930880

Inga Helmane, Vilis Krūmiņš

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 3. novembris, Nr. 210

70 gadi jaunības zīmē

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 210 Datums: 03.11.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 2 Virsraksts: Laika pakāpienus skaitot (5) Rubrika: 70 gadi jaunības zīmē Tēmas: Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā PSKP XX kongress Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Mediji: Cilvēki: Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Mihails Gorbačovs, Ņikita Hruščovs, Vilis Krūmiņš, Aleksandrs Ņikonovs, Kārlis Ozoliņš, P. Paško, Arvīds Pelše, Indriķis Pinksis, Jānis Streičs Vietas: Maskava, Rīga Notikums: "Padomju Jaunatne" sāk publicēt Ingas Helmanes un Viļa Krūmiņa apceri «Laika pakāpienus skaitot» Gads: 1988, 1959

(4. turpinājums)

— 1959. gadā, tātad jau pēc PSKP XX kongresa, bijām spiesti sadurties ar frāžu klaigātājiem, marksisma vulgarizētājiem, kam nebija pa prātam šī kongresa lēmumi. Pēckara laikā izvirzīšanās, teiksim, komjaunatnes Centrālkomitejas vadībā (tāpat arī padomju un partijas orgānos) notika nevis uz pazīšanās pamata, bet pēc kara laika nopelniem, pēc tā, ko katrs bija spējīgs paveikt. Paradokss, bet 1959. gadā šāda tipa vadītājiem bija jāaiziet prom no republikas vadības. Jau drīz pēc XX kongresa kļuva acīm redzams, ka sadursme ar staļiniski domājošajiem ir neizbēgama.

— Manuprāt, pašlaik ir ļoti līdzīga situācija ne tikai mūsu republikā, bet visā valstī.

— Par to arī parunāsim. Par 1959. gadu mums šodien daudz jautājumu uzdod — kas tur bija un kā tas notika. Detaļās neiedziļinoties, varu teikt, ka Latvijas Kompartijas 1959. gada jūlija plēnumā ņēma virsroku ne ļeņiniskie tikumi un tas visai mūsu tautai ļoti dārgi vēlāk maksāja. To jūtam vēl šodien.

Ļoti daudzi pēckara komjaunatnes darbinieki, bijušie frontinieki, aizgāja no saviem amatiem. Un viņu vietā it bieži nāca tie, kuri veikli bija izvairījušies no karošanas. Kādreiz pat ar izbrīnu skatījāmies, cik veicīgi šie cilvēki virzījās uz augšu. Neviens jau nebūtu prasījis, lai viņi brīvprātīgi dotos uz fronti toreiz, kad bija grūti pateikt, vai Maskava un padomju vara vispār noturēsies. Bet kā varēja izvairīties no mobilizācijas visu kara laiku, tas palika neskaidrs. Pēc piecdesmit devītā gada viņu tikumi, pareizāk sakot, netikumi ieviesās un nostiprinājās.

— Jūs sakāt — «viņi», bet kas tie viņi ir?

— Ļoti negribas ar tādiem paņēmieniem, kā vērsās pret mums 1959. un 1961. gadā, bakstīt pretī. Jau tad bija cilvēki gan komjaunatnē, gan partijā, kam patika viegla dzīve.

1961. gada novembrī republikas partijas aktīva sanāksmē P. Paško savā runā formulēja «nacionālistisko» grupu pilnā sastāvā. Tajā ietilpa Berklavs, Krūmiņš, Ozoliņš, Ņikonovs, Dzērve, Pinksis u. c. Visos laikrakstos publicēja sanāksmes atreferējumu. Un pie uzvārdiem bija pielikts «u. c», lai varētu pierakstīt pēc vajadzības vēl kādu klāt, parādīt iniciatīvu. «Autoru» neilgi pēc šīs brašās runas arestēja pēc PSRS Ģenerālprokuratūras pieprasījuma. P. Paško notiesāja par to, ka viņš, rajona komitejas pirmais sekretārs būdams, bija nospēlējis uz kārtīm partijas komitejas naudu.

Atklātības apstākļos godu nedara, ka nekas no tā, ko Paško pateica tajā aktīvā, nav atsaukts. Izrādās, ka viens kāršu spēlmanis ir spēcīgāks par patiesību līdz pat šim brīdim.

— Jūsu dzīvē par oficiālo viedokli pieņemtā Paško runa beidzās ar darba zaudēšanu uz vairākiem mēnešiem, jūsu kolēģis un draugs Pauls Dzērve tika vienkārši izsvītrots no Zinātņu akadēmijas sastāva. Kā gan jūsos saglabājusies tā Skalbes kaķīša piedošana, kā pats sakāt?

— Visu mūžu esmu bijis rainists, vismaz centies tāds būt. Ar Raiņa mērauklu mērīsim arī šo laiku.

Ja gribam panākt, lai nekas tāds neatkārtojas, mums jāsagrauj pats mehānisms, kurā konkrētie cilvēki ir tā sastāvdaļas. Viņus jau derētu nosaukt, bet mūsu republikā pagaidām atklāti nenosaucam šo pašu mehānismu. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka ir vēl daudz līdzjutēju un, iespējams, ka viņi vēl atrodas posteņos.

Šai sakarībā — tāds gadījums. Jau strādāju Dabas muzejā. Šķiet, tas bija 1962. gadā. Tika organizēta gadskārtējā sēņu izstāde. Redz, kāds notikums! Atnāca pie manis radiokorespondents. Es viņam stāstīju par sēnēm, bet viņš man saka: «Cik labi būtu, ja to visu varētu ielikt raidījumā, bet jūsu uzvārdu jau nelaidīs cauri.» Es viņam prasu – vai jūs partijas biedrs esat? Nē. Komjaunatnē sastāvat? Nē. Kā tad jums tāda lieta pasludināta, ka partijas biedrus var strīpot ārā? Tas jau bija tipisks 1937. gada stils, kad partijas biedra kartei nekādas nozīmes nebija, kad varēja attiecīgi biedri — partijas statūtus zem zolēm un dot norādījumus.

Tai pašā dienā piezvanīju Arvīdam Pelšem, starp citu, savam bijušajam pakļautajam. Prasu: kā tu skaties uz šitādu lietu? Viņš man atbild: «Neuztraucies! Zini, krieviem ir tāds sakāmvārds «Dļa durakov zakoni ņe pisani. ¹ »» Es viņam: «Un daudz jums viņu ir, to duraku?» Pēc tam dabūjām redzēt, ka tādi parādās arvien vairāk.

1959. gada plēnuma referāts beidzās ar saukli: «Būsim mūsu latviešu gvardu cienīgi, kuri cīnījās pie Maskavas!» Kāds paradokss — plēnumā un pēc tam nolamātie nacionālisti vienīgie bija cīnījušies pie Maskavas. Kā tas viss saskan ar Mihaila Gorbačova teikto šī gada februāra Plēnumā — nehumāna attieksme pret tiem cilvēkiem, kuri savā laikā brīvprātīgi uzņēmās smagāko nastu — tā jau vairs nav kļūda, tas ir noziegums.

— Kā jūs vērtējat šodienas jaunatni? Laikam tik labi kā toreiz, kad jūs bijāt komjaunatnes Centrālkomitejas sekretārs, jūs to neesat iepazinis. Un tomēr...

— Tas nav tikai mans viedoklis — šodienas jaunatne ir simpātiskāka par mūsu laika jauniešiem.

— Kāpēc?

— Man šķiet, mēs bijām pārliecīgi nopietni. Tagad ir kustīgāki, jauneklīgāki. Daudzi skolotāji, gan vecāki cilvēki, pārmet — dulburi tādi, tikai spocīgi ģērbties grib. Faktiski vecākā paaudze sāk pārmest to, pie kā pati novedusi. Te ir pašiem jāpadomā — kāpēc jaunatne daudzos gadījumos nav tāda, kādu mēs to gribētu redzēt. Sastinguma periods nevarēja neko citu radīt, kā to vien, ko šodien redzam. Un tāpēc jāsaka: «Paldies dievam, ka tā vēl!» Atgriezīsimies vēl pie tiem pašiem sešdesmitajiem gadiem. Ļoti ātri parādījās tukšā vadītāja tips — pozētājs. frāžu runātājs, nekā nopietna nedomātājs, tikai viena gan domātājs — kā silti, patīkami un priecīgi būt tai krēslā, kurā sēž. Tas izplatījās kā epidēmija.

Trīs republiku sabiedrībā pie Baltijas jūras savu līderpozīciju esam zaudējuši. Ne tikai pēc tabulām un atskaitēm, bet, izbraucot no Tallinas cauri Rīgai uz Viļņu, skaidri redzams, kādā vietā esam.

Viena gan mums netrūka — somu pirtis. Tās sabūvēja pa visu republiku. Jo lielāks priekšnieks, jo lielāka pirts bija. Pat nezinu, ko tajās visās tagad varētu sadarīt. Varbūt vienu varētu atdot komjaunatnes veterāniem, vismaz mūža beigās varētu tur aizbraukt un kavēties atmiņās.

Protams, tā ir ļoti neglīta būšana. Jo jebkurā gadījumā taču būs jānoskaidro: no kādiem materiāliem, uz kā rēķina celts un, pats galvenais, kam kalpoja un kā tā kalpošana notika. Jo ēda un dzēra taču laikam ne uz sava rēķina. Šo parādību mēģināja pakritizēt J. Streičs savā filmā «Aizaugušā grāvī viegli krist», bet tas neizsauca plašu rezonansi, vairāk tika vērtēts aktieru tēlojums.

Man bija saruna ar vienu rakstnieci. Viņa teica: lai par to rakstītu, ir vajadzīgi fakti. Bet jāskatās taču parādība kopumā! Fakti prokuroram ir vajadzīgi, un tos var arī atrast, cik grib. Tais izpriecu vietās štata cilvēkus turēja, tie taču visi nav apmiruši. Var pakāpties šais pirtīs otrajā stāvā un paskatīties, kam tie bija domāti. Visām kultūrtautām gan pirts ir vienstāvīga...

Tas viss, protams, atsaucās arī uz jaunatnes veidošanos. Tā viens kaimiņu bērns, jauna dāmiņa, vidusskolu beidz, man arī uzprasīja: «Jūsu paaudze ir tik briesmīgi pamācīgi, bet paši ko darīja?»

(Turpmāk vēl)

 

—————————————-

¹  Muļķiem likumi nav rakstīti. (Krievu val.)