāts apvienoja nesavienojamas lietas?

Apsūdzētais M. Lujāns: — Jau pats mītiņš bija veltīts divām lietām — staļinisma upuru piemiņai un pārbūves atbalstīšanai. Tobrīd tas nozīmēja — arī savas attieksmes izteikšanai pret partijas Vissavienības 19. konferences delegātiem.

Prokurors: — Ko jums skolā mācīja — kas ir Kangars Pumpura «Lāčplēsī»?

Apsūdzētais: — Mācīja, ka to var tulkot dažādi. Es ar to saprotu simbolu, divkosi, divdabi.

Prokurors: — Kā jums šķiet, vai tas aizskar par kangariem nosaukto personu godu?

Apsūdzētais: — Ja mani nosauc kādā simbolā, es pats izlemju, vai tas aizskar vai neaizskar manu godu…

Prokurors: — Lietā rakstīts: Lujāns apgalvo, ka viņš esot izmantojis tieši Raiņa Kangaru no «Uguns un nakts».

Apsūdzētais: — Izmeklēšanā, kad sapratu, ka izmeklētāja Kisina neorientējas Kangara tēla daudznozīmībā, atnesu latviešu literatūras mācību grāmatu vidusskolām un teicu, ka, piemēram, Rainim arī ir Kangara tēls, kas šajā lugā traktēts atšķirīgi.

Tas var izklausīties nenopietni, taču ar tādu nopietnību iztirzātu un tik daudz aprunātu Kangaru kā šajās tiesas sēdēs nebija iznācis iepazīt, visas līdzšinējās latviešu literatūras stundas kopā ņemot…

Republikas Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta vecākajai zinātniskajai līdzstrādniecei R. Veidemanei nācās ziedot savu laiku, lai sagatavotu liecību par to, kā tad īsti saprotams M. Lujāna plakāts un kas ir — Kangars. Cienījamā zinātniece skaidroja plakāta teksta stilistisko izpratni, gramatisko uzbūvi, sniedza apjomīgu ieskatu Kangara vārda un tēla attīstībā un lietojumā literatūrā.

No R. Veidemanes runas:

Kangars nav vārds ar savu noteiktu nozīmi. Tas ir simbols, un, kā visi simboli, tas ir ļoti mainīgs. Kangara simbols var tikt saprasta atšķirīgi — atkarībā no lasītāja inteliģences, parādību izpratnes, literatūras zināšanām. Tas ietver ļoti vispārīgi izsakāmu domu, kuru vajag niansēt. Bieži lietota ir divkosība kā Kangara raksturīgākā īpašība. Tātad šā plakāta autors nostājas kaut kādā veidā opozīcijā pret plakātā nosauktajiem cilvēkiem. Viņš raksturo šo personu darbību kā tādu, kas visos gadījumos nav nākusi tautai par labu.

No sabiedriskās aizstāves republikas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta jaunākās zinātniskās līdzstrādnieces B. Pētersones runas:

Svarīgs iebildums pret apsūdzību pēc 183’. panta — runāt par apzināti nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu. Apzīmējums «Kangars» nav ziņa vai izdomājums, bet tieši novērtējums. Tas nepatur nekādu informāciju, kas varētu būt patiesa vai aplama. Es lūdzu atcerēties ekspertes — mākslas zinātnieces S. Kalnietes slēdzienu, ka Modra Lujāna plakāts kvalificējams kā autora subjektīvas attieksmes izpausme.

Attieksmes pamati ir noteiktas situācijas samērojums ar personībai nozīmīgām vērtībām. Šajā gadījumā tas varētu būt — tauta, tās dzīvības intereses un nākotne. Acīmredzot apsūdzētais, subjektīvi pārdzīvojot savas tautas likteni, ir secinājis, ka plakātā minēto amatpersonu darbība neveicina šo vērtību realizāciju.

Taču patiesību šeit nevar noskaidrot, jo vērtības ir tik patiesas, cik mēs tām ticam. Šie paši vadītāji varētu tikt novērtēti kā, piemēram, Vissavienības resoru Lāčplēši…

Simbolu un metaforu interpretācija nav juridiska kompetence. Bet, ar to nodarbojoties tiesas prāvas laikā, mēs demonstrējam mūsu pašu un mūsu likumdošanas zemo juridiskās kultūras līmeni.

Vēl kāds aspekts, kas negaidīti, taču laikam likumsakarīgi ienāca šajā lietā.

Jau minēju, ka apsūdzētais lūdza, lai prāva noritētu krievu valodā. Savu lūgumu viņš pamatoja ar to, ka iepriekšējā izmeklēšana jau tāpat ir notikusi šajā valodā, kurā rakstīta arī apsūdzība. Visbeidzot — pēc paša bēdīgās pieredzes — lai nebūtu spējams nepareizi, pat tendenciozi pārtulkot tiesas zālē sacīto.

Tiesa (tās priekšsēdētājs L. Lotko) šo lūgumu apmierināja (diemžēl meitene, kurai uzticēja tulkotājas pienākumus, saudzīgi izsakoties, tikai daļēji tika ar tiem galā, tā radīdama klātesošajos dažu lieku negatīvo emociju).

Sabiedriskā aizstāve rakstniece M. Svīre painteresējās, kāpēc gan apsūdzētais uzreiz nav prasījis, lai lietas izmeklēšana notiktu viņa dzimtajā valodā. M. Lujāns paskaidroja, ka sākumā par to nav pat uzdrošinājies iedomāties, Jo it kā pavisam dabiski ar viņu sākts runāt krieviski. Un pēc tam, protams, vairs nav bijis nozīmes prasīt, lai kaut ko mainītu.

No M. Svīres runas:

Esmu pārliecināta, ka tad, ja izmeklētāja mācētu latviešu valodu un orientētos literatūrā, vīņa uzreiz saprastu, ka Modra Lujāna rīcībā nav nozieguma sastāva tāpēc lietu nemaz neierosinātu. Turklāt uzdot, lai līdu lietu izskata cilvēks, kas nepārvalda latviešu valodu, ir vismaz nedemokrātiski.

M. Lujāna lietā tika uzklausīti daudzi liecinieki — LĻKJS CK darbinieks A. Grīnbergs, žurnāla «Dārzs un Drava» redaktors J. Rukšāns, viens no bijušajiem VAK līderiem V. Turins.

No dialoga tiesas zālē.

Advokāts B. Liberts: — Ko jums rādīja pratināšanā — plakātu vai tā fotogrāfiju?

Liecinieks V. Turins: — Kā viens no pirmajiem lieciniekiem biju izsaukts pie izmeklētājas Kisinas. Kad iedeva parakstīt liecību, sāku to lasīt un redzēju, cik ļoti mani vārdi ir sagrozīti, kaut kas izmests, kaut kas pierakstīts klāt, piemēram, es apgalvojot, ka uzskatu Vosu par nodevēju…

Pratināšanā man parādīja kādu neskaidru fotogrāfiju, kurā maz ko varēja saprast. Pašu plakātu atteicās uzrādīt.

Prāva tuvojās kulminācijai. Par tādu jāuzskata brīdis, kad liecības deva prokuratūras tehniskās darbinieces I. Konstantinova un N. Dubro. Viņas, kā apstiprina š. g. 29. jūnijā tapušais protokols, izmeklētājas L. Kisinas vadībā veica lietiskā pierādījuma — plakāta apskati. Tā apraksts (tulkojot no krievu valodas): «. . Augšējā attēlā redzami astoņi vīrieši, septiņi stāv, viens sēž, parakstot kaut kādus dokumentus. Otrajā attēlā — PSRS Tautību Padomes priekšsēdētājs A. Voss.»

No dialoga tiesas zālē.

Advokāts B. Liberts: — Kas bija redzams augšējā attēlā?

Lieciniece I. Konstantinova: — Kaut kādi vīrieši, kurus nepazinu…

Advokāts: — Vai jūs atceraties, kad izdarījāt plakāta apskati?

Lieciniece N. Dubro: — Šķiet, tas notika jūlija beigās. Nē, neatceros, bet, manuprāt, jūlija beigās. Drīz pēc tam — augustā — aizgāju atvaļinājumā.

Advokāts: — Ko jūs redzējāt pirmajā fotoattēlā?

Lieciniece N. Dubro: — Tur bija redzami vairāki vīrieši, viens no tiem varēja būt Staļins.

Advokāts — pēc tam, kad arī šai lieciniecei ir nolasījis 29. jūnijā sastādīto izziņu par plakāta apskati: — Vai apstiprināt, ka tā tiešām notika 29. jūnijā, nevis jūlijā, kā teicāt iepriekš?

Lieciniece N. Dubro: — Ja jau mans paraksts tur ir, tātad tas notika tajā datumā, kāds minēts.

Abas liecinieces itin viegli pieļāva varbūtību, ka ir kļūdījušās, minot jūliju, jo īstais tomēr esot prokuratūras izziņā rakstītais datums. Nevienu no abām, izrādījās, nebija mulsinājis fakts, ka viņu parakstītajā protokolā tomēr netiks minēti pirmajā fotoattēlā redzamo personu uzvārdi.

Atmetot retoriku — ak un vai! — kā gan var strādāt tādā iestādē, ja nepazīst, kaut arī bēdīgi, tomēr populāras vēsturiskas personas, paliek secinājums: attēlā fiksētos cilvēkus nepazīstot, nemaz nav iespējams pareizi saprast plakāta jēgu…

Taču šādas pārdomas radās vēlāk, mājās, dienā dzirdēto ar vēsu prātu atceroties.

Tur, zālē, jau tā piekveldētajā atmosfērā bumbas sprādzienam līdzīga izklausījās advokāta nolasītā izziņa, kuru izdevusi komjaunatnes Centrālā Komiteja un kura apliecina, ka M. Lujāna plakāts ir atradies Latvijas LKJS CK telpās no šā gada 16. jūnija līdz 26. jūlijam, līdz nodošanai prokuratūras rīcībā!

Liecinieci N. Dubro nespēja samulsināt pat tiesas priekšsēdētāja L. Lotko jautājums: — Te ir pretruna — ja laikā no 16. jūnija līdz 26. jūlijam plakāts atradās komjaunatnes Centrālajā Komitejā, kā tad jūs varējāt to apskatīt 29. jūnijā?

Lieciniece N. Dubro: — Ja mans paraksts tur ir, tātad plakātu redzēju!

No liecinieka LĻKJS CK šofera V. Martinsona liecības:

26. jūlija pievakarē uz garāžu piezvanīja pirmais sekretārs Ivars Priedītis — lai aizbraucot pie viņa. Saņēmu rīkojumu aizvest uz prokuratūru Raiņa bulvārī prokuroram Dzirlankam saini. Pēc tam uzzināju, ka sainī bijis Lujāna plakāts.

Fakts, ka prokuratūras sastādītais dokuments ir viltots, proti, ka plakāta apskates protokols ir tapis tad, kad paša plakāta vēl nemaz nebija prokuratūras rīcībā, vienīgi — tā fotoattēls, bija pierādīts.

Acīm redzami bruka un saira apsūdzība, kuras pamatos ielikti viltoti dokumenti un sagrozītas liecības.

Tiesas zāle viļņoja.

Pēc negaras apspriedes tiesnesis paziņoja tiesas kolēģijas lēmumu — nenodot lietu papildu izmeklēšanai (to pieprasīja advokāts un atbalstīja prokurors), bet izskatīt lietu līdz galam, pabeigt to.

Taču ar šo brīdi tā pārliecinoši vairs nebija sākotnējā krimināllieta, kuru par katru cenu un ar jebkādiem līdzekļiem bija mēģināts pierakstīt M. Lujānam. Apsūdzētais kļuva par aizstāvamo. Savukārt apsūdzēto lomā nonāca vispirms, protams, atbildīgi prokuratūras darbinieki un zināmā mērā — arī par aizstāvamajām uzskatītās personas no Modra Lujāna plakāta. Tā sen vairs nebija kādas nieka aprakstītas papīra loksnes garumgara iztirzāšana bet drīzāk gan — to cēloņu analīze, kuri noveduši līdz šādām sekām — šai tiesas zālei un tik smagajai apsūdzībai.

No advokāta B. Liberta runas:

Esmu pārliecināts, ka prokuratūras darbinieki zināja: ierosinot krimināllietu, nav paša plakāta. No fotogrāfijas nevarēja skaidri saprast plakāta saturu.

Paldies komjaunatnes Centrālajai Komitejai, ka tās darbinieki tik būtiski palīdzēja noskaidrot šo lietu. Jo vēl ilgi prokurors nezināja, kur atrodas plakāts, izlīdzējās vienīgi ar fotogrāfiju. Vai ievērojāt, ka visi liecinieki apgalvoja, ka viņiem ir rādīts fotoattēls? Paša plakāta taču nebija!

Jau zinot lietas apstākļus, lūdzu, lai paskaidro, no kurienes un kad pilsētas prokuratūrā ir nokļuvis plakāts. Man atbildēja no republikas prokuratūras 29 . jūnijā. Tie bija meli. Patiesībā pēc ļoti daudziem tālruņa zvaniem tas tika nogādāts pilsētas prokuratūrā biedram Dzirlankam no komjaunatnes Centrālās Komitejas.

Ir pierādīts, ka noticis dienesta viltojums, tāpēc krimināllieta tomēr jāierosina — ja ne pret konkrētu cilvēku, tad pret šo faktu. Lai tādas lietas neatkārtotos, lai cilvēki nebaidītos izteikt savas domas.

No sabiedriskās aizstāves M. Svīres runas:

Ir pierasts, ka Konstitūcijā paredzēto vārda brīvību mēs izmantojam, lai apliecinātu savu piekrišanu partijas un valdības kursam, taču nav pierasts, ka to var arī izmantot, lai pateiktu «nē».

Laikrakstu ziņas gandrīz katru dienu pierāda, ka Lujāna plakātā rakstītais nav tika ļaunprātīgs izdomājums. Un, ja tāda patiesība kādu personu diskreditē, tur taču nav vainojams Modris Lujāns. Partijas un valsts vadītāj nav personificējami ar valsti un partiju. Kad apsūdzības runā dzirdēju, ka atsevišķu vadītāju apvainojums ir visas valsts un sabiedriskās iekārtas nozākāšana, šķita: dzirdu, ka te tiesas zālē ienāk ūsaina ēna un sāk ost pēc asinīm…

No sabiedriskās aizstāves B. Pētersones runas:

Viss liek domāt, ka konkrētajā situācijā Modris Lujāns tiek izmantota par grēkāzi, kuram jāatbild par glasnostj pastrādātajiem grēka darbiem. Un ka apsūdzība būtībā ir vērsta pret demokrātiju un vārda brīvību, kuras pilnīgāko formu pašlaik iemiesojis Modris Lujāns. Kā man paskaidroja kolēģi juristi agrāk, kamēr nebija īpaša panta, pēc šīs, arī Lujānam paredzētās 204. panta 2. daļas tiesā ja par specifiskām seksuālām patoloģijām…

Likuma interpretētāju spējām jābūt fantastiskām, la Modra Lujāna desmit minūšu ilgo pastaigu ar plakātu, kuru paguva redzēt labi ja seši septiņi cilvēki (turpmāko tā pavairošanu veica jau citi spēki un bez paša autora ziņas), uzdrošinātos samērot ar teiksim, seksuāla maniaka no darījumu un nolemt abus tos tiesāt pēc viena un tā paša panta…

Advokāts B. Liberts, aizstāvis G. Kotovs, sabiedriskie aizstāvji — rakstniece M. Svīre, zinātniskā darbiniece B. Pētersone, agrofirmas «Uzvara» pārstāve I. Titava, Vides aizsardzības kluba biedrs S. Jegorjonoks — vienprātīgi pieprasīja nozieguma sastāva trūkuma dēļ pilnīgi attaisnot apsūdzēto.

Sabiedriskais aizstāvis S. Jegorjonoks vairākkārt atkārtoja apmēram šādus vārdus visi te spēlējam kādu farsu un darām to joprojām. It kā viss nebūtu sen skaidrs.

Bija jau. bija skaidrs. Bet kāpēc gan to neatzina tie, kam to vajadzēja izdarīt pirms sāka vārīt šo puspatiesību, izdomājumu un melu putru, kura tagad visneglītāk ir aptraipījusi pašus pavārus. Tā, protams, atkal ir retorika, no kuras šajā lietā izvairīties pagrūti. Palikuši tikai daži, taču vēl arvien neatbildam jautājumi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Kam bija izdevīga šāda viena cilvēka un arī viņa domubiedru publiska pazemošana, iebaidīšana, vajāšana. Un vai tā nav pārlieku augsta maksa, par kādu jaunam cilvēkam jāizpērk uzdrīkstēšanās?

Relatīvi tukšs un nosacīt kluss Rīgas centrs piektdiena pēcpusdienā. Vējš dzenā aprakstītas papīra lapas. Nē garāmgājēji un trolejbusa gaidītāji ik pa brīdim uzmet skatienu Augstākās Tiesa ēkai, sarunājas.

Nē, tas nav bijis murgs tāda prāva tomēr ir notikusi. Un nekas vairs nespēs to pārvērst par nebijušu. Ārā no tās iznācām citādi, nekā tajā iegājām. Arī labi, ja vien būtu garantijas, ka šī lieta aprakstāma vienīgi pagātnes formā.

 

BENITA BRILA