505010

Pēteris Bankovskis, Māris Bērsons, Boriss Koļesņikovs

«Padomju Jaunatne», 1986. gada 19. septembris, Nr. 182

Jūrmalā turpinās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 182 Datums: 19.09.1986 Tirāža: 218000"" can not be assigned to a declared number type with value 218000. Lappuse: 2 Virsraksts: Palīdzēt mākonim izklīst Rubrika: paja1986n182_002_01 Tēmas: Atbruņošanās, atomieroču aizliegšana Čatokvas konference Jūrmalā Nozares: Diplomātija Politika Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Dons Kaimss, Jānis Pauļuks Vietas: Čatokva, Jūrmala, Šatakva Notikums: Čatokvas konference Jūrmalā Gads: 1986

Uz tikšanos Jūrmala šurp pāri okeānam atbraukuši, kā jau televīzijas skatītāji un daudzie rīdzinieki — diskusiju dalībnieki — pamanījuši, amerikāņi no dažādiem sabiedrības slāņiem un ar dažādiem uzskatiem. Viesiem dotas visai bagātīgas iespējas iepazīties ar Latvijas kultūras dzīvi dažādos tās aspektos. Trešdien vairākas grupas interesentu apmeklēja Jāņa Pauļuka gleznu izstādi un 4. republikas tekstilmākslas izstādi, tikās ar māksliniekiem un mākslas speciālistiem. Raisījās dzīvas, savstarpējas ieinteresētības pilnas sarunas, kas skāra gan tēlotājas un citu mākslas nozaru gaitu mūsdienu pasaulē, gan arī Jūrmalas tikšanās un visas cilvēces uzmanības centrā svarīgākos — atbruņošanās jautājumus. Sagadījās tā, ka J. Pauļuka izstādē sastapos ar amerikāņu gleznotāju Donu Kaimsu. Mākslinieks bija ar mieru atbildēt uz dažiem jautājumiem.

 

***

 

— Kā jūs nokļuvāt Jūrmalā?

— Es strādāju Čatokvā, Ņujorkas štatā. Mūsu pilsētiņā ik vasaru notiek tādi kā festivāli, vasaras izglītības nometnes, kurām ir plaša kultūras foruma raksturs. Tiek rīkotas izstādes, koncerti, teātra izrādes, lekcijas, diskusijas, arī par politiku.

— Un tas viss mazpilsētā?

— Patiešām, pilsētiņa ir ļoti maza. bet uz lielākiem pasākumiem ierodas aptuveni seši tūkstoši dalībnieku un klausītāju. Parasti gan mazāk. Tas ir īsts kultūras festivāls. Un pagājušajā vasarā uz mūsu festivālu ieradās grupa padomju pilsoņu, arī oficiālie pārstāvji. Notika diskusijas, runas teica viena un otra puse, cilvēki dabūja parunāties, mazliet iepazīties.

— Tāpat kā tagad Jūrmalā?

— Jā, un toreiz kāds no padomju delegācijas sacīja, ka pie viņiem esot vieta, kas visai līdzīga Čatokvai, ka tur varētu tikties nākamgad. Tā nu esam šeit. Jūrmala patiesi ir ļoti līdzīga Čatokvai.

— Tiešām?

— Jā. Jā! Tādas pašas mājas, atmosfēra. Mūsu pilsētiņa atrodas pie liela ezera, Jūrmala — pie Baltijas jūras, īpaši jauki šeit ir tagad — rudenī.

— Vai dzimtenē bijāt dzirdējis Rīgas. Latvijas vārdu?

— Rīgu es nezināju, bet par Latviju biju dzirdējis. Man Amerikā ir samērā daudz paziņu latviešu. Esmu uzaudzis Pitsburgā, kur dzīvo lielāks skaits Ziemeļeiropas emigrantu.

— Tad jums šis ceļojums nesagādāja pārsteigumus?

— Nē, viss šķiet pazīstams, vienīgi latviešu valoda izklausās jocīgi…

— Jūsu šāgada Ņujorkas izstādes katalogā teikts daudz cildinošu vārdu. Kritiķis H. Pardī raksta: «Kaimsa jaunākajās gleznās apvienojas dzimto amerikāņu dabas romantisms un kubofutūristiskās kompozīcijas kosmiskie virstoņi.» Liekas — īstais vārds šīs glezniecības raksturošanai būtu «transcendentālisms». Kā jūtaties ASV mākslas kopainā?

— Jautājums delikāts. Redziet, Ņujorkā strādā kādi deviņdesmit tūkstoši mākslinieku. Lai rastos kaut kas izcils, jābūt milzīgam «auglīgas zemes» slānim, intelektuālajai augsnei. Taču — neviens no šiem tūkstošiem negrib būt augsne…

— Ko jūs domājat par Pauļuka glezniecību?

— Tā ir lieliska, vietām jūtama saskare ar Džeksona Polloka glezniecības paņēmieniem. Jums noteikti vajag panākt, lai Pauļuka darbus iepazītu ārzemēs. Tie daudz dos arī labvēlīgai attieksmei, izpratnei par Padomju Savienības kultūras dzīvi.

— Jūs esat arī pedagogs…

— Jā, strādāju pat divās mākslas skolās: Ņujorkas skolā «Studio» esmu pasniedzējs un Čatokvas institūta mākslas skola — direktors. Šī skola ir atvērta vasarās, braucu tur it kā uz vasaras brīvdienām. Abās skolās apmācība līdzīga Eiropas mākslas skolu sistēmai. Galvenais ir strādāt — divas trīs stundas zīmēšanai, četras piecas gleznošanai katru dienu. Šī sistēma man patīk daudz labāk par Amerikas universitātēs pierasto, kur līdztekus mākslas apmācībai ir arī daždažādi humanitārie priekšmeti. Tas izjauc koncentrēšanos. Vislabāk, ja mākslu sāk mācīties nopietni pēc tam, kad humanitārā apmācība jau pabeigta. Manās skolās mācās dažādi jaunieši, pārsvarā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Protams, vairākumam ir iepriekšēja sagatavotība.

— Kā jūs kļuvāt par mākslas skolas direktoru?

— Man ir jau trīsdesmit pieci gadi, īstais laiks. Bija, protams, vairāki kandidāti, pārbaudes, bet, nezinu, laikam man bija vairāk pedagoģiskās pieredzes. Un, varbūt tas ir joks, skolai vajadzēja kādu mākslinieku ar vārdu reputācijas paaugstināšanai…

— Kā uzņemat audzēkņus?

— Gribētāji atsūta savu darbu slaidu komplektu, un mums jāizšķiras, kurus ņemt, kurus ne.

 — Pēc kādiem kritērijiem vērtējat?

— Tas ir pats grūtākais. Māksla taču ir ļoti subjektīva, personiska padarīšana. Mēģinu apjaust, kurš būs spējīgs īsti kaut ko radīt, izsisties uz priekšu.

— Vai jūsu skolai ir noteikts virziens — abstrakts, reālistisks?

— Nē, vienīgais virziens ir — māksliniekam jāzina, kā redzēt pasauli. Redzēt tā kā neviens cits. Un tas ir visgrūtākais. Ja šī spēja ir, tad ir vienalga, kādā virzienā mākslinieks strādā. Taču, lai rakstītu dzeju, jāzina vispirms valoda. Vai ne?

— Kā jūs vērtējat Jūrmalas tikšanos?

—Tā ir ļoti vajadzīga, īpaši jau diskusijas, sarunas pēc referātiem. Ir tāda sajūta, ka mūsu vadības ilgus gadus centušās apmētāt viena otru ar akmeņiem, jāatrod taču saprašanās ceļš.

— Bet jūs un es, piemēram, saprotamies gluži labi tāpat…

— Jācenšas saprast pēc iespējas vairāk cilvēku, viņu viedokļus. Ja mēs kaut ko nepazīstam, mēs no tā baidāmies — tāda ir cilvēka daba. Cilvēki Latvijā, Padomju Savienībā nepazīst amerikāņus, amerikāņi neko nezina par jums. Tāpēc ir visvisādi izdomājumi un bailes vienam no otra.

— Vai jūs arī ticat izdomājumiem?

— Nē, es tiem neticu. Un vēl — padomājiet — mēs taču dzīvojam visilgākajā miera laikmeta, vairāk nekā četrdesmit gadu bez pasaules kara, par spīti visam nesaskaņām un politiskiem asumiem.

— Kāda ir jūsu kā mākslinieka attieksme pret politiku?

— Māksliniekam noteikti jāinteresējas par to, kas notiek pasaulē. īpaši jau mūsu abu zemēs, jo Padomju Savienības un Amerikas Savienoto Valstu rokās ir visas pasaules liktenis.

— Bet vai šis liktenis ir arī tieši manās un jūsu rokās?

— Kā gan citādi! Manuprāt, ļoti svarīga amerikāņu kultūras iezīme ir ticība atsevišķa cilvēka spējām. Un pasaules vēsturē ir viena cilvēka spēka piemēri. Gandijs, piemēram, bija viens, bet kā viņš pavērsa Indijas vēsturi…

— Ja jau indivīda rokās ir tāds spēks, kāpēc tad jūs Amerikā to plašāk neizmantojat miera nostiprināšanai uz Zemes?

— Nezinu, iespējams, ka jāpaiet kādam laikam, līdz cilvēki savu spēku apjauš. Tādas tikšanās kā Čatokvā un Jūrmalā vajadzētu rīkot daudz biežāk, tām jābūt plašākām. Redziet, mēs abi šobrīd sarunājamies zem kodoldraudu mākoņa. Bet, ja mēs iesim un runāsimies vēl un vēl — ar desmitiem, simtiem cilvēku jūsu un mūsu zemē, es ticu, ka šis draudīgais mākonis izklīdīs.

 

Intervēja

PĒTERIS BANKOVSKIS

 

 

• Tikšanās dalībnieki iepazīstas ar Padomju Savienība izdoto amerikāņu autoru grāmatu izstādi.

 

B. KOĻESŅIKOVA un M. BĒRSONA foto

(LATINFORM)