Atšķirības starp "659003" versijām
| (Viena starpversija, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=riba1990n070_002_01 | |Source file=riba1990n070_002_01 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/659/003/659003.jpg}} | ||
{{Written by|V. Lisenko}} | {{Written by|V. Lisenko}} | ||
{{About topic|PSKP Demokrātiskā platforma}} | {{About topic|PSKP Demokrātiskā platforma}} | ||
| 12. rindiņa: | 13. rindiņa: | ||
{{About topic|PSKP XXVIII kongress}} | {{About topic|PSKP XXVIII kongress}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu III kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu III kongress}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About person|Mihails Gorbačovs}} | {{About person|Mihails Gorbačovs}} | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 20. marts, plkst. 20.22
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jautājums par PSKP demokrātiskas platformas pārstāvju piedalīšanos PSKP CK Plēnuma darbā nolūkā izklāstīt savu pozīciju tika izvirzīts jau valsts partijas klubu un partijas organizāciju Vissavienības konferencē 1990. gada 20.—21. janvārī. Koordinācijas padomes varda tika nosūtīts aicinājums PSKP CK locekļiem. Nekādās atbildes. PSKP CK 1990. gada februāra plēnuma priekšvakarā, gatavojot pirmo Maskavas mītiņu, es sarunājos ar PSKP Maskavas pilsētas komitejas pirmo sekretāru J. Prokofjevu. Viņš teica, ka Maskavā un Maskavas apgabalā devuši ļoti maz vietu pirmorganizāciju sekretāriem un demokrātiskajai platformai tur vietas neesot atradies.
Tūlīt pēc februāra plēnuma, pēc tikšanās Maskavas Valsts universitātē ar studentiem un pasniedzējiem es runāju ar A. Jakovļevu, kas paņēma mūsu dokumentus, solījās padomāt. Pēc dažām dienām tikos ar CK sekretāru, laikraksta «Pravda» galveno redaktoru I. Frolovu, kas izteicās par demokrātiskās platformas publicēšanu partijas centrālajā avīzē un savu vārdu turēja (3. martā šis dokuments bija publicēts «Pravdā»).
Laiks ritēja, izņemot divus «apaļos galdus» «Pravdā» un demokrātiskās platformas publikāciju, tajā vairāk nekādu kontaktu nebija. 11. martā darbu sāka nākamais PSKP CK plēnums, mūs uz to neviens neuzaicināja.
Nākamajā dienā sanāca PSRS tautas deputātu trešais ārkārtas kongress. Tajā demokrātiskās platformas koordinācijas padomes loceklis N. Travkins runāja ar M. Gorbačovu par mūsu līdzdalību un uzstāšanos plēnumā. Gorbačovs piekrita. Tiesa, pašu N. Travkinu aparāts atteicās iekļaut uz plēnumu uzaicināto sarakstā.
16. martā mēs ar V. Šahnovski, saņēmuši koordinācijas padomes darba grupas ieteikumus, ieradāmies Kremlī uz plēnumu. Ēkā pretim PSRS Ministru Padomei no pulksten 10 līdz 17.30 notika plēnuma sēde.
Ēkas foajē mūs apžilbināja maršalu un ģenerāļu zeltotie uzpleči, mēs pat nodomājām, vai tik esam iegājuši īstajā zālē, vai neesam nokļuvuši uz ģenerālštāba sēdi. Bet drīz mūsu šaubas izklīda, jo starp tiem, kas nāca zālē, pazinām satiksmes ceļu ministru Konarevu, Valsts izglītības komitejas priekšsēdētāju Jagodinu, bijušo kultūras ministru Zaharovu, Valsts dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāju Voroncovu (starp citu, tas bija vienīgais starpreģionālās deputātu grupas pārstāvis, ko no daudzajiem PSRS tautas deputātiem ielaida plēnumā; B. Jeļcins nebija ieradies slimības dēļ).
Vispirms mēs piereģistrējāmies un nodevām oficiālu uzstāšanās pieteikumu. Pēc tam aizgājām uz bufeti un bijām patīkami pārsteigti un apmulsuši, ieraudzījuši izmeklēti klātus bezmaksas galdus…
Tieši pulksten desmitos pa sānu durvīm ienāca politbiroja locekļi. Viņi apsēdās prezidijā, bet politbiroja locekļu kandidāti un CK sekretāri ieņēma pirmo rindu parterā. Prezidiju neviens nevēlēja. M. Gorbačovs atklāja sēdi, sacīdams, ka turpināsies statūtu projekta apspriešana. Tas, ko dzirdējām tālāk, bija konservatoru un reakcionāru (ar retiem izņēmumiem, piemēram, Hantu-Mansu apgabala komitejas pirmā sekretāra runa) svētki. Nav nepieciešamības pārstāstīt runu saturu, tās ir publicētas. Ar aplausiem sagaidīja J. Ļigačovu, kas ierosināja PSKP biedru pāratestācijas (tīrīšanas. — V. L.) ideju, Lizičova, Burokeviča (Lietuvas Komunistiskās partijas pagaidu CK), Širšina (Tuvas apgabala komitejas pirmā sekretāra) uzstāšanos. Bet burtiski ovācijas sarīkoja Iževskas metalurģiskās rūpnīcas partijas komitejas sekretārei Gaļinai Sivecai, kas pieprasīja norobežoties no šķeltniekiem, izbeigt mēra sajūtu zaudējušo mītiņu demokrātiju, viņa dedzīgi aizstāvēja partijas organizāciju uzbūvi pēc ražošanas principa, pieprasīja no PSKP statūtu projekta izslēgt pat norādījumu uz to, ka tādi partijas klubi pastāv. G. Siveca sēdēja aiz mums, un mēs dzirdējām, kā viņas kaimiņi visi korī viņu apsveica ar spožo runu, apskauda, ka Udmurtijā esot tik lieliskas meitenes. Un pat Mihails Gorbačovs savā noslēguma runā nespējai atturēties un atzinās, ka viņam sevišķi patikusi Sivecas uzstāšanās…
Vairāki cilvēki demokrātisko platformu apmētāja ar dubļiem, bet Tuvas partijas boss turklāt pieprasīja J. Afanasjevu izslēgt no partijas, minot garus citātus no dzeltenās preses.
Pirmā pārtraukuma laikā es piegāju pie M. Gorbačova un nodevu otru zīmīti — runas pieteikumu, atsaukdamies uz viņa sarunu ar Travkinu. «Jūs, biedri Lisenko, neuztraucieties,» atbildēja M. Gorbačovs, «es par jums zinu, viss būs kārtībā.»
Un tā es neuztraucos līdz pulksten 15.30, kad M. Gorbačovs paziņoja, ka esot pierakstījušies vairāk nekā 50 cilvēki, uzstājušies pāri par 20 un ienākot lūgumi debates izbeigt. «Dosim vēl vārdu Ružickim un Ņijazovam un debates izbeigsim.» Atzinības duna.
Es tūlīt prezidijam nosūtīju trešo zīmīti, kur kategoriski pieprasīju, lai man atļauj uzstāties.
Pēc diviem pēdējiem runātājiem cēlās kājās partijas Žukovskas pilsētas komitejas sekretārs b. Fogins un lūdza vārdu. Viņam vārdu deva.
Pēc tam cēlos kājās es un teicu, ka esmu PSKP demokrātiskās platformas pārstāvis, uzaicināts uz plēnumu un lūdzu dot man iespēju uzstāties.
Sākās dūkoņa un saucieni: «Dot vārdu!», «Nedot vārdu!».
M. Gorbačovs ierosināja šo jautājumu nobalsot. Un te es pirmo reizi saskāros ar unikālu parādību: lielajā zālē, kur paredzētas 800 vietas, nebija ne tikai elektroniskās aparatūras, bet pat elementāru skaitītāju. Gorbačovs pavaicāja, kas ir par, kas pret, un apmulsis teica, ka balsis it kā sadalījušās uz pusēm.
«Ko tad darīt, dot vārdu vai nedot?» viņš atkal jautāja. «Nē, nevajag», «Lai izsakās», — skanēja no zāles. «Atkal lieku uz balsošanu,» teica M. Gobačovs un ieguva to pašu rezultātu. Brītiņu pastāvēja pārdomās un noteica: «Manuprāt, par 10—20 (!) balsu vairāk, lai vārdu nedotu.» «Biedri Lisenko, viss. Mēs jums vārdu nedodam. Jūsu runas tekstu varat iesniegt prezidijā.»
Es pavisam saniknots piegāju pie prezidija un savas runas tekstu nodevu nevis pastieptajā V. Medvedeva rokā, bet gan A. Jakovļevam.
Pēc tam galavārdu teica M. Gorbačovs. Viņš pūlējās panākt kompromisu tajos jautājumos, kur konservatori pieprasīja nopietnu piekāpšanos aparāta izstrādātajā PSKP statūtu projektā, kas bija mikroskopisks solis uz priekšu.
Pēc tam tribīnē kāpa Razumovskis kā redakcijas komisijas priekšsēdētājs. Tūlīt ar nelielu labojumu tika pieņemta CK komisijas piedāvātā un partijas pirmorganizāciju absolūtā vairākuma noraidītā instrukcija par kārtību, kādā ievēlami delegāti uz PSKP XXVIII kongresu. Instrukcija šo ļoti svarīgo jautājumu atdeva izlemšanai partijas apgabalu komitejām. Es biju pārsteigts, ar kādu vieglumu un nedomājot, it kā rotaļājoties tika izlemts jautājums, kas var kļūt par grandiozu bumbu zem CK.
Tālāk pēc M. Gorbačova priekšlikuma tika izvirzīts jautājums par partijas pārskata un vēlēšanu kampaņas rīkošanas termiņiem. Gorbačovs, aizbildinādamies ar to, ka no CK saņemtajām telegrammām 80 procenti esot par to, lai vēlēšanas notiktu pirms kongresa, ierosināja par šo priekšlikumu balsot. Vairākums nobalsoja «par». Bet tūlīt, sajutis nāves draudus, satraucās partijas aparāts. Pie mikrofona aizskrēja Habarovskas novada komitejas pirmais sekretārs un paziņoja, ka novadā absolūtais vairākums komunistu esot par pārskata un vēlēšanu kampaņas rīkošanu pēc kongresa. Viņš pieprasīja, lai balsstiesības piešķirtu ne tikai CK locekļiem, bet arī sekretāriem, kas bija zālē. Tad pie mikrofona devās Ukrainas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs b. Ivaško un ierosināja «kompromisa» variantu: atļaut šo jautājumu izlemt atkal apgabalu komiteju plēnumiem un CK. Gorbačovs atkāpās.
Tad sāka apspriest statūtu projektu.
Razumovskis, klātesošajiem aplaudējot, paziņoja, ka redakcijas komisija ierosina statūtu preambulu papildināt ar tēzi par to, ka PSKP galamērķis ir komunisma uzcelšana, atbilstoši daudzajiem plēnuma dalībnieku vēlējumiem.
Pēc plēnuma dalībnieku pieprasījuma statūtos atkal tika ierakstīts demokrātiskā centrālisma princips.
Gribējās kliegt: «Cilvēki, ko jūs darāt, komunismam mūsu valstī taču tic 2,6 procenti pilsoņu un 4,8 procentu komunistu. Jūs galīgi dzenat kapā partiju. Jūs neapzināties, ko darāt!»
Statūtu projekta apspriešanas laikā vislielāko daļu laika «aprija» divi jautājumi. Nē, tas nav jautājums par to, par kāda tipa partiju PSKP jākļūst: par avangarda vai parlamentāru partiju un ne jautājumi par frakciju nepieciešamību (tā noliegšanā visi bija vienprātīgi), pāreju no partijas uzbuves unitārā principa uz federatīvo, teritoriālā ražošanas principa monopola likvidāciju. Tas bija jautājums par to, cik liela jāmaksā biedru maksa: 1, 2 vai 3 procenti, un jautā jums par to, kā labāk saukt vadošos orgānus: pa vecam — politbirojs, ģenerālsekretārs vai prezidijs un priekšsēdētājs.
Vairāki apgabalu komiteju sekretāri paziņoja, ka statūti nav pietiekami izstrādāti, tie vispirms jāizsūta uz vietām, jāapspriežas ar komunistiem, un tikai pēc tam jāpieņem par pamatu. Bet Gorbačovs ātri atvairīja šo priekšlikumu, paziņojot, ka CK un redakcijas komisija pēc plēnuma tos vēl noslīpēšot, izrediģēšot un tikai tad publicēšot presē. Un plēnuma dalībnieki tam vienkārši piekrita! Apmēram tāpat februāra plēnumā tika pieņemts PSKP CK platformas projekts.
Tālāk jautājumu par PSKP statūtu projekta pieņemšanu lika uz balsošanu. Pret balsoju es vienīgais.
Kā nākamo izskatīja jautājumu par Krievijas Komunistisko partiju. M. Gorbačovs piedāvāja rezolūcijas projektu, kurā ierosināja Viskrievijas komunistu konferenci sasaukt 19. jūnijā; par tās delegātiem uzskatīt delegātus, kas no KPFSR ievēlēti uz PSKP XXVIII kongresu, uzdot CK Krievijas birojam un jaunizveidojamai organizācijas komitejai (kas izveidota apgabala komitejas plēnumā) gatavot konferenci.
Bet tad nāca priekšā sieviete (uzvārdu nesaklausīju) un teica, ka nedrīkst vilcināties līdz 19. jūnijam, citādi mums var aizsteigties priekšā un šis jautājums var izslīdēt no CK ietekmes.
Pēc viņas pie mikrofona devās partijas Ļeņingradas apgabala komitejas pirmais sekretārs Gidaspovs un teica, ka uz 23. aprīli jau noteikts Krievijas Komunistiskās partijas dibināšanas kongresa atklāšanas datums Ļeņingradā. Mēs mēģinām šo procesu apturēt, bet nesekmīgi. Tauta steidzami pieprasa Krievijas Komunistisko partiju. Jāsteidzas, jo partijā pastāv divi atzarojumi: viens — par Krievijas Komunistiskas partijas izveidi PSKP sastāvā, otrs — par Krievijas Komunistiskās partijas izveidi uz demokrātiskās platformas.
Pēc tam man izdevās burtiski izlauzties pie mikrofona un paziņot, ka PSKP demokrātiskā platforma neuzskata par mērķtiecīgu jautājumu par Krievijas Komunistisko partiju izlemt pirms PSKP XXVIII kongresa. Vispirms jāsarīko PSKP kongress, tur jānosaka partijas turpmākais liktenis, un tikai pēc tam jālemj jautājums par KPFSR partijas sistēmu. Biedrs Gidaspovs dezinformēja plēnuma dalībniekus, izkropļojot demokrātiskās platformas mērķus. Un tas ir saprotams, jo visiem zināms, ka Ļeņingradā nacionālpatriotiskās organizācijas steidzas konstituēt Krievijas Komunistisko partiju kā tarānu pret pārbūvi.
Jautājums par kongresu tika noņemts no darba kārtības.
Noslēgumā pie mikrofona devās CK loceklis (nestādījās priekšā) un ierosināja plēnumā ievēlēt CK sekretāru, kas vadītu PSKP XXVIII kongresa sagatavošanas komisiju.
Un te Mihailam Gorbačovam pārvērtās seja. «Ja jūs vairs neapmierina ģenerālsekretārs, tad tā arī izvirziet jautājumu, ja vairs neuzticaties Politbirojam, mēs esam gatavi atkāpties, ievēliet jaunus,» viņš dusmīgi teica. lerosinātājam uzšņāca, zāle draudīgā dunā pauda «atbalstām», un plēnums ar to savu darbu beidza.
Pēcvārda vietā.
Tagad es saprotu, kāpēc tik neatlaidīgi atsakās pa televīziju pārraidīt PSKP CK plēnumu norisi. Viena vienīga translacija izklīdinātu mīta paliekas par partijas AUGSTĀKO orgānu. Gan pēc sastāva, gan pec politiskas pozīcijas, gan pēc sapulces demokrātisma tas šodien ir partijas arjergards.
Cilvēki, kas absolūtajā vairakuma nevienu nepārstāv un neviena intereses nepauž, izņemot nomenklatūras intereses. Ēnu valstība, politisko mūmiju valstība, ko esam saņēmuši mantojumā no bjjušajām dienām.
Šajā zāle bija musu slimās sabiedrības ierēdnieciskā elite, kas daudzus gadu desmitus nekontrolēti valdīja valsti un līdz šodienai saglabā varas galvenās sviras. Bet cik ļoti tā atšķiras no tās morālās. intelektuālās elites, kuru mēs redzam tautas deputātu kongresu sēdēs.
Un šie cilvēki sludina būtisku partijas reformu, sasauks patiesi demokrātisku partijas kongresu?
Nekad un nekādā ziņā!
Mirušais tvarsta dzīvo…
Norobežošanās nepieciešama un neizbēgama.
V. LISENKO,
PSKP demokrātiskās platformas koordinācijas padomes loceklis, filozofijas zinātņu kandidāts
