Atšķirības starp "597609" versijām
| (Viena starpversija, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=riba1990n020_005_02 | |Source file=riba1990n020_005_02 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/597/609/597609.jpg}} | ||
{{Written by|Irēna Poltoraka}} | {{Written by|Irēna Poltoraka}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu II kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu II kongress}} | ||
{{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} | {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} | ||
{{About topic|Komunistiskās ideoloģijas pieminekļu demontāža}} | {{About topic|Komunistiskās ideoloģijas pieminekļu demontāža}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Milicija un kārtības sargi}} | {{About domain|Milicija un kārtības sargi}} | ||
{{About person|V. Bugajs}} | {{About person|V. Bugajs}} | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 20. marts, plkst. 20.38
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šķiet, ar nesenās pagātnes niknu kritiku un nesaudzīgu šaustīšanu mūsdienās grūti kādu pārsteigt. Taču, kad partijas pilsētas komitejas biroja sēžu zālē, brīfingā, ko rīkoja Rīgas pilsētas iekšlietu pārvalde, solīdi funkcionāri un augstas milicijas amatpersonas savās runās žurnālistiem bez mitas atsaucās uz rietumvalstu policiju, jāatzīst, gribējās iekniebt sev pirkstā, lai pārliecinātos, vai tā tiešām ir īstenība.
Brīfings tika rīkots ar mērķi nodibināt maksimāli ciešus sakarus starp miliciju un vietējo presi. Uzaicināti lielākoties bija uzņēmumu un iestāžu avīžu pārstāvji. Viņiem bija iespēja uzzināt milzumdaudz interesanta, piemēram, ka policija — tas ir sabiedrības aizstāvības sociālais instruments. Vai arī — ka labākais policijas reputācijas radīšanai tur, Rietumos, ir pilnīgs atklātums sarunās ar pilsoņiem un… vēl gūzmu tikpat svaigu jaunumu.
No skolas sola mēs esam iezubrījuši par buržuāziskās preses pārstāvju «neveselīgo sensacionālo ievirzi». Tomēr acīmredzot dažos pārbūves gados padomju žurnālisti ar pašu sensācijām (tik tālu) noveduši savas varas iestādes, ka mūs aicina mācīties no Rietumu masu informācijas līdzekļu pieredzes saskarsmē ar tiesiskās kārtības sargāšanas orgāniem. Izradās, «tur» viss notiek tā: «Policijas darbībai preses vērtējumā allaž ir pozitiys raksturs, bet trūkumus un kļūmes piedēvē atsevišķām personām, nevis visai sistēmai.» Tā uzsvēra bijušais iekšlietu pārvaldes darbinieks, šobrīd partijas Rīgas pilsētas komitejas nodaļas vadītāja vietnieks P. Valters. Tiesa, to, ka mums ir dažādas sistēmas, runātājs neatgādināja.
Pārvaldes prieksmeks V. Bugajs, uzstājoties pēc tam, asi kritizēja pasākumus, ko valdība veic cīņā pret noziedzību. Patiešām, grūti neatzīt, ka šie pasākumi ir tīri kosmētiski, bet steigā izveidoto pagaidu komiteju cīņā ar noziedzību nosaukums un organizācija atgādina kavalērijas triecienu — efektīgu, bet neefektīvu. Taču, nosaucis mūsu sabiedrību par «liekulīgāko un pašu korumpētāko sabiedrību», V. Bugajs negatīvi atsaucās par demokrātijas attīstības procesu, kura gaitā, viņa vārdiem runājot, «cilvēki nejūt cieņu pret likumiem». «Valsts pati rada noziedzniekus,» tā runātājs vērtēja kooperatīvo kustību valstī. «Milzīgs daudzums speciālistu no valsts uzņēmumiem aizgājuši kooperācijā. Kā jūs domājat — kāpēc? Lai uzlabotu tautas labklājību? Protams, ne. Bet prese tūdaļ steidza cildināt kooperāciju, ņemot vērā, kādas zādzības tās rezultātā radās valstī…»
Brīfinga otrajā daļā žurnālisti uzdeva tā organizētājiem jautājumus. Ir vērts minēt dažus no tiem, kas daiļrunīgāk spēj attēlot atmosfēru zālē.
Avīzes «Latvijas Jūrnieks» redaktors J. Motelis: «Kāpēc milicija nevar ievilkt mašīnā, novilkt bikses un kārtīgi sadot tiem, kas pilsētas centrā pārdod pretpadomju presi?»
Pilsētas prokurors E. Ziediņš, kurš piedalījās brīfingā, atzina, ka tad milicijas ļaužu darbību droši varētu kvalificēt pēc LPSR Kriminālkodeksā 162. panta. Bez tam, sacīja E. Ziediņš, ne partijas XIX konference, ne Tautas deputātu II kongress pagaidām nav izlēmis, kā padomju iekārtai attīstīties turpmāk, taču tas nenozīmē, ka daudzas runas tur, kas bieži vien izskanēja daudz asāk nekā publikācijas neformālajā presē, būtu uzskatāmas par pretpadomju. Ir pieļaujama jebkura pastāvošās iekārtas kritika, ja nav aicinājumu uz tās vardarbīgu gāšanu, uzsvēra pilsētas prokurors.
J. Motelis: «Tad es jums pateikšu, ko nozīmē pretpadomju. Tas ir tad, kad laikraksts «Jūrmala» raksta, ka Ļeņina piemineklis jānovāc, jo tas bojājot pilsētas ainavu…»
Runājot par neformālās preses pārdošanu pilsētas centrā, V. Bugajs paskaidroja, ka milicija tur nedomā iejaukties, bet šim nolūkam esot iecerēts īpašs kiosks.
Brīfingā bija runa par to, ka nodibināts Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldes speciāls konts. Milicijas vadība aicināja pilsoņus palīdzēt milicijai ar saviem līdzekļiem, taču līdz šim laikam ne no pilsoņiem, ne no Rīgas uzņēmumiem šajā kontā nav ienākusi ne kapeika. Šajā sakarībā mūsu korespondents apjautājās: bet kā tad ir ar ienākumiem no diviem veikaliem, kur stipros dzērienus pārdod par komerccenām? LATINFORM informācijās rīdziniekiem, kas bija sašutuši par augsto cenu, tika skaidrots, ka 20 procentus peļņas ik dienas pārskaitīs tieši minētājā kontā?
No V. Bugaja atbildes izrietēja, ka šis līgums, kas noslēgts ar sabiedriskās ēdināšanas pārvaldi, nav izpildīts un milicija no Suvorova un Kalnciema ielās komercveikalu ienākumiem nesaņem neko.
Avīzes «Kaujas Postenī» korespondents: «Man ir pretenzijas pret partijas pilsētas komiteju. Vairākkārt mūsu avīze, kā arī citi izdevumi publicējuši asus kritiskus materiālus par zādzības veicinošo bezsaimnieciskumu, kas valda Rīgas gaļas kombinātā. Taču cilvēki, kas atbild par sociālistiskā īpašuma saglabāšanu šajā uzņēmumā, vēl līdz šim sēž savās vietās. Ko partijas pilsētas komiteja dara šajā virzienā?»
E. Āboltiņš, partijas pilsētas komitejas sekretārs: «Jūs cenšaties atgriezt partiju tajos laikos, par kuriem tagad tai velk ādu nost. Ja tiesiskās kārtības orgāniem ir materiāls un uzsākta lieta, tad mums ir tiesības izskatīt šāda komunista rīcību. Tikai tādā gadījumā un ne citādi. Jā, kritisko publikāciju iedarbīgums žurnālistiem allaž licies vājais punkts. Bet kāpēc uzreiz jāpārmet pilsētas komitejai? Laiks atkāpties no loģikas, ka pilsētas komitejai katrā ziņā kaut kas jāveic. Mūsu uzdevums ir koordinēt pirmorganizāciju darbu.»
Pamācības, kā žurnālistiem rakstīt par miliciju, turpinājās apmēram divas stundas un noritēja sirsnīgā, draudzīgā atmosfērā. Nenoskaidrots palika tikai viens jautājums: kāda veidā, piemēram, Londonas policijas šefs regulāri sapulcina kopā ar valdošās konservatīvo partijas vadītājiem reportierus no tās pašas «dzeltenās» preses, lai sniegtu pamācības žurnālista arodā.
Irēna POLTORAKA
