883526

Inese Kalveite

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 27. oktobris, Nr. 207

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 207 Datums: 27.10.1989 Tirāža: 231742"" can not be assigned to a declared number type with value 231742. Lappuse: 1 Virsraksts: Histērijas vairs nav Rubrika: Aktuāla intervija Tēmas: Baltijas ceļš Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latvijas Tautas frontes, LTF, II kongress PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums PSRS Augstākās Padomes I sesija PSRS tautas deputāts Nozares: Politika Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: «Jedinstvo», laikraksts Cilvēki: Aleksejevs, Viktors Alksnis, Ilmārs Bišers, Mihails Gorbačovs, Jevgeņijs Kogans, Marina Kosteņecka, Anatolijs Lukjanovs Vietas: Maskava Notikums: Maskavā nodibināta PSRS tautas deputātu Baltijas parlamentāriešu grupa Sākas PSRS Tautas deputātu II kongress. LTF informācijas centrs Maskavā izdod Baltijas deputātu frakcijas informatīvo biļetenu «Baltijas Vēstnesis» Gads: 1989

«Es gribu, lai Latvijā zinātu, ko dara tās deputāti Maskavā,» tā sarunu redakcijā iesāka rakstniece Marina Kosteņecka.

Maskavā par savu eksistenci ir paziņojusi Baltijas parlamentāriešu grupa. Šīs grupas deklarācija pagājušajā nedēļā tika izplatīta visā mūsu valsts parlamentā. To parakstījuši deviņdesmit Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputāti. Uz redakciju šo deklarāciju atnesa M. Kosteņecka.

Marina Kosteņecka:

— Pašlaik Maskavā konsolidējas gan vieni, gan otri spēki. Tāpēc bija nepieciešams parādīt, ka Baltijas republikas ir vienojušās par kopīgu darbību, ka «mūsu», tas ir, «gaišo» spēku, tomēr ir vairāk. Mēs darbosimies paralēli ar Maskavas deputātu grupu, jo mūsu principi pamatā saskan. Tāpēc gribējām izplatīt savu deklarāciju. Taču b. Aļeksejevs, PSRS Likumdošanas komitejas priekšsēdētājs, neparakstīja atļauju par tās pavairošanu. Bijām spiesti to darīt uz savu roku. Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecībā Maskavā pavairojām šo deklarāciju un vakar sēdē to izdalījām visiem deputātiem.

— Kā noris darbs sesijā?

— Tas ir ļoti saspringts. Pirmdien un otrdien mēs strādājām Kremlī, bet pārējās dienās deputātu komisijās. Arī tie, kas ļoti cītīgi seko sesijas gaitai, skatoties televīziju un klausoties radio, nevar gūt pilnīgu priekšstatu, jo diemžēl visu, kas notiek, jūs neredzat. Jau sesijas pirmajās dienās balsojām par M. Gorbačova priekšlikumu, proti, visu, kas skar nacionālo jautājumu Baltijā un Aizkaukāzā, nerādīt TV, izgriezt, lai Savienība to nezina. Ar balsu vairākumu šis priekšlikums tika pieņemts. Es domāju, ka pēc 26. augusta paziņojuma noskaņojums tautā ir krasi mainījies. Arī šeit, sesijā, atkal saklausāmi nievājoši izteicieni par Baltiju. Televīzijā mēs redzam tikai to, kas ir palicis pēc mērķtiecīgas rediģēšanas. Lai gan, ja piemin deputāta Alkšņa uzstāšanos, mani iepriecināja parlamenta attieksme. Nekādu aplausu. Šī pompozā uzstāšanās tika uzņemta pavisam mierīgi.

— Vai tad Alksnis ir Augstākās Padomes loceklis?

— Nē. Taču viņš ļoti aktīvi uzstājas visās sēdēs. Nezinu, vai viņam nav jāstrādā savās mājās, varbūt viņš ir atlaists no darba…

Mūsu interfrontists Alksnis un Kogans no Igaunijas visu laiku turas kopā. Ja ir brīvas vietas valdības ložās, tad viņi abi tur iekārtojas, jo sevišķi blakus b. Jazovam. Kad sēdes vada Lukjanovs, tad ir izteikta tendence dot vārdu abiem minētajiem deputātiem. Tāds piemērs. Kad tika apspriests likums par īpašumu, speciāli no Rīgas bija atbraucis akadēmiķis Kalniņš, lai kompetenti runātu par šo jautājumu. Viņš pie vārda netika, arī deputāts Lucāns, kas ir AP loceklis, pie vārda netika. Bet Alksnim vārdu iedeva. Taču mani satrauc kas cits. Alksnis bija atvedis veselu koferi ar vecām avīzēm «Jedinstvo» (28.VI.89.), kurā ir raksts «Istoriju neļzja peredelat»^*. Iepriekš teicu, ka dabūt atļauju kāda materiāla pavairošanai ir ļoti grūti. Taču «Jedinstvo» tika pavairota un nolikta uz galda blakus oficiālajiem materiāliem. Greiza informācija par Latviju ir iegājusi smadzenēs visam parlamentam.

— Kāda ir deputātu attieksme pret tiem, kas ir Baltijas parlamentāriešu grupā?

—  Tā ir visai dažāda. Tautību palāta ir mūsu pusē, jo visiem sāp un visi grib savu zemi, savu valodu. Ļoti mierīgi tiek uzņemts priekšlikums par to, ka Konstitūcijā ir jāizstrādā mehānisms, kā izstāties no Savienības, kā tajā iestāties. Varbūt kāds grib iestāties? Histērijas, runājot par šiem jautājumiem, vairs nav. Parlaments par to runā mierīgi. Tas savukārt satrauc valdību.

— Kādi ir jautājumi, pret vai par kuriem balso Baltijas parlamentārieši?

— Šobrīd galvenais, pret ko iestāsimies, ir tas, lai netiktu pieņemts likums par krievu valodu kā valsts valodu…

Skumji bija dzirdēt LTF II kongresā apmēram tādu domu: «Bišers sēž pa kreisi no Gorbačova, cik labs un mīksts ir šis krēsls.» Es nevienam nenovēlu šādus labumus, jo mums šeit, Maskavā, nav viegli…

— Vai Gorbačova platforma ir izteikta?

— Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks, tāpēc sēdes bieži vien vada Lukjanovs. Diemžēl šī aizņemtība vienmēr iegadās svarīgu jautājumu apspriešanas laikā. Šobrīd viņš optimistiski aicina: padzīvosim federācijā, mēs taču nekad vēl neesam tā dzīvojuši. Bet mēs, baltieši, taču apzināmies: ja atjaunos tādu federāciju, kādu grib centrs, visi likumi būs pretrunā ar mūsu interesēm.

— Bet vai tagadējais parlamenta sastāvs ir tāds, kas spētu pieņemt likumus kompetenti?

— Man liekas, ka ir daudz gaišu un profesionālu cilvēku. Sevišķi, kad apspriedām likumu par īpašumu, pie mikrofona nāca tādi cilvēki, kas iepriekš nebija uzstājušies. Diemžēl ir vērojama tendence: jo tumšāks cilvēks, jo drošāk viņš skrien pie mikrofona. Nav jautājuma, nav likuma, kurā tāds cilvēks nejustos kompetents. Manā komisijā ir kāds kolhoza brigadieris, kas izsakās par visu, jo viņš runā darba cilvēku vārdā. Bet arī gaišu cilvēku netrūkst, viņi ir taktiski, nāk tikai tad, kad ir kompetenti.

— Skatoties sesijas gaitu TV, reizēm pārņem bezspēks. Ar kādu vienaldzību tiek runāts par svarīgām lietām…

— Vienaldzības, kāda tā bija iepriekšējos gados, vairs nav. Maskaviešu un baltiešu parlamenta grupas ir sapurinājušas zālē sēdošos deputātus. Gulēt vai lasīt avīzi vairs nevar. Bet ir kas cits. Tiešām pietrūkst kompetentu cilvēku. Nav pat tā, ka deputāti negribētu, lai mēs labāk dzīvotu, bet viņi nesaprot, par ko jābalso. Bija tāds gadījums, kad lēma par kooperatīvu likvidēšanu. Cēlās viens gudrs vīrs un teica: «Ierosinu publicēt balsošanas rezultātus pēc uzvārdiem, lai pēc pusgada, kad mirsim badā, zinātu, kas pie tā ir vainīgi.» Zālē sēdošie ar balsu vairākumu nobalsoja pret šādu priekšlikumu. Tas apliecina, ka deputāti nav gatavi atbildēt par savu nostāju, nav spējīgi pamatot, kāpēc balsojuši tā vai citādi.

I. Kalveite