936781

LATINFORM

«Padomju Jaunatne», 1987. gada 31. decembris, Nr. 250

Sakarā ar 70. gadadienu kopš padomju varas pasludināšanas Latvijā

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 250 Datums: 31.12.1987 Tirāža: 214000"" can not be assigned to a declared number type with value 214000. Lappuse: 1 Virsraksts: Iskolata republika: tā nolēma latviešu tauta Rubrika: Sakarā ar 70. gadadienu kopš padomju varas pasludināšanas Latvijā Tēmas: Padomju varas pasludināšana Latvijā 1917. gadā Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Iskolats Mediji: Cilvēki: Anatolijs Bīrons, P. Bondarevs, Ilze Brice, Rūdolfs Endrups, V. I. Ļeņins, Ruta Matīsa, Visvaris Millers, Oto Skulme, Pēteris Stučka, Jānis Vagris Vietas: Cēsis, Valka, Valmiera Notikums: Valmierā notiek republikas zinātniskajā konference, kas veltīta Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresa 70. gadadienai Gads: 1917, 1987

Šo seno pilsētu Gaujas krastā dēvē par sarkano Valmieru. Mūsu republikas darbaļaudīm tā ir dārga tāpēc, ka tieši šeit, drīz pēc Lielā Oktobra uzvaras Petrogradā, tika pasludināta padomju varas nodibināšana Latvijā.

Šajās dienās pie pilsētas darbaļaudīm atbraukuši viesi no Rīgas un tuvējiem republikas rajoniem. Viņi ar saviļņojumu apskatīja koncertzāli, kurai ir vairāk nekā septiņsimt gadu. 1917. gada decembrī strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputāti šajā baznīcā sarīkoja savu kongresu. Tā tika izraudzīta tāpēc, ka citas telpas bija pārāk mazas daudzajiem darba tautas pārstāvjiem, kas bija sapulcējušies. To laiku tagad atgādina O. Skulmes glezna «Par padomju varu», kas novietota uz zāles skatuves.

70. gadadiena kopš padomju varas nodibināšanas Latvijā sakrīt ar citu ievērojamu gadskārtu mūsu zemes dzīvē — Padomju Sociālistisko Republiku Savienības nodibināšanas 65. gadadienu. Šai apstāklī mēs saskatām īpašu jēgu. Tieši padomju tautu brālīgajā savienībā Latvija ieguva brīvību un laimi.

Sarkanās Valmieras ielas un laukumi tērpti purpura rotā. Daudzie transparenti atkārto neaizmirstamo 1917. gada decembra dienu lozungu: «Lai dzīvo padomes!»

 Revolucionārie notikumi Latvijā pirms un pēc Oktobra revolūcijas uzvaras, iedzīvotāju pieaugošā aktivitāte cīņā par padomju varas nodibināšanu, to atbalsts boļševistiskajiem lozungiem un pirmās Latvijas Padomju valdības pasākumi tautas interesēs tika atspoguļoti 29. decembrī Valmierā notikušajā republikas zinātniskajā konferencē, kas bija veltīta Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresa 70. gadadienai.

Konferenci atklāja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs J. Vagris.

Savā referātā «Latvijas padomes cīņā par Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sagatavošanu un uzvaru» Latvijas PSR ZA Vēstures Institūta nodaļas vadītājs, akadēmijas korespondētājloceklis, vēstures zinātņu doktors A. Bīrons parādīja galvenos Latvijas revolucionāro spēku konsolidācijas posmus. Jau 1917. gada martā Rīgā tika izveidota strādnieku deputātu padome ar boļševiku R. Endrupu priekšgalā. Tika atzīmēta zināma specifika, kas bija raksturīga padomju veidošanās procesam Latvijas apstākļos. Pirmajā posmā strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes tika izveidotas atsevišķi. Tas liecināja par aso šķiru ciņu un it īpaši par bezzemnieku lielo īpatsvaru laukos. Taču drīz sākās revolucionāro spēku apvienošanās process. Valmierā un Valkā tika izveidotas apvienotās strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes, Rīgas un Cēsu apriņķos — apriņķu bezzemnieku deputātu padomes. 1917. gada 29. un 30. jūlijā ievēlēja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomi un tās izpildorgānu — Iskolatu.

Revolucionārās kustības aktivizēšanā svarīga nozīme bija Latvijas sociāldemokrātijas 5. kongresam, kas notika Rīgā 1917. gada jūlijā. Kongress aicināja Latvijas darbaļaudis cīnīties par boļševistisko lozungu īstenošanu. Pauzdamas tautas intereses un savu uzticību šķiras solidaritātes principiem, Latvijas padomes strādāja ciešā kontaktā ar Krievijas revolucionārajam organizācijām un uz Viskrievijas forumiem kā delegātus sūtīja galvenokārt boļševikus. Pieņemtajās rezolūcijās tās izteica neuzticību pagaidu valdībai un prasīja nodot visu varu padomēm. Par savu pāriešanu boļševiku pusē paziņoja arī latviešu sarkanie strēlnieki.

Darbs, kas bija saistīts ar Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresa sagatavošanu, tika izvērsts plaši, uz demokrātiskiem pamatiem. Boļševiki aicināja iedzīvotājus būt apzinīgiem, aktīvi atbalstīt jauno varas iestāžu pasākumus un kā savus pārstāvjus izvirzīt tikai īstus tautas interešu aizstāvjus. Vidzemē notikušo daudzo sapulču dalībnieki dedzīgi atbalstīja ideju sasaukt kongresu un izteicās par atbalstu proletariāta diktatūrai. Tas viss apstiprināja proletāriskās revolucionārās partijas lielo autoritāti un plašo atbalstu tās programmai.

Kongress notika Valmierā no 1917. gada 16. līdz 18. decembrim (pēc vecā stila). Par kongresa prezidija priekšsēdētāju delegāti ievēlēja F. Roziņu. Par goda priekšsēdētājiem tika ievēlēti V. I. Ļeņins un P. Stučka. Kongresa vārdā viņiem nosūtīja apsveikuma telegrammas.

Atklādams kongresu, F. Roziņš uzsvēra, ka jaunās pasaules ideoloģija diametrāli atšķiras no vecās pasaules ideoloģijas. Agrāk valdīja individuālisma princips «Katrs par sevi, dievs par visiem», bet tagad iedibinās jauns princips «viens par visiem un visi par vienu». Tika norādīts arī uz kardinālajām atšķirībām varas būtībā. Agrāk valdīja no augšas iecelti cilvēki, kuriem bija svešas tautas intereses, bet tagad vara pārgājusi darbaļaužu pārstāvju rokās. Runādams par kongresa vēsturisko nozīmi, F. Roziņš atzīmēja, ka tam ir jānosaka visas latviešu tautas un Latvijas nākotne. Darbaļaudis bija pilnvarojuši kongresu atrisināt viskardinālākās tā laika problēmas.

Delegāti noklausījās Iskolata un apriņķu padomju ziņojumu, apsprieda un pieņēma rezolūcijas par Padomju valdību un tās uzdevumiem agrārā jautājuma risināšanā, par sarkanās gvardes izveidošanu un citas rezolūcijas. Kongresa delegāti apsveica proletariāta diktatūras nodibināšanu Krievijā un paziņoja, ka visa vara Latvijā pārgājusi strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju rokās. Kongress pasludināja sevi par augstāko valsts varas orgānu Latvijā, atzina par pareizu Iskolata darbību un apstiprināja tā lēmumus. Tika formulētas Latvijas augstākā valsts varas orgāna prerogatīvas un noteiktas vietējo orgānu funkcijas.

Kongresa materiāli ļauj mums pilnīgi pamatoti apgalvot, ka tas konstitucionāli nostiprināja padomju varas orgānu tiesiskās funkcijas Latvijas neokupētajā daļā. Tika skaidri proklamēts, ka uzvarējušās tautas mērķis ir uzcelt sociālistisku sabiedrību un likvidēt ražošanas līdzekļu privātīpašumu. Kongress aicināja izvērst nesaudzīgu cīņu pret revolūcijas ienaidniekiem, maksimāli atbalstīt un nostiprināt jauno varu.

Kongress uzdeva deputātu padomei izstrādāt konkrētu plānu pieņemto lēmumu īstenošanai.

Par Latvijas pirmās Padomju valdības pasākumiem sabiedrības sociālistiskajā pārkārtošanā savā referātā konferencē runāja Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors P. Bondarevs. Pēc Oktobra uzvaras Latvijas neokupētajā daļā izvēršas plašs darbs Padomju valsts aparāta radīšanā un Petrogradā gāztās buržuāziskās pagaidu valdības administratīvo iestāžu likvidēšana. Risinot jautājumus par sarkanās gvardes organizēšanu un nodrošināšanu ar ieročiem, Iskolats iestājās par ciešu sakaru nodibināšanu ar Petrogradas sarkanās gvardes štābiem.

Ļeņina Dekrēts par zemi kļuva par pamatu agrārā jautājuma risināšanā visām Krievijas tautām, to skaitā arī latviešu tautai. Balstīdamies uz to, Iskolats 1917. gada 20. novembri pieņēma lēmumu par muižu konfiskāciju bez atlīdzības. Tika noteiktas zemnieku, rentnieku un pusgraudnieku tiesības uz zemi un inventāru, viņu pienākumi un atvieglojumi. Lai gan šajā lēmumā vēl netika runāts par zemes nacionalizāciju, tomēr dokumenta saturs, kas visus zemes izmantotājus nosauc par rentniekiem, atbilda šai prasībai.

Latvijas boļševiki un padomes izvirzīja uzdevumu izdarīt muižu konfiskāciju pēc iespējas īsākā laikā, lai novērstu lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdi. Palīgā konfiskācijas komisijām tika nosūtīti 37 agronomi no latviešu strēlniekiem. Nereti nācās sadurties ar muižu īpašnieku bruņotu pretestību. Bet ar darbaļaužu aktīvu piedalīšanos tā tika apspiesta. Muižu konfiskācija neokupētajā Vidzemes daļā tika pabeigta dažās nedēļās.

Pavisam tika konfiscētas 410 muižas, apmēram trešā daļa no visa Latvijas muižu skaita. Vienlaikus tika izveidotas padomju paraugsaimniecības To pamats bija labākie muižu saimniecību centri. To vadīšanai izveidoja valdes, kuru sastāvā ietilpa gan zemes lietotāju pārstāvji, gan arī padomju izvirzīti deputāti. Agrārie pārveidojumi Latvijā bija īslaicīgi, tāpēc nav iespējams dot to rezultātu ekonomisku novērtējumu. Taču laukos tika radīti priekšnoteikumi lauksaimniecības attīstībai pa sociālistisku ceļu.

Lielu atbalsi Latvijā rada «Krievijas tautu tiesību deklarācija», kurā koncentrētā veidā izteikti ļeņiniskās nacionālās politikas principi. Šis vēsturiskais dokuments laikrakstā «Brīvais Strēlnieks» bija publicēts jau 1917. gada 7. novembrī. Tā idejas atspoguļojās daudzos Latvijas sociāldemokrātijas un padomju lēmumos. Tajos izteikta latviešu tautas ilgu gadu cīņas devīze: «Par brīvu Latviju brīvā Krievijai». Latvijas padomes, ko vadīja boļševiki, vienlaikus ar pašnoteikšanās ideju izvirzīja prasību par vienotību ar revolucionāro Krieviju. Šī jautājuma risināšana tika aplūkota no demokrātiskā centrālisma pozīcijām. Tieši šeit bija ūdensšķirtne starp proletāriskajiem internacionālistiem un buržuāziskajiem nacionālistiem — pirmie iestājās par visu revolucionāro spēku vienotību, otrie pauda centrbēdzes tendenci.

Revolucionāri pārveidojumi notika arī citās dzīves sfērās. Iskolats izvirzīja padomēm uzdevumu nekavējoties sākt jaunu tautas tiesu izveidošanu. Latvijas darbaļaudis ar gandarījumu uzņēma padomju varas lēmumu par vienlīdzīgu tiesību noteikšanu, kārtu un titulu atcelšanu, baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas.

Balstoties uz VCIK pieņemto nolikumu par strādnieku kontroli, Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress pasludināja, ka padomju varas uzdevums ir likvidēt privātīpašuma tiesības uz visiem ražošanas līdzekļiem: zemi, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām utt.  . .  Kapitālistiskajos uzņēmumos, kurus nav iespējams tūlīt padarīt par tautas īpašumu, jānodibina strādnieku kontrole un šie uzņēmumi jākonfiscē, ja īpašnieki nepakļaujas šai kontrolei. Kongress noteica astoņu stundu darba dienu, tiesības uz izglītību, vārda, preses, sapulču brīvību un citas demokrātiskās tiesības.

Pirmie padomju varas mēneši Latvijā, neraugoties uz to, ka imperiālisma spēku pārsvars piespieda padomju varu 1917. gadā un 1919. gadā uz laiku atkāpties, iegājuši vēsturē kā radikāla sabiedrības dzīves lūzuma laiks. Oktobra revolūcija līdz pamatiem satricināja veco pasauli, sākās revolucionāras atjaunotnes laikmets. Tika iemīts ceļš, ko šodien iet simtiem miljonu cilvēku un ko galu galā būs lemts iet visai cilvēcei.

Latviešu tauta pamatoti var lepoties ar savu revolucionāro pagātni, ar saviem dēliem — pašaizliedzīgajiem cīnītājiem par Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaru, par sociālistiskiem pārveidojumiem Latvijā un visā mūsu daudznacionālajā zemē. Ievērojamu vietu viņu vidū ieņem Fricis Roziņš. Viņa dzīvi un revolucionāro darbību savā referātā aplūkoja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta direktors akadēmijas korespondētājloceklis, juridisko zinātņu doktors V. Millers.

F. Roziņš dzimis 1870. gadā Aizputes apriņķa Purmsātu pagastā zemnieku ģimenē. Viņš beidza Tartu universitāti un būtu varējis izraudzīties profesiju ar augstu prestižu — kļūt par spožu advokātu vai žurnālistu. Bet viņš noteikti atsacījās no mierīgas un nodrošinātas dzīves, kļuva par profesionālu revolucionāru, nostājās uz briesmu un ciešanu pilnā cīņas ceļa. Cietums, katorga, trimda un emigrācija — lūk, kas tagad viņam bija gaidāms. Visus savus spēkus un zināšanas F. Roziņš veltīja strādnieku šķiras cīņai, tautas atbrīvošanai.

Referātā tika aplūkota F. Roziņa kā marksisma teorētiķa, publicista, partijas organizatora, V. I. Ļeņina un P. Stučkas līdzgaitnieka, daudzu krievu, vācu, angļu un amerikāņu revolucionāru drauga darbība. Izcila loma viņam bija padomju celtniecībā Latvijā 1917. un 1919. gadā.

Kad Ameriku sasniedza vēsts par Februāra revolūcijas uzvaru, F. Roziņš kopā ar citiem emigrantiem steidzās uz dzimteni. 1917. gada 21. novembri Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēdē tika papildināts Iskolata — Latvijas pirmās Padomju valdības — sastāvs. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja F. Roziņu. Bija pienācis laiks salauzt buržuāzisko valsts aparātu un īstenot sociālistiskas valsts mērķus. Viņš to darīja drosmīgi, no teikti, ar stingru roku. Darbam padomju varas orgānos tika izraudzīti pārbaudīti biedri no strādnieku, bezzemnieku un kareivju vidus. Iskolats, apriņķu un pagastu izpildkomitejas kļuva par īstām padomju kadru kalvēm.

Kā Iskolata priekšsēdētājs F. Roziņš lielu uzmanību veltīja agrārajam jautājumam, īpašuma konfiskācija iedragāja pamatus daudzus gadsimtus ilgajai vācu baronu kundzībai Latvijā. Zeme Latvijas neokupētajā daļā tika nodota tiem, kas to apstrādā ja.

F. Roziņš vadīja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju U kongresa darbu. Sājā kongresā neokupētajā Latvijas teritorijā tika pasludināta padomju vara un pieņemti loti svarīgi lēmumi par sabiedrības sociālistisku pārveidošanu. Kongresa delegāti no jauna ievēlēja F. Rozīņu par Iskolata priekšsēdētāju. Tas liecina, ka viņam bija liela autoritāte strādnieku, zemnieku un kareivju vidū un ka pilnīgi tika atbalstīta boļševistiskā programma, ko viņš īstenoja. Bet revolucionāra darbība neaprobežojās ar Latviju vien. 1918. gada 30. un 31. janvārī viņš piedalījās trešā Viskrievijas padomju kongresa darbā un tika ievēlēts par VCIK locekli. Par VCIK un tās prezidija locekli viņu ievēlēja arī ceturtajā un piektajā padomju kongresā. Tāpat viņš tika iekļauts 1918. gadā izveidotajā Latvijas Padomju valdībā, ko vadīja P. Stučka. Vienlaikus viņš turpināja publicistisko un zinātnisko darbību.

Viens no braucieniem uz Latgali 1919. gadā izcilajam latviešu tautas dēlam kļuva par pēdējo. Viņš saaukstējās un saslima ar plaušu karsoni. Pēdējā gaitā revolucionāru pavadīja tūkstošiem darbaļaužu. Atvadoties skanēja zvēresti izcīnīt līdz galam latviešu tautas cīņu par nacionālo un sociālo atbrīvošanos.

Asā šķiru cīņa, revolucionāro spēku vienotība un vispārējs darbaļaužu atbalsts boļševiku lozungiem — tāda situācija vēsturiskajās 1917. gada dienās bija izveidojusies šajā novadā, kur darbojās Latvijas sociāldemokrātijas Valkas un Rūjienas organizācija. Tāpēc Valkas, Valmieras un Cēsu revolucionāri vienmēr tiek minēti kā tie, kas vienā ierindā gāja avangardā cīņā par padomju varu. Ari zinātniskajā konferencē runāja šo rajonu pārstāves — partijas Valkas rajona komitejas sekretāre I. Brice, Cēsu vēstures un mākslas muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece S. Upīte un partijas Valmieras rajona komitejas pirmā sekretāre R. Matīsa. Viņas izsekoja to dienu izšķirošajiem notikumiem: Cēsis bija pirmā Latvijas pilsēta, kas sāka bruņotu ciņu par padomju varas nodibināšanu Latvijā, Valmiera — pilsēta, kur tika pasludināta padomju vara un konstitucionālā kārtā izveidota pirmā Padomju Latvijas valdība, Valka — pilsēta, kur tā spēra pirmos soļus sociālistisko pārveidojumu īstenošanā.

Runātājas atgādināja arī tās dienas, kad grupiņa politikāņu, kurus neviens ne uz ko nebija pilnvarojis, ar ārzemju interventu durkļu palīdzību sagrāba politisko varu un proklamēja tā saukto neatkarīgo demokrātisko republiku ar pagaidu valdību, ko vadīja K. Ulmanis. Mūsu pienākums ir zvēriski noslepkavoto vienpadsmit Valmieras komjauniešu un tūkstošiem 1919. gadā nošauto un nomocīto cilvēku vārdā dot enerģisku pretsparu tiem, kas mēģina par Latvijas valsts nodibināšanas dienu uzdot 1918. gada 18. novembri.

Tika pastāstīts arī par padomju varas gados šajā no vadā notikušajiem pārveidojumiem, par sasniegumiem ekonomiskajā un sociālajā celtniecībā, par darbu ekonomiskās reformas un visas pār kārtošanās realizēšanā, par partijas orgānu, sabiedrisko organizāciju, mācību iestāžu, mikrokolektīvu, atsevišķu veterānu un jaunās paaudzes pārstāvju piedalīšanos revolucionāro tradīciju propagandēšana, iedzīvotāju patriotiskajā un internacionālajā audzināšanā.

Konferences dalībnieki apmeklēja muzeju, kur iepazinās ar eksponātiem, kas stāsta par galvenajiem Valmieras attīstības posmiem, par tās proletariāta revolucionāro ciņu.

Vakarā pilsētas iedzīvotāji un uz svinībām ieradušies viesi pulcējās koncertzālē. Tā bija rotāta sarkaniem karogiem, tādiem pašiem, kādus pirms septiņdesmit gadiem uz šejieni atnesa latviešu strēlnieki, strādnieki un zemnieki. Skanēja senlaicīgās ērģeles. Tālās neaizmirstamajās 1917. gada decembra dienās uz tām tika spēlēta Internacionāle, kam pievienojās kongresa delegātu balsis.

Jaunieši, ģērbušies karavīru blūzēs, un jaunietes ar sarkaniem lakatiņiem galvās lasa otrā kongresa pieņemtos dokumentus: manifestus par agrāro jautājumu, par bezzemniekiem un sarkano gvardi, strēlnieku apsveikumu Latvijas darbaļaužu parlamentam, kas 1917. gada bija publicēts laikrakstā «Brīvais Strēlnieks».

Un atkal, tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem, zāli pāršalc dedzīgi aplausi. Tiek nolasīta telegramma, ko delegāti nosūtīja uz revolucionāro Petrogradu Vladimiram Iļjičam Ļeņinam: «… II Latvijas strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padomju kongress, kas pārstāv Latvijas lauku un pilsētu proletariātu. jūsu personā sveic Krievijas lielās strādnieku un zemnieku revolūcijas cīnītājus un ievēlē jūs par savu goda priekšsēdētāju.»

Uz koncertzāles skatuves šajā vakara tika dziedātas krievu un latviešu proletariāta revolucionārās dziesmas un skandētas tautas dzejnieku dzejas vārsmas.

 

LATINFORM