022140

Āris Jansons

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 13. decembris, Nr. 237

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 237 Datums: 13.12.1989 Tirāža: 226142"" can not be assigned to a declared number type with value 226142. Lappuse: 1 Virsraksts: Maskava. Pirms kongresa Rubrika: Tēmas: LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, sadarbība ar PSRS tautas deputātiem OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu II kongress Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Tautas fronte (LTF) PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: Jurijs Afanasjevs, L. Babkins, Jurijs Čerņičenko, Aleksandrs Jakovļevs, Boriss Jeļcins, Estere Laudere, Arkādijs Murašovs, Gavriils Popovs, Andrejs Saharovs, Džemma Skulme, Vladimirs Tihonovs Vietas: Maskava Notikums: Sākas PSRS Tautas deputātu II kongress. LTF informācijas centrs Maskavā izdod Baltijas deputātu frakcijas informatīvo biļetenu «Baltijas Vēstnesis» Gads: 1989

Maskavā ir skaidras un aukstas ziemas dienas. Svētdienas vakarā viesnīcas «Moskva» vestibilā tikko no lidostas atbraukusī Džemma Skulme stāstīja, ka Rīgā smidzinājis sīks lietutiņš. Toties lielajā galvaspilsētā var sajust īstu ziemas elpu. PSRS tautas deputātu pārvietošanās vajadzībām norīkotie šoferi runā, ka termometrs dienas vidū rādījis mīnus 21 grādu. Bet kas gan nekait PSRS Augstākās Padomes šoferiem. Melnās čaikas un volgas aprīkotas ar ziemas braukšanai nepieciešamo. Vienīgi, ātrajai mašīnai traucot pa Gorkija ielu, šoferis nevar noturēties nelādoties, ka veikalos nekā jēdzīga neesot. Pat stagnācijas laikā esot klājies labāk. Tiesa gan, pašā maģistrāles sākumā, tuvāk Kremlim un «Inturist» viesnīcai, bijušajā dāvanu veikalā iekārtots amerikāņu bagātnieces Esteres Lauderes smaržu salons. Padomju sieviete par padomju rubļiem (ak, šī amerikāņu izšķērdība!) šajā glītajā veikalā, protams, pēc pamatīgas spēkošanās var iegādāties skatlogā reklamētos «Christian Dior» aromātiskos ūdeņus. Ak, jā, šogad tikai pēc rūpnīcās un iestādēs izsniegtajām «ceļazīmēm», bet nākamgad garajā rindā drīkstēšot iestāties ikviena mums svešas kosmētikas kārotāja.

Bet sievietes (un vīriešus) garajās rindas aukstums nebaida. Tāpat kā mītiņotājus Puškina laukumā, kuriem svētdien nācās kārtējo reizi sastapties ar OMON vīriem jeb puišiem melnajās beretēs. Gan smaržu cienītājas, gan jaunpolitiķus Maskavas centrā no garām skrejošajiem steidzīgajiem pilsoņiem norobežo tradicionālais metāla konstrukciju žogs, kādu milicijas vīri atšķetina no ēku stūros sastatītu dzelzsgabalu kaudzes un sakonstruē eventuāli apdraudēto objektu tiešā tuvumā.

Metāla stieņu sēta apjož arī viesnīcas «Moskva» ieeju. Vasarā, pirmā Tautas deputātu kongresa laikā, tautas sūtņi hotelī varēja iekļūt vēl pa ēkas aizmugures ieeju, no Sarkanā laukuma puses. Tagad, ziemā, atvērtas tikai vienas ārdurvis – lai attiecīgajiem biedriem vieglāk regulēt satiksmi un deputātus nosargāt no enerģijas bagātākiem vai izmisuma māktākiem tautas nevēlētiem pārstāvjiem.

Tomēr man nezināmā ceļā viesnīcā iekļuvusi kāda armēņu sieviete un jau vairākas dienas sēž vestibilā, ar izkārtu plakātu liecinot par pieteikto bada streiku. Svētdien vēlu vakarā viesnīcā nesekmīgi centās iekļūt sirma krieviete, durvju sargu pienākuma apziņas priekšā skaļi kliedzot un metot uz marmora grīdas plāksnēm virteni līdzpaņemtu valdības apbalvojumu. Vienīgais, ko nelūgtā nācēja panāca – pievērsa sev nedaudzo apkārtējo viesu vērību. Nelaimīgās lūdzējas vienaudze, viesnīcas liftniece (noteikti Staļina ziedu laiku uzcītīga komjauniete, nodomāju) savukārt lādējās par to, ka «diedelniekiem» pat pret miliciju zudusi bijība, sak, kāpēc gan vecie labie laiki vairs neatgriežas…

Turpat blakus liftam hoteļa avīžu kioskā tualetes ziepes «Bafet» stāva apkopējam vairs nepārdod – paaugstināta pieprasījuma prece, tirgojam tikai deputātiem! Un daudzi deputāti, to dzirdot, steidz iepirkties, nebaltas dienas gaidīdami – kas to var pateikt, cik drīz tās pienāks… Maskava, gluži tāpat ka visas citas pasaules mēroga metropoles, ir kontrastu pilsēta.

Augstceltne Kaļiņina prospektā 27 atšķirībā no viesnīcas «Moskva» celta Hruščova varas gados. Būve nodota PSRS tautas deputātu rīcībā. Divas dienas te risinājās starpreģionālās deputātu grupas spriegas apspriedes. Šī deputātu grupa (šķeltnieki, egoisti, radikāļi, augstprāši, pārbūves grāvēji – kādi tik apzīmējumi viņiem nav doti!) izveidojusies pirmā deputātu kongresa priekšvakarā, tā gaitā un PSRS AP sesijas dienās. Līdz šim tajā reģistrējušies 316 deputāti, no viņiem – 90 Augstākās Padomes locekļi, 210 – Augstākās Padomes komiteju un komisiju locekļi. Kongresā jūnijā tika panākta vienošanās ar Baltijas republiku pārstāvjiem, ka viņi savu dalību šajā grupā formāli nefiksē, taču nepieciešamības gadījumā ar to koordinē kopēju rīcību. Par starpreģionālās grupas un koordinācijas padomes līdzpriekšsēdētājiem ievēlēja deputātus J. Afanasjevu, B. Jeļcinu, I. Palmu, G. Popovu, A. Saharovu.

Skaidra lieta, pats grupas vai frakcijas vārds biedē ne vienu vien. Tas tiek uzņemts kā apzinātas opozīcijas demonstrācija. Izskan balsis, kas aicina «tikt galā» ar… mūsdienu buhariniešiem un zinovjeviešiem. Un tā arī nav īstas izpratnes, vai starpreģionālās grupas deputāti tik tiešām ir tie, kuri, ienīstot kompromisus ar vēstures mēslainei piederīgām lietām, vienīgie aizsteigušies pārējiem priekšā. Ieklausoties runātājos staltā nama sēžu zālē, manī nostiprinājās iespaids, ka šī ar kopīgu izkārtni apveltītā grupa ir pārāk daudzšķautņaina un neviendabīga, lai visus 300 tās dalībniekus nokristītu vienā vārdā un tēvvārdā.

Konkrētajā gadījumā starpreģionālo deputātu grupu, manuprāt, vieno alerģija pret PSRS Konstitūcijas 6. pantā likumdošanas kārtībā noteikto PSKP līderlomu sabiedrībā un neapmierinātība ar PSKP CK Krievijas biroja izveidošanas metodēm (pēc saraksta «no augšas», bez apspriešanas ierindas partijas organizācijās, aiz slēgtām durvīm). Toties jautājumā, kas faktiski abas dienas bija grupas diskusiju centrā, viedokļi polarizējās. Runa ir par attieksmi pret vairāku deputātu (A. Saharovs, A. Murašovs, G. Popovs, V. Tihonovs, J. Čerņičenko, J. Afanasjevs) aicinājumu pirms kongresa sarīkot divu stundu streiku, prasot paātrināt demokratizācijas pro cesu valstī, pieņemt likumus par īpašumu uz zemi. Žurnālists J. Čerņičenko gan pirms pāris dienām atsaucis savu parakstu zem aicinājuma un ievietojis paziņojumu avīzē «Izvestija», pēc pārējo starpreģionālās grupas aktīvistu domām, izkropļojot faktus. «Mēs nevaram nosodīt cilvēku, kurš nepievienojas šādam aicinājumam, taču, ja esi izšķīries parakstīties, turies ka vīrs līdz pēdējai iespējai» – komentēja deputāts L. Babkins.

Aicinājumu uz 72 gados pirmo politisko streiku nedēļas nogalē PSKP CK plēnumā novērtēja kā klaju spiedienu uz Tautas deputātu kongresu. Spiediens? Bet kādēļ ne?! Vai tad mēs jau dzīvojam tiesiskā valstī, kur demokratizācija sen jau pārtapusi patiesā demokrātijā?! Deputāti daudz runāja un strīdējās par šāda streika nepieciešamību. Viņi atzina, ka streiks nav pietiekami sagatavots, bet vairākos valsts reģionos (Ļeņingradā, Baltijas republikās u. c.) tas dažādu iemeslu dēļ negūst atsaucību. Deputātu grupas sanāksmē dominēja viedoklis, ka valsts vadība nolēmusi bloķēt akūti svarīgu politisko un ekonomiskās stratēģijas jautājumu izlemšanu kongresā. Akadēmiķis A. Saharovs pauda neizpratni, kā bez reāliem, konkrētiem orientieriem būs iespējams pieņemt PSRS attīstības 13. piecgades plānu...

Sev raksturīgajā kritiskajā manierē par PSKP CK plēnumu izteicās B. Jeļcins. Tas bija sarežģītākais no tiem septiņiem CK plēnumiem, kas notikuši šogad, iezīmīgs ar uzbrūkošu konservatīvismu – «dominēja labējo spēku uzstāšanās». Partijas Maskavas, kā arī republiku, apgabalu, novadu organizāciju vadītājiem norādīts uz nepieciešamību «pastrādāt ar deputātiem» un tikt skaidrībā par katru komunistu, kurš atbalstījis politiskā streika aicinājumu.

Aizvadītajā nedēļā visās Maskavas malās izplatījušās valodas, ka PSKP CK plēnumā M. Gorbačovs savas pilnvaras nodošot A. Jakovļevam un plēnums atcelšot PSRS Konstitūcijas 6. pantu. Šajā sakarā deputāts L. Babkins atgādināja savādi līdzīgo gaisotni pēc Staļina nāves – arī tolaik plaši klīdušas dažādas baumas, apliecinot cilvēku dziļas alkas pēc jaunām cerībām uz labāku nākotni. Arī tagad padomju cilvēki liek cerības uz kreiso pagriezienu un vēlas noticēt, ka varbūt nākamgad viņi dzīvos nedaudz labāk, ka daudzsološās reformas beidzot virzīsies uz priekšu. Es domāju, ka kongress nesīs ne mazums kolīziju. Iespējams, tieši tāpēc foruma administratori darbaļaužu laika taupības nolūkos kongresu televīzijā tieši netranslēs.

ĀRIS JANSONS