Atšķirības starp "806871" versijām
(Set original images) |
|||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
{{About topic|Tirgus ekonomika}} | {{About topic|Tirgus ekonomika}} | ||
{{About topic|Igaunijas neatkarības cīņas}} | {{About topic|Igaunijas neatkarības cīņas}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | {{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | ||
| + | {{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins Igaunija}} | ||
| + | {{About topic|Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība}} | ||
{{About domain|Tautsaimniecība}} | {{About domain|Tautsaimniecība}} | ||
| + | {{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}} | ||
{{About place|Igaunija}} | {{About place|Igaunija}} | ||
{{About year|1989}} | {{About year|1989}} | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 28. novembris, plkst. 08.28
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Igaunijas PSR Augstākā Padome pieņēmusi likumu «Igaunijas PSR saimnieciskā aprēķina pamati». Tā pamatā likta republiku saimnieciskā aprēķina (IME) kopkoncepcija. Tajā pašā laikā mūsu zemē turpina apspriest centrā izstrādāto projektu «Vispārīgie principi savienoto republiku ekonomikas un sociālās sfēras vadības pārkārtošanai uz to suverēno tiesību paplašināšanas, pašpārvaldes un pašfinansēšanās pamata».
«Vispārīgo principu…» projektu var novērtēt kā sākumu ceļā uz savienoto republiku suverēno tiesību, pašpārvaldes un pašfinansēšanās paplašināšanu. Taču dziļāk izanalizējot projektu, kļūst redzams, ka komandēšanas un administrēšanas sistēmas demontāžas vietā tiek ierosināta tā dēvēto kompetenču, precīzāk sakot, tās pašas administratīvās pakļautības, zināma pārdalīšana.
Savienības ministriju un resoru pakļautībā paliek bāzes nozares — mašīnbūves un aparātu būves, kurināmā rūpniecības un enerģētikas kompleksa, un ķīmijas rūpniecības uzņēmumi. Republiku resoru pakļautībā būs nozares, kas saistītas ar iedzīvotāju apkalpošanu (lauksaimniecība, vieglā rūpniecība, pārtikas rūpniecība, gaļas un piena rūpniecība, sociālā infrastruktūra un daļa ražošanas infrastruktūras). Saglabājas valsts pasūtījumu un materiālo un finansu resursu stingras sadales, ienākumu un peļņas normatīvā sadalījuma un iepērkamās un reģioniem piegādājamās produkcijas cenu direktīvas (no augšas uzspiestas) noteikšanas sistēma.
Būtībā paliek centrālo resoru diktāts, kas mazina teritoriālo un saimniecisko posmu interesi paaugstināt efektivitāti un plašāk piedalīties Vissavienības darba dalīšanā. Vēl vairāk, atskan aicinājumi pastiprināt piegāžu un resursu sadales visaptverošu centralizētu ārpustirgus plānošanu.
Ir, protams, arī objektīvi apstākļi, kuru dēļ radies nepilnīgais «vispārīgo principu…» projekts. Tā ir mūsu tirgus nelīdzsvarotība un pieaugošais deficīts gandrīz visās pozīcijās. Ar to arī izskaidrojama tieksme stingri reglamentēt saimniecisko dzīvi, zināmā mērā sadalot atbildības sfēras starp centru un reģioniem. Taču nedrīkst neņemt vērā arī to reālo faktu, ka birokrātiskais aparāts (tiklab centrā, kā arī uz vietām) ir ieinteresēts uz neierobežoti ilgu laiku saglabāt sistēmu, kas to baro. Un arī pati šī sistēma radījusi un atkal un atkal arvien lielākos apmēros reproducē preču— naudas nelīdzsvarotību un budžeta deficītu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc cerēt uz komandēšanas un administrēšanas sistēmas dziedinošajām spējām nozīmē kārtējo reizi mierināt sevi ar nepiepildāmām ilūzijām.
Kāda ir likuma «Igaunijas PSR saimnieciskā aprēķina pamati» būtība? Pamats ir pāreja uz tirgus ekonomiku, pastāvot dažādu uzņēmumu tipu brīvai konkurencei un izmantojot tirgus (ekonomiskos) regulētājus, lai iedarbotos uz ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem, kas nodrošina republikas ekonomikas konkurētspējas palielināšanos un iedzīvotāju sociālo aizsardzību.
Zināmu ierobežojumu ietvaros (ekoloģiskā līdzsvara saglabāšana, ierobežojumi darbaspēka ievešanā, antimonopolitiskā likumdošana) visiem uzņēmumiem, kas atrodas Igaunijas PSR teritorijā, tiek dota brīvība uzņēmējdarbībā un dažāda tipa saimniecisko apvienību un asociāciju izveidošanā republikā un ārpus tās.
Ekonomiskās regulēšanas sistēmā paredzēts valsts atbalsts (nodokļu atvieglojumu un subsīdiju sistēma) inovācijas procesam un ekonomikas atveseļošanas programmām atpaliekošajos reģionos un nozarēs. Republikāniskā valsts pasūtījumu sistēma, kas aptvers tikai mazāko ražošanas jaudu daļu, balstīsies uz tirgus pamatiem, kuri garantēs, ka šie pasūtījumi uzņēmumiem ir vislabākie. Turklāt ekonomiskās regulēšanas sistēmu republikā paredzēts attiecināt uz visiem uzņēmumu tipiem, neatkarīgi no to pakļautības.
Šādu pieeju, mūsuprāt, pilnā mērā var izmantot arī Vissavienības līmeņa ekonomiskajā regulēšanā, kur ir lietderīgi radīt centralizētas programmas un attiecīgus mērķfondus inovācijas procesu atbalstīšanai (ieskaitot strukturālas pārmaiņas), un ekonomikas atveseļošanā atpaliekošajos reģionos.
Ļoti svarīgi ir tas, ka IME koncepcija paredz Igaunijas ekonomikas atklātību un aktīvu līdzdalību Vissavienības un starptautiskajā darba dalīšanā un kooperācijā. Citas savienotās republikas taču ir mūsu dabiskās un potenciāli visizdevīgākās partneres. Republika ir ieinteresēta piedalīties dažu plašu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo programmu īstenošanā Savienības un vēl plašākā mērogā.
Kāda tad ir problēmas būtība? Tā ir tāda, ka IME paredz attīstītu un brīvu preču tirgu, tajā pastāvot saimniecisko, teritoriālo un Savienības posmu līdztiesīgai partnerībai, bet «Vispārīgo principu…» projekts paredz uz nenoteiktu laiku saglabāt resoru diktātu (sadalot pakļautību) apstākļos, kad tirgus nav noregulēts.
Man bieži jautā: kāpēc Baltijas republikās ir tik stipras centrbēdzes tendences? Es šeit nerunāšu par vēsturiskajām, ekoloģiskajām un demogrāfiskajām pretenzijām pret centru. Tās ir nopietnas. Taču ekonomiskajām interesēm, kā mēs jau teicām, vajadzētu veicināt integrāciju. Bet tās to neveicina. Te ir divi iemesli:
1. Trūkst Vissavienības tirgus ar brīvu partnera un preču izvēli.
2. Trūkst droša naudas ekvivalenta.
Piemēram minēsim mūsu republiku. Sevišķu dabas bagātību mums nav. Taču jau klasiķi, domādami par tautas bagātību, nonākuši pie šādas patiesības: kāpēc tai vajadzīgs zelts, ja ir vienkāršie produkti.
Igauņu tautas bagātība ir darba mīlestība un prasme ražot savus «vienkāršos produktus» (pienu un gaļu) ar zemāku pašizmaksu nekā kaimiņiem. Ja būtu spēkā tirgus likumi (vienāda lietošanas vērtība — vienāda cena), tad šī prasme realizētos ekonomiski un zemniekam būtu noteikta interese paplašināt produkcijas ražošanu un tās realizēšanu ārpus republikas (viņam taču arī nepieciešamie ražošanas līdzekļi un patēriņa preces jāiegādājas citur). Taču Maskavas kabinetos atrodami teorētiķi un ierēdņi, kuriem tirgus likumi šķiet tukša skaņa. Viņi stāv tiem pāri. Tiek izgudrotas zonālās cenas un dažādas piemaksas (par «trūcīgumu», par «pieaugumu» utt.). Tālab jau desmitiem gadu igauņu zemnieks pārdod lopkopības produkciju par viszemāko realizācijas cenu visā valstī. Centra kabinetos šādu kārtību grib saglabāt arī nākamajā piecgadē. Pastāvot vienlīdzīgiem dabas un ekonomikas apstākļiem, ieskaitot fondapgādātību (ražošanas fondus republikas saimniecības ir nevis saņēmušas, bet gan pirkušas par pieaugošām cenām), Igaunijas Padomju Sociālistiskajai Republikai piena un gaļas produkcijas iepirkuma cenas arī turpmāk plānotas par trešdaļu zemākas nekā Ļeņingradas un Maskavas apgabalu saimniecībām. Tas izvēršas ikgadējā «sodīšanā» par efektivitāti 230 miljonu rubļu apmērā.
Saka, ka republika arī izejvielas (naftu, metālu, kokvilnu utt.) saņemot par zemām cenām. Jā, taču par tādām pašām kā citi reģioni. Zaudē vienīgi tas, kas ražo izejvielas. Un mēs uzskatām, ka šo reģionu pretenzijas ir taisnīgas. Domāju, ka pāriešana uz pasaules līmeņa izejvielu cenām garantēs prāvu ekonomisko ieguvumu reģioniem ar lieliem izejvielu resursiem. Toties mūsu republika cietīs ievērojamus finansiālos zaudējumus. Ko darīt, nāksies pāriet uz resursus taupošām tehnoloģijām, nodibināt tiešu un savstarpēji izdevīgu produkcijas apmaiņu starp reģioniem. Par kokvilnu, metālu un labu tehniku esam gatavi norēķināties ar piena un gaļas produkciju, kā arī ar citām precēm. Taču arī šeit sadūrāmies ar centrālo resoru centieniem «pievākt» visus pārpalikumus un «izsniegt» tos ar saviem nosacījumiem. Zaudē republikas, zaudē visa zeme.
Padomju Igaunijai bieži pārmet centienus radīt slēgtu patēriņa preču tirgu, izveidot savu naudas sistēmu. Gribu tūliņ pateikt, ka esmu pret savienoto republiku ekonomisko savrupību, ieskaitot noslēgtas naudas sistēmas. Bet ko lai dara, ja mūsu zemes centrālie ekonomiskie orgāni nav spējuši savaldīt slēpto un atklāto inflāciju?
Ielūkosimies 1989. gada pirmā ceturkšņa statistikas datos. Padomju Savienībā tautas patēriņa preču ražošana salīdzinājumā ar pērnā gada pirmo ceturksni palielinājusies par 5,8 procentiem, bet darba algas fonds tautas saimniecībā audzis par 9 procentiem. Padomju Igaunijā attiecīgie rādītāji ir 5,4 un 1,4 procenti. Sekas nav grūti paredzēt: pircēju plūsma no citām republikām krasi pieaugs (normālas ekonomikas apstākļos viņi būtu vēlami tūristi, kas iegādājas preces, bet mūsu apstākļos tā ir «pircēju armija»!), un sekos aizsargpasākumi, neizslēdzot arī savas naudas vienības radīšanu (ar paaugstinātu kursu attiecībā pret rubli) un vēl lielākus patēriņa preču izvešanas ierobežojumus. Neizliksimies neredzam patieso stāvokli: jau sen pastāv vietējās «valūtas» (taloni un kartītes) un «muitas» (izvešanas aizliegumi un barjeras ar neoficiālu veduma maksu). Ja mēs tuvākajā laikā nelīdzsvarosim preču un naudas attiecības un neizbeigsim ar precēm nesegtu rubļu emisiju, tad izveidosies milzums sīku slēgtu feodālo tirgu ar saviem naudas vai citiem ekvivalentiem un tajos gluži ērti iekārtosies sava «apsardze». Taču visai mūsu zemei un republikai tas ir ceļš uz nekurieni.
Centrbēdzes tendences nevar apturēt ar lūgumiem un pavēlēm. Mūsu pūliņus un resursus Vissavienības tautas saimniecības kompleksa ietvaros centrs spēs apvienot tikai tad, ja centīsies izveidot kopējo tirgu ar stabilu, bet pēc tam arī ar konvertējamu rubli, kur uz līdztiesīgas (uz ekvivalentas apmaiņas bāzētas) un savstarpēji izdevīgas partnerības pamatiem darbosies visi saimnieciskie subjekti, arī teritoriālie posmi, bet plānveidīga regulēšana notiks, ievērojot objektīvos tirgus likumus. Patlaban centra spēku iespējams nostiprināt tikai ar vienu paņēmienu: atveseļojot mūsu zemes valūtas un finansu organismu. Domāju, ka izpildvaras veiktie ārkārtējie pasākumi finansiālā stāvokļa uzlabošanai ir acīm redzami nepietiekami. Būs vajadzīgi mūsu zemes augstākā likumdevēja orgāna papildlēmumi attiecībā uz valsts izdevumu krasu samazināšanu, vairāku investīcijas programmu revidēšanu, monopolisma tendenču ierobežošanu un nodokļu politikas pilnveidošanu. Lai dzīvotu labi, ir jāiemācās dzīvot atbilstoši līdzekļiem.
M. Bronšteins,
Igaunijas PSR ZA akadēmiķis,
PSRS tautas deputāts
